Faluņgun divreiz izglābj man dzīvību

Jau kopš bērnības biju slimīgs. Astma, bronhīts, emfizēma, tahikardija un alerģisks haimorīts, — tās ir tikai dažas no kaitēm, kas man bija. Ik dienas man tika injicētas zāles, kas izraisīja dažādas blaknes – biju kļuvis gandrīz kurls un neredzīgs.

Veselības dēļ nevarēju regulāri strādāt. Es izmisīgi meklēju veidu, kā izārstēties, bet nekādu risinājumu neatradu.

Kad biju kritis dziļā izmisumā, kāds draugs iedeva man grāmatu „Džuaņ Faluņ”. Tiklīdz biju izlasījis grāmatu vairākas reizes, manas kaites brīnumainā kārtā izzuda kā nebijušas.

Kad 1999. gadā sākās Faluņgun vajāšana, es divreiz tiku apcietināts par to, ka neatteicos no savas ticības. Otrajā apcietinājuma reizē es pieteicu bada streiku — neēdu un nedzēru 38 dienas. Mani atbrīvoja tikai pēc tam, kad ārsti paziņoja darba nometnes administrācijai, ka ilgi es vairs nedzīvošot. Taču Faluņgun mani izglāba, un jau dažas dienas pēc atbrīvošanas es biju spējīgs atgriezties darbā.

Pirms Faluņgun mana dzīve bija nožēlojama

Manas aknas un liesa bija nedabiski palielinātas, turklāt mani mocīja gastrīts un citi gremošanas traucējumi, divpadsmitpirkstu zarnas čūla, žultspūšļa iekaisums, reimatiskais artrīts un nieru iekaisums. Šīs veselības problēmas bieži vien lika man naktī pamosties vai mētāties gultā murgos.

Turklāt man bija nopietnas problēmas ar iekšējiem un ārējiem hemoroīdiem, kas ik pa laikam asiņoja un itin viegli iekaisa.

Zema asinsspiediena dēļ es bieži vien zaudēju samaņu. Tā kā divās vietās mans mugurkauls bija deformēts, es lāgā nevarēju ne sēdēt, ne gulēt, ne tupēt. Elpas trūkums, ko izraisīja astma, padarīja mani par pastāvīgu ātrās palīdzības klientu.

Šķita, ka kaut kas nav kārtībā ar ikvienu mana ķermeņa daļu, katra diena man pārvērtās par ciešanu pilnu pārbaudījumu. Es nevarēju apmeklēt skolu vai iestāties darbā. Slimnīcas atgādināja mājas, jo es tur pavadīju gandrīz visu savu laiku.

Ārstēties es braucu pat uz citām pilsētām. Kad Rietumu medicīna izrādījās bezspēcīga, es izmēģināju alternatīvos ārstēšanas līdzekļus — devos pie mūkiem un dziedniekiem, reiz pat kādu laiku dzīvoju klosterī. Cerībā rast atvieglojumu, es lasīju daoistu un budistu rakstus, pat Bībeli, taču nekas nelīdzēja.

Faluņgun mani izglāba

Cerība radās, kad kāds draugs man iedeva grāmatu „Džuaņ Faluņ”. Es pabeidzu to lasīt jau naktī gultā, pavisam aizmirsis par to, ka jau ilgu laiku neesmu varējis nogulties guļus. Tā es lasīju grāmatu atkal un atkal. „Džuaņ Faluņ” atvēra manu apziņu un izskaidroja, kādēļ mana dzīve bijusi ciešanu pilna, kā arī to, kāda jēga bijusi šādai dzīvei. Mans prāts un ķermenis pilnībā mainījās, un dzīve ieguva pavisam citu jēgu.

Pabeidzis lasīt grāmatu piekto reizi, es sajutu, ka mans ķermenis kļuvis pavisam viegls — es varēju staigāt, braukt ar velosipēdu un itin viegli uzkāpt pa trepēm. Tas bija brīdis, kad es sapratu, ka visas kaites ir mani pametušas! Tas bija laimīgākais brīdis manā mūžā!

Ieslodzīts par savu ticību

Pēc vajāšanu sākšanās es tiku ieslodzīts vietējā piespiedu darba nometnē, kur mani pakļāva nežēlīgai spīdzināšanai.

