Novērst pieķeršanos skaudībai, lai būtu īstena praktizētāja

Sveicināti, godāto Skolotāj un draugi praktizētāji!

Es dzīvoju Francijas dienvidos. Kopš bērnu dienām es labprātāk esmu turējusies savrupi. Esot kopā ar citiem cilvēkiem, izjutu mazvērtības sajūtu. Reiz kāds teica, ka es esot kā divvāku gliemis, kas aizveras, tikko kāds tam pieskaras. Šis mazvērtības komplekss bieži vien izpaudās tad, kad jutos sāpināta, man bija grūtības darbā, ne pārāk labi veicās Dafa projektos vai kad citi cilvēki nepiekrita manam viedoklim. Es biju noslēgta, nomākta un skumja.

Skatīties sevī, lai atklātu skaudības būtību

Tā kā es praktizēju Faluņ Dafa, centos skatīties sevī, cik vien iespējams. Kad šīs emocijas un pieķeršanās izpaudās, es skatījos sevī un analizēju to cēloņus. Es sapratu, ka šī noslēgtība bija kāda cita – slēpta – lepnības izpausme. Spriežot pēc manas ārienes, cilvēki varēja sacīt, ka esmu mierīga un laipna. Īstenībā mana sirds nebija mierīga, un mani bieži nomāca negatīvas domas un pretenzijas. Es dēvēju to par slēptu lepnības izpausmi, jo gan noslēgtība, gan lepnība rodas, ja cilvēks jūtas nelīdzsvarots.

Atkal un atkal pārlasot "Džuaņ Faluņ", es sapratu, ka gan sevis pārvērtēšana, gan nepietiekama novērtēšana noved līdz skaudībai.

Skolotājs ir teicis: "Viņi negrib samierināties cits ar citu un nespēj atbrīvoties no tieksmes sacensties un cīnīties. Šādi var viegli rasties skaudība." ("Džuaņ Faluņ", Septītā lekcija)

Kas ir tieksme cīnīties? Manā saprašanā tieksme cīnīties izpaužas, ja cilvēks vai nu izjūt skaudību pret citiem, vai raugās uz tiem no augšas. Skaudība var viegli rasties, ja mēs salīdzinām sevi ar citiem.

Piemēram, es vēroju, cik labi citiem praktizētājiem izdevās skaidrot ļaudīm patiesību par Faluņ Dafa. Es salīdzināju sevi ar viņiem un skatījos, vai man veicās tikpat labi kā viņiem. Salīdzināt patiesības skaidrošanas efektu, – tas nav slikti, jo mēs varam mācīties viens no otra, lai nākamreiz paveiktu to labāk. Bet vienmēr, kad to darīju, tas mani iespaidoja negatīvi. Ja es redzēju, ka citi praktizētāji spēja izskaidrot patiesību lielākam skaitam cilvēku nekā es, man radās mazvērtības komplekss un es sajutu skaudību. Ja man veicās labāk nekā citiem praktizētājiem, es biju lepna un pat skatījos uz viņiem no augšas. Šis domāšanas veids ilgu laiku bija manī patiešām iesakņojies, un es to neapjautu, līdz ieskatījos sevī un noskaidroju savas skaudības cēloni.

Skolotājs ir teicis:

"Skaudība ir ļoti nopietna problēma, jo tā tieši saistīta ar jautājumu, vai mēs varam pilnveidoties līdz Pilnībai. Ja netiks novērsta skaudība, viss, ko esi pilnveidojis, būs ļoti trausls. Pastāv tāds noteikums – ja pilnveidojoties cilvēks nespēs likvidēt skaudību, tad neiegūs Īsteno Sasniegumu, pilnīgi noteikti neiegūs." ("Džuaņ Faluņ", Septītā lekcija)

Tātad – kā rodas augstprātība vai mazvērtības sajūta? Šis mazvērtības komplekss neļāva man uzdrīkstēties paust savas domas, atņēma man pārliecību un liedza izjust jebkādu prieku vai entuziasmu par kaut ko. Kāpēc gan mani tik ilgu laiku bija nomācis šis morālais stāvoklis?

Es sapratu, ka iemesls, kāpēc skaudība bija varējusi valdīt pār mani tik ilgu laiku, bija tāds, ka mans prāts bija pārņemts ar tā saucamo "es". Šis "es" nebija patiesais es, tā nebija mana galvenā dvēsele. Laika gaitā šis "es" bija izveidojis pats savus priekšstatus, balstoties uz saviem laimīgajiem un nelaimīgajiem pārdzīvojumiem dzīvē. Ar laiku tas bija kļuvis spēcīgāks. Tas vēlējās saņemt uzmanību un tikt aprūpēts. Tas vēlējās dzirdēt uzslavas un tikt apskausts. Tas vēlējās izrādīties. Tas zināja, kā rīkoties, lai citi sajustu skaudību. Kad par mani smējās vai pret mani nevērīgi izturējās, tas jutās apmāts, tā iedomātā pasaule sabruka, un tad tas norobežojās un jutās satriekts.

Tas "es" raizējās par to, kā citi mani uzlūkoja. Tādējādi virspusēji tas izpaudās kā kautrīgums un pārliecības trūkums. Šis "es" bija pārpilns visvisādu baiļu. Tas bija nepastāvīgs, un tam nebija mierīga un skaidra nākotnes redzējuma.

Protams, pēc tam, kad sāku praktizēt Dafa, visi ar skaudību saistītie aspekti tika pakāpeniski atklāti un novērsti. Mana patiesā dvēsele atguva kontroli pār mani, un es atklāju, kādēļ esmu ieradusies šajā pasaulē.

