Labdien, cienījamais Skolotāj!
Labdien, dārgie praktizētāji!
Pagājušā gada rudenī vienā no pilsētas izstāžu zālēm jau biju pārrunājis telpu īres noteikumus un ekspozīcijas izstādīšanas termiņus. Viss kārtojās viegli un gludi. Uzzinājusi par gleznu izmēriem un to daudzumu, zāles pārzine, kas bija arī kultūras un tūrisma departamenta darbiniece, pati piedāvāja vienu no viņu resora plašākajām zālēm. Izstādes tematika viņu nemulsināja, tikai sarunas gaitā viņa, it kā garāmejot, piebilda: „Kāds gan tur sakars ar kompartiju, ja mēs runājam par mākslu.” Tomēr, jau pēc divām nedēļām, kad vajadzēja parakstīt īres līgumu, šie vārdi ieguva citu nokrāsu, kad viņa pēkšņi pa telefonu man paziņoja, ka zāli piešķirt nevarēs, jo mūsu izstādes formāts neatbilst viņu pamatdarbībai – Slobožanskas novada tautas mākslas atspoguļošanai.
Tas bija vēl viens atteikums saņemto atteikumu virknē pēdējo gadu centienos atrast iespējas tāda mēroga izstādes rīkošanai.
Taču ir teiciens „nav ļaunuma bez labuma”, un šis atgadījums mums bija grūdiens, kurš lika mums sākt aktīvi apspriest situāciju Harkovas praktizētāju grupā. Mēs centāmies aplūkot situāciju no dažādām pusēm un ieskatīties sevī. Pēc pārrunām iniciatīvajai grupai, kas vēlējās aktīvi piedalīties izstādes sagatavošanā, pievienojās jauni praktizētāji. Bija nepieciešams uzkrāt pieredzi it visā, sākot ar patiesības skaidrošanu VIP personām līdz pat gida lomai izstādē...
Ticēt Meistara teiktajam un darīt to, ko Meistars lūdz darīt, jau sen man kļuvis par neapstrīdamu patiesību. Taču iemācīties uzticēties draugiem praktizētājiem, izprast, kas ir nepieciešams, lai koordinētos ar cilvēkiem, kuri situāciju var redzēt savādāk, citādi spriest un just – tas arī kļuva par ne mazāk svarīgu nosacījumu manos centienos glābt dzīvās būtnes šajā laika Periodā.
Reizēm man tika parādīts, kā praktizētāji ar neuzticību reaģē uz maniem lūgumiem, kad ir jūtama zināma skepse un tā visa rezultātā rodas neveiksmes un cieš koordinācija... Bez šaubām, šo cilvēku iespējams saprast, cilvēku pasaulē neviens viņam nav autoritāte, neviens nav pilnīgs, un arī es tāds neesmu... Un pat ja citēsi situācijai atbilstošus Skolotāja vārdus, nav teikts, ka viņš sapratīs.
Tādos gadījumos man nāk prātā vārdi, kurus Meistars teica „ The Epoch Times” jautājumiem veltītajā tikšanās reizē: „Jo lielākas jums šķiet kādas grūtības, jo smagāk tās lietas būs izpildīt, jo „ārējo ainu rada sirds” (neoficiāls tulkojums).
Kad šie vārdi ir izprasti dziļāk, tad strādāšana ar savām kļūdām atklāj neapzināto pieķeršanos baltos plankumus, viltus priekšstatus, vai arī tādu īpašību trūkumu sevī, kuras varētu veicināt labestīgas un normālas attiecības ar apkārtējiem. Manuprāt, to atcerēties ir svarīgi skolniekiem, kuri vada projektus, vai tiem, kuri ir praktizētāju grupu koordinatori.
Tāds projekts, kā mākslas izstāde „Īstenība Labestība Pacietība” prasa ievērojamus cilvēku un materiālos resursus, un tikai ar enerģiju un vēlēšanos darboties nav pietiekami. Pieredze rāda, ka pirms ķerties pie projekta īstenošanas, atbildīgajam, kurš uzņēmies organizēt savā pilsētā izstādi, pēc iespējas labāk būtu jāpārzina un jāņem vērā visas šīs lietas komponentes, kā arī prasmīgi jāsadala visu iniciatīvās grupas dalībnieku lomas un noslogojums.