2007. gadā „ofisa610” darbinieki pārmeklēja manas mājas un atkal arestēja mani. Pēc tam, kad tiku aizturēts uz 12 dienām, mani bez pienācīga juridiskā procesa atkal ieslodzīja vietējā piespiedu darba nometnē.

Es tiku turēts kamerā, kura bija speciāli paredzēta tam, lai spīdzinātu Faluņgun praktizētājus. Uzraugi bija uzlikuši uz kameras durvīm uzrakstu „Nodaļas priekšnieks”, lai noslēptu to, kas darījās aiz šīs kameras sienām.

Kamerā nebija tualetes, un uzraugi visu dienu turēja durvis aizslēgtas, piespiežot mani nokārtot dabiskās vajadzības uz grīdas telpā, kurā man nācās dzīvot. Biju apcietināts par savu ticību, nebiju pārkāpis nevienu likumu, tādēļ es nolēmu, ka neēdīšu un nedzeršu, kamēr vien atradīšos darba nometnē. Es negrasījos padoties Ķīnas komunistiskās partijas spiedienam.

Uzraugi paziņoja, ka atļaus man lietot tualeti tikai pēc tam, kad būšu piekritis paēst, nodzīt matus un uzvilkt darba nometnes uniformu. Es atteicos pakļauties viņu likumiem un turpināju izpildīt Faluņgun vingrojumus, lai kā arī viņi mēģināja mani apturēt.

Pēc piecām dienām es sacīju uzraugiem, ka man nepieciešams apmeklēt tualeti, bet viņi joprojām neļāva to darīt. Es vairs nespēju kontrolēt sava ķermeņa fizioloģiskos procesus un nokārtojos turpat uz grīdas koridorā. Viņi saslaucīja grīdu ar manām drēbēm, zākāja mani un sita.

Pēc šī gadījuma ik pēcpusdienu manu muti aizlīmēja ar līmlenti un sasēja kopā rokas un kājas. Mani nosēdināja uz ļoti mazas taburetes, kuras virsma bija klāta sīkiem asumiem. Ik nakti divi narkotiku tirgoņi dežūrēja, nomainot viens otru, lai neļautu man gulēt. Nodaļas priekšnieks sacīja, ka viņi atsies manas rokas un kājas, ja es piekritīšu sadarboties, bet es atteicos. Ik dienas mani turēja šādi sasietu 15 stundas no vietas.

Nometnes darbinieki izmēģināja visādus veidus, lai tikai piespiestu mani atteikties no manas pārliecības, bet es atbildīgajam par politisko darbu teicu: „Es jau agrāk esmu šeit izcietis visnežēlīgāko spīdzināšanu, un jūs zināt, ka tā no manis neko nevar panākt. Mana dzīve — visa mana būtība — pieder Faluņgun. Nevienam nekad nebūs ne mazāko cerību to mainīt. Jums mani nekavējoties jāatbrīvo, vai arī beigu beigās jums nāksies atbildēt par nodarīto.”

Tā kā es jau ilgāku laiku biju pieteicis badastreiku, tad tiku ievietots milicijas slimnīcā un pēc tam nogādāts militārajā hospitālī, kur viņi atklāja, ka agrāk man bijušas neskaitāmas problēmas ar veselību. Tādēļ nevienā no slimnīcām mani negribēja paturēt. Viņi ieteica darba nometnes administrācijai sūtīt mani mājās, jo, viņu vārdiem runājot, man atlikušas vairs tikai dažas dienas, ko dzīvot.

Uzraugi mani izsmēja: „Vai zini, cik ilgi tev vēl atlicis dzīvot?” Uz ko es atbildēju: „Ja reiz esmu atbrīvots, tad nodemonstrēšu jums Faluņgun vareno spēku!”

Faluņgun otro reizi izglābj manu dzīvību

Netiku ne ēdis, ne dzēris 38 dienas, kamēr atrados darba nometnē, bet nekad nejutos izsalcis. Patiesībā es jutos pilns enerģijas, lai gan biju ievērojami nokrities svarā.

Atgriezies mājās, es jau pēc dažām dienām pilnībā atlabu un varēju ēst kā parasti. Pēc trim mēnešiem darba nometnes nodaļas priekšnieks devās uz milicijas iecirkni, kur apvaicājās par mani. Viņš bija pārsteigts, kad uzzināja, ka esmu pilnībā atlabis un jau atgriezies darbā.

Avots: http://en.minghui.org/html/articles/2017/2/11/162147.html