Atmiņas zudums, seksuālā vardarbība, lauzta roka – stāsta sieviete, kas cietusi no miliču vardarbības

Mani sauc Džan Sjuli. Es sāku praktizēt Faluņgun 1998. gadā, un visas manas slimības, tostarp konjunktivīts, keratīts, ginekoloģiskās slimības un neirastēnija, drīz vien pazuda. Es atguvu veselību, un mana ģimene dzīvoja laimīgu dzīvi.

Kad Dzjan Dzemiņs uzsāka Faluņgun vajāšanu, īstenojot politiku „sagraut praktizētāju reputāciju, izputināt viņus finansiāli un iznīcināt fiziski”, es, mans vīrs un mūsu meita pārcietām daudz fizisku mocību un garīgu ciešanu.

Pieci aresti nodara neatgriezenisku kaitējumu

Laika posmā no 2000. līdz 2002. gadam mani arestēja četras reizes par atteikšanos nodot savu ticību Faluņgun. 2000. gadā janvārī, kad mani arestēja pirmo reizi, es tiku tik smagi piekauta, ka kādu laiku cietu no atmiņas zuduma. Dažus mēnešus vēlāk, kad atkal tiku arestēta, es tiku pakļauta seksuālai vardarbībai no milicijas darbinieka puses.

Lai gan pēc trešā aresta 2002. gada februārī es tiku ātri atbrīvota, miliči pastāvīgi ieradās mūsu mājās, mēģinot mani piespiest uzrakstīt paziņojumu par atteikšanos no Faluņgun. Pastāvīgā milicijas spiediena dēļ mana meita un vīrs tika psiholoģiski traumēti.

2002. gada augustā mani arestēja ceturto reizi. Spīdzināšanas laikā man tika salauzta roka. Kamēr es biju apcietinājumā, mans vīrs tika arestēts un notiesāts uz četriem gadiem. Mūsu meitai nācās pamest skolu. Mans tēvs nomira, un pirms nāves viņam nebija iespējas pēdējo reizi redzēt savu meitu.

2014. gada novembrī mani arestēja piekto reizi. Es tiku atbrīvota tikai pēc piecu dienu ilga bada streika.

Zemāk ir informācija par ciešanām, kuras izcietu, atrodoties milicijas rokās.

Atmiņas zudums pēc smaga sitiena pa galvu Tiaņaņmeņas laukumā

2000. gada janvārī es devos uz Tiaņaņmeņas laukumu, lai apelētu Faluņgun aizstāvībai. Pirms es pacēlu plakātu, kāds milicis no aizmugures man iesita pa galvu. Es zaudēju samaņu.

Man nav ne jausmas, cik ilgi es biju bezsamaņā. Kad atguvu samaņu, redzēju, ka praktizētāji man palīdz. Viņi iedeva man jaku, nopirka vilciena biļeti un palīdzēja iekāpt vilcienā, tādējādi man kaut kādā veidā izdevās nokļūt mājās.

Manas lūpas bija ļoti pietūkušas. Es neko nespēju atcerēties, un galva bija tukša. Man bija bail iet ārā, un es neko nespēju padarīt.

Vēlāk vīrs ieteica man vairāk lasīt „Džuaņ Faluņ”, un mana atmiņa pamazām sāka atgriezties.

Nelikumīgi aresti, lielas soda naudas un piespiedu barošana

2001. gada vasaras rītā mūsu mājā ielauzās milicis Van Haišuņs un citi Juišu pilsētas Dženjanas milicijas iecirkņa darbinieki. Viņi veica kratīšanu un paņēma manas Faluņgun grāmatas un patiesību skaidrojošos materiālus. Divi miliči aizlauza man rokas aiz muguras un lika sēdēt uz gultas. Vēl viens milicis sagrāba manu roku un piespieda to pie saviem dzimumorgāniem.

Drošības nodaļas priekšnieks Džan Decjins paņēma man piederošo Faluņgun dibinātāja fotogrāfiju. Viņi centās mani nofilmēt. Es pretojos, un viņi sagrāba mani aiz matiem un iesita pa seju. Tajā laikā manai meitai vēl nebija pat 10 gadu. Viņa bija tik nobijusies, ka visu laiku raudāja. Mani, ģērbušos vien pidžamā un basām kājām, aizveda uz Juišu aizturēšanas centru.

