Amnesty International: darba nometņu sistēmas atcelšana Ķīnā ir tikai „kosmētiskas izmaiņas”

„Izskatās, ka „pāraudzināšanas ar darbu” (re-education through labor” (RTL)) sistēmas atcelšana ir vien „kosmētiskas izmaiņas”, lai novērstu sabiedrības skaļos protestus pret ļaunprātīgi izmantoto RTL sistēmu, kurā spīdzināšana ir plaši izplatīta parādība,” teica Amnesty International pārstāve un Ķīnas pētniece Korinna Barbara Frensisa.

„Pāraudzināšana ar darbu” ir termins, kuru radīja Ķīnas režīms, lai slēptu to, kas patiesībā notiek režīma piespiedu darba nometnēs: spīdzināšana, pārmērīgs darbs, smagi darba apstākļi un bieža „smadzeņu skalošana”.

17. decembrī Amnesty International publicēja jaunu ziņojumu par Ķīnas piespiedu darba sistēmu. Ziņojumā secināts: „Ir skaidrs, ka fundamentālā politika attiecībā uz cilvēku sodīšanu par viņu politiskajām aktivitātēm vai reliģiskās pārliecības dēļ nav mainījusies. Ļaunprātības un spīdzināšanas turpinās, tikai citādā veidā.”

Amnesty International ziņojums tikai apstiprina to, ko Minghui tīmekļa vietne jau vairākkārt ir ziņojusi kopš 2013. gada sākuma, kad Ķīnas varasiestādes pirmo reizi paziņoja par darba nometņu sistēmas slēgšanu.

Neraugoties uz darba nometņu slēgšanu, ļaunprātības turpinās

Saskaņā ar Amnesty International ziņojumu, 2013. gada februārī tika slēgta Dzjansu provinces Fancjanas darba nometne (attēlā). Tomēr, pēc Faluņgun praktizētāju „atbrīvošanas”, viņi tika pārvesti uz citu darba nometni. Uz nometnes vārtiem rakstīts gan „Pāraudzināšana ar darbu”, gan „Narkomānu rehabilitācijas centrs”. Lai gan tika paziņots, ka darba nometne ir „slēgta”, taču tas nenozīmē, ka ticis slēgts arī šeit esošais narkomānu rehabilitācijas centrs.

Amnesty International pētījumā ir identificētas dažas tendences. Kad tika paziņots par darba nometņu slēgšanu, daudzas no tām vienkārši nomainīja izkārtni. Daudzos gadījumos tās tika pārdēvētas par narkomānu rehabilitācijas centriem, un tās turpina izmantot cilvēku patvaļīgai ieslodzīšanai un spīdzināšanai.

„Pāraudzināšanas ar darbu” nometņu vietā Ķīnas varas iestādes arvien biežāk izmanto tā dēvētos „melnos cietumus”, narkomānu rehabilitācijas centrus un „tiesiskās izglītošanas centrus” (eifēmisms „smadzeņu skalošanas centram ”).

Amnesty International ziņojumā teikts, ka Faluņgun praktizētāju atbrīvošanas dienā vietējās darba nometnēs parasti ierodas „ofisa 610” amatpersonas un miliči, lai viņus tūlīt pārvietotu uz „smadzeņu skalošanas” centriem un turpinātu spīdzināšanas un citus tipiskos ņirgāšanās paņēmienus.

Piemēram, 2013. gada jūnijā no Harbinas narkomānu rehabilitācijas centra tika atbrīvota Faluņgun praktizētāja, bijusī Heilundzjanas Lauksaimniecības vidusskolas skolotāja Dži Džana. Harbinas „ofisa 610” personāls gaidīja pie nometnes vārtiem un mēģināja viņu aizvest uz „smadzeņu skalošanas” centru. Džanai izdevās no tā izvairīties tikai tāpēc, ka tur bija viņas ģimene, kas to nepieļāva. Viņai nācās slēpties, baidoties, ka „ofisa 610” darbinieki varētu viņu atkal aizvest uz „smadzeņu skalošanas” centru.

Ir bijuši gadījumi, kad Faluņgun praktizētāji tikuši nosūtīti uz „smadzeņu skalošanas” centriem, kas izveidoti bijušo darba nometņu vietās.

Informācija Amnesty International ziņojumā, saskan ar Faluņ Dafa Informācijas centra (FDIC) paziņojumiem.

Iepriekšējos paziņojumos presei FDIC ziņoja: „Faluņgun praktizētājus un citas aizturētās personas šāda tendence pakļauj vēl lielākam riskam, jo juridiski „smadzeņu skalošanas” iestādes tiek vēl mazāk regulētas nekā „pāraudzināšana ar darbu” (RTL) sistēma. Ir zināms, ka oficiāli neeksistējošie „smadzeņu skalošanas” centri tikuši patvaļīgi izveidoti tādās vietās kā skolas, dzīvokļi vai pat veci budistu tempļi.”

