Cieši lolot savu pilnveidošanās ceļu

Sveicināti, cienīto Skolotāj!

Sveicināti, draugi praktizētāji!

Saņemt Dafa

Man ir 25 gadi, un es esmu no Rīgas Latvijā. Grāmata “Džuaņ Faluņ” pie manis nonāca 2014. gada otrajā pusē, kad meklēju grāmatveikalā sev grāmatas.

Cik vien sevi atceros, es vienmēr esmu bijis ieinteresēts meditācijā, vingrojumos, garīgumā un sevis pilnveidošanā. Pirms saņēmu Dafa, es nodarbojos ar citām praksēm un centos saprast, kas ir meditācija un kas ir šis Visums. Un pienāca brīdis, kad es sapratu, ka man ir nepieciešams Skolotājs, kas mani vadītu un mācītu.

Pēc šīs domas es sāku lūkoties Internetā un devos uz dažādām vietām, lai apgūtu citas prakses, bet dziļi sirdī es jutu, ka tas nekas labs nav, tādēļ ātri vien tās pametu. Taču mana vēlēšanās pilnveidoties bija ļoti spēcīga.

Es vienmēr esmu bijis prasīgs pret sevi, un līdz ar to daudzas lietas esmu apguvis patstāvīgi, man vienmēr ir paticis patstāvīgi apgūt lietas. Bet ar meditāciju un pilnveidošanos es jutu, ka tur gan man ir nepieciešams Skolotājs. Es ticu, ka Meistars ieraudzīja šo vēlēšanos manā sirdī un visu nokārtoja. Tas ir tieši tā, kā Skolotājs saka:

“Praktizētājs vēlas pilnveidoties, un šī viņa doma tiek uzskatīta par visvērtīgāko. Budismā runā par Budas būtību. Kad cilvēkā parādās šī Budas būtība, Apskaidrotie var viņam palīdzēt.” (Džuaņ Faluņ, Pirmā lekcija)

Tādēļ es ticu, ka, pirms es kļuvu par praktizētāju, Skolotājs par mani jau rūpējās. Vienu dienu, ejot cauri vecpilsētai, es redzēju, kā Faluņ Dafa praktizētāji izpilda meditāciju. Es biju ļoti ieinteresēts un pārsteigts vienlaicīgi, jo kundze cienījamos gados sēdēja pilnajā lotosā bez piepūles. Tas mani pārsteidza, jo es esmu jauns vīrietis, kurš nevar tā sakrustot kājas. Praktizētājs man pasniedza bukletiņu. Es to izlasīju un paņēmu sev līdzi.

Sākotnēji es nepievērsu lielu uzmanību bukletiņam, bet ticēju, ka tas ir vērtīgs. Kādu dienu es devos uz grāmatnīcu un pavadīju tur ļoti daudz laika, pētot dažādas grāmatas. Bet beigu beigās tikai viena grāmata piesaistīja manu interesi. Tā bija grāmata zelta vākos – “Džuaņ Faluņ”.

Tajā brīdi es aizmirsu par visām citām grāmatām un nopirku šo. Es devos mājās un sāku to lasīt. Lasot manī radās sajūta, ka esmu šo grāmatu jau kaut kur redzējis – un tā arī bija! Es pārmeklēju savas mantas un atradu Faluņ Dafa bukletiņu, kuru pirms kāda laika biju saņēmis. Es biju ļoti pārsteigts, kad ieraudzīju, ka šī grāmata ir par šo praksi. Nevilcinoties tiešsaistē sameklēju un sāku mācīties vingrojumus. Es zināju, ka esmu atradis to, ko biju meklējis. Grāmata man izskaidroja pilnīgi visu. Es jutu, ka tā ir liels dārgums. Kopš tās dienas es neesmu licis to malā un esmu kļuvis par Faluņ Dafa praktizētāju.

Rūpīgi lolot šo iespēju pilnveidoties

Kopš prakses uzsākšanas es nozvērēju, ka pilnveidošos līdz beigām, līdz sasniegšu pilnību. Līdz ar to es sāku aizvien vairāk un vairāk lasīt grāmatu, kā arī izlasīju citas Meistara Li Hundži lekcijas un mācības. Es arī sāku iegaumēt no galvas “Džuaņ Faluņ” un citus darbus. Manī dzima vēlme apgūt ķīniešu valodu un saprast Likumu oriģinālvalodā.

Tādēļ es sāku patstāvīgi mācīties ķīniešu valodu, gramatiku un hieroglifus. Šobrīd spēju atpazīt daudzus ķīniešu hieroglifus un saprast valodas uzbūvi, un spēju lasīt “Džuaņ Faluņ” oriģinālvalodā, lai gan nespēju vēl to lasīt pilnībā. Tāpat es esmu apguvis kaligrāfiju un esmu sācis pārrakstīt “Džuaņ Faluņ” ar tinti un otiņu. Caur šīm pieredzēm esmu sajutis, cik apbrīnojams ir Likums un ķīniešu valoda.

