Paaugstināt savu muzikālo līmeni un iemaņas

Labdien, Skolotāj!
Labdien, draugi praktizētāji!

Es spēlēju flautu Eiropas Tiaņguo Maršējošajā orķestrī kopš 2013. gada un praktizēju Faluņ Dafa gandrīz 10 gadus. Pirmo divu gadu laikā, kad biju Maršējošā orķestra dalībniece, man bija privātskolotājs, kurš diemžēl neiedeva man nekādu tehniku vai vispārējās muzikālās iemaņas.

Pagājušajā gadā – mūsu pēdējā uzstāšanās reizē Londonā – pēc parādes es savā sirdī patiešām sapratu, ka mans līmenis mūzikā nav pietiekami labs. Tāpēc pirmais, ko izdarīju pēc atgriešanās mājās, – es atradu citu privātskolotāju un veltīju visus savus centienus tam, lai paaugstinātu līmeni, kā to prasa mums Skolotājs:

“Dafa sekotājiem viss ir jādara neatlaidīgi, jāieliek tajā sava sirds, nav jāpiesaistās laikam un nav pārāk daudz jādomā. Jums ir jāizdara vislabākais, ko vien jūs varat izdarīt, un tad tas būs izdarīts labi.” (Likuma izklāsts Pasaules Faluņ Dafa dienā 2014. gada Likuma konferencē Ņujorkā)

Taču tad, kad biju apņēmusies to paveikt, man piepeši parādījās visāda veida traucējumi. Kopš 2014. gada Shen Yun uzstāšanās Barselonā es sajutu sāpes locītavās, un pēc kāda laika šīs sāpes kļuva arvien nopietnākas, līdz izplatījās pa visu ķermeni.

Pēc tam, kad Maršējošais orķestris oktobrī bija beidzis savus 2015. gada pasākumus, es spēju apmeklēt mūzikas nodarbības vēl divus vai trīs mēnešus, bet pēc tam pārstāju apmeklēt nodarbības, jo sāpes man sāka radīt ciešanas. Es ļoti novājēju, tik tikko spēju apsēsties uz grīdas, man bija vajadzīga palīdzība, lai apģērbtos, un mani pleci un ķermenis bija saliekti. Arī izskatījos es nevesela. Es jautāju sev: kāpēc tā notiek? Ko es daru nepareizi? Tāpēc tad, kad es nolēmu atskatīties uz savu pilnveidošanās ceļu, es ieraudzīju sevī lielu pieķeršanos komfortam, jo laiku pa laikam es izklaidējos, skatoties televīziju, un nespēju pamosties no rītiem, lai noraidītu taisnās domas.

Šī gada sākumā es devos uz Barselonu, lai veicinātu Shen Yun. Mans labais celis patiešām sāpēja, taču es nepadevos un turpināju darboties nesūdzoties.

Beigu beigās es sāku studēt Aleksandra tehniku, kas palīdzētu man izlabot nepareizās pozīcijas ķermenī, atslābināt plecus, lai es atkal varētu spēlēt flautu.

Ziņa par to, ka Maršējošā orķestra mēģinājumi Džou kundzes vadībā Londonā notiks februārī, lika man pasteigties un atsākt apmeklēt nodarbības. Tāpēc es ātri sazinājos ar savu privātskolotāju.

Drīzumā notika pirmā nodarbība, un skolotājs teica, ka mana skaņa vairs nav tik stīva kā iepriekš un ka mani pleci ir daudz atbrīvotāki, nav tik savilkti kā agrāk. Man bija nepieciešams speciāli iemācīties tādus skaņdarbus kā “Svētā dziesma” un “Triumfējošā atgriešanās”, tāpēc ka… Es domāju, ka nekad nespēšu izspēlēt šīs partitūras nepieciešamajā ātrumā.

Taču mans skolotājs norādīja man šo dziesmu nošu lapās uz grūtākajām un ātrākajām vietām un tad teica: “Jums ir jāspēlē šīs vietas vismaz 20 reizes dienā, līdz jūs varēsiet sasniegt augstāku līmeni.” Piemēram, ja partitūrā ir 8 secīgas ātrās notis, viņš man ieteica sākt ar pirmajām divām notīm, spēlēt tās vairākkārt un tik ātri, cik vien es varu, tad trīs notis, tad pievienot ceturto, piekto un tā līdz astoņām notīm. Šādā veidā mani pirksti pierastu pie nošu pozīcijām, un pēc tam es varētu spēlēt tās ātri.

