Dažādas jūtu izpausmes

Praktizētājiem jūtas rada pārbaudījumus, un tās var izpausties dažādos veidos. Ja praktizētāji nav pietiekami vērīgi, dažas no šīm izpausmes formām var palikt nepamanītas. Šajā rakstā tiek aplūkoti trīs jūtu izpausmju veidi: rūpes par ģimenes locekļiem, skumjas par mirušajiem tuviniekiem un emociju ietekme.

Ģimene var kļūt par lamatām

Parasto cilvēku sabiedrībā tiek uzskatīts par svētību, ja vairākas paaudzes dzīvo zem viena jumta. Kā praktizētāji, mēs pret saviem ģimenes locekļiem izturamies ar labestību, taču, ja mēs pilnībā veltām sevi rūpēm par ģimeni un ne par ko citu vairs nedomājam, tad tā jau ir krišana galējībās.

Daži gados vecāki praktizētāji dara visu, kas viņu spēkos, lai aprūpētu savus bērnus un mazbērnus. Viņi gatavo ēdienu, visu dienu rūpējas par maziem bērniem un vakarā liek tos gulēt. To darot, viņi nogurst tik ļoti, ka viņiem vairs nav spēka mācīties Likumu, nemaz jau nerunājot par patiesības skaidrošanu.

Kādas praktizētājas tēvs kļuva par atraitni. Aiz līdzjūtības viņa par tēvu ļoti rūpējās, trīsreiz dienā gatavoja viņam ēst un palika tēva mājā pa nakti. Praktizētāju sāka mocīt bezmiegs, bet viņa joprojām gādīgi aprūpēja tēvu. Rezultātā viņa nepārtraukti jutās nogurusi.

Lai cik dīvaini tas nebūtu, tēvs bieži izteica viņai pārmetumus. Pamazām praktizētāja saprata, ka ir pārāk pieķērusies mīlestībai uz tēvu. Tad viņa tēvam teica: „Es esmu ļoti aizņemta un cenšos, cik vien varu. Ja tu tomēr esi neapmierināts, es nākšu retāk.”

Pēc šīs sarunas tēvs pilnībā mainījās, kļuva laipns un ar izpratni uztvēra viņas situāciju. Viņam pat nebija vajadzīga ikdienas aprūpe. Rezultātā meitai bija vairāk laika, lai darītu to, kas jādara praktizētājiem.

Praktizētājiem nepieciešams izvērtēt, cik daudz laika viņi velta saviem ģimenes locekļiem, un šīm rūpēm jābūt samērīgām. Praktizētājam jāuztver katrs savas dzīves aspekts kā daļa no pilnveidošanās; mēs patiesi rūpējamies par saviem tuviniekiem un harmonizējam attiecības ģimenē, taču mums ir jāapzinās, ka pilnveidošanās ir vissvarīgākā lieta un liekama pirmajā vietā.

Praktizētāji katru dienu saskaras ar grūtībām, kad jāatšķir, ko ir ieplānojuši vecie spēki, bet ko - Skolotājs. Mums ik uz soļa jāveic izvēle. Skolotājs ir ieplānojis, lai mēs kļūtu par viņa skolniekiem, kas palīdz izlabot Likumu, nevis to, lai mēs iegrimtu rūpēs par ģimeni.

Pareiza attieksme pret ģimenes locekļa zaudējumu

Parastu cilvēku sērošana par mirušajiem ģimenes locekļiem atspoguļo viņu mīlestību un pieķeršanos. Taču pilnveidošanās praksē tas ir traucējums, ko rada jūtas.

Reiz es dzirdēju šādu stāstu: kādu māti ļoti sāpināja viņas septiņgadīgā dēla nāve. Ikreiz, domājot par savu zēnu, viņa devās pie viņa kapa un raudāja. Pēc kāda laika viņa atkal bija gaidībās, taču arī otrs dēls nomira septiņu gadu vecumā. Viņa sēroja pēc abiem dēliem un bieži raudāja pie viņu kapa.

Sieviete laida pasaulē trešo dēlu, bet arī tas nomira, sasniedzis septiņu gadu vecumu. Esot tuvu sabrukumam, viņa satika kādu daoistu, kurš teica: „Tavi trīs dēli bija viens un tas pats bērns. Viņš atgriezās, lai liktu tev ciest, jo tu nespēji pārvarēt sāpes, ko bija izraisījusi viņa nāve.”