Piemēram, kad es nodarbojos ar kaligrāfiju un pārrakstu tekstu, es vienmēr jūtos gaišs, viegls un pilnīgā mierā. Pēc kaligrāfijas sesijas viss man ķermenis jūtas atpūties, un mans prāts piepildīts ar hieroglifiem un Likumu.

Lai gūtu plašāku sapratni par sevis pilnveidošanu un tradicionālo kultūru, es esmu izlasījis visus senos pilnveidošanās stāstus Clearwisdom.net un Minghui.org mājaslapās. Tas man palīdzēja vairāk saprast “Džuaņ Faluņ” un to, cik svēta un nopietna ir pilnveidošanās. Es patiesi jūtu, ka man ir rūpīgi jālolo šī nebijusī iespēja pilnveidoties Dižajā Visuma Likumā.

Izlasot visus Meistara darbus, mana gudrība paplašinājās, un es sapratu visu par dzīvi un iemeslu, kādēļ esmu šeit nācis. Es jutu, ka šī prakse ir vissvētākais, un apņēmos sasniegt īstena praktizētāja standartu.

Protams, pilnveidošanās nav viegla lieta un arī nekas tāds, ko var aptver pašā sākumā. Es ticu, ka ir nepieciešams process ar dziļiem jautājumiem un domām, lai izprastu vēl plašākus principus. Un, kā es esmu sapratis, pilnveidošanās nav nekas formāls vai virspusējs, savā rīcībā ir patiesi jāpielieto principi, ko esi izpratis, jāatbrīvojas no pieķeršanām un jācieš. Tas, manuprāt, ir pats grūtākais.

Lasot un iegaumējot dažādus Meistara darbus, sākotnēji jutu, ka saprotu, kā man nepieciešams rīkoties. Bet patiesībā grūtākā daļa nāca, kad man vajadzēja sekot šiem principiem savā ikdienas dzīvē, pilnveidot sevi saskaroties ar dažādiem Sjiņsjin pārbaudījumiem, un rīkoties kā praktizētājam, un lūkoties sevī.

Piemēram, sākotnēji es nezināju, kā lūkoties sevī un atspoguļot visas situācijas pret sevi. Es bieži saskatīju kļūdas citos, jo īpaši mūsu vietējā Likuma mācīšanās grupā. Mana uzmanība bija vērsta uz citiem, un es bieži saskatīju citu cilvēku trūkumus, un manas domas grozījās ap to, cik tas ir nepareizi. Līdz ar to mana sirds piepildījās ar aizvainojumu, nepatiku un augstprātību. Mana uzmanība bija pievērsta notiekošajam ārpusē.

Vienu vakaru pēc Likuma mācīšanās praktizētāji dalījās savās izpratnēs, un sākās strīdi, parādījās daudz cilvēcisku faktoru. Es sapratu, ka man ir jāielūkojas sevī, bet nezināju, ko meklēt. Es sāku savā nodabā mācīties Likumu un nepievērsu viņu strīdam uzmanību. Bet aiz tā visa manī slēpās nepatika un nosodošas domas, domas, ka viņi pat nesaprot, kas ir pilnveidošanās. Aiz tā visa slēpās doma, ka “es esmu labāks par citiem”.

Caur Likuma mācīšanos, atspoguļošanu pret sevi, un pierakstot savas pārdomas, es sapratu, ka nekas nav bijis nejauši, un ka visas šīs situācijas norādīja uz manām pieķeršanām un nepareizajām domām. Tas notika tālab, lai es varētu saskatīt savu savtību un pieķeršanos savai taisnībai.

Skolotājs teica:

“Daži cilvēki vērtē sevi pēc jau pagrimušajiem mūsdienu morāles standartiem. Tā kā vērtēšanas kritēriji ir mainījušies, viņi uzskata, ka ir labāki par citiem.” (Džuaņ Faluņ, Pirmā lekcija)

Pēc tam, kad sapratu, ka vēršu savu uzmanību uz āru, nevis uz iekšu, es saskatīju sevī šo augstprātību un sāku tai pievērst uzmanību. Es nolēmu, ka strādāšu uzcītīgāk pie savas sirds un saskatīšu trūkumus tikai sevī, nevis citos. Tā rezultātā mana sirds paplašināja savu ietilpību, un es vairs nesaskatu trūkumus citos. Pat ja arī saskatu, es to atspoguļoju pret sevi un meklēju sevī, un cenšos saprast citus no viņu perspektīvas. Mana sirds tapa plašāka, un es vairs neturēju sevī sliktas domas par citu cilvēku trūkumiem, lai gan ne vienmēr ir viegli atbrīvoties no domām par citu vainošanu.

