Tuvās nāves pieredze apstiprina, ka citas dimensijas pastāv

Kopš 1975. gadā amerikāņu ārsts Reimonds Mūdijs savā grāmatā "Dzīve pēc dzīves" ieviesa terminu "tuvās nāves pieredze", daudzi zinātnieki ir sākuši pētījumus šajā jomā un izpētījuši lielu skaitu gadījumu.

Ar "tuvās nāves pieredzi" ir domāts stāvoklis, kad ķermenis ir ārkārtīgi vājš un tuvu nāvei, un tas izraisa virkni reakciju: sāpes pazūd, rodas sajūta, ka esat atrauts no ķermeņa, ceļaties augšup, redzat radus un draugus, kas aizgājuši aizsaulē, pārskatāt savu dzīvi, šķērsojat tumšu tuneli, kura beigās redzama spilgta gaisma, un šajā gaismā spēcīgi jūtama "mīlestība, prieks, līdzcietība, miers" utt.

90-jos gados es personīgi dzirdēju divus gadījumus. Vienu no tiem man pastāstīja studiju biedrene no tās pašas kopmītnes, kurā es dzīvoju, kad studēju augstskolā. Pēc vairāk nekā desmit gadus ilga darba viņa atgriezās skolā. Viņa stāstīja, ka tad, kad dzemdējusi bērnu, viņai sākusies spēcīga asiņošana, viņas dvēsele (galvenais gars) atstājusi ķermeni un lēnām aizpeldējusi pretī durvīm, kas atvērās. Tomēr, beigās tā vietā, lai izietu pa durvīm, viņa atskatījās uz ārstu, kurš viņu glāba, un pēc tam atgriezās savā ķermenī.

Vēl viens stāsts ir par mana drauga draudzeni. Dzemdību laikā viņa arī stipri asiņoja, un viņas galvenais gars pameta ķermeni. Viņa lidoja uz ļoti skaistu pasauli. Viņa bija ļoti laimīga un nemaz negribēja atgriezties. Tajā brīdī kāda mīloša balss viņai teica: "Tev vajadzētu atgriezties, jo bērnam ir nepieciešama tava gādība." Augstākā līmeņa būtne, kas runāja, pašķīra mākoņus un lūdza viņai paskatīties uz slimnīcu. Viņa redzēja, ka ārsti joprojām ir aizņemti ar viņas glābšanu, bet vīrs tur viņu jaundzimušo bērnu un lūdzas. Šajā brīdī viņas sirds pēkšņi atmaiga, un viņa ātri atgriezās savā ķermenī.

Turklāt arī kontinentālie mediji ir publicējuši dažus nāves tuvuma pieredzes gadījumus. Piemēram, Naņčanas universitātes slimnīcas ārsts Cjuaņkai Liu 1998. gada jūlijā nonāca ilgstošā komā smaga hepatīta dēļ. Komas laikā viņam bija brīnišķīga pieredze. Vēlāk viņš aprakstīja savu tuvās nāves pieredzi disertācijā, kas publicēta Narrative Medicine.

Viņš rakstīja: "Ilgu laiku esmu bezsamaņā, un šķiet, ka manas domas ir atdalījušās no ķermeņa, peldot cauri tumšam tunelim ar sarkanu gaismu priekšā. Es redzēju savu vecmāmiņu un tēvu, un vecmāmiņa man iedeva manis iecienītos kaltētos saldos kartupeļus un ceptus zemesriekstus. Es biju sajūsmā, bet nevarēju izstiept roku, it kā tā būtu piesieta ar virvi. Gribēju saukt pēc palīdzības, bet nevarēju pakliegt. Tēvs pasvieda ēdienu gaisā, un vienā mirklī no debesīm sāka birt sniegpārslas. Vecmāmiņa un tēvs pēkšņi bija prom. Es biju apmierināts un nožēlas pilns, un pagriezos, lai viņiem sekotu, dreifējot uz tumšu, bet ne baisu krustojumu, kur šķita, ka kaut kas mani bloķē un velk atpakaļ skarbajā realitātē. Satraukums, prieks un miers, ko biju piedzīvojis, satiekoties ar saviem mīļajiem, pazuda bez pēdām."

1993. gada maijā žurnālā Popular Medicine tika publicēts raksts ar nosaukumu "Tuvās nāves pieredze: noslēpumaina un izmērāma", ko uzrakstīja ārsts no Tiaņdzjiņas Aņdinas slimnīcas. Desmit gadus pēc Tanšaņas zemestrīces 1976. gadā viņš ar kolēģiem veica aptauju par nāves tuvuma pieredzi, intervējot 100 zemestrīcē izdzīvojušos un ieguva derīgu aptaujas informāciju no 81 cilvēka, tostarp 43 vīriešiem un 38 sievietēm. Lielākā daļa no viņiem bija izdzīvojušie no sagruvušām mājām. No 81 izpētītā gadījuma 47 cilvēki piedzīvoja personības izmaiņas pēc tuvās nāves pieredzes.

