Pirms 18 gadiem es kļuvu par liecinieku brīnumainiem notikumiem, apmeklējot Skolotāja lekcijas Šidzjadžuanas pilsētā

1993. gadā mans tēvs ķīniešu cjigun žurnālā izlasīja rakstu par Faluņgun un tā dibinātāju Li Hunži kungu. Viņš bija sajūsmināts par šo praksi un sāka visus izvaicāt, kad gan notiks nākošais Faluņgun lekciju cikls.

Mana tēva apņēmība un neatlaidība deva rezultātus, viņam paziņoja, ka nākamo Fa lekciju kursu Skolotājs lasīs Tiaņdzjiņā.

Tajā laikā tēvs bija ļoti slims, viņam turējās augsta temperatūra un mocīja nepārtraukts klepus. Neskatoties uz slikto pašsajūtu, viņš uzstāja, ka lekcijas Tiaņdzjiņā noklausīsies, un neļāva nevienam sevi pavadīt, lai mēs nekavētu darbu. Mēs varējām tikai noskatīties, kā viņš, iekāpis vagonā, piespiedās pie loga un uz mums nolūkojās. Mēs bijām ļoti uztraukušies: „Vai viņš spēs to izdarīt? Un ja nu...” Mēs pat neuzdrošinājāmies izteikt savus sliktākos minējumus.

Kad mans tēvs atgriezās mājās pēc Skolotāja lekciju noklausīšanās, viņš izskatījās daudz veselīgāks un enerģiskāks. Viņš pastāstīja par brīnumainajām izmaiņām, kas notikušas ar viņa veselību tajās dienās, un sajūsmināts sacīja, ka drīz Skolotājs personīgi atbrauks uz Šidzjidžuanu lasīt Fa lekcijas.

Lai saņemtu Fa, cilvēki ieradās no malu malām

Tas bija 1994. gada sākumā, kad vēl pieturējās aukstums. Satraukti par ziņu, ka Skolotājs drīz atbrauks mācīt Likumu, mēs sākām ātri izplatīt šo informāciju. Mūsu radinieki no dažādiem Ķīnas rajoniem atbrauca uz Šidzjidžuanu, lai noklausītos Fa lekcijas.

Pirmās lekciju dienas rītā vairāki tūkstoši cilvēku pulcējās pie militārās bāzes auditorijas. Kad piebrauca balta mašīna, mūsu acis nepacietībā iemirdzējās. No mašīnas izkāpa garš, izskatīgs cilvēks, ģērbies aizsargkrāsas vējjakā un labsirdīgu smaidu veselīgi sārtajā sejā. Tas bija Skolotājs. Viņš iegāja zālē, un mēs nekavējoties sekojām viņam.

Lai gan zālē bija vairāki tūkstoši cilvēku, tai laikā kad Skolotājs mācīja dižo Budas Likumu, neviens neizdvesa ne skaņu. Atmosfēra bija ļoti klusa un mierīga. Visā savā dzīvē nekad nebiju bijis tik pārsteigts.

Klausoties Skolotāja lekcijas, es kļuvu par liecinieku daudzām brīnumainām parādībām. Es redzēju, kā citās dimensijās lidinās daudzas, apmēram, 30 cm garas būtnes, kuras bija ģērbušās maigi dzeltenas krāsas tērpos. Vēlāk es sapratu, ka tie bija Skolotāja Likuma Ķermeņi, kas attīrīja praktizētāju ķermeņus. Skolotājs bija labestīgs un tajā pašā laikā arī jokoja, kas ļoti uzmundrināja mūs.

Praktizētāji bija atbraukuši no dažādiem Ķīnas rajoniem, un mēs visi bijām ļoti laipni un rūpējāmies cits par citu. Man blakus sēdēja jauns cilvēks no Pekinas. Kopā ar citiem praktizētājiem viņi jau vairākas reizes bija apmeklējuši Skolotāja lekcijas, bet neskatoties uz to, atkal bija atbraukuši, lai uzklausītu Skolotāju. Kad pastāstīju jaunajam cilvēkam, ka man nav nekādu materiālu par Faluņgun, viņš iedeva man audiokasetes ar Skolotāja lekcijām, lai es varētu tās pārrakstīt un pastāstīja, kā izgatavot Faluņ emblēmu. Lai gan mēs nebijām pazīstami, viņš labprāt izpalīdzēja ar materiāliem un es jutu, ka praktizētājiem ir zelta sirds, viņos nav egoisma, viltības un melīguma. Es uzskatīju, ka tas ir patiešām brīnišķīgi, kā šī prakse spēj uzlabot cilvēku morāli.

Tai laikā, kamēr Skolotājs uz skatuves lasīja lekciju, es ieraudzīju milzīgu, bāli dzeltenas gaismas stabu, kas caur skatītāju zāles griestiem iesniedzās debesīs, un tam no dažādiem līmeņiem sekoja neskaitāmi dievišķīgi radījumi. Tas bija lielisks skats! Mani ģimenes locekļi bija ļoti satraukti.

Lekcijas apmeklēja arī mana brāļa meita un brāļa dēls, kura Debesu Acs tika atvērta jau pirmajā dienā. Viņš ieraudzīja pirksta lieluma mazuļus, kas rotaļājās Skolotāja tuvumā. Tā kā viņam bija tikai pieci gadi, tad ieraudzītais viņu tā pārsteidza, ka viņš sāka raudāt. Uz tēva jautājumu par raudāšanas iemesliem, bērns pastāstīja par redzēto. Mēs ar interesi noklausījāmies un centāmies viņu pārliecināt, ka redzēt ar Debesu aci citos izplatījumos ir laba lieta, tomēr pēc divām dienām viņš joprojām baidījās un Skolotājam nācās viņa Debesu aci aizvērt. Pēc tam viņš pārstāja redzēt citus izplatījumus, nomierinājās un vairs neraudāja.

Kad lekcijas beidzās, visi vēlējās nofotografēties kopā ar Skolotāju. Mani ļoti aizkustināja Skolotāja bezgalīgā pacietība un žēlsirdība, kad vēroju, kā Viņš pusi dienas staigāja no vienas skolnieku grupas pie otras un fotografējās ar tiem atklātajā laukumā pie skatītāju zāles.

Mēs visi sapņojām, ka Skolotājs atgriezīsies Šidzjidžuanā un nolasīs vēl vienu Fa lekciju sēriju, bet dažādu iemeslu dēļ mūsu vēlmēm nebija lemts piepildīties.

Kad deviņu dienu Fa lekcijas noslēdzās, mēs sajutām, ka esam piedzīvojuši milzīgas garīgas un fiziskas izmaiņas. Mēs tik ilgi bijām meklējuši un beidzot atradām pašu viedāko ceļu uz patiesas pilnveidošanās praksi!

Pēc materiāliem, kas tik atsūtīti, lai atzīmētu 20. gadadienu, kopš sabiedrība tika iepazīstināta ar Faluņ Dafa.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2012/6/7/133833p.html