Tomēr es joprojām ne vienmēr izturos kā īstens praktizētājs un lūkojos sevī, lai iznīcinātu savas pieķeršanās. Dažkārt tas ir ļoti mokoši. Piemēram, kad es esmu darbā un kāds izdara ko tādu, kas mani nokaitina, es zinu, ka man nevajag dusmoties un apvainoties, bet daudzos gadījumos es to ņemu pie sirds un ļauju tam sevi kontrolēt. Bet šobrīd esmu sapratis, ka tās lietas neesmu es – un tieši tās ir pieķeršanās, kuras Meistars grib, lai es atmetu, — tādas, kā, piemēram, dusmas, nepacietība un strīdi. Tādēļ es patiesi katru dienu cenšos tās apvaldīt un atmest, lai dotu vietu žēlsirdībai.

Vienu dienu es sarunājos ar savu draudzeni un viņa sāka runāt tādas lietas, kas mani patiesi kaitināja un sadusmoja. Bet tajā brīdī es atcerējos, ka esmu Dafa praktizētājs un ka man ir jāvadās pēc augstākiem kritērijiem. Lai gan es jutu, ka šīs pieķeršanās tūlīt ņems virsroku, es tām nesekoju, un izmantoju labestību, lai atrisinātu situāciju. Rezultātā nebija nevienas pretrunas, un viss turpinājās kā ierasts. Tajā brīdī es sapratu, ka man pastāvīgi jāvadās pēc augstākiem kritērijiem un nevajag ļaut domu karmai un pieķeršanām sevi vadīt.

Skolotājs teica:

“Tie, kuriem ir vāja Galvenā apziņa, var nokļūt savas domu karmas varā un izdarīt kaut ko sliktu. Šādi cilvēki pazudinās sevi un kritīs lejā. Tomēr vairākums cilvēku spēj atbrīvoties no savas domu karmas, spēj pretoties tai ar savām ļoti spēcīgām domām (stipru Galveno apziņu). Šādu cilvēku var izglābt, viņš prot atšķirt labu no slikta, proti, viņam ir laba izpratnes spēja.” (Džuaņ Faluņ, Sestā lekcija)

Tagad es apzinos, ka katrs manas dzīves aspekts ir cieši saistīts ar manu pilnveidošanos, un tas sevī ietver to, kā es izturos gan mājās, gan darbā. Ikvienā situācijā man ir jāapstiprina Dafa praktizētāja uzvedība.

Piemēram, agrāk es ļāvu savai mammai darīt visus mājas darbus. Es daudz par to nedomāju. Bet tagad es tīru māju, mazgāju grīdas, aplaistu puķes un mazgāju traukus. Mamma man nelūdza to darīt. Vienu dienu es pamodos un jutu, ka man tas ir jādara. Tomēr es vēl jūtu, ka esmu ļoti tālu no īstena praktizētāja standarta, un ka mana “pudele” joprojām ir pilna ar netīrām lietām un nespēj pilnībā uzpeldēt. Manī joprojām ir daudz savtības. Bet, neskatoties uz to, es visiem spēkiem centīšos pilnveidoties un atbrīvoties no visām tām sliktajām lietām, lai atgrieztos pie savas sākotnējās, īstenās būtības.

Skaidrot patiesību ar žēlsirdību

Mācoties Meistara darbus, es sapratu, cik svarīga nozīme ir patiesības skaidrošanai, lai palīdzētu glābt dzīvās būtnes. Tādēļ es sāku aktīvi iesaistīties mūsu vietējās patiesības skaidrošanas aktivitātēs, un ļoti daudz uzzināju par represijām un Ķīnas komunistisko partiju (ĶKP).

Es sapratu, ka, palīdzot glābt dzīvās būtnes, manī ir jāiemājo žēlsirdībai, un ka tikai žēlsirdība spēj atkausēt cilvēku sirdis. Pirms publiskiem pasākumiem es mācījos kā labāk skaidrot patiesību no Minghui.org mājaslapas un patiesību skaidrojošiem video, lai saprastu, ko man teikt cilvēkiem un savu stāstīto pamatotu ar patiesību.

2016/2017. gada ziemas sākumā Dafa praktizētāji aktīvi organizēja publiskos pasākumus, lai skaidrotu patiesību par represijām un Dzjan Dzemiņu. Lai gan es apmeklēju šos pasākumus un runājos ar cilvēkiem, es to nedarīju pastāvīgi un no sākuma līdz beigām. Es devos prom, kad vēlējos, un nopietni pret to neizturējos. Uz šo nepareizo stāvokli man norādīja praktizētājs, kas pēc pasākumā stingrā tonī teica: “Tu uztver šo kā izklaidi, tu nāc, kad gribi, un dodies prom, kad vien gribi." Un tā arī patiesībā bija. Es ielūkojos sevī un saskatīju šo nepareizo stāvokli. Man izdevās to iznīcināt un ar daudz nopietnāku attieksmi piedalīties pasākumos.

