Mani arestēja 2015. gada 23. novembrī, kad atgriezos mājās no darba. Manā mājā iebruka vairāki Veņhualu milicijas iecirkņa darbinieki un paņēma manas Faluņ Dafa grāmatas, mobilo telefonu un klēpjdatoru. Kad viņi vilka mani prom, es iesaucos: „Faluņ Dafa ir brīnišķīgs! Miliči pastrādā noziegumu!”
Mani aizveda uz Sjiņdzjaņlu milicijas iecirkni, un tur es dzirdēju, kā citās telpās tiek pratināti praktizētāji. Mani pratināja Tiaņ Jujs un vēl viens milicis. Es atteicos sēdēt uz metāla krēsla un paņēmu citu krēslu, jo nebiju neko noziegusies.
Visiem miličiem uz krūtīm karājās videokameras. Man sāka uzdot jautājumus par prasības pieteikumu pret Dzjan Dzemiņu.
Es viņiem teicu: „Iesūdzot tiesā Dzjan Dzemiņu, es ievēroju juridisko procedūru, un tās ir manas tiesības, ko aizsargā likums. Jums nav nekāda tiesiska pamatojuma, lai mani nopratinātu.”
Naktī mani aizveda uz aizturēšanas centru. Lai piespiestu mani uzvilkt ieslodzītās uniformu, divas uzraudzes ar šķērēm sagrieza manu mēteli un bikses un aizmeta tos prom. Viņas lika ieslodzītajām uzvilkt man ieslodzīto uniformu un aizveda uz 7. kameru.
Mans mugurkauls tika traumēts jau 2001. gada oktobrī, kad Veņhualu milicijas iecirknī mani pratināja Hu Biņs un Gao Veisjins. Lai izvairītos no turpmākas spīdzināšanas, es izlēcu pa logu, savainojot muguru.
Šoreiz aizturēšanas centrā ieslodzītās lika man nekustīgi gulēt uz aukstiem, cietiem dēļiem. Ja es pakustējos, viņas mani sita un lika gulēt nekustīgi. Kauli spiedās pret dēļiem un ļoti sāpēja. Divas dienas man nedeva nedz matraci, nedz segu, un es ļoti salu.
  |
| Spīdzināšanas metode: piespiedu barošana. |
Protestējot pret nelikumīgo aizturēšanu, es pieteicu bada streiku. Pēc četrām dienām mani sāka barot piespiedu kārtā caur zondi, kuru ievietoja degunā. Centra ārsts Li lepni teica: „Vai tu zini, kāpēc mani sauc „Li Desmit Adatas”? Tāpēc, ka es trāpu adatu vēnā tikai ar desmito reizi.”
Viņi ar līmlenti piestiprināja zondi man pie deguna, sejas un galvas. Lentas mala stipri iegriezās degunā. Griezums bija tik sāpīgs, ka es nevarēju gulēt. Viņi ar rokudzelžiem saslēdza man rokas aiz muguras un sasēja mani ar siksnām. Galvā man uzvilka smagu ķiveri.
Nākamajā dienā mans ķermenis uztūka. Es tik tikko spēju atvērt acis. Manas rokas bija uztūkušas kā tvaicētās maizītes. Li teica ieslodzītajām, ka es gribēšot dzert, jo viņi man ievadījuši sāls šķīdumu, bet neviens nedrīkstot dot man ūdeni. Es biju ļoti izslāpusi un cietu nepanesamas sāpes.
Dažas dienas vēlāk viņi pieķēdēja mani aiz rokudzelžiem pie kāju važām. Tomēr es joprojām nepadevos. Vairāk nekā 20 dienas man neļāva mazgāt galvu un tīrīt zobus. Uz mani pastāvīgi kliedza. Es pieprasīju, lai mani bez nosacījumiem atbrīvo, taču aizturēšanas centra amatpersonas atteicās to darīt, sakot, ka viņiem uz to nav tiesību. Es lūdzu papīru, lai uzrakstītu sūdzību, taču uzraudze Li Šicju atteicās man to dot.
 |
| Spīdzināšanas metode: roku dzelži pieķēdēti pie kāju važām. |
2015. gada 15. decembrī man sākās galvassāpes un krampji, ķermenis kļuva nejutīgs. Tad sākās halucinācijas un panikas lēkmes. Centra ārsts un vadītājs atnāca, lai veiktu man intravenozu infūziju. Kad aukstais šķidrums ieplūda manā nejutīgajā ķermenī, es neko nejutu. Uz ieslodzīto jautājumu, kad es beigšu bada streiku, es atbildēju, ka turpināšu to tik ilgi, līdz tikšu bez jebkādiem nosacījumiem atbrīvota, jo neesmu izdarījusi nevienu noziegumu.
16. decembra rītā atnāca divi ārsti. Kad es atteicos pārtraukt bada streiku, viņi lika ieslodzītajām izvilkt man no deguna asiņaino cauruli un ievietot jaunu. Sāpes izraisīja spazmas, un es izvēmu tumši brūnu žulti.
Viens no ārstiem paskatījās uz mani un piedraudēja, ka mainīs man cauruli katru dienu, līdz es padošos. Pusdienlaikā atnāca ārsts Li. Uzzinājis, ka es vēl joprojām atsakos ēst, viņš saniknojās. „Nedomāju, ka tu tiksi no šejienes ārā!” viņš iesaucās. „Mēs pagaidīsim, kamēr tu nomirsi, un tad aizvilksim tavu ķermeni prom.”
Ap pulksten četriem pēcpusdienā mana ģimene aizveda mani no aizturēšanas centra. Es biju ļoti sliktā stāvoklī, pavisam vāja, un man reiba galva. Traumētais mugurkauls pulsēja no sāpēm, un mani mocīja smags bezmiegs. Es joprojām vēl neesmu pilnībā atguvusies, un līmlentes atstātā zīme uz deguna joprojām ir redzama.
Ķīnas likumi nosaka, ka likuma priekšā visi ir vienlīdzīgi, un atbalsta vārda brīvību. Saskaņā ar juridisko procedūru es iesniedzu Augstākajā tiesā prasību pret Dzjan Dzemiņu, kurš uzsāka un daudzus gadus kontrolēja Faluņgun praktizētāju vajāšanu.
Kā Ķīnas pilsonei un prasītājai man ir jābūt ar likumu aizsargātai, taču miliči mani arestēja un ieslodzīja. Es jautāju: „Vai tad tā nav manu likumīgo tiesību un cilvēktiesību pārkāpšana?”
Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2016/8/30/158481.html
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.
vairāk ...