Piespiedu darbam ir noteicoša loma vajāšanā

Piespiedu darba sistēma ir bijusi noteicošā Faluņgun vajāšanā, kura daudzu gadu garumā absorbējusi lielu skaitu praktizētāju. Gada laikā no 1999. gada jūlija, kad sākās vajāšanas, uz darba nometnēm tika nosūtīti tūkstošiem praktizētāju.

Ziņojumā teikts: „Pierādījumi liecina, ka noteiktās darba nometnēs Faluņgun [praktizētāji] veidoja vienu trešdaļu, un dažos gadījumos, līdz pat 100 % no ieslodzīto skaita.”

Džan Jina un viņas vīrs Niu Dzjiņpins Kapitolija kalnā. Džan kundze pastāstīja Amnesty International pārstāvjiem, ka viņa personiski pazina 21 praktizētāju, kuri darba nometnēs miruši no spīdzināšanām. (fotogrāfija uzņemta 2011. gada aprīlī)

Džan Jinas kundze pastāstīja Amnesty International pārstāvjiem, ka viņa personiski pazina 21 praktizētāju, kuri darba nometnēs miruši no spīdzināšanām. Bēdīgi slavenajā Masaņdzja darba nometnē divu mēnešu laikā no 2008. gada 14. jūlija līdz septembrim viņa vismaz desmit reizes tika pakļauta „piekāršanai aiz rokudzelžiem”. Turklāt viņai neļāva gulēt, pakļāva elektrošoka sitieniem un piekaušanai.

Amnesty International ziņojumā publicētas Džan kundzes atmiņas par Pekinas sieviešu darba nometni:

„Visnepanesamākās atmiņas, kuras man joprojām izraisa drebuļus, saistās ar to, kad man vairākkārt uz ilgu laiku aizsedza degunu un muti, neļaujot man elpot, līdz es vairs nespēju kontrolēt urīnpūšļa un zarnu trakta darbību... Vairākus mēnešus mani pastāvīgi spīdzināja šādā veidā. Viņi aizsedza manu degunu un muti ar slapjiem dvieļiem, lai es nevarētu elpot... Sāpes bija tik spēcīgas, ka man likās, ka es tūlīt pārsprāgšu, es pilnībā zaudēju spēku, kājas kļuva ļenganas, un sākās nesaturēšana.”

Spīdzināšanas metodes „melnajos cietumos”: „tīģera sols”(1), nežēlīga piekaušana, „nāves gulta”(2), pakļaušana elektrošoka sitieniem, piekāršana aiz roku dzelžiem, piespiedu barošana, „dzelzs krēsls”(3), nezināmu preparātu injekcijas.

Ziņojumā arī norādīts, ka darba nometņu personāla karjera ir tieši saistīta ar viņu „sniegumu” Faluņgun praktizētāju vajāšanās. Tā vietā, lai pievērstos noziedzības kontrolei, desmitiem tūkstošu amatpersonu ir iesaistītas šajā vajāšanu kampaņā, lai kontrolētu cilvēku uzskatus un spīdzinātu cilvēkus viņu pārliecības dēļ.

„Pastāv ļoti reāls risks, ka Ķīnas varas iestādes likvidēs vienu patvaļīgu ieslodzījuma sistēmu, lai izvērstu citu tamlīdzīgu sistēmu pielietošanu,” brīdina Amnesty International ziņojums.

1. „Tīģera sols” – ieslodzītajiem liek sēdēt uz maza dzelzs sola, kas ir apmēram 20 cm augsts, ar kopā sasietiem ceļiem. Rokas tiek sasietas aiz muguras, bet dažreiz tiek novietotas uz ceļiem. Viņiem liek sēdēt taisni, skatīties tieši uz priekšu un nekustēties ilgus laika periodus.

2. Spīdzināšanas metode „nāves gulta”: praktizētājs ir piesiets pie gultas tā, ka viņa rokas tiek pieslēgtas ar roku dzelžiem pie gultas galvgaļa stieņiem un kājas sasietas ar neilona virvi. Virve pēc tam tiek aptīta ap praktizētāja ķermeni un gultu no viņa kājām līdz krūtīm. Virve tiek aptīta tik cieši, ka praktizētājam ir grūti elpot, un viņš beigās zaudē samaņu.

3. “Dzelzs krēsls” ir izgatavots no dzelzs caurulēm. Upura abas rokas un abas kājas tiek piesietas pie dzelzs krēsla uz ilgu laika periodu.

Raksts angļu valodā: http://ru.minghui.org/articles/2013/12/19/62892.html