Čeņ Sjaojue kundze stāsta par piespiedu kārtā veiktajām injekcijām un kaulu smadzeņu paraugu noņemšanu Guandunas sieviešu cietumā

Vārds: Čeņ Sjaojue
Dzimums: sieviete
Vecums: 40 gadi
Adrese: Džunšaņa, Guandunas province
Nodarbošanās: nav zināma
Pēdējā aresta datums: 2008. gada 18. septembris
Pēdējā ieslodzījuma vieta: Guandunas sieviešu cietums
Pilsēta: Guandžou
Province: Guanduna
Pārciestās vajāšanas: miega liegums, „smadzeņu skalošana”, piespiedu darbs, nelikumīgs ieslodzījums, aizturēšana, nezināmu preparātu ievadīšana, ieslodzījums vieninieku kamerā, spīdzināšana, fiziski ierobežojumi, tualetes lietošanas aizliegums.

Mani sauc Čeņ Sjaojue, esmu 40 gadus veca. Lai gan grāmatu „Džuaņ Faluņ” es sāku lasīt jau 1997. gadā, Faluņgun sāku praktizēt tikai 2006. gadā. Pirms praktizēšanas es slimoju ar smagām ginekoloģiskām saslimšanām. Bērnībā es nokritu no trepēm ar galvu pa priekšu, un pēc šī nelaimes gadījuma mani mocīja hroniskas galvassāpes. Kad sāku pilnveidoties, visas manas slimības pazuda un es ieguvu veselīgu sejas krāsu.

2008. gada 18. septembrī es devos uz Naņhuei parku Džunšaņā izplatīt Faluņgun informatīvos materiālus. Pulksten 20:00 parka apsardze paziņoja par mani milicijai un pēc stundas mani nogādāja Džunšaņas pilsētas Džujuaņ milicijas iecirknī. Nākamās dienas vakarā mani nosūtīja uz Džunšaņas ieslodzījuma centru. Ieslodzījumu centrā es skaidroju patiesību par Faluņgun un izpildīju vingrinājumus. Milicis Čeņ piesēja mani pie tā saucamās „nāves gultas” (1), un manas kājas tika saslēgtas važās uz septiņām dienām.

2009. gada 10. februārī man nelikumīgi piesprieda trīs gadus ilgu cietumsodu un 17. jūnijā pārveda uz Guandunas sieviešu cietumu. Tur man neatļāva gulēt, lietot dušu un tualeti. Vairāk kā mēnesi viņi ar viltu piespieda mani pārrakstīt Dafa apmelojošu propagandu un katru dienu „skaloja” man smadzenes. Mani piespieda skatīties Ķīnas komunistiskās partijas (KKP) televīzijas programmas. Kad es pēkšņi aptvēru, ko daru, es teicu: „Līdz šim es nespēju dziļi izprast Fa, bet tagad, kad redzēju jūsu apmelojošās programmas, es skaidri redzu, ka Faluņ Dafa ir taisns Likums. Jebkas, ko es iepriekš pārrakstīju vai uzrakstīju pret Fa, nav spēkā esošs.”

2010. gada 8. martā mani ieslodzīja mazā vieninieku kamerā. Cietumsardzes Cai Jaņbo, Džan Jantina, Li Lihuna un piecas kriminālieslodzītās, ieskaitot Cen Minhuei un Džao Dzjuaņu, visas pēc kārtas ņirgājās par mani. Viņas neļāva man gulēt, lika sēdēt uz maza soliņa, un ilgu laiku stāvēt. Es teicu, ka dzīvība un nāve man neko nenozīmē, un viņas nespēja mani pārveidot (2).

Cenšoties mani pārveidot, apsardzes darbinieces man katru dienu draudēja, pakļāva spīdzināšanai un skaloja smadzenes. Mani novēroja visu diennakti. Man nebija ļauts ne tikai sarunāties, bet pat vienkārši paskatīties uz kādu cilvēku, pretējā gadījumā man bija jānoklausās ieslodzīto kriminālnoziedznieču lādēšanās. Mēneša laikā man ne reizi neļāva iet dušā. Man neļāva iet gulēt līdz pusnaktij, bet reizēm pat līdz četriem no rīta. Biju garīgi un fiziski nomocīta, kļuvu ļoti nervoza un mana veselība strauji pasliktinājās. Neciešamās ņirgāšanās dēļ, es pieteicu badastreiku. Pēc tam vajāšana kļuva vēl intensīvāka, man parādījās garīgi traucējumi un atmiņas zudums.

