Rafinētas spīdzināšanas metodes: ēdienreižu un tualetes izmantošanas laika ierobežojumi

Vairākas spīdzināšanas metodes, kuras Ķīnas komunistiskās partijas darboņi pielieto pret Faluņgun praktizētājiem, cilvēkiem no malas nav redzamas. Tādu cilvēka pamatvajadzību, kā ēdienreižu un tualetes izmantošanas laika ierobežošana, ir tikai neliela daļa no tām.

Jāpaspēj paēst pāris minūtēs

Heilundzjanas provinces Huajuaņas piespiedu darba nometnē ieslodzītajiem praktizētājiem savs ēdiens jāpaspēj apēst piecu minūšu laikā. Tā kā ieslodzītajiem nepietiek laika, lai paēstu, viņi cenšas pēc iespējas ātrāk to norīt, gandrīz nekošļājot to.

Tādas spīdzināšanas plaši pielieto arī Tiaņdzjinas sieviešu cietumā. Kad bijusī skolotāja, 72 gadus vecā Liu Sjiučuņas kundze izcieta viņai piespriesto 5 gadus ilgo cietumsodu par savas ticības aizstāvēšanu, ēdiena apēšanai viņai tika atvēlētas tikai divas minūtes. Līdzko atskanēja taimera zvans, cietumsargs Ni Japins tūlīt pat izmeta ēdienu no viņas bļodiņas.

Šos piecus gadus dzīvojot pusbadā, Liu kundze zaudēja 15 zobus un gandrīz visus matus.
Salīdzinot ar ieslodzīto situāciju Sičuaņas provinces Vumapinas cietumā, šīs ēšanai atvēlētās divas minūtes vēl nav pats ļaunākais.

Vumapinas cietumā ēdienreižu laikā praktizētājus spieda sēdēt uz grīdas ar sakrustotām kājām un noliecoties ēst tieši no bļodiņas kā dzīvniekiem. Turēt bļodiņu rokās vai pieskarties tai bija aizliegts. Turklāt, blakus stāvēja apsargs un skaitīja no 1 līdz 20. Līdzko viņš aizskaitīja līdz 20, praktizētāji vairs nedrīkstēja ēst.

Ierobežojumi tualetes izmantošanā

Heilundzjanas provinces Hulaņas cietumā ieslodzītajam Džao Juiaņam dabisko vajadzību nokārtošanai atvēlēja tikai trīs minūtes un salvetes lieluma avīzes gabaliņu. Tiklīdz laiks beidzās, tualete bija jāatstāj, neskatoties uz to, vai viņš bija paspējis nokārtot savas vajadzības vai nē.

Lai pazemotu praktizētājus, Heilundzjanas provinces Mudaņdzjanas 1. ieslodzījuma centrā tika nozīmēti ieslodzītie, kuri novēroja viņus tualetē. Lūkodamies pulkstenī, tie stāvēja un gaidīja, kad paies divas ar pusi minūtes. Ja praktizētājs pa šo laiku nepaspēja nokārtoties, viņu spārdīja ar kājām un sita.

Huajuaņas piespiedu darba nometnē dabisko vajadzību nokārtošanai praktizētājiem deva tikai divas minūtes. Ja praktizētājs šo divu minūšu laikā nepaspēja to izdarīt, tad viņam nācās turēt visu sevī.

Ārstu Džou Dzaitiaņa kungu no Hebejas provinces Saņhe pilsētas 2007. gada aprīlī ievietoja ieslodzījuma centrā, kur pakļāva dažāda veida spīdzināšanām. Viena no tām bija tualetes izmantošanas laika ierobežojums. Līdzko cietumsargs lielā ātrumā bija saskaitījis no 1 līdz 100, Džou kungam nācās nekavējoties atstāt tualeti.

Dzjansu provinces Huaihai pilsētas koledžas profesore Liu Ližunas kundze pastāstīja, ka 2011. gada janvārī viņa atradās ieslodzījumā Dzjansu sieviešu cietumā, kur uz 280 ieslodzītajiem bija tikai 10 tualetes. Dabiskās vajadzības visiem bija jāpaspēj nokārtot 20 minūšu laikā, bet katram praktizētājam tika atvēlētas aptuveni 30 sekundes.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2014/11/21/146964p.html