„Kāpēc Ķīnas komunistiskā partija (ĶKP) ir aizliegusi Faluņgun?”, „Kāpēc Ķīnas valdība uztver Faluņgun kā draudu?” Daudzi ir pārsteigti, kad dzird par to, kas notiek Ķīnā.
Visvienkāršākā atbilde ir tā, ka tam nav nekāda pamatota izskaidrojuma. Ja Ķīnas komunistiskais režīms nolemj pret 100 miljoniem meditējošu cilvēku uzsākt brutālu un dārgu nolaupīšanu, spīdzināšanu un nonāvēšanu kampaņu, ir grūti saprast, kāda motivācija varētu būt šādai neracionālai un destruktīvai izvēlei.
Te, kā saka, ir vairāki savstarpēji saistīti faktori un notikumu dinamika, kas spēj ieviest skaidrību šajās traģiskajās vajāšanās, kas piemeklējušas Ķīnu.
• Skaidrojums par praktizētāju lielo skaitu
• Skaidrojums par kontroli
• Skaidrojums par ideoloģisko plaisu
• Skaidrojums par individuālajiem faktoriem
• ĶKP ir savs skaidrojums
Turpmāk īsumā apskatīti daži skaidrojumi, kas parasti tiek minēti, taču pēc rūpīgākas izpētes šie fakti neiztur kritiku:
• Skaidrojums par radītajiem draudiem
• Skaidrojums par izsaukto satricinājumu
• Skaidrojums par kolektīvajām atmiņām
Skaidrojums par praktizētāju lielo skaitu: Faluņgun kļuva pārāk populārs
  |
Pirmo reizi plaša sabiedrība ar Faluņgun tika iepazīstināta 1992. gadā. Saskaņā ar Ķīnas valdības veiktajiem aprēķiniem, septiņu gadu laikā praktizētāju skaits Ķīnā bija sasniedzis 70 miljonus (informācijas avoti), paši Faluņgun sekotāji lēš, ka ar Faluņgun nodarbojās vairāk nekā 100 miljoni cilvēku. 1999. gadā U.S. News and World Report rakstīja, ka Faluņgun „ir lielākā brīvprātīgā organizācija Ķīnā, lielāka pat par komunistisko partiju,” kuras biedru skaits tai laikā sasniedza 65 miljonus. Komunistisko partiju biedēja šī strauji pieaugošā popularitāte, tā baidījās, ka Faluņgun varētu radīt tai konkurenci. Viena no pirmajām pazīmēm, kas liecināja par to, ka partija baidās no Faluņgun popularitātes, parādījās 1996. gadā, kad tika aizliegtas Faluņgun grāmatas drīz pēc tam, kad tās bija kļuvušas par nacionālajiem bestselleriem.
Skaidrojums par kontroli: partijai nepatika tas, ka Faluņgun ir pārāk neatkarīgs
„Komunistiskā partija saskatīja Faluņgun neatkarībā bīstamu precedentu, lai gan prakses aktivitātes bija apolitiskas un labvēlīgas ķīniešiem.”
Arī daži komunistiskās partijas līderi saskatīja Faluņgun neatkarībā draudus. Faluņgun neatkarība izpaudās tajā, ka praktizētāji no visas Ķīnas un no dažādiem sociālajiem slāņiem spēja koordinēties savā starpā un organizēt savu darbību (tai skaitā tūkstošiem praktizētāju lielas kolektīvās meditācijas un plašas parakstu vākšanas kampaņas, atbildot uz valdības ļaunprātībām). Totalitārā partija, kura vēl šobaltdien turpina dzelžaini kontrolēt plašsaziņas līdzekļus, tiesas, izglītības sistēmas un reliģiskās iestādes, saskatīja Faluņgun neatkarībā un spējā koordinēt savas aktivitātes bīstamu precedentu, pat ja šīs darbības pašos pamatos ir apolitiskas un ķīniešiem labvēlīgas.
Turklāt, ĶKP nevēlas, lai cilvēki domātu patstāvīgi un pieņemtu lēmumus par to, kas ir pareizs un kas ir nepareizs, balstoties uz augstākiem principiem, nevis sekojot partijas diktātam. Tieši tāpēc šo pēdējo sešdesmit gadu laikā tā ir darījusi tik daudz, lai vajātu, pārveidotu un grautu reliģisko ticību, ķīniešu tradīcijas un iespējamās demokrātiskās institūcijas, tādas kā, piemēram, neatkarīgu tiesu sistēmu (analīze).
Fakts, ka ar Faluņgun nodarbojās daudzi uzticami partijas biedri, nenomierināja režīmu, gluži pretēji, vēl pastiprināja bailes par to, ka Faluņgun rada konkurenci.