2010. gada 24. martā cietumsardze Li Lihuna aizveda mani uz cietuma slimnīcu. Es teicu: „Esmu pilnīgi vesela. Kāpēc es esmu slimnīcā?” Man atbildēja, ka man esot ginekoloģiska saslimšana un leikēmija. Vēlāk mani nosūtīja uz darbnīcu Nr.1, strādāt ar šujmašīnu. Tajā laikā es nepārtraukti jutos nogurusi, man reiba galva un nebija spēka. Es nespēju labi strādāt un izpildīt normu.

2010. gada nogalē mani pārveda uz cietuma 7. nodaļu. Tur es atteicos jebko rakstīt un paziņoju, ka viss ko man cietumā lika pārrakstīt ar roku nav spēkā esošs. Vairākas apsardzes darbinieces centās ar mani runāt, bet es viņām jautāju: „Vai tad „Īstenība Labestība Pacietība” nav laba?” Kad viņas centās rast sev attaisnojumu, es teicu: „Tie kas saka, ka „Īstenība Labestība Pacietība” nav laba, paši ir slikti cilvēki.” Apsardze nekavējoties ieslodzīja mani nelielā kamerā uz trim mēnešiem. Trīs uzraudzes – Li Lihuna, Cai Jaņbo un Džan Tinjaņ (viņa atbildēja par Faluņgun praktizētājām nodaļā) un piecas kriminālieslodzītās – Ceņ Minhuei (viņas uzdevums bija piespiest Faluņgun praktizētājas uzrakstīt paziņojumus par atteikšanos no Faluņgun), Džao Dzjuaņ, Čeņ Jindzje, Den Aipina un Liu Sjiuhua nomainīja viena otru, lai mocītu mani visu diennakti.

2011. gada janvārī man tika diagnosticēta leikēmija pēdējā stadijā. Leikocītu daudzums asinīs bija ļoti zems, un es atrados kritiskā stāvoklī. Divus mēnešus es atrados cietuma slimnīcā. 2011. gada 11. janvārī man injicēja nezināmas zāles, kuras izraisīja pastāvīgas galvassāpes un reiboņus. Kad mēģināju staigāt es zaudēju samaņu, tāpat man bija sāpes krūtīs. Es atteicos no turpmākās ārstēšanas un pēc tam, kad biju parunājusi ar cietuma slimnīcas priekšnieku, medikamentus man vairs neinjicēja.

2011. gada 17. janvārī mani pārveda uz Guandžou pilsētas 1. slimnīcu, kur paņēma kaulu smadzeņu paraugus. 24. februārī man vēlreiz paņēma kaulu smadzeņu paraugu. „Ofisa 610” aģents, kurš piedalījās šajā procedūrā, teica: „Citi kliedz no sāpēm, kad viņiem ņem kaulu smadzenes, bet jūs, laikam vispār nejūtat sāpes.” Šajā slimnīcā man tika ievadīts liels daudzums nezināmu preparātu. Kad biju pārvesta uz cietuma slimnīcu, cietuma ārsts izdarīja man dažus rentgena uzņēmumus un teica: „Jūs esat vesela, ja neņem vērā dažus žultsakmeņus.”

2011. gada 18. martā cietuma administrācija, baidoties, ka es varu nomirt, atļāva manai ģimenei vest mani mājās. Es devos mājās deviņus mēnešus pirms ieslodzījuma termiņa beigām. Cietuma slimnīcā piespiedu kārtā izdarītās nezināmo medikamentu injekcijas izraisīja sāpes krūtīs un mugurā, galvassāpes un paaugstinātu temperatūru. Šie simptomi izzuda pēc tam, kad es regulāri sāku mācīties Likumu un izpildīt trīs lietas.

Lu Čuņjaņs un vēl trīs milicijas darbinieki no Džunšaņas Juelai milicijas iecirkņa bieži brauc pie manis uz mājām, lai kontrolētu. Viņi ir pārsteigti, redzot mani tik labā veselības un gara stāvoklī.

1. Spīdzināšanas metode „nāves gulta”: praktizētājs ir piesiets pie gultas tā, ka viņa rokas tiek pieslēgtas ar roku dzelžiem pie gultas galvgaļa stieņiem un kājas sasietas ar neilona virvi. Virve pēc tam tiek aptīta ap praktizētāja ķermeni un gultu no viņa kājām līdz krūtīm. Virve tiek aptīta tik cieši, ka praktizētājam ir grūti elpot, un viņš beigās zaudē samaņu.

2. „Pārveidot” – smadzeņu skalošanas un spīdzināšanas pielietošana, lai piespiestu praktizētāju atteikties no Faluņgun

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2012/10/17/135905p.html