Nelikumīgi iesloga uz četriem gadiem

„Vai jūs domājat, ka mēs nevaram jūs notiesāt gluži vienkārši tāpēc, ka jūs noliedzat to, ka konfiscētās mantas pieder jums? Tas nav svarīgi, vai jūs to atzīstat vai ne. Mēs varam notiesāt jūs bez jūsu atzīšanās,” teica Dzjiliņas provinces Čanji apgabala Liaņhua milicijas iecirkņa priekšnieka vietnieks.

Mani sauc Li Guandzjuņs, esmu Faluņgun praktizētājs. 2011. gada 27. aprīlī mūs ar sievu apcietināja par Faluņgun praktizēšanu.

Pēc tam, kad miliči nogādāja mūs iecirknī, priekšnieka vietnieks Guaņ Pens norādīja uz mūsu mājās konfiscētiem priekšmetiem un jautāja, vai tie pieder mums. Es nedz apliecināju, nedz noliedzu to, piebilstot: „Mēs ar sievu nebijām klāt, kad jūs pārmeklējāt mūsu māju. Es nezinu, vai šīs lietas ir mūsu.”

Tajā naktī man tika uzdoti vēl daži nenozīmīgi jautājumi. Es parakstīju dokumentu, kas apliecināja, ka mūsu mājās tika atrastas vairākas 100 juaņu naudaszīmes, uz kurām bija izlasāma informācija par Faluņgun. Vēlāk es to nožēloju, jo tas tika uzskatīts par pierādījumu, un man nelikumīgi piesprieda cietumsodu.

Bada streiks ieslodzījumu centrā

Milicijas darbinieki nogādāja mani, sievu un divas viņas māsas uz Dzjiliņas pilsētas ieslodzījumu centru. Tur es pieteicu bada streiku, protestējot pret manu arestu un pieprasot tūlītēju atbrīvošanu.

Bada streika piektajā dienā ieslodzījumu centra darbinieki pakļāva mani piespiedu barošanai. Kādi desmit cilvēki turēja mani, piespiežot pie zemes. Viņi ievadīja man caur degunu gumijas cauruli un, izmantojot šļirci, divreiz dienā ievadīja kuņģī kukurūzas putru. Pēc divām dienām mans deguns bija pietūcis un asiņoja, un šķita, ka ieslodzījumu centra ārstu un apsargu Šeņ Žuju tas uztrauc.

Šeņs sodīja visus apcietinātos, kas atradās manā kamerā, liekot tiem katru dienu daudzas stundas sēdēt uz gultas ar sakrustotām kājām. Daži no ieslodzītajiem sāka mani pierunāt pārtraukt bada streiku, lai viņiem nebūtu tā jācieš. Viņi pat sazinājās ar sieviešu nodaļu, kur bija ievietota mana sieva, un aizsūtīja viņai nedaudz augļu. Viņi arī nodeva man ziņas no sievas. Beidzot es padevos un pārtraucu bada streiku.

Pēc trim mēnešiem es tiku pārcelts no 1. uz 3. nodaļu. No 5:30 rītā līdz 8:30 vakarā man vajadzēja uztīt spoles, kuras pēc tam uzstādīja uz shēmas platēm. Brokastīs un vakariņās bija tvaicēti kukurūzas plāceņi. Pusdienās bija rīsu biezputra. Ēdiens bija ļoti dārgs, un gada laikā es novājēju par 36 kilogramiem. Man kļuva grūti staigāt.

Notiesāts uz četriem gadiem cietumā

2011. gada augustā Čanji tiesā notika tiesas sēde. Manai ģimenei tas netika paziņots, un man nebija ļauts nolīgt advokātu. Es tiku notiesāts uz četriem gadiem cietumā. Es atteicos parakstīt sprieduma dokumentus un desmit dienu laikā iesniedzu apelāciju vidējās instances tiesā. Kad mana apelācija tika noraidīta, es atteicos parakstīt atteikuma dokumentu.

Tā kā es biju pārāk vājš, lai strādātu, kameras vecākais teica, ka mani tuvākajā laikā pārcels uz cietumu. 2012. gada 19. aprīlī mani pārcēla uz Gundžulinas cietumu.

Cietuma uzraugs Li Vejs lika ieslodzītajiem izdarīt uz mani spiedienu, lai es uzrakstītu trīs paziņojumus par atteikšanos no Faluņgun. Divi kriminālnoziedznieki – Ma Veņluns un Suņ Veiniņs, kuri vairākkārt piekāva Džen Lidzjuņu un citus praktizētājus, sita arī mani. Šie divi noziedznieki tika ieslodzīti mazā kamerā par to, ka viņi zaga citu ieslodzīto naudu.

Cietumā mums bija jāstrādā no pulksten 6:00 līdz 18:00. Daudzi uzraugi, kas bija uzzinājuši patiesību par Faluņgun, izturējās pret praktizētajiem jau daudz labāk.

Van Dzjaņje, kurš 2014. gada aprīlī tika paaugstināts par grupas vadītāju, bija jauns un tiecās ātri veidot savu karjeru. Viņš vairākkārt prasīja man, lai es izpildu plānu. Es atkal un atkal viņam atgādināju, ka man ir slikta veselība, taču viņš neatkāpās. Viņš draudēja arī citiem praktizētājiem, sakot, ka pārcels viņus uz stingrās uzraudzības grupu. Kad viņš pamanīja, ka mana gulta nebija saklāta saskaņā ar 2014. gada 11. augusta noteikumiem, viņš vairākas reizes iesita man pa seju un lika ilgu laiku stāvēt kājās.

2015. gada 10. februārī mani atbrīvoja, un es atgriezos mājās.

Nav darba, nav sievas

Mana sieva, kas bija atbrīvota pirms gada, arī bija ļoti cietusi. Viņa vairs negribēja dzīvot bailēs un ilgojās pēc normālas dzīves. Viņa pārtrauca praktizēt Faluņgun un centās pārliecināt arī mani darīt to pašu.

Es lūdzu savam bijušajam darba devējam pieņemt mani darbā, bet viņš sacīja, ka tādā gadījumā man ir jāatsakās no Faluņgun. Es viņam teicu: „Ja es nebūtu praktizējis Faluņgun, tad es būtu invalīds. Es tiku ieslodzīts uz četriem gadiem. Es ar grūtībām staigāju. Tas ir Faluņgun, kas padarīja mani veselu. Kā gan es varu pārtraukt to praktizēt!”

Mana sieva ir iesniegusi pieteikumu laulības šķiršanai, jo vairs neredz savu nākotni kopā ar mani.

Tieši šajā, tā dēvētajā Ķīnas „cilvēktiesību labākajā periodā”, tika izpostīta vēl viena laimīga ģimene. Ciešanu pilnie gadi ir pārvērtuši manu labo un atsaucīgo sievu vienaldzīgā svešiniekā. Turklāt es nekādā veidā nevaru nopelnīt sev iztiku. Un tikai praktizētāji, kas sniedza atbalstu un piedāvāja palīdzību, palīdzēja man atgūt optimismu.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2015/7/14/151534p.html