Skaidrojums par ideoloģisko plaisu: Faluņgun popularizē partijas ideoloģijai pretējas vērtības
Neskatoties uz to, ka pēdējo desmit gadu laikā Ķīna ir pievērsusies tirgus ekonomikai, ateistiskā komunistiskā partija joprojām cieši turas pie oficiālās marksisma ideoloģijas (pat, ja tai patiešām tic tikai daži ierēdņi). Daži partijas līderi redzēja, ka Faluņgun ticība Budu, Daosu un Dievu eksistencei un pārliecība par to, ka pilnveidojot sevi, cilvēks spēj sasniegt dievišķu stāvokli, ir pretrunā partijas ideoloģijai.
„Patiesībā tā dēvētajam „īstenības, labestības un pacietības” principam, kuru sludina Faluņgun pamatlicējs Li Hundži, nav nekā kopīga ar sociālistiskās ētikas un kultūras progresu, kuru mēs cenšamies sasniegt.” (ĶKP rupora –Xinhua News Agency 1999. gada publikācija)
Citi baidījās, ka Faluņgun morāles kodekss iedragās ļeņinisko sabiedrības kontroles taktiku. Kad partija ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību maldināja sabiedrību, Faluņgun stāstīja patiesību; kad partija aicināja cilvēkus cīnīties citam pret citu, Faluņgun aicināja uz labestību; un, kad partija, izmantojot vardarbību, realizēja savu gribu, Faluņgun mācīja nevardarbīgu pieeju. Ironiski, bet Sjiņhua, ĶKP oficiālā ziņu aģentūra, atzina šo neērto patiesību jau 1999. gadā.
Tādejādi Faluņgun tika iekļauts ĶKP vajāto konfesiju sarakstā. Patiesībā, visas reliģijas Ķīnā ir tikušas vajātas, daudzas tiek vajātas vēl joprojām un ir spiestas paciest partijas iejaukšanos to iekšējās un ar teoloģiju saistītajās lietās. Atšķiras vien vajāšanu intensitāte, vajāšanās iesaistīto cilvēku skaits un pūliņi, kurus partija jebkurā brīdī var vērst pret kādu konkrētu grupu.
Skaidrojums par individuālajiem faktoriem: noteicošo lomu spēlēja Dzjana Dzemiņa skaudība un oportūnistiskie manevri
Dzjana Dzemiņa lēmums uzsākt pret Faluņgun vērstu kampaņu saņēma tikai nelielu atbalstu no citu vadošo partijas līderu puses. Tajā laikā premjerministrs Džu Žundzji mēģināja rast samierinošu pieeju Faluņgun jautājumam, un daži pierādījumi liecina par to, ka arī nākamais līderis Hu Dzjiņtao neuzskatīja Faluņgun par problēmu. (sk. CNN ziņojumu).
Taču Dzjans, ar saujiņu atbalstītāju Luo Gaņa vadībā, diktēja savu nostāju pret Faluņgun, parādot šo grupu kā lielāko draudu partijai, nosaucot Faluņgun par „ķecerīgu kultu” (īss kopsavilkums), izveidojot „ofisu 610” un ar atpakaļejošu datumu pieņemot likumus, kas pamato prakses aizliegumu (sk. Human Rights Watch ziņojumu).
Kāpēc Dzjans Dzemiņs tā darīja? Tam bija divi iemesli. Pirmkārt, lai cik tas neliktos smieklīgi, gan žurnālistu ziņojumi, gan arī iekšējie informācijas avoti vedina domāt, ka Dzjans izjuta milzīgu skaudību pret Faluņgun popularitāti un redzēja to kā spēku, kas var sagraut paša mēģinājumus ieiet vēsturē kā trešajam nozīmīgākajam ĶKP līderim (pēc Mao Dzeduna un Dena Sjaopina).
Otrkārt, kā teicis analītiķis Villijs Lams un citi, uzbrūkot Faluņgun un izvēršot Mao stila kampaņu, kas papildināja valstī valdošo krīzi, Dzjans varētu izmantot šo kampaņu, lai „nostiprinātu uzticību viņam pašam” un izspēlēt politisku manevru (sk. CNN ziņojumu).
Kāpēc šī kampaņa tik agresīvi turpinājās arī pēc Dzjana aiziešanas pensijā? Lai gan 2002./ 2003. gadā Dzjans nodeva varas grožus Hu Dzjintao rokās, viņš noorganizēja savas politiskās frakcijas locekļiem iespēju ieņemt augstus amatus Politbirojā un partijas drošības dienesta aparātā. Šie cilvēki, tādi kā Politiski – juridisko lietu komitejas vadītājs Džou Junkans, spēja ne tikai saglabāt, bet arī pastiprināt šo kampaņu. Tomēr ziņojumi no Ķīnas vēsta, ka sasprindzinājums starp Dzjana un Hu Dzjiņtao frakcijām pieaug, tai skaitā arī attiecībā uz Faluņgun jautājumu (informatīvais biļetens).