Protams, to sasniegt nebija viegli, un es turpināju mēģināt un paaugstināt savas iemaņas. Tomēr, par laimi, mana skaņa, elpošanas tehnika un flautas spēles pirkstu pozīcijas bija daudz labākas nekā iepriekšējā gadā.

Aprīlī mūsu mēģinājumus vadīja Tiaņguo Maršējošā orķestra diriģente Džou kundze no ASV. Viņa patiešām vēlējās nodot mums visas savas zināšanas un pieredzi, kuru bija guvusi. Es klausījos ļoti uzmanīgi, jo negribēju palaist garām nevienu vārdu, ko viņa teica to četru, piecu mēģinājuma dienu laikā. Viņa bija ļoti žēlsirdīga un pacietīga ar mums, jo mēs nebijām pietiekami profesionāli un mums nebija pietiekami labu muzikālo iemaņu… Un veids, kādā viņa mūs mācīja… Kādā brīdī man likās, ka mūs māca Skolotājs. Un tāda sajūta man bija praktiski visu laiku.

Tā kā es vienmēr spēlējot sasteidzu notis, kāds Džou kundzes padoms man palīdzēja palēnināt sevi un visu laiku nesteigties. Viņa teica: “Jums ir jāspēlē nevis tā, kādā ātrumā notis ir uzrakstītas nošu lapās, bet tā, it kā jūs lēni izrunātu nošu nosaukumus savā prātā. Tā jūsu pirksti spēlēs jūsu prātā nepieciešamajā ātrumā, un jūs visu laiku nesteigsieties.”

Mēģinājuma pēdējā dienā daudzi praktizētāji jau bija aizbraukuši, un mēs vairs nebijām tik daudz, taču, kad mēs tajā dienā spēlējām, pirmo reizi es sadzirdēju mūsu grupu spēlējam kā vienu veselu, ar unikālu un harmonisku skaņu. Tas lika man būt vēl neatlaidīgākai savā pilnveidošanās ceļā.

Gūt labāku izpratni par to, kā būt vēl centīgākai

Šajā gadā mēs pirmo reizi devāmies turnejā pa Austrumeiropas valstīm. Es ar nepacietību gaidīju, kad pievienošos šim braucienam, taču tajā pašā laikā es nedaudz baidījos par savām locītavu sāpēm. Visādam gadījumam es vadāju sev līdzi medicīnisku krēmu sāpju noņemšanai. Taču vēlēšanās būt kopā ar Maršējošo orķestri šajās dienās bija lielāka par manām bailēm. Es zinu, ka man kā praktizētājai nevajag turēt sevī bailes. Taču reizēm sāpes bija tik lielas un vispārējas, ka es nespēju tās izturēt un galu galā sāku lietot medicīniskos līdzekļus.

Es vienmēr turēju prātā šos Skolotāja vārdus:

“Grūti paciešamais ir paciešams, grūti paveicamais ir paveicams.” Tas patiešām tā ir, pēc kursiem jūs varat pamēģināt. Kad patiešām būsi nonācis nelaimē vai saskāries ar kādu pārbaudījumu, tad pamēģini. Grūti paciest, bet ciet, izskatās neiespējami, saka – to ir grūti paveikt – tad pamēģini, vai varēsi to galu galā paveikt vai ne. Ja tu patiešām tiksi ar to galā, tad nenoliedzami atklāsi “vītolu pavēni, košus ziedus un vēl arī ciematu tuvumā”!” („Džuaņ Faluņ” devītā lekcija)

Mēģinājuma laikā – tikai dažas dienas pirms brauciena – manai flautai salūza divi vārsti (si un si-bemol skaņu vārsti), jo tie bija sastiprināti kopā ar vienu ļoti smalku skrūvīti. Tajā brīdī es biju ļoti mierīga un domāju par to, kas man jādara, lai salabotu instrumentu. Piepeši es atcerējos par savu veco flautu, es paņēmu to un paskatījos, kā tai bija nostiprināti vārsti, tad es tos saliku tādā pašā veidā un ar smalko skrūvīti nostiprināju kopā. Pēc tam es padomāju, kāpēc tas tā bija noticis, un tas man lika pārbaudīt visus flautas vārstus un nostiprināt tos ciešāk. Ja tas notiktu turnejas laikā un es pazaudētu vārstus, es nevarētu spēlēt. Mums ir jārūpējas par saviem instrumentiem un jāizturas pret tiem ar pienācīgu cieņu, jo tie ir mūsu dzīvo būtņu glābšanas rīki.