Tajā vakarā vietējā televīzija pārraidīja apmelojošu video par Faluņgun, ko bija uzņēmusi milicija. Protestējot pret vajāšanām, es pieteicu badastreiku. Dažas dienas vēlāk mani pārveda uz vietējo ieslodzījuma vietu, kur tiku pakļauta nežēlīgai piespiedu barošanai. Es kļuvu ļoti vāja un tiku nogādāta uz ķīniešu medicīnas slimnīcu.

Van Haišuņs piespieda manu vīru samaksāt 5 000 juaņu. Pirms es tiku atbrīvota, milicis Hu Maņšaņs piespieda manu ģimeni samaksāt 1 000 juaņu lielu naudas sodu un 2 000 juaņu „par apkuri”.

2002. gada 8. februāra vakarā, kad ciemojos pie radiniekiem (arī Faluņgun praktizētājiem), Vans un vēl pieci vai seši miliči ielauzās mājā un paņēma vairākas grāmatas „Džuaņ Faluņ”, kā arī meditācijas paklājiņu. Pa ceļam uz mājām mani arestēja un nogādāja vietējā milicijas iecirknī. Manai ģimenei nācās lūgt palīdzību citiem cilvēkiem, pirms es tiku atbrīvota.

Vans un citi miliči nāca uz mūsu mājām un nelika mieru manai ģimenei. Viņi centās mani piespiest uzrakstīt paziņojumu par atteikšanos no Faluņgun, paņēma manas fotogrāfijas un pārmeklēja guļamistabu. Man bieži nācās palikt ārpus mājas, lai izvairītos no pastāvīgās uzmākšanās. Tas manam vīram un meitai radīja lielu psiholoģisko traumu.

Salauztā roka

2002. gada augustā es kopā ar kādu citu praktizētāju dzīvoju īrētā mājā. 30. augusta naktī pie mums ieradās Juišu Iekšējās drošības nodaļas un vietējā milicijas iecirkņa darbinieki. Viņi veica kratīšanu un izveda mūs ārā uz ielas. Milicis ar plastmasas plēvi aizsēja man muti, tādējādi likdams man klusēt. Tad viņi aizveda mani uz nelielu telpu, sasēja man rokas aiz muguras; vēlāk viņi aizveda mani uz ieslodzījuma centru.

Mani apsēdināja dzelzs krēslā, kurā es nevarēju pat pakustēties. Viņi kāpa man uz kāju pirkstiem, kamēr tie pietūka un kļuva violeti, bet uz galvas lēja ūdeni.

Viņi mēģināja arestēt manu meitu, taču neveiksmīgi, jo sajauca skolas. Lai iegūtu no manis jebkādu informāciju, miliči mani spīdzināja. Viņi saslēdza man rokas roku dzelžos aiz muguras; pie tiem tika piesieta virve, aiz kuras mani piekāra durvju ailē, kas bija divus metrus augsta. Es nevarēju ar kājām pieskarties zemei, ķermenis karājās gaisā, un tāpēc man tika salauzta labā roka. Tajā pašā laikā miliči ar virvēm sita man pa muguru.

Pēc trīs vai četrām dienām manas rokas bija zilas un uzpampušas uz pusi lielākas. Es tiku saslēgta važās un nogādāta Juišu pilsētas ķīniešu medicīnas slimnīcā. Man nebija ļauts runāt. Slimnīcā ārsti lūdza miličiem parakstīt dokumentu, lai varētu operēt manu roku, bet viņi atteicās. Galu galā es parakstīju to ar kreiso roku. Kad operācija bija pabeigta, mani atkal aizveda uz ieslodzījuma centru.

Protestējot pret vajāšanu, es uzsāku badastreiku. Oktobrī ziemeļaustrumu Ķīnā ir ļoti auksti. Es biju kļuvusi ļoti vāja; biju atstāta guļam uz koka dēļiem ļoti plānā apģērbā. Aizturēšanas centra priekšnieks Guns sagrāba mani aiz matiem un uzrāva augšā. Tad četras vai piecas spēcīgas ieslodzītās sagrāba mani aiz kājām un galvas un sāka nežēlīgu piespiedu barošanu ar stipras koncentrācijas sālsūdeni, kurā iejaukts sausais piena pulveris.