Iepriekšēja sagatavošanās, noskaņošanās un atmosfēra grupā, tas arī nav mazsvarīgi. Kolektīva Likuma mācīšanās un gaidāmā pasākuma detalizēta apspriešana – tas ir kļuvis par tradīciju pirms katra projekta īstenošanas... taču te labi noder arī katra individuālā pieeja šai lietai. Tāpēc daudzi Harkovas skolnieki, lai apgūtu izstādes gida pieredzi, apmeklēja līdzīgas izstādes Kijevā un Dņepropetrovskā. Kamēr neesi mēģinājis darboties praktiski, ir grūti spriest par savām iespējām, taču arī tas, ka cilvēks izrāda patiesu vēlēšanos būt noderīgam, nes savus augļus... un rezultātā – šī gada sākumā, Zinātnieku Nama, kurš atrodas Harkovas centrā, direktors piekrita izstādes rīkošanai mums ērtajā maija svētku laikā.
Grupa kas organizē šāda veida izstādi – tas ir vienots organisms, kurā pareizi izprotot nosprausto mērķi un uzturot spēcīgas taisnās domas, rodas iespējams brīnums. Tas ir līdzīgi bērna iznēsāšanai, kad katrā posmā, gan sagatavošanās laikā, gan atklāšanas brīdī, izstādes laikā un noslēgumā nepieciešams būt uzmanīgiem, turēt dārgu un nepalaist garām bez ievērības neko no visa tā, kas parādās šajā procesā un laicīgi reaģēt uz visu notiekošo.
Kad ir tāda izpratne, tad uz izstādi tiešām atnāks tie, kuriem liktenis bija lēmis gaidīt šo mirkli, atnāks tie, kuri ir saistīti ar katru no mums – Visuma Likuma Izlabošanas perioda skolniekiem, atnāks tie, kas papildinās mūsu pasaules, iegūstot glābšanās iespēju... Es ne reizi vien esmu pārliecinājies pats personīgi vai arī no praktizētāju stāstītā, par to, ka pastāv kāda dziļāka saikne starp mums un izstādes apmeklētājiem. Man tika parādīts, kā katram izstādes gidam tika tie skatītāji, kuri atbilda viņa individualitātei, viņa īpašajai informācijas pasniegšanas formai. Pāris aiz pāra, grupa aiz grupas nāca cilvēki, kurus, pēc kādas praktizētājas teiktā, nevarēja nosaukt nekā citādi, kā vien par seniem paziņām vai tuviniekiem.
Notika tikšanās ar diezgan neparastiem cilvēkiem – austrumu pētnieks, ekstrasenss, mākslinieki, kara veterāni, zviedru tūrists, kurš bija arodbiedrības vadītājs, viņus visus izstāde aizkustināja, daudziem acīs bija līdzjūtības asaras. Veselām grupām nāca dažādu pilsētas mācību iestāžu studenti, un bija redzams kā mainījās jauniešu sejas izteiksme un uzvedība, kad viņi saprata to, kas atainots gleznās.
Neaizmirstama ir tās ķīniešu meitenes seja, kura ekskursijas laikā pacietīgi klausījās, nebildusi ne vārda, taču galvas mājiens un tikko jaušamais smaids lika noprast, ka viņa visu saprot un viņai tas jau sen ir zināms.
Vārdu sakot, Harkovā rīkotajā izstādē „Īstenība Labestība Pacietība” bija notikumi un tikšanās, kas pārpildīja ar gaišām emocijām jebkuru, kurš piedalījās šajā pasākumā. Reizēm man tas viss atgādināja burvīgu izrādi, kurā katrs ir gan aktieris, gan skatītājs vienlaicīgi, kur viss pats no sevis ir harmonizējies, kur reizēm katrs vārds līst it kā no augšas, bet katrs apmeklētājs ir tev tuvs cilvēks. Bez šaubām, šāda veida notikums prasa laiku tā dziļākai izpratnei, bet šī pieredze vairāk ir vēlēšanās dalīties šajā gaišajā notikumā, kurš noticis šīs lielpilsētas Harkovas praktizētāju dzīvē. Dalīties notikumā, kas vairāk līdzinājās ilgi gaidītam dialogam, kurš kā svaiga vēja brāzma, iešalca lielās pilsētas smacīgajā telpā.
Paldies mūsu godātajam Skolotājam par piešķirto iespēju ar brīnišķīgas augstās mākslas palīdzību glābt daudzas dzīvās būtnes, ieraudzīt cilvēku sejās laimes mirkļus, sajust savas ilggadīgās darbošanās augļus šajā, tik sarežģītajā, taču diženajā vēstures periodā.
vairāk ...