Mūsu pirmajā Austrumeiropas turnejas pilsētā es dzīvoju vienā istabā kopā ar kādu ķīniešu praktizētāju. Kad pirmo reizi satikāmies, viņa man teica, ka viņai esot lielas veselības problēmas, uz ko es viņai atbildēju, ka tas tad ir jau mūsu abu kopīgais jautājums.

Dažu pēdējo nedēļu laikā man bija jau nepārejošas galvassāpes, un viņa man teica, lai es nepieņemu veco spēku plānus un neatzīstu šīs sāpes. Tad mēs kopīgi raidījām taisnās domas, un es patiešām jutu, ka jūtos daudz labāk. Nākamajās dienās viņa kā parasti cēlās augšā pusnaktī un raidīja taisnās domas, un es varēju vien nobrīnīties par viņas centību šajā jautājumā. Kad vien mums radās izdevība, mēs raidījām taisnās domas, un visas lietas mums izdevās daudz labāk. Galvassāpes pazuda, un arī locītavas man nesāpēja. Es patiešām augstu vērtēju šo iespēju izprast labāk, kā arī taisno domu radīto iespaidu.

Taisnās domas

Tās kā neganta vēja nesti zibeņi traucas uz Visuma augstumiem,
Dārdot ar varenu spēku, pārsniedz Debesis,
Visu Visumā izslaukot, pilnīgi neko neizlaižot,
Visu satrunējušo un nepareizo vienā rāvienā iznīcinot.

Li Hundži
2014. gada 13. februārī

Turnejas ikdienā es jutu, kā atjaunojas mans ķermenis un kā Skolotājs palīdz man to attīrīt. No rīta, kad vingroju, es jutu siltu straumi visā savas labās kājas garumā, un tas notika ļoti bieži. Tas palīdzēja man parādēs aizmirst par sevi un koncentrēties uz skaņdarbiem, gājienu un mūsu lielajām bungām. Taču šogad es biju nedaudz izklaidīgāka, skatoties apkārt, un, kad tas notika, es vienkārši raidīju taisnās domas un deklamēju Luņjui.

Nākamajā dienā mēs piedalījāmies parādē Budapeštā, un no rīta mūs pārsteidza lietus. Es domāju, ka mēs nedrīkstam palaist garām iespēju spēlēt šajā pilsētā iepretī parlamenta ēkai un Ķīnas vēstniecībai. Drīz pēc tam, kad vietējie praktizētāji sameklēja un nopirka mums lietusmēteļus, kāds no mums teica, ka mums nevajadzētu vilkt tos mugurā. Savā prātā es nodomāju, ka mums neko citu nevajag kā vien izkāpt no autobusa un iet spēlēt. Un pēc piecām minūtēm Maršējošais orķestris stāvēja iepretī parlamenta ēkai – gatavs spēlēt. Es gandrīz vai izplūdu asarās un jutos dižena, jo nodomāju: nekas mūs nespēj apturēt. Lietus lija visas parādes laikā; daudzi cilvēki bija patiesi pārsteigti un fotografēja mūs. Manas kurpes un zeķes bija cauri slapjas; es nejutu savus pirkstus, taču mierīgi turpināju spēlēt… Un kādā brīdī es piepeši sapratu, ka liels daudzums cilvēku mūs redz, un cik vien es redzu sev apkārt – daudzi mūsu draugi praktizētāji spēlē tā, it kā nekas nebūtu noticis, un tas uzmundrināja mani. Kad mēs stāvējām iepretī Ķīnas vēstniecībai, policisti slēpās no lietus, taču mēs visi kopā stāvējām kā kareivji priekšējās rindās un spēlējām, un spēlējām. Es jutu, ka mēs visi esam kā uzvarētāji, un mūzika ir aizkustinājusi manu sirdi īpašā veidā; es ceru, ka tāpat tika aizkustināti cilvēki, kuri atradās vēstniecībā.