Skolotājs mums ir stāstījis līdzīgu stāstu par praktizētāju un briedi. Praktizētājs pilnveidojās vientulībā. Reiz viņš izglāba briedi un pavadīja daudz laika, rūpējoties par dzīvnieku. Pamazām viņš atslābināja savu pilnveidošanos. Kad briedis nomira, praktizētājs nespēja atbrīvoties no pieķeršanās tam.

Savas dzīves beigās viņš nedomāja par praksi; viņš domāja par briedi, kā rezultātā par to arī pārdzima. Viņš guva ļoti smagu mācību – pilnveidošanās gadi bija pagājuši velti.

Katrs praktizētājs sastopas ar „dzīvības un nāves” jautājumu. Daži praktizētāji spēj atmest pieķeršanos savai dzīvībai un nāvei, bet nespēj mierīgi uztvert savu ģimenes locekļu nāvi. Viņi aizmirst, ka viņu tuvinieki šajā dzīvē ir patstāvīgas dzīvas būtnes, kam ir pašiem savs liktenis; ja viņu laiks ir beidzies, viņiem jāmirst. Tad likteņa saites šajā dzīvē beidzas.

Būdami praktizētāji, mēs rūpējamies par saviem tuviniekiem viņu slimību vai ciešanu laikā, taču mums nevajag tajā iestrēgt un neremdināmi sērot, ja viņi nomirst.

Kas ir emocijas?

Manuprāt, mēs izmantojam emocijas kā savus personīgos kritērijus, pēc kuriem kaut ko novērtēt.

Cilvēks ir gatavs atdot dzīvību par kaut ko vai dēļ tā, kuru viņš mīl. Taču, runājot par to, kas viņam nepatīk, viņš var to ārkārtīgi neieredzēt. Citiem vārdiem sakot, emociju radītie kritēriji – tie ir dzīves laikā gūtie priekšstati. Tie nav Visuma principi.

Izmantot emocijas kā kritēriju – tas pats par sevi jau ir nepareizi. Izvērtējot jautājumus, praktizētājiem noteikti nevajadzētu izmantot emociju radītos standartus un savā dzīvē paļauties uz jūtām. Taisnību sakot, piešķirt nozīmi emocijām – tas ir tas pats, kas pieķerties cilvēciskajiem priekšstatiem un turēties pie cilvēciskajām lietām.

Emocijas var novest pie tā, ka praktizētājs nepareizi novērtēs attiecības ģimenē. Dzīvojot parasto cilvēku sabiedrībā, mums ir jāciena vecāki un jārūpējas par mūsu bērniem. Taču, ja mēs emocijas nostādām augstāk nekā Likumu, tad tas ir bīstami.

Praktizētājs balstās uz savu pilnveidošanos kā uz pamatu. Labam praktizētājam prioritāte ir trīs lietu izpildīšana, viņam tas ir vissvarīgākais, taču viņš to labi harmonizē ar ģimenes dzīvi. Viņam piemīt gudrība, spējas un ir zināmi veidi, kā atrisināt problēmas, jo tas viss izriet no Likuma mācīšanās. Likuma spēks un neatlaidīga pilnveidošanās var mums palīdzēt atbrīvoties no jūtām.

Skolotājs ir teicis, ka, tikai atbrīvojoties no jūtām, mums radīsies žēlsirdība. Žēlsirdība ir nesavtīga, bez nosacījumiem, bez tieksmes, turpretī jūtas ir viegli ietekmējamas.

Mums jāzina, ka mums ar mūsu ģimenes locekļiem ir iepriekšnolemtas likteņa saites. Mēs nedrīkstam viņus izlutināt, un mēs nedrīkstam viņu dēļ sagraut savu nākotni. Ja tā notiks, mēs neko labu viņiem nebūsim paveikuši.

Vai tad pēc Pilnīgas Apskaidrības sasniegšanas, atskatoties uz savu ģimenes dzīvi, mēs neieraudzīsim, ka tā ir bijusi tikai teātra izrāde? Ja mēs spēsim skaidri apzināties, ka it viss cilvēku sabiedrībā ir tikai ilūzija un patiesībā mums nekas nepieder, tad mūs nekas neskars.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2015/1/14/147963p.html