Uztraukušies par to, ka es varētu nomirt ieslodzījuma centrā, miliči nosūtīja mani uz izolatoru. Man nebija ne gultas, ne spilvena, ne arī ēdiena. Man palīdzēja citi aizturētie praktizētāji. Viņi teica miličiem, ka es esmu kritiskā stāvoklī, taču nevienam tas nerūpēja. Tikai pašā vakarā miliči izsauca ātro palīdzību, kas aizveda mani uz slimnīcu.

Man uzreiz uzlika skābekļa masku. Es biju tik vāja, ka ārsti nevarēja atrast vēnas, lai ievadītu man zāles. Miliči teica, ka viņi nožēlo, ka nosūtījuši mani uz slimnīcu, un labāk būtu bijis ļaut man vienkārši nomirt.

Viņi bija uztraukušies, ka es varētu nomirt slimnīcā, tāpēc dažas dienas vēlāk tie izsauca manu vīramāti, lai viņa aizvestu mani mājās. Milicis Cji Li izlikās pieklājīgs un pajautāja, vai es kaut ko nevēlos. Tā kā es zināju, ka viņi ir apcietinājuši manu vīru, tad palūdzu viņu atbrīvot. Viņš teica, ka tas nav viņa spēkos, un aizgāja.

Vīram nelikumīgi piespriež cietumsodu, tēvs nomirst

Miliči nelikumīgi arestēja manu vīru, paņēma visas manas Faluņgun grāmatas un vairāk nekā 1 000 juaņu vērtu trīsriteņu motociklu. Cenšoties to atgūt, vīramāte devās uz Iekšējās drošības nodaļu, bet bez rezultātiem. Vēlāk manam vīram tika piespriests četrus ar pusi gadus ilgs cietumsods.

Manam tēvam bija vēzis pēdējā stadijā, tāpēc ģimene viņam nestāstīja, kas ar mani noticis. Tā kā mēs ar vīru viņu ilgu laiku nebijām apciemojuši, viņš sāka ļoti raizēties. Viņš nomira, pirms nāves mūs tā arī nesaticis.

Vīramāte ļoti skuma pēc sava dēla. Viņai ļoti pasliktinājās redze. Katru reizi, izdzirdot par Faluņgun praktizētāju arestu, viņa nespēja gulēt un nāca pie manis, lai pārliecinātos, ka es esmu mājās drošībā.

Mana meita tolaik mācījās vidusskolā. Mūsu arestu dēļ skolotāji un klasesbiedri, kurus bija maldinājusi nepatiesā propaganda televīzijā, viņu diskriminēja. Viņas mācības stipri cieta, un galu galā viņai nācās skolu pamest.

Vajāšana smadzeņu skalošanas centrā

2014. gada 14. novembrī ap pulksten 8:30 kosmētikas veikalā Juišu pilsētā, kur es strādāju, ielauzās miliču grupa Ši Hailiņa vadībā. Viņi pavēlēja pārdevējiem uzvilkt jakas un pārmeklēja mūsu kabatas.

Visus četrus pārdevējus iesēdināja milicijas automašīnā un aizveda uz smadzeņu skalošanas centru.

Tur bija arī Iekšējās drošības nodaļas darbinieks Cji Li. Mēs tikām turēti atsevišķās telpās, un visu diennakti mūs uzraudzīja tieši tam nolīgti cilvēki. Džeņ Šenli no „ofisa 610” lika mums skatīties apmelojošus video par Faluņgun un tā dibinātāju.

Mēs bijām spiesti nekustīgi stāvēt kājās līdz pulksten 11 vakarā.. Tikai pēc tam mums ļāva iet gulēt. Vajāšanās piedalījās Jao Haibo no „ofisa 610”, kā arī Liu Šuanhujs un Liu Šuzuns – bijušie praktizētāji, kas nostājušies pret Faluņgun. Es pieteicu badastreiku, kas mani ļoti novājināja. Pēc 10 dienām mani atbrīvoja.


Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2015/11/18/153723.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.