Krakovā es dzīvoju vienā istabā ar ķīniešu praktizētāju. Mums bija grūti saprasties, jo starp mums pastāvēja valodas barjera. Pirms mēs aizmigām, viņa ar Google tulkotāja palīdzību jautāja man, vai es vēlos celties un kopā ar viņu 4:50 no rīta izpildīt piekto vingrojumu. Es brīnījos, vai spēšu to izdarīt, taču ātri atbildēju, ka vēlos to darīt, parādot rokas žestu ar augšup paceltu īkšķi. Nākamajā rītā viņa mani modināja noteiktajā laikā, un es sēdēju gultā, bet viņa sēdēja uz grīdas, gatava meditēt. Es centos neaizmigt un nezinu, vai meditēju ilgāk par pusstundu, un pēc tam aizmigu līdz taisno domu raidīšanas laikam. Es vienmēr pārliecinos, ka ķīniešu praktizētāji, ar kuriem es saskaros, ir tik centīgi un vingro pulksten četros vai piecos no rīta, neatkarīgi no tā, cik stundas ir gulējuši. Es joprojām nespēju likvidēt sevī domu, ka, “ja nebūšu gulējusi pietiekami daudz laika, nākamajā dienā es jutīšos nogurusi”. Taču pēc desmit mūsu turnejas dienām bija acīmredzami, ka mēs varam izturēt visu, neguļot vai guļot tikai dažas stundas. Tāpēc man ir jālikvidē šīs domas un jāturpina strādāt pie tā.

Turnejas pēdējā dienā Varšavā, kad jau atgriezāmies viesnīcā, mēs sanācām kopā dārzā, lai paklausītos divas mūsu praktizētājas, kuras spēlēja flautu. Mūzika bija tik maiga un aizkustinoša. Pēc tam, kad viņas jau kādu laiku bija spēlējušas un iestājās nakts, piepeši kāda jauna kundze gāja garām mūsu atrašanās vietai; viņa bija ļoti pārsteigta un teica, ka savā istabā bija dzirdējusi skanam mūziku un nokāpusi lejā, lai redzētu, no kurienes šī mūzika nāk. Pēc tam viņa jautāja, no kurienes mēs esam ieradušies un kur viņa var paklausīties mūsu izpildīto mūziku. Es teicu viņai, ka mēs atrodamies Austrumeiropas turnejā un šī ir mūsu turnejas pēdējā diena. Viņa bija patiešām noskumusi par to, taču es ātri iedevu viņai mūsu Interneta adresi un ierakstīju Tiaņguo Maršējošā orķestra nosaukumu. Tad es pastāstīju viņai par mūsu parādes mērķi un izskaidroju patiesību par Faluņgun. Daži draugi praktizētāji ātri iedeva man informatīvo bukletu un lotosa ziedus, un jaunā kundze bija priecīga par mūsu tikšanos. Es domāju, ka viņai bija iepriekšnolemtības saikne, un tas bija labs veids, kā viņu glābt.

Šeit es atcerējos mūsu Skolotāja teikto no kanona “Dievišķās zemes orķestris”.

Dievišķās zemes orķestris

Fa bungas un Fa taures pauž dievišķo varenību,
Iznīdē visa veida ļaunumu, sauc [dvēseles] atgriezties atpakaļ [debesīs],
[Orķestris] Kalpas beigās glābj cilvēkus – bijībā satricinot Debesis un Zemi,
Visuma Likuma izlabošanā mirdz tā brīnišķā gaisma.

Li Hundži
2015. gada 1. augustā

Es ļoti gribētu pateikties visiem jaunajiem dalībniekiem un ļoti jaunajiem praktizētājiem, kuri arī parādīja man labu piemēru ar labāku izpildījumu, īpaši mūsu flautistu grupā. Lai gan viņiem bija jāpacieš visi gājieni, garie braucieni, lietus un karstums, viņi vienmēr smaidīja. Es augstu vērtēju visu apkārt esošo draugu-praktizētāju pieredzes, brīnišķīgo, mūsu pārtraukumos dziedāto dziesmu kopskaņu, prieku, ar kuru mēs sanākam kopā katrā parādē, ar kuru kopīgi mācamies Likumu, izpildām vingrojumus, un laiku, ko pavadām kopā. Tas ir Tiaņguo Maršējošā orķestra labākais ceļojums, kāds vien ir bijis.

Paldies, Skolotāj, par šo lielisko iespēju glābt dzīvās būtnes, kas mums palīdzēs iegūt labāku izpratni mūsu pilnveidošanās ceļā, un par Jūsu žēlsirdību, sargājot mūs visu šo laiku.

Lūdzu, norādiet man, ja redzat ko neatbilstošu Likuma principiem.

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.