Mana bērnība tika atņemta

Nelikumīgās Faluņgun vajāšanas Ķīnā ir nodarījušas smagas fiziskas un garīgas ciešanas vairākiem desmitiem miljonu Faluņgun praktizētāju, kā arī radījušas sāpes un bēdas viņu ģimenēm un draugiem.

Šis ir stāsts par kādu 26 gadus jaunu sievieti, kura ir vēl viens šo vajāšanu upuris.

Brīnumbērns

Agrāk ļaudis sauca mani par brīnumbērnu. Tas bija tāpēc, ka četru mēnešu vecumā es jau mācēju runāt; kad man bija gads, es jau lasīju, bet trīs gadu vecumā rakstīju nelielas rindkopas.

Man bija 5 gadi, kad 1994. gadā mana mamma sāka praktizēt Faluņgun. Viņas fiziskā un garīgā veselība strauji uzlabojās, un tas atstāja iespaidu uz mūsu ģimeni, radiniekiem un vecāku draugiem. Daudzi cilvēki, ieskaitot manu tēti, sāka praktizēt.

Mūsu ģimene bija laimīgāka nekā jebkad agrāk, un manas atzīmes skolā bija lieliskas.

Toreiz es vēl nezināju, ka šī laime kādu dienu pēkšņi beigsies, un tad sāksies nebeidzams murgs.

Nespēju atpazīt savu māti

Kad 1999. gadā sākās represijas, man bija tikai 10 gadi. Taču es kopā ar mammu devos uz Pekinu, lai apelētu Faluņgun aizstāvībai. Galu galā tieši šī meditatīvā prakse padarīja manu ģimeni veselu un laimīgu – kādēļ gan lai kāds vēlētos atturēt mūs no praktizēšanas?

Septiņas dienas vēlāk es atgriezos mājās viena pati. Mana mamma tika aizturēta un arestēta.

Dzīve bez viņas bija grūta. Mans tēvs nezināja, ko iesākt, un man nebija neviena, kam pastāstīt par to, ko es jūtu. Kādu dienu skolotājs lika man uzrakstīt sacerējumu „Mana mamma”. Lūkojoties uz papīru, mans prāts bija tukšs.

Sešus mēnešus vēlāk mammu atveda mājās. Viņu bija grūti atpazīt. Viņa bija pavisam novājējusi un ieslodzījumā pārciesto spīdzināšanu dēļ vairs nespēja staigāt. Zem galvas ādas bija redzama galvaskausa kontūra, un dziļi iekritušo acu skatiens bija neskaidrs. Ja nebūtu dzirdama viņas elpa, neviens neiedomātos, ka viņa ir dzīva.

Vienatnē mājās

Izpildot Faluņgun vingrojumus, manas mātes veselība pakāpeniski uzlabojās. Viņa palika stāvoklī, un es cerēju, ka dzīve atgriezīsies ierastajās sliedēs. Taču es kļūdījos.

Abi mani vecāki ir skolotāji, bet tādēļ, ka viņi praktizē Faluņgun, viņus atlaida no darba – sākumā mammu, bet vēlāk arī tēvu. Pateicoties labajai reputācijai, mans tēvs saņēma nelielu pabalstu. Ar to nepietika, lai uzturētu četru cilvēku lielu ģimeni, tādēļ man nācās dzīvot pie tantes.

Reiz, kad mācījos 4. klasē, es atgriezos mājās un atklāju, ka māja ir tukša. Man bija sajūta, ka noticis kaut kas slikts. Uz galda bija atstāta zīmīte, kurā bija rakstīts, ka vecākiem ir jāturas tālāk no mājām, lai izvairītos no atkārtota aresta. Tas, ko viņi man atstāja, bija šī zīmīte un 10 juaņu (1.57$ ).