Rūpēties par sevi

Skolotājs ir teicis:

"Ja neatmetīsi šīs jūtas, tad nespēsi pilnveidoties. Kad cilvēks no tām atbrīvosies, tad nekas viņu nespēs aizskart, un arī parasta cilvēka domas nespēs viņu izsist no līdzsvara. Šīs jūtas tiks aizstātas ar žēlsirdību, kas ir kaut kas daudz cildenāks." ("Džuaņ Faluņ", Ceturtā lekcija)

Laikam ejot, es pakāpeniski uzlaboju savu pilnveidošanās stāvokli, un mana spēja saprast Likumu padziļinājās. Es sāku rūpēties par citiem. Tas "es"/ego arī kļuva vājāks. Man ir skaidrāka sapratne par manu iekšējo "es", kas veidots no cilvēciskajiem priekšstatiem. Es atguvu savu patieso "es".

Tad kādēļ gan mums tomēr vajadzētu rūpēties par sevi? Mēs rūpējamies par sevi, lai varētu apliecināt Likumu un izglābt vairāk dzīvo būtņu. Kā tad mēs rūpējamies par sevi? Piemēram, mēs saprātīgi plānojam savu laiku, lai varētu izpildīt visus piecus vingrojumus un mācīties Likumu.

Izturēties pret savu mazdēlu ar Labestību, nevis jūtām

Manam mazdēlam ir gandrīz trīs gadi. Jūtos ļoti laimīga vienmēr, kad vien esmu kopā ar viņu. Bērnam piemītošā nevainība ir ļoti aizkustinoša. Tai pašā laikā es sapratu, ka loma, ko spēlēju, kad esmu kopā ar viņu, var būt pozitīva vai arī negatīva.

Tas arī noveda pie pārmērīgas sentimentalitātes attiecībā uz mazdēlu. Vairākkārt jutos iztukšota, jo nevarēju apciemot viņu. Man bija jābūt uzmanīgai, lai neizveidotu jaunas pieķeršanās, – manai rīcībai bija jābūt godprātīgai. Man bija jāsaglabā modrība.

Pirms neilga laika man nācās veikt izvēli: pavadīt kopā ar viņu visu pēcpusdienu vai piedalīties Dafa pasākumā. Koronavīrusa pandēmijas izolēšanās noteikumu dēļ man bija bijis mazāk iespēju satikt viņu. Beigu beigās es nolēmu piedalīties pasākumā, taču jutos sarūgtināta. Pēc kāda laika sapratu, ka pati veicinu jaunas pieķeršanās rašanos. Es sev jautāju: "Vai viņš (mans mazdēls) arī skumst par manu prombūtni?" Viņš patiešām izskatījās bēdīgs, kad devos prom. Acīmredzot – kad devos prom, gan manas domas, gan noskaņojums ietekmēja arī viņu.

Tādējādi – attiekties pret jūtām ar vieglu sirdi ir mana atbildība, un tas ir labi gan man, gan viņam. Skaidri to ieraugot, es sajutu, ka vairs nebiju atkarīga no savas pieķeršanās, un jutos atvieglota.

Visa cilvēku sabiedrība ir iegremdēta jūtās. Man – kā praktizētājai – jāuzlūko jūtas no augstāka līmeņa skatupunkta, jāsaplūst ar Likumu un jāatbrīvojas no savas pieķeršanās tām.

Nepieķerties jau ierastajiem faktu skaidrošanas veidiem

Nesen sāku šaubīties, vai es labi daru trīs lietas, lai gan pēdējo gadu laikā biju stabili uzlabojusi savu sniegumu. Objektīvi spriežot, es glabāju Dafa savā sirdī un katru dienu vairākas stundas strādāju ar projektiem pie datora.

Es jautāju sev, kāpēc gan man radās šī doma, ja es biju aizņemta, piedaloties vairākos svarīgos Dafa projektos.

Es sapratu, ka jutos kā "izsista no sliedēm", jo koronavīrusa pandēmijas dēļ nevarēju iet ārā skaidrot cilvēkiem patiesību. Vairums cilvēku vēlējās uzklausīt mani un sniegt pozitīvu atbildes reakciju. Atgriežoties mājās, nekad nemanīju nogurumu un allaž jutos enerģijas pilna.

Es uztraucos, jo vēlējos redzēt ātru rezultātu. Beigu beigās es sapratu, ka, strādājot projektā, ir svarīgi saglabāt praktizētāja domāšanas veidu. Lai strādātu ar projektiem pie datora, nepieciešama sadarbība, pacietība, pieticība un neatlaidība. Šīs mentalitātes iezīmes ir vissvarīgākā lieta, ja vēlos palīdzēt Skolotājam glābt dzīvās būtnes.

Es sapratu, ka pašlaik mēs vairs nespējam izplatīt informatīvos materiālus un skaidrot faktus ārpus mājām, taču joprojām varam sazināties ar cilvēkiem, izmantojot citas metodes, tādas kā sociālie mediji, e-pasti, sūtījumi pa pastu un telefona zvani.

Es apzinos, ka Skolotājs nesaka mums, ko konkrēti darīt, taču Viņš dos mājienu, kad man būs jāizlabo sava rīcība, it īpaši gadījumos, ja mana sirds tieksies pēc rezultāta vai izrādīšanās.
Skolotājs ir teicis:

"Īstenajiem Dafa sekotājiem visiem ir enerģija, un viņi paši likvidē karmu un iznīcina mikrobus. Viņi ir kā pēdējo dienu glābiņa vēstneši. Viņi visi zina, ka cilvēku glābšanas un patiesības skaidrošanas procesā jābūt saprātīgiem." (kanons "Racionalitāte")

Paldies Jums, godāto Skolotāj un draugi praktizētāji!

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2020/5/30/185283.html