ĶKP jau atkal ir skaidrojums: lai izdzīvotu, režīms vairākkārt ir mērķtiecīgi vajājis dažādas grupas
Grāmatā „Deviņi komentāri par komunistisko partiju” stāstīts, kā savas vairāk nekā 60 gadus ilgās valdīšanas laikā, ĶKP pret dažādām grupām ir uzsākusi vienu kampaņu pēc otras. „Deviņos komentāros” izskaidrots kā partija ne vienu reizi vien ir pielietojusi 95/5 normu: partija saka ķīniešiem, ka vajās tikai nelielas pretinieku grupas, „labie” 95% netiks vajāti tikmēr, kamēr viņi stingri norobežosies no „sliktajiem” 5%. Šādā veidā ātri tika radīta atsvešināšanās no mērķa grupām. Gandrīz visi ķīnieši, baidoties no vajāšanām un redzot, ka par ĶKP vajāšanu upuriem kļūst gandrīz visi, kurus tie pazīst, gan draugi, kolēģi, skolasbiedri un pat ģimenes locekļi, centās identificēt sevi ar „labajiem”.
Viltība slēpjas tajā apstāklī, ka 5% „slikto grupu” pastāvīgi mainās: sākumā tie bija turīgi cilvēki un viņu ģimenes, tad cilvēki ar sakariem ārzemēs, tad cilvēki ar reliģiskiem uzskatiem, intelektuāļi, demokrātijas aizstāvji un tā tālāk…. līdz tagad tas ir Faluņgun.
Lai gan tā ir patiesība, ka pēc Mao Dzeduna nāves 1976. gadā šādu kampaņu skaits ir ievērojami samazinājies, ĶKP vajā Faluņgun jau kopš 1999. gada: tiek izmantota propaganda, paraugprāvas, mācību sesijas un piespiedu darba nometnes – maoisma ēra ir atgriezusies.
 |
Citi skaidrojumi, kuri dažreiz ir tikuši minēti Rietumu plašsaziņas līdzekļos, bet kuri ir mazāk nekā pārliecinoši un pat iedvesmojošies no ĶKP propagandas:
Skaidrojums par radītajiem draudiem: Faluņgun apdraud sabiedrību
Ķīnas Ārlietu ministrijas amatpersonas, vēstniecības un konsulāti, kā arī ķīniešu žurnālisti un zinātnieki, kuri seko partijas noteiktajai līnijai, izskaidro to pavisam vienkārši: Faluņgun ir aizliegts, jo tas rada apdraudējumu sabiedrībai un jebkura racionāli domājoša valdība rīkosies tāpat kā ĶKP.
Fakts, ka komunistiskā partija ir vienīgā valdība pasaulē, kura ir aizliegusi Faluņgun, kamēr visā pasaulē to brīvi praktizē vairāk nekā 111 valstīs, nekad nav ticis ņemts vērā. Tāpat partija nevar paskaidrot, kā tikai pārsimts kilometrus attālajā Taivānā ne valdība, ne plašsaziņas līdzekļi nekad nav ieminējušies par to, ka desmitiem tūkstošu Faluņgun praktizētāju varētu radīt kādus draudus. Patiesībā kultūras ziņā tik līdzīgajā Taivānā situācija ir pilnīgi pretēja – Taivānas ierēdņi slavē Faluņgun, studenti to uztver kā papildus ieguvumu, un Faluņgun apmācība ir iekļauta ieslodzīto rehabilitācijas programmā (ziņojums).
„Pārstāvju palāta aicina Ķīnas Tautas Republikas valdību nekavējoties pārtraukt un atteikties no [Faluņgun] vajāšanu kampaņas… un nekavējoties atbrīvot Faluņgun praktizētājus, kuri tikuši ieslodzīti tikai par savu pārliecību.” (2010. gada martā pieņemtā ASV Kongresa Pārstāvju palātas rezolūcija Nr.605)
Turklāt daudzas starptautiskās organizācijas, tai skaitā ANO īpašie ziņotāji, plaši pazīstamas cilvēktiesību aizsardzības grupas un demokrātiskās valdības, jau vairākkārt ir pieskaitījušas Faluņgun vajāšanu kampaņu vienai no nepamatotākajām vajāšanām reliģisku motīvu dēļ, nevis likumīgai valsts politikai, kas it kā vērsta uz to, lai aizsargātu sabiedrību no it-kā negatīvas ietekmes.
