“Vispasaules organizācijas pret Faluņgun vērsto vajāšanu izmeklēšanai” (WOIPFG) paziņojums presei par „pašsadedzināšanos” Tieņaņmeņ laukumā

2003. gada 14. maijs

Kopš 1999. gada jūlija Dzjan Dzjemiņa režīms ir pielietojis valsts terorismu savā genocīda kampaņā pret Faluņgun. Dzjan Dzemiņa oficiālā politika ir „nomelnot viņu reputāciju, izputināt viņus finansiāli un iznīcināt viņus fiziski”. Rezultātā miljoniem Faluņgun praktizētāji tiek nelikumīgi vajāti līdz dažādai pakāpei un mērogam, ieskaitot vismaz 692 praktizētāju bojāeju.

Tādēļ 2003. gada 20. janvārī tika izveidota „Vispasaules organizācija pret Faluņgun vērsto vajāšanu izmeklēšanai” (WOIPFG), kas piesaista un meklē atbalstu no cilvēkiem un iestādēm, kam rūp cilvēktiesības visā pasaulē, kā arī veic koordinācijas funkciju centienos plašā mērogā, pamatīgi un sistemātiski izmeklēt visus gadījumus, kas saistīti ar to cilvēku, iestāžu un organizāciju kriminālo rīcību, kas piedalījušies represijās pret Faluņgun, ieskaitot pašu Dzjan Dzemiņu; visu līmeņa „Ofisu 610”, kas nes tiešu atbildību par Faluņgun vajāšanu, izpildot Dzjana pavēles; Valsts Drošības biroju; tiesu sistēmu; piespiedu darba nometnes; psihiatriskās slimnīcas, kas iesaistītas vajāšanā; valsts kontrolē esošos plašsaziņas līdzekļus un valsts ruporos, kas izplata nepatiesas apsūdzības, fabricē melus un sagroza faktus par Faluņgun; un tos cilvēkus, kas tieši vai netieši piedalījušies psiholoģiska, fiziska vai finansiāla rakstura vajāšanā pret Faluņgun praktizētājiem un viņu ģimenes locekļiem. Pamatojoties uz faktiskajiem pierādījumiem, šī organizācija vedīs noziedzniekus tiesas priekšā, lai viņi saņemtu taisnīgu sodu.

2001. gada 23. janvāra pēcpusdienā, pulksten 2.41, Tieņaņmeņ laukumā Pekinā, Ķīnā, notika apgalvotais pašsadedzināšanās incidents. Visiem zināms, ka Ķīnas valdības ziņu aģentūra Sjiņhua un Ķīnas Centrālā Televīzija tām raksturīgā manierē cieši slēpj informāciju par šāda veida incidentiem. Taču viņi nekavējoties ziņoja par šo gadījumu, apgalvojot, ka pieci cilvēki, kas izdarīja pašsadedzināšanos, un vēl divas citas personas, kas mēģināja sevi aizdedzināt, bija Faluņgun praktizētāji.

Faluņgun praktizētāji stingri noliedz šo apgalvojumu, jo pašsadedzināšanās akts ir Faluņgun mācības un principu liels pārkāpums. Neviens praktizētājs nedarītu ko tādu. Starptautiskie plašsaziņas līdzekļi un dažādas neatkarīgas organizācijas arī nopietni apšauba valdības apgalvojumus. Neilgi pēc incidenta laikraksta „The Washington Post” reportieris devās uz pilsētu, kur dzīvoja Liu Čuņlina, sieviete, kas gāja bojā šajā incidentā, lai veiktu neatkarīgu izmeklēšanu. 2001. gada 4. februārī „The Washington Post” pirmajā lapā tika publicēts raksts, kurā tika atklāts, ka nevienam no Liu kaimiņiem nebija radies iespaids, ka viņu būtu bijusi Faluņgun praktizētāja, turklāt viņi nekad nebija redzējuši Liu praktizējam Faluņgun vingrojumus. 2001. gada 14. augustā Starptautiskā Izglītības Attīstība (IED) izdarīja oficiālu paziņojumu Apvienotajās Nācijās: „...Režīms norāda uz šķietamo pašsadedzināšanās incidentu, kas notika 2001. gada 23. janvārī Tieņaņmeņ laukumā, kā uz pierādījumu, lai nomelnotu Faluņgun. Taču mūsu rīcībā ir šī incidenta video ieraksts, kas, pēc mūsu domām, pierāda, ka šo notikumu inscenējusi valdība.”

Tomēr pašsadedzināšanās incidents ir kļuvis par visspēcīgāko propagandas līdzekli Dzjana mēģinājumā demonizēt Faluņgun Ķīnā un visā pasaulē. Sabiedrībā un ierēdņu vidū incidents ir izraisījis stipru naidu pret Faluņgun, lai arī kur tika izplatīta propaganda. Policisti, kas iepriekš pasīvi pretojās iesaistīties vajāšanā, nonāca propagandas melu varā un sāka sadarboties. Tas ļāva Dzjanam pastiprināt vajāšanas līdz vēl plašākam mērogam un vēl augstākai nežēlības pakāpei.

Kopš WOIPFG izveidošanas, no vairākiem avotiem saņemti ziņojumi par pašsadedzināšanās incidentu. Saskaņā ar drošiem informācijas avotiem no Ķīnas valdības iekšienes un Valsts Drošības biroja, „pašsadedzināšanās” tika inscenēta, lai nepatiesi apsūdzētu Faluņgun. Incidents notika 18 mēnešus pēc tam, kad Dzjans uzsāka vajāšanas pret Faluņgun, kurās tiek tērēts liels daudzums valsts resursu. Tajā laikā Dzjans bija izolēts, un partijas iekšējās aprindās viņš tika arvien vairāk kritizēts. Dzjans bija galvenais, kurš guva labumu no incidenta. Tas ļāva Dzjanam „attaisnot” viņa uzsāktās vajāšanas un lika tām izskatīties kaut kādā veidā pamatotām.

Balstoties uz vairākiem pētījumiem, kas izraisīja jautājumus par incidenta patiesumu, 2003. gada 23. janvārī „Vispasaules organizācija pret Faluņgun vērsto vajāšanu izmeklēšanai” izveidoja Starptautisko komiteju, lai izmeklētu tā dēvēto pašsadedzināšanās incidentu Tieņaņmeņ laukumā.

Komiteja lūdza Taivānas Valsts Universitātes Balss analīzes laboratoriju, kas slavena visā pasaulē ar ķīniešu valodas identifikāciju, sintēzi un pārbaudīšanu, veikt neatkarīgu CCTV programmas „Fokusa intervija” trīs epizodēs redzēto Van Dzjiņduna un citu personu balss identifikāciju. Tika apgalvots, ka Vans bija viens no pašsadedzināšanās incidenta organizatoriem un vadītājiem. Šīs izmeklēšanas rezultātā Taivānas Valsts Universitātes Balss analīzes laboratorija nonāca pie slēdziena, ka „Van Dzjiņduns”, kas parādījās pirmajā „Fokusa intervijas” programmā, nav tas pats „Van Dzjiņduns”, kas parādījās otrajā un trešajā programmā. Tas apstiprina rezultātus, ko WOIPFG ieguva, izmeklējot Van Dzjiņduna personību caur citiem kanāliem. Šie citi avoti atklāja, ka iespējamā pašsadedzināšanās incidenta dalībnieka Van Dzjiņduna lomu nospēlēja pilnvarots armijas virsnieks (kura vārds pagaidām netiek izpausts).

12 gadus veca meitene gāja bojā pašsadedzināšanās incidentā. CCTV „Fokusa intervijas” programma pārraidīja materiālu, kurā viņa redzama dziedam un runājam ar reportieri īsi pēc tam, kad viņai tika izdarīta trahejas operācija. Viņas nāves patiesais cēlonis tā arī netika atklāts.

Komiteja ir ieguvusi informāciju no Dzjišuitaņas slimnīcas medicīnas personāla, kas aprūpēja Liu Sijinu. „Liu Sijina nomira negaidīti, laikā, kad viņas apdegumi bija vairāk vai mazāk izārstēti. Viņas veselība pamatā bija atjaunojusies, un viņa bija gatava izrakstīties no slimnīcas. Viņas nāves iemesls ir ļoti aizdomīgs.” Dienās pirms viņas nāves, ieskaitot piektdienu, 2001. gada 16. martu, dienu pirms viņas nāves, Liu Sijinas elektrokardiogramma (EKG) un citas analīzes uzrādīja normālus rezultātus. Vēlāk, sestdien, 2001. gada 17. martā, laikā no pulksten 11.00 no rīta, līdz pēcpusdienai, ārsti pēkšņi atklāja, ka Liu Sijina bija kritiskā stāvoklī. Neilgi pēc tam viņa nomira. Slimnīcas darbinieki ziņoja, ka tās pašas dienas rītā, laikā no 8.00 līdz 9.00, Dzjišuitaņas slimnīcas un Pekinas Medicīnas administrācijas nodaļas vadība apmeklēja Liu Sijinu viņas palātā un runāja ar viņu diezgan ilgu laiku. Slimnīcas darbinieki pastāstīja, ka „tobrīd Liu Sijina bija diezgan rosīga un aktīva”. Liu Sijinas pēcnāves sekcija tika veikta Dzjišuitaņas slimnīcā, bet ziņojums par sekciju tika sastādīts Ātrās palīdzības centrā. Sekcijas ziņojums netika atklāts Liu Sijinas ārstiem. Slimnīca izdeva tika vispārēju paziņojumu, ka viņas nāve visdrīzāk bija saistīta ar problēmām viņas sirds muskulatūrā. Vēl viena aizdomīga stāsta daļa ir tā, ka Liu Sijina intervijas laikā ar CCTV bija spējīga skaļi dziedāt, kaut gan viņai nesen tika veikta trahejas operācija. Dzjiņšuitaņas slimnīcas ārsts sacīja: „Nebija iespējams, ka Liu Sijinas balss būtu tik skaļa un skaidra. Izskatās, ka CCTV ir kaut ko šeit izdarījusi.”

Vairāki medicīnas darbinieki Dzjiņšuitaņas slimnīcā ir apstiprinājuši, ka tie, kas izdarīja pašsadedzināšanos, tika atvesti uz slimnīcu apmēram 5.00 pēcpusdienā, taču saskaņā ar Sjiņhua ziņu aģentūru, pašsadedzināšanās incidents notika 2.41 pēcpusdienā. Šie divi laiki nesakrīt. Acīmredzams, ka nodzēst uguni izdevās 7 minūtēs. No Tieņaņmeņ laukuma, līdz Dzjiņšuitaņas Ātrās palīdzības mašīnai slimnīcai bija jābrauc 10 kilometri, tādēļ viņiem būtu bijis jāierodas neilgi pēc 3.00 pēcpusdienā. WOIPFG ir pamats uzskatīt, ka laika nesakritība norāda uz kādiem slēptiem motīviem.

Pāssadedzināšanās video materiālā, kas tika pārraidīts CCTV programmā „Fokusa intervija”, bija redzams, ka kāds armijas mētelī ģērbies vīrietis spēcīgi iesita Liu Čunlinai (12 gadus vecās Liu Silunas mātei) pa galvu ar smagu priekšmetu. Viņa uzreiz nokrita zemē un strauji pacēla rokas, un pielika tās pie galvas kreisās puses, pa kuru tika iesists. WOIPFG uzskata, ka, visticamāk, Liu Čunlina nomira notikuma vietā no šī trieciena, nevis no apdegumiem, kā apgalvo valdības propaganda.

Pamatojoties uz šiem neatkarīgajiem, zinātniskajiem pierādījumiem, WOIPFG ir nonākusi pie slēdziena, ka apgalvojumi par pašsadedzināšanos Tieņaņmeņ laukumā ir sazvērestība. Tā maskē valsts sankcionētu slepkavību ar pašnāvību un nodēvē upurus, ko valdība traģiski piespieda sadedzināt sevi, par Faluņgun praktizētājiem, darot to visu, lai safabricētu propagandas līdzekli, ar ko demonizēt Faluņgun, un tādējādi „attaisnotu” Dzjan nežēlīgās represijas sabiedrības acīs. Vaininieki bija gatavi pat upurēt nevainīgu pilsoņu dzīvības, ieskaitot 12 gadus vecu meiteni un viņas māti. Pirms diviem tūkstošiem gadu Romas Impērijas valdnieks Nero līdzīgā kārtā aizdedzināja Romu, lai nepatiesi apsūdzētu kristiešus. Pasaule tikai nesen uzzināja par apmēriem, kādos Dzjana režīms pasaulē izplatījis melus, lai noslēptu SARS epidēmijas izplatīšanos. Tāpat kā šajos gadījumos, arī Tieņaņmeņ pašsadedzināšanās izriet no korumpētā režīma cietsirdīgās cilvēku dzīvību upurēšanas savu savtīgo interešu labā.

WOIPFG atzīst, ka šajā lietā ir iesaistītas vairākas puses, kam ir sarežģītas attiecības. Tas ir iespējams, ka šis noziegums tiks tieši piedēvēts Dzjan Dzemiņam (kurš tajā laikā bija Ķīnas prezidents, Ķīnas komunistiskās partijas priekšsēdētājs un Ķīnas Centrālās Militārās komisijas priekšsēdētājs). Taču WOIPFG ir apņēmības pilna noskaidrot un atmaskot visus faktus, kas saistīti ar šo lietu. Izmeklēšanas rezultāti tiks iesniegti Starptautiskajā Krimināltiesā, starptautiskajās tieslietu un cilvēktiesību organizācijās un Apvienotajās Nācijās. Mēs centīsimies vest visus šī nozieguma dalībniekus tiesas priekšā.

WOIPFG aicina katru, kam ir informāciju par šo lietu, ziņot atbildīgajām personām un iesniegt Komitejai jebkādu saistītu informāciju.