Man šķita, ka iepriekšējā pieredze ir iemācījusi man būt stiprai, bet es neizturēju un izplūdu asarās. Turot rokās mīksto mantiņu, kuru man uzdāvināja mamma, kad biju pavisam maza, es sēdēju tumšā, aukstā dzīvoklī un bez mitas raudāju.

Tas bija pavērsiena punkts. Es atgādināju sev, ka tagad esmu pati par sevi un man ir jāiemācās viss par izdzīvošanu – vai tā būtu veļas mazgāšana, vai tas, kā, tīrot māju, tikt galā ar zirnekli, kas agrāk mani šausmīgi biedēja.

Es iemācījos pagatavot ēdienu, mazgāt un gludināt apģērbu un vadīt savu dzīvi – pat ja tas nozīmēja dzīvot vientulībā.

Manas atzīmes skolā kritās. Manas domas bieži vien atšķīrās no citu pusaudžu domām. Reiz valodas stundā skolotājs uzdeva mums jautājumu par dzīves jēgu. Kamēr citi skolnieki runāja par nākotnes plāniem, bagātību vai laimi, mana atbilde bija vienkārša: „Es dzīvoju, jo nāve vēl nav pienākusi.”

Bez jebkāda finansiālā atbalsta es nevarēju atļauties apmeklēt visas stundas, kuras nepieciešams. Tāpēc pēc vidusskolas absolvēšanas es izvēlējos mācīties arodskolā. Par laimi, pateicoties labajām atzīmēm, man nevajadzēja maksāt par mācībām. Es biju priecīga, jo tagad manai dzīvei bija mērķis.

Mani vecāki atkal arestēti

Vēlāk man izdevās sazināties ar vecākiem un jaunāko māsu. Es joprojām dzīvoju viena, bet man bija iespēja reizi nedēļā viņus apciemot.

Tomēr milicija viņus arestēja atkal. Milicijas darbinieki pārmeklēja viņu dzīvesvietu un atstāja manu piecgadīgo māsiņu bez uzraudzības. Kopš tās dienas mēs dzīvojām kopā un ļoti centāmies neraudāt, taču es vienmēr domāju par vienu jautājumu: „Kāpēc gan Dzjan Dzemiņs nolēma tik ļauni izturēties pret nevainīgiem Faluņgun praktizētājiem?”

Vēlāk manu tēvu atbrīvoja, bet māte vēl joprojām tika turēta apcietinājumā. Pēc tam viņai piesprieda 5 gadu ilgu cietumsodu.

Uzsākot pieaugušā dzīvi

Es iepazinos ar kādu jaunu vīrieti. Es neplānoju veidot attiecības, taču nespēju pretoties viņa rūpēm un mīlestībai.

Kad bijām absolvējuši skolu, mēs runājām par kāzām, jo zinājām, ka esam labs pāris. Taču, uzzinot, ka manā ģimenē visi praktizē Faluņgun un mēs esam pilnībā izputināti, viņa ģimenes locekļi stingri iebilda pret mūsu attiecībām.

Nākamās sešas dienas es ne ēdu, ne dzēru. Es nevarēju saprast, kas notiek ar šo sabiedrību: mani vecāki tika nepatiesi apsūdzēti, lai gan nebija vainīgi; un tagad es pat nevaru apprecēt cilvēku, kuru mīlu. Tajā naktī es mēģināju izdarīt pašnāvību.

Mani izglāba, un es izdzīvoju, bet dzīvot vēl arvien bija mokoši.

Četrus gadus vēlāk mana māte tika atbrīvota. Vēlāk mana drauga ģimene pakāpeniski pieņēma mani un to, ka mana ģimene praktizē Faluņgun. Tagad mēs esam vīrs un sieva.

Mana zudusī bērnība ir aizgājusi uz visiem laikiem – tāpat kā pārāk daudziem citiem bērniem, kuru vecāki tika arestēti par ticību Faluņgun.

Kurš mums kompensēs mūsu izpostītās dzīves?

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2015/9/21/152632p.html