Vajāšanās bojā gājušās praktizētājas nepabeigtais raksts

Vārds: Li Sjudžeņa
Dzimums: sieviete
Vecums: vairāk nekā 50 gadus veca
Dzīvessvieta: Caodzjadougou ciemats, Linhe administratīvais centrs, Aņcju pilsēta, Šaņdunas province
Nodarbošanās: Linhe administratīvā centra bērnudārza auzdinātāja
Miršanas datums: 2009. gada oktobris
Pēdējās aizturēšanas datums: 2009. gada 13. jūnijs
Pēdējā ieslodzījuma vieta: Dzjinaņas pilsētas cietums
Pilsēta: Aņcju pilsēta
Province: Šaņdunas province
Pārciestās vajāšanas: elektrošoks, miega liegums, piespiedu darbs, ideoloģiskā pārveidošana, sišana, ieslodzījums cietumā, spīdzināšana, piespiedu barošana, dzīvesvietas pārmeklēšana, pratināšana, aizturēšana

2009. gada 13. jūnijā Aņcju pilsētas Drošības dienesta darbinieki arestēja Li Sjudženas kundzi, Faluņgun praktizētāju no Aņcju pilsētas, pie ieejas ēkā, kurā viņa īrēja dzīvokli. Miliči paņēma viņas dzīvokļa atslēgas, iekļuva viņas mājās un piesavinājās viņas personīgās mantas.

Li kundzes atrašanās vieta kļuva zināma tikai pēc mēneša, kad viņas ģimene uzzināja, ka viņa ir ieslodzīta Aņcju pilsētas aizturēšanas centrā. Viņa neatteicās no savas ticības Faluņgun un uzsāka bada streiku, protestējot pret vajāšanām, taču viņa tika brutāli piespiedu kārtā barota. Vēlāk viņa tika aizvesta uz ideoloģiskās pārveidošanas seansu Aņcju pilsētas komunistiskās partijas skolā. Pēc tam viņa tika pakļauta ideoloģiskās pārveidošanas seansam, kas bija sarīkots tikai viņai vienai, un viņa tika nežēlīgi sista.

Pēc šī seansa viņas atrašanās vieta atkal nebija zināma. Beigās Li kundze vajāšanu rezultātā nomira. 2009. gada oktobrī, dažas dienas pēc viņas nāves, Dzjinaņas cietuma amatpersonas paziņoja viņas ģimenei par viņas nāvi. Viņas ķermenis tika kremēts bez viņas ģimenes piekrišanas.

Šo nepabeigto rakstu viņas ģimenes locekļi atrada, pārskatot viņas mantas, kas bija palikušas pēc viņas nāves.

* * * * * * * * *
Mani sauc Li Sjudžena. Es esmu zemniece no Šaņdunas provinces Aņcju pilsētas Hunšaguo adminstratīvā centra Caodzjadougou ciemata. Es esmu 46 gadus veca. Kopš mazotnes es esmu bijusi vārga. 1978. gadā mani notrieca automašīna. Veifanas pilsētas Tautas slimnīcā man pateica, ka man ir salauzts labās kājas celis. Negadījums atstāja arī dziļu iedobumu manas labās acs kaktiņā. Pēc tam man ilgu laiku sāpēja kāja un galva. