Bijušais Kanādas valdības Āzijas un Klusā okeāna reģiona valsts sekretārs Deivids Kilgors un starptautiskais cilvēktiesību advokāts mudina Kanādas premjerministru apturēt Ķīnas vergu darbaspēka ražotu preču eksportu

2012. gada 31. janvārī bijušais Kanādas valdības Āzijas un Klusā okeāna reģiona valsts sekretārs Deivids Kilgors un starptautiskais cilvēktiesību advokāts Deivids Matas kopīgi rakstīja Kanādas premjerministram Stīvenam Hārperam, mudinot premjerministru aicināt Ķīnas valdību apturēt vergu darbaspēka ražoto preču eksportu uz Kanādu. Hārpers ir pieņēmis Ķīnas valdības uzaicinājumu apmeklēt Ķīnu.

2012. gada 31. janvārī Deivids Kilgors uzstājas preses konferencē

Tajā pašā dienā, preses konferences laikā Deivids Kilgors iepazīstināja klātesošos ar vēstules saturu. Vēstulē teikts, ka „Vismaz puse no 250 000 oficiāli reģistrētajiem Ķīnas darba pāraudzināšanas nometnēs ieslodzītajiem ir Faluņgun sekotāji.” „Ķīnas ieslodzījuma vietas nav tikai vienkāršas piespiedu darba nometnes. Tās ir arī plaša mēroga nelikumīgi izņemtu orgānu donoru bankas.”

Matas un Kilgors vēstulē raksta: „Februārī paredzētās tirdzniecības misijas laikā, mēs aicinām jūs lūgt Ķīnas valdību apturēt vergu darbaspēka ražoto preču eksportu uz Kanādu un slēgt plašo vergu darba nometņu tīklu Ķīnā. Mēs lūdzam piedāvāt Ķīnai vienošanos, lai mēģinātu nodrošināt pozitīvu rezultātu.

Ķīna sistemātiski izmanto piespiedu darbu visās ieslodzījuma vietās - kurās atrodas notiesāti noziedznieki, administratīvās aizturēšanas vietās to spiestas darīt personas, kurām vēl nav tikusi izvirzīta apsūdzība, kā arī pāraudzināšanas darba nometnēs ieslodzītie. Starptautiskās Darba organizācijas (International Labour Organization – ILO) 1998. gadā pieņemtā deklarācija uzliek par pienākumu visām tās dalībvalstīm, tai skaitā Ķīnai, novērst piespiedu darbu. Ķīnas valdība ziņoja Starptautiskajai Darba organizācijai, ka tās konstitūcija aizliedz piespiedu darbu un pastāv valsts politika visa veida piespiedu darbu novēršanai.”

Taču Ķīnas komunistiskā partija neturēja savu solījumu. Vēstulē norādīts: „Tomēr piespiedu darbs ieslodzījuma vietās netiek uzskatīts par likumpārkāpumu. Tas ir likums. Ķīnas likuma par cietumu 58. pants paredz, ka cietums drīkst sodīt ieslodzīto, kurš ir darbaspējīgs, taču atsakās strādāt.”

1992. gadā Amerikas Savienoto Valstu parakstītais saprašanās memorands ar Ķīnu, uzliek par pienākumu Ķīnas valdībai nodrošināt to, ka ieslodzījuma vietās saražotā produkcija netiek eksportēta uz Amerikas Savienotajām Valstīm. 1994. gadā ASV parakstīja sadarbības dokumentu, kas principā ļāva ASV amatpersonām gūt piekļuvi Ķīnas ražotnēm, kuras raisīja aizdomas par cietumos ražotas produkcijas eksportēšanu. ASV - Ķīnas Ekonomikas un Drošības komisija savā 2008. gada pārskata ziņojumā Kongresam rakstīja, ka „Ķīnas valdība nav izpildījusi savas saistības”, saskaņā ar 1992. un 1994. gada vienošanos „liedzot iespēju ASV amatpersonām veikt visu nepieciešamo šādu apgalvojumu izmeklēšanai.”

„Lielākā daļa cilvēku Ķīnas darba nometnēs ir Faluņgun praktizētāji. 1999. gadā Ķīnas komunistiskā partija, baidoties, ka šīs garīgās prakses, kuras pamatā ir vingrinājumu kopums, ideoloģiskais pārākums rada draudus partijas popularitātei, aizliedza Faluņgun. ASV Valsts departamenta 2005. gada ziņojumā par Ķīnu norādīts, ka Ķīnas policijas pārvaldes pārziņā darbojas simtiem aizturēšanas centru ar 340 darba pāraudzināšanas nometnēm, kurās faktiski tiek turēti aptuveni 300 000 cilvēku. Valsts Departamenta 2008. gada ziņojumā konstatēts: „Daži ārzemju novērotāji lēš, ka Faluņgun sekotāji sastāda vismaz pusi no visiem 250 000 oficiāli reģistrētajiem ieslodzītajiem valsts pāraudzināšanas darba nometnēs...”

„Oficiāli reģistrēto ieslodzīto skaits nav precīzs visu ieslodzīto skaits. Neoficiāli dati liecina, ka pastāv 1200 piespiedu darba nometņu, kurās atrodas divi miljoni ieslodzīto.”

„Divos 2006. un 2007. gada ziņojumos un 2009. gadā publicētajā grāmatā „Asiņainā raža” mēs esam secinājuši, ka desmitiem tūkstošu Faluņgun praktizētāju tikuši nogalināti, lai izņemtu viņiem orgānus un pārdotu tos transplantācijai. Ķīnas ieslodzījuma vietas nav tikai vienkāršas piespiedu darba nometnes. Tās ir arī plaša mēroga nelikumīgi izņemtu orgānu donoru bankas.”

Vēstulē izdarīts secinājums: „Importam vajadzētu izturēt pārbaudi gan ekonomiskajā, gan ētiskajā ziņā. Tirdzniecības misijas laikā uz komunistisko valsti, kuras vergu darbaspēka ražotā produkcija par viszemākajām cenām tiek eksportēta visā pasaulē, būtu jādara kas vairāk par Kanādai izdevīgu līgumu noslēgšanu. Misijas laikā vajadzētu darīt visu iespējamo, lai pārtrauktu atbaidošo vergu darbaspēka izmantošanas praksi Ķīnā.”

Trīs Faluņgun vajāšanu upuri Liņ Minli, He Lidži un Džan Tiaņsjao pastāstīja par Ķīnā pārciesto.

Praktizētāju Liņ ĶKP bija apcietinājusi četras reizes. Sešus gadus ilgā ieslodzījuma laikā Šanhajā viņš bija pakļauts spīdzināšanai, smadzeņu skalošanai un intensīvam, līdz pat sešpadsmit stundām ilgam darbam katru dienu.

He Lidži tika iemests cietumā uz trīs ar pusi gadiem par to, ka viņš stāstīja cilvēkiem faktus par Faluņgun. Viņš piedzīvoja spīdzināšanas un vergu darbu Tiaņdzjiņas pilsētas Čadiaņ cietumā. Lidži teica: „Mēs bijām spiesti strādāt vairāk nekā desmit stundas dienā, rokot grāvjus un stādot kokus. Es biju tik pārguris, ka nevarēju stāvēt taisni. Sāpju dēļ es nespēju gulēt. Mūs baroja ar vissliktāko pārtiku vai turēja badā.” Viena no lietām, kuru Lidži darīja, bija futbola bumbu šūšana, kuras eksportēja uz Koreju. Viņš teica: „Manas rokas bieži tika savainotas ar īlenu.”

Dienā, kad notika preses konference, simtiem Faluņgun praktizētāju no Toronto, Monreālas, Vaterlo un Otavas, stāvot sniegā pie Capitol Hill ēkas, vērsās ar petīciju pie Federālās valdības parlamenta locekļiem. Viņi mierīgi izpildīja vingrojumus un atgādināja labsirdīgajiem kanādiešiem par pēdējos divpadsmit gados notiekošajām vajāšanām Ķīnā. Viņi aicināja ministru prezidentu ierosināt Ķīnas valdībai jautājuma par Faluņgun vajāšanām izskatīšanu un lūgt atbrīvot Faluņgun praktizētājus, ieskaitot vienpadsmit Kanādas iedzīvotāju ģimenes locekļus.