Gandrīz puse aptaujāto uzskatīja, ka viņu apziņa tika atdalīta no ķermeņa. Atrodoties gaisā vai pie griestiem viņi "redzēja" savu ķermeni. Viens no respondentiem to aprakstīja šādi: "Tajā brīdī es sajutu, ka mans ķermenis ir sadalīts divās daļās, no kurām viena gulēja uz gultas, un tā bija tukša čaula, bet otra bija mans ķermenis, kas bija vieglāks par gaisu, tas šūpojās un peldēja gaisā, un es jutos ļoti patīkami".

Aptuveni trešdaļai cilvēku bija īpatnēja sajūta, ka viņi virzās cauri tunelim vai tunelim līdzīgai telpai, ko dažkārt pavadīja kāds dīvains troksnis un sajūta, ka viņus velk vai spiež. Apmēram ceturtā daļa aptaujāto stāstīja, ka tobrīd ķermenis, šķiet, viņiem nepiederēja, un dažādas ķermeņa daļas bija izkaisītas telpā, un tad tās it kā nogrima tumšā bezdibenī.

Apmēram ceturtā daļa teica, ka ir "satikuši" garīgas būtnes, galvenokārt mirušus radiniekus vai dzīvus paziņas vai svešiniekus, kuri atkal satikušies ar viņiem citā dimensijā. Daži pat devās uz pazemi.

Vairāk nekā puse cilvēku atcerējās, ka viņiem nebija baiļu. Viņu domāšana bija ļoti skaidra, pašsajūta bija ārkārtīgi mierīga, viņi jutās atbrīvoti un nebija nekādas panikas. Dažiem cilvēkiem pat bija tāda kā prieka vai apmierinājuma sajūta. Šajā brīdī viss ir kā filmā, ainas ātri mainās, un lielākā daļa ir patīkamas ainas, piemēram, epizodes no bērnības, laulība un mīlestība, sasniegumi darbā utt.

Pārliecība, ka viņi ir miruši vai mirst, bija pašsaprotama iekšēja sajūta starp izdzīvojušajiem. Tomēr, jo ilgāk turpinājās šī pieredze, jo mazāk viņi ticēja, ka patiešām nomirs. Dažus cilvēkus šajā brīdī pārņēma pretrunīga sajūta, tas ir, viņi bija pārliecināti, ka fiziskais ķermenis ir miris, bet viņi joprojām izbauda prieku dzīvot pasaulē.

Daudzi slaveni cilvēki pasaulē ir piedzīvojuši nāves tuvuma pieredzi, piemēram, bijušais Ķīnas Republikas prezidents Čians Čin-kuo, bijušais ASV prezidents Bils Klintons, slavenais amerikāņu rakstnieks Ernests Hemingvejs, vācu dzejnieks Gēte, franču "romānu karalis" Gijs de Mopasāns, slavenais krievu rakstnieks Fjodors Dostojevskis, amerikāņu romānists Edgars Alans Po, britu rakstnieks Deivids Herberts Lorenss u.c.

Nīderlandē veiktajā pētījumā, kura rezultātus 2001. gadā publicēja žurnāls The Lancet, tika aptaujāti 344 pacienti, kuri pēc sirdsdarbības apstāšanās tika veiksmīgi reanimēti, un no kuriem 62 (18%) bija piedzīvojuši tipisku tuvās nāves pieredzi. Pētījumi liecina, ka cilvēki, kuri ir piedzīvojuši tuvās nāves pieredzi, dzīvo dažādās ģeogrāfiskās vietās, pārstāv dažādas rases, reliģijas, uzskatus un kultūras visā pasaulē. Saskaņā ar pazīstamās ASV statistikas kompānijas Gallup, Inc. veikto aptauju, tikai ASV vien ir vismaz 13 miljoni pieaugušo, kuriem ir bijusi nāves tuvuma pieredze. Ja pieskaitītu arī bērnus, šis skaitlis būtu vēl iespaidīgāks.

Fens Džijins no Tiaņdzjiņas Aņdinas slimnīcas teica, ka nāves tuvuma pieredze ir bijusi ne tikai ticīgajiem, bet arī tiem, kuriem ir ateistiski uzskati. Lai gan austrumu un rietumu reliģiskās un kultūras tradīcijas ievērojami atšķiras, cilvēku nāves tuvuma pieredzes lielā mērā ir līdzīgas.

Tas, ka tik daudziem cilvēkiem visā pasaulē ir bijusi tuvās nāves pieredze, liecina: dvēsele patiešām eksistē, un arī citas dimensijas reāli eksistē. Nāve nav dzīves beigas, un cilvēki turpinās dzīvot citās dimensijās un citos veidos. Tātad, tas nozīmē arī to, ka pastāv arī debesis, elle, dievi un Budas. Tas varētu palīdzēt pašreizējai ateistiskajai paaudzei kontinentālajā Ķīnā nopietni aizdomāties par dzīves jēgu.

Avots: https://www.pureinsight.org/node/7729