Kad es izlasīju plašsaziņas līdzekļos ziņojumu par Džūliju Keitu, kundzi no Oregonas, kura bija nopirkusi kasti ar Helovīna rotājumiem un atradusi tajā vēstuli no kāda Ķīnas darba nometnē ieslodzītā, es biju aizkustināta līdz asarām. Vēstulē rakstīts, ka rotājumi ir izgatavoti Masaņdzja piespiedu darba nometnes 2. nodaļas 8. ražošanas brigādē. Vēstulē bija teikts: „Ja jūs gadījumā esat nopircis šo izstrādājumu, lūdzu, nosūtiet šo vēstuli Pasaules cilvēktiesību aizsardzības organizācijai. Jums būs pateicīgi un jūs vienmēr atcerēsies tūkstošiem cilvēku, kurus šeit vajā Ķīnas komunistiskā partija.” Mēģinot sazināties ar ārpasauli, šīs vēstules autors ir ļoti riskējis. Ja vēstule tiktu atrasta, viņš tiktu smagi spīdzināts vai pat nogalināts.
2001. gadā es uz 18 mēnešiem tiku ieslodzīta Pekinas sieviešu piespiedu darba nometnē. Tur bija ieslodzītas aptuveni 1000 sievietes, un vairums no viņām bija Faluņgun praktizētājas, kuru ieslodzījuma termiņš bija no viena līdz trim gadiem. No astoņām darba nometnes ražošanas brigādēm tikai vienā nebija praktizētāju. Šīm ieslodzītajām bieži lika uzraudzīt un sist praktizētājas pārējās septiņās ražošanas brigādēs. Šajā nometnē bija arī „intensīvais” bloks, kas sastāvēja no aptuveni 20 vienstāva telpām, kur praktizētājas tika nežēlīgi spīdzinātas. Šo telpu logi dienas laikā vienmēr bija aizsegti ar aizkariem vai segām un no turienes varēja dzirdēt kliedzienus.
Darba nometnē apsargi bieži noteica darba stundas no 5:00-23:00 un dažreiz līdz 02:00 nākamajā rītā. Praktizētājām tika dotas tikai 10 minūtes, lai paēstu, un apmēram 5 minūtes no rīta un vakarā, lai nomazgātos. Izmantot tualeti bija ļauts tikai divas reizes dienā - vienu reizi no rīta un vienu pēcpusdienā. Neviens par savu darbu samaksu nesaņēma. Kad mani arestēja, apsardze konfiscēja visu manu naudu, aptuveni 2000 juaņu (1), un sešus mēnešus neļāva man sazināties ģimeni. Man nebija drēbju, ko nomainīt.
Ieslodzījuma laikā es ēdu, strādāju un gulēju vienā un tajā pašā kamerā. Mans galvenais pienākums bija irbulīšu un āķu ar zivju ēsmu iepakošana. Vispirms mums bija jāsamitrina papīra maisiņi, kuri tika izmantoti katra irbulīšu pāra iepakošanai. Maisiņu mitrināšanai mēs izmantojām lupatas, kuras tika izmantotas telpu, gaiteņu un tualešu tīrīšanai. Šie irbulīši parasti bija sakrauti uz grīdas, un, kad to bija pārāk daudz, mēs noņēmām gultas piederumus un sakrāvām tos uz gultas dēļiem. Mums nekad nebija iespējas nomazgāt rokas, pat pēc tualetes apmeklējuma. Dažkārt narkomānes, kuras mūs uzraudzīja, ar irbulīšiem tīrīja savus zobus vai nagus. Katrs no šiem irbulīšiem tika iepakots kopā ar pārējiem. Visi papīra maisiņi un citi konteineri, kuros tos iepakoja bija marķēti ar uzraktu „Sterili irbulīši”. Daži luksusa irbulīši bija izgatavoti no augstas kvalitātes koksnes, izmantojot sarežģītāku ražošanas tehnoloģiju. Tie tika iepakoti īpašos papīra vai plastmasas maisiņos, uz kuriem bija kādas viesnīcas vai restorāna zīmols. Taču arī tie tika sakrauti kaudzē uz grīdas, izmantoti zobu un nagu tīrīšanai, un bija iepakoti ar netīrām rokām.
