Beidzot saprast vārda „ticība” nozīmi

Neraugoties uz to, ka, augot komunistiskā valstī, cilvēkiem jau kopš bērnības tiek uzspiests ateisms, daudziem ķīniešiem piemīt diezgan augsts garīguma līmenis. Ķīniešu bagātā kultūra un garīguma saknes Ķīnā nav izzudušas, neskatoties uz to, ka tās tika nopietni iedragātas Mao Dzeduna uzsāktās „Lielās kultūras revolūcijas” laikā. Iespējams, ka partijas valdīšanas laikā ķīniešiem nav bijis pārāk daudz iespēju to atgūt, taču Faluņgun parādīšanās ir mainījusi šo stāvokli.

Šis ir jauna ķīniešu Faluņgun praktizētāja stāsts. Saruna ar angļu valodas skolotāju no ASV, lika viņam aizdomāties par to, ko patiesībā nozīmē ticība.

Meklējot atbildes uz šo jautājumu, viņu iedvesmoja stāsti par Faluņgun praktizētājiem, kuri savukārt garīgi savienoja viņu ar savas tautas kultūras saknēm. Neraugoties uz Ķīnā izplatīto propagandu un vajāšanu, viņš beigu beigās sāka praktizēt Faluņgun.

Praktizētāja stāsts:

Mana Amerikā dzimusī angļu valodas skolotāja man jautāja: „Es ticu Jēzum Kristum. Kam tici tu?” Es ilgi klusēju.

Atmiņā pavīdēja aina no bērnības, kad es saviem draugiem Ķīnā stāstīju, ka ticu Budām un lūdzos viņiem, lai tie mani aizstāv. Draugi par mani smējās: „Vai tu esi veca sieviete? Kāds tu esi māņticīgs!” Biju apmulsis un vaicāju, kam tad viņi tic. Viens no draugiem teica: „Es, protams, ticu sev! Kam gan vēl var ticēt, ja ne sev?”

Kopš tā laika, šī pieredze man lika noticēt, ka mani apsmies, ja runāšu par savu ticību Budām, vai kaut ko tamlīdzīgu.

Tātad, kad angļu valodas skolotāja uzdeva jautājumu par ticību, es uzreiz atcerējos šo bērnības pieredzi, tāpēc atbildēju: „Es ticu sev!” Viņa pasmaidīja un teica: „Pārliecība par sevi ir ļoti laba īpašība, taču tā nav ticība.”

Es sāku domāt: „Kas tad tas ir – ticība?” Es biju tik aizņemts ar savu ikdienas dzīvi: mācības, darbs, iepirkšanās, Internets u.t.t. Es domāju, ka mana dzīve ir saturīga un piepildīta, ka tādai tai arī jābūt un nekad nebiju tā īsti aizdomājies par ticības jautājumiem.

Es veicu dažus pētījumus un uzzināju, ka ticība sniedz atbildes uz tādiem jautājumiem, kā: „no kurienes mēs nākam”, „kāda ir patiesā dzīves jēga” un „kurp mēs ejam?” Es sapratu, ka piedzimšana, vecums, slimības un nāve ir normālas dzīves sastāvdaļas. Tātad, kāda jēga no šīs drudžainās steigas, no dzīšanās pēc īslaicīga ieguvuma? Patiesībā dzīve ir tik īsa! Reālā dzīve aizslīdēja prom no manis, kad tiecos pēc pašlabuma, reputācijas, naudas un emocijām. Kā lai padaru savu dzīvi jēgpilnu?

Kādu dienu es ieraudzīju Internetā rakstu. Sievieti izvaroja, pakļāva spīdzināšanai un piespiedu barošanai par to, ka viņa neatteicās no savas ticības Faluņgun. Vēl ļaunāk, armijas ārsti, neizmantojot anestēziju, izņēma viņas sirdi, nieres un citus orgānus, kamēr viņa bija pie pilnas apziņas!