Es nolēmu kļūt vēl uzcītīgāks. Es sāku aktīvi iesaistīties visos pasākumos, un pat palīdzēju tos organizēt. Piemēram, kad es palīdzēju organizēt pasākumu “Saukt Dzjan Dzemiņu pie atbildības”, es kļuvu daudz uzcītīgāks, iemiesoju žēlsirdību un pasākuma laikā vienmēr turēju taisnas domas, tādas kā – “Mans labestīgais lauks spēj izlabot visus nepareizos stāvokļus”, “Es iemiesoju sevī žēlsirdību”, “Cilvēki ar iepriekš nolemtu saikni nāks viens pēc otra un izdarīs savu izvēli”.

Es bieži pie sevis citēju Skolotāja poēmu:

“Žēlsirdība spēj harmonizēt Debesis un Zemi, ievedot pavasarī!
Taisnas domas spēj glābt cilvēkus šajā pasaulē.”

(Hun Jiņ II, Likums Izlabo Visumu)

Brīžos, kad es nerunāju ar cilvēkiem, es raidu taisnās domas vai turu tīru apziņu. Līdz ar to manā apziņā nespēj iekļūt sliktas domas. Kad es patiesi atrodos tādā stāvoklī, es jūtu, ka mans enerģijas lauks spēj izlabot visus nepareizos stāvokļus un dod man viedumu, lai skaidrotu patiesību.

Piemēram, garām pasākuma norises vietai steigā gāja vīrietis. Es viņu uzrunāju un ar dziļu labestību īsumā izskaidroju faktus. Vīrietis sākumā likās neapmierināts, taču beigās atplauka un parakstīja petīciju.

Citā reizē gāja kundze ar saviem suņiem. Sākumā viņa negribēja klausīties, bet drīzumā atmaiga un jautāja: "Ko dod petīcijas parakstīšana?"

Es atbildēju: “Ja cilvēks paliks vienaldzīgs, un netiks sperti soļi, tad arī nekas nemainīsies.” Sieviete uzreiz parakstīja petīciju un novēlēja veiksmi. Es ticu, ka labestība atkausēja viņas sirdi, un beigās viņas patiesā būtība nāca uz āru, un viņa izdarīja pareizo izvēli.

Es esmu izskaidrojis patiesību gandrīz visiem saviem draugiem un kolēģiem. Kad runāju ar cilvēkiem, es vienmēr cenšos ar viņiem runāt kā ar saviem labiem draugiem. Es pieklājīgi ar viņiem sasveicinos un runāju tā, it kā mēs būtu tuvi draugi. Bieži vien tas atver cilvēku sirdis, un viņi uzmanīgi klausās patiesību.

Kādu dienu, kad es biju darbā, uz manas maiņas beigām ienāca tūristu grupa, aptuveni 8-10 cilvēki. Tajā laikā es aktīvi skaidroju patiesību par represijām saviem draugiem. Es nodomāju: “Šī ir lieliska iepriekš nolemta saikne, man ir nepieciešams viņiem izskaidrot patiesību ar Dzjan Dzemiņu un represijām”.

Sākumā es nezināju, kā lai uzsāk sarunu, un biju nedaudz nobijies, bet man izdevās izlauzties tam cauri, un es dabiski skāru šo tematu. Es pajautāju, vai viņi ir dzirdējuši par Faluņ Dafa un represijām. Es ar viņiem runāju ar labestību un gluži kā ar tuviem draugiem. Viņi visi uzmanīgi klausījās. Pēc tam es pajautāju, vai viņi nevēlas parakstīt petīciju. Viņi visi parakstīja.

Runājot ar viņiem un pārvarot savas bailes, es jutu, kā mans ķermeni kļūst vieglāks, un es sajutu Faluņ rotāciju vēdera lejasdaļā. Līdzīgas situācijas notiek, kad es atbrīvojos no savām bailēm un uzsāku sarunu ar cilvēkiem par Faluņ Dafa.

Šobrīd es jūtu, ka joprojām esmu ļoti tālu no īstena praktizētāja standarta, bet es centīšos rīkoties labāk ar katru nākamo soli, norūdīšu savu gribu un veikšu trīs lietas, saplūdīšu ar Visuma īpašību un palīdzēšu Meistaram Visuma Likuma Izlabošanas periodā.

Paldies, Jums, Skolotāj! Paldies, draugi praktizētāji!

Avots: Cherishing My Path of Cultivation