Viena no variācijām skaidrojumam par radītajiem draudiem, kura bieži tiek pieminēta plašsaziņas līdzekļos par to, ka Faluņgun ir ticis aizliegts kā „ļaunuma kults” – arī ir meli. Komunistiskās partijas līderi centās piekārt praksei „ļaunuma kulta” etiķeti tikai trīs mēnešus pēc vajāšanu sākuma, kas bija politisks gājiens, nevis veiktas analīzes vai neatkarīgas izmeklēšanas rezultāts. Tajā laikā Ķīnas sabiedrība sāka izjust arvien lielāku līdzjūtību Faluņgun bēdīgai situācijai un starptautiskā sabiedrība arvien vairāk kritizēja partijas rīcību pret Faluņgun. Lai novirzītu uzmanību no noziedzniekiem uz upuriem un mazinātu sabiedrības simpātiju pret Faluņgun, Dzjans Dzemiņs izmantoja etiķeti „kults”, lai ar atpakaļejošu datumu attaisnotu desmitiem tūkstošu nevainīgu cilvēku arestus (analīze).
Skaidrojums par izsaukto satricinājumu: aizlieguma iemesls bija 1999. gada 25. aprīļa pulcēšanās
Daži apgalvo, ka Faluņgun tika aizliegts, jo bija pārrēķinājies, rīkojot plašu demonstrāciju iepretim partijas līderu rezidencei Pekinā 1999. gada 25.aprīlī.
Nav šaubu, ka 25. aprīļa pulcēšanās, kas faktiski vērsās pie Valsts Apelāciju biroja, nevis blakusesošo valdības iežogoto teritoriju Džunnaņhai, bija notikumu attīstības pamatā. Šī pulcēšanās bija atskaites punkts, no kura Dzjans Dzemiņs oficiāli uzsāka īstenot Faluņgun vajāšanu politiku.
Šī pulcēšanās, kas bija likumīga saskaņā ar Ķīnas Konstitūciju, bija reakcija uz jau iepriekš notikušajiem prakses vajāšanas gadījumiem un veidiem. Tā notika trīs gadus pēc tam, kad tika aizliegta Faluņgun grāmatu publikācija, pēc tam, kad valsts plašsaziņas līdzekļi jau divus gadus kritizēja Faluņgun un valsts drošības aģenti bija uzsākuši vajāšanas. Tā bija tūlītēja reakcija uz praktizētāju arestu un piekaušanu tuvējā Tiaņdzjiņas pilsētā (analīze).
Ja šī vajāšana nebūtu notikusi, tad kāpēc gan 10 000 cilvēkiem vajadzētu apgrūtināt valdību ar apelāciju, lūdzot pārtraukt viņu vajāšanu?
Skaidrojums par kolektīvajām atmiņām: partijas līderi baidījās no jaunas reliģiskās sacelšanās
Saskaņā ar šo skaidrojumu, partijas līderi saskatīja Faluņgun līdzību ar citām reliģiskam kustībām pagātnē, kuras kļuva vardarbīgas un gāza dinastijas, piemēram, Haņu dinastijas Dzeltenie turbāni, dažādas Baltā Lotosa sektas un Taipinas un Bokseru sacelšanās kustības Cjinu dinastijas valdīšanas laikā. Šīs paralēles, patiesību sakot, ir ļoti aprobežotas. Atšķirībā no šīm iepriekšējām grupām, Faluņgun netiecas pēc politiskas varas iegūšanas un pilnībā noraida vardarbības pielietošanu.
Pat, ja kāds baidījās, ka Faluņgun varētu izvērst vardarbību un izraisīt tādus pat nemierus kā pagātnē, tad Faluņgun pilnīgi nevardarbīgajai reakcijai uz vajāšanām, sākot no pirmās dienas līdz par šodienai, jau sen būtu jākliedē šīs bailes.
Un visbeidzot, Faluņgun nonāca opozīcijā ĶKP tikai pēc vairākiem vajāšanu gadiem. Faluņgun pamatlicēja Li Hundži kunga darbos teiktais, kā arī Ķīnas un ārvalstu Faluņgun praktizētāju pieredzēs paustie uzskati ļauj saprast, ka Faluņgun nav ieinteresēts politiskās varas pārņemšanā Ķīnā.
Drīzāk jau Faluņgun aktivitātēm ir divi galvenie mērķi: apturēt šausminošās nevainīgu cilvēku vajāšanas un informēt cilvēkus pasaulē par Faluņgun, lai tie nekļūtu par ĶKP noziegumu līdzdalībniekiem un lai nākotnē viņiem to nenāktos nožēlot.
Raksts angļu valodā: http://www.faluninfo.net/topic/5/
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.
vairāk ...