Es nespēju aptvert tādu cietsirdību! Trūkst vārdu, lai aprakstītu to sašutumu, kas radās manā sirdī. Miliči un ārsti, kuriem būtu „jākalpo cilvēkiem”, bija pārvērtušies par dēmoniem, kuri nogalina nevainīgus pilsoņus.

Tas bija šausminošs atklājums, lai neteiktu ko vairāk.

Krasā pretstatā noteikošajam, Faluņgun praktizētāja, kura atradās uz nāves sliekšņa, skaļi iesaucās: „Faluņ Dafa ir brīnišķīgs! ” Skatoties saviem mocītājiem tieši acīs, viņa teica: „Jā, jūs varat mani nogalināt. Bet vai jūs varat nogalināt simt miljonus praktizētāju?”

Tajā brīdī man acu priekšā pazibēja vīzija, es ieraudzīju atvērtus Debesu un elles vārtus. Svētā, cēlā Faluņgun praktizētājas dvēsele lidoja uz Debesīm, bet no elles izstiepušies taustekļi aptinās ap slepkavu kājām.

Tobrīd es sāku saprast, ko nozīmē ticība – tā ir spēja saglabāt uzticību patiesībai un aizstāvēt savu nesatricināmo pārliecību. Es biju apjucis: „Kā starp diviem cilvēkiem var būt tik milzīgs bezdibenis?”

Es jutu dziļu vēlmi uzzināt vairāk par Faluņgun praksi, kurai piemīt tāds spēks, kas ļauj cilvēkiem palikt nelokāmiem, pat atrodoties nāves briesmās.

Nedaudz vairāk papētot, es uzzināju, ka Faluņgun (pazīstams arī kā „Faluņ Dafa”) ir pilnveidošanās ceļš, kuru 1992. gadā Skolotājs Li Hundži nodeva sabiedrībai un kurš joprojām turpina izplatīties. Šī ir disciplīna, kurā prakse balstās uz saplūšanu ar Visuma pamatīpašību „Džeņ Šaņ Žeņ” („Īstenība Labestība Pacietība”). Nepieciešams, lai praktizētājs nepārtraukti pilnveidotu savu raksturu un izpildītu piecus vingrojumus. Vēl es sapratu, ka tā ir pārdabiska zinātne un aizvēsturiska kultūra. Faluņgun prakse var palīdzēt cilvēkam kļūt fiziski veselam un uzlabot savu raksturu, un tai ir pozitīva ietekme uz sabiedrību.

Es arī sapratu, ka Visumā pastāv fundamentāla patiesība, ka „Džeņ Šaņ Žeņ” ir vienīgais kritērijs, pēc kura noteikt, kurš ir labs un kurš slikts cilvēks. Cilvēkam ir nepieciešami vadošie principi, un cilvēka eksistences mērķis ir saplūst ar „Džeņ Šaņ, Žeņ”, tādā veidā kļūstot par labu cilvēku, kurš patiesi atbilst šim standartam, kuru nosaka šīs patiesības. Es sapratu, ka ticība nozīmē nelokāmu ticību Likumam, „Džeņ Šaņ, Žeņ” un tas nozīmē, ka šie principi tiek ievēroti un uzturēti bez jebkādiem nosacījumiem.

Tā kā traģiskā vajāšana Ķīnā joprojām vēl turpinās, es vēlos izteikt vissirsnīgāko pateicību Faluņgun praktizētājiem par viņu nelokāmo ticību, kuru viņi nezaudē pat tad, kad viņiem draud nāves briesmas, ļaujot cilvēkiem visā pasaulē ieraudzīt to, kas ir patiesa ticība.

Gribu pateikties arī tiem, kas klusi savā sirdī atbalsta Faluņgun praktizētājus – jūs izdarījāt gudru izvēli, tas noteikti jums atnesīs gaišu nākotni.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2013/12/25/143796.html