Parasti mums ik dienu bija jāiepako aptuveni 8000 irbulīšu pāri un šo normu bija grūti izpildīt. Ja mēs nepabeidzām to dienas maiņā, tad bija jāstrādā virsstundas. Lai ātrāk paēstu un turpinātu strādāt, mēs ēdām savā darbavietā un likām ēdiena bļodas turpat blakus uz grīdas. No intensīvā darba mūsu rokas asiņoja un kļuva tulznainas. Pēc darba dienas mums bieži vien bija grūti iztaisnot muguru.
Zivju ēsmas uzduršana uz āķiem bija vēl darbietilpīgāks process. Mēs izmantojām tumši sarkanu zivju ēsmu, kura bija nedaudz lielāka par irbulīša galu. Āķi bija pusotru centimetru gari. Sākumā mēs ar pinceti ņēmām sīkus gumijas gredzentiņus, likām iekšā zivju ēsmu un uzdūrām gredzenus uz āķiem. Mums vajadzēja apstrādāt 4 kg augstas kvalitātes zivju ēsmas vai 5 kg parastās zivju ēsmas dienā. Kad mūsu rokas tika savainotas, mēs tās aptinām ar lentu, kas bija ļoti sāpīgi, un turpinājām strādāt.
Darbs ar zivju ēsmu notika ļoti antisanitāros apstākļos, un visapkārt valdīja asa smaka. Zivju ēsmas gabaliņi un gumijas gredzeni bija tik mazi, ka strādājot ar tiem, mums bieži nācās turēt tos tuvu acīm. Netīrumi nonāca mūsu acīs un degunos, un bieži izraisīja izsitumus uz ādas. Vissmagāk bija vasarā. No gumijas gredzenu griešanas mums bieži pietūka rokas. Mēs cietām lielas sāpes. Uz dažu praktizētāju rokām parādījās tulznas.
Daudzas no nometnē strādājošajām ieslodzītajām nevarēja vairs taisni nostāvēt un nespēja normāli paiet. Fiziskais un garīgais izsīkums bija ārkārtējs. Daudzas no mums bija 50 līdz 70 gadus vecas, bet mēs joprojām bijām spiestas smagi strādāt. Kad viena 61 gadus veca praktizētāja ieradās mūsu kamerā, visa viņas seja izskatījās violeta. Mēs varējām redzēt viņas zilumus, deguns bija pietūcis, un viņa tik tikko spēja atvērt acis. Matos viņai bija sarecējušas asinis un asins traipi uz apaviem un apģērba. Pirms divām nedēļām viņa tika piekauta. Viņai sāpēja mugura un bija grūti staigāt. Miegā viņa grozījās. Neraugoties uz viņas stāvokli, ierodoties mūsu kamerā, viņa bija spiesta smagi strādāt. Mums nebija atļauts sarunāties. Ja mēs to darītu, tad tiktu piekautas un sistas ar elektrošoka stekiem.
Pēc pārcelšanas uz citu ražošanas brigādi man bija jāizgatavo džemperi, vilnas cimdi un vilnas cepures. Mums izvirzīja stingras prasības par to, cik šuves katrā centimetrā ir jānošuj. Ikvienai, kurai gadījās kļūdīties, viss bija jāpārtaisa. Mēs arī šuvām krāsainas pērlītes un spīdīgus dekoratīvus elementus uz džemperiem vai svārkiem, kas pēc tam tika eksportēti uz ārzemēm. Tika veikti arī citi darbi: dārzeņu audzēšana, rotu darināšana, papīra locīšana un sieviešu higiēnas līdzekļu iepakošana. Katrā ražošanas brigādē tika veikts atšķirīgs darbs. Mēs nedrīkstējām iet gulēt, kamēr darbs netika izdarīts.
1. "Juaņa" – naudas vienība Ķīnā; 500 juaņas – Ķīnas pilsētas strādnieka vidējā mēneša izpeļņa.
Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2013/2/8/137402p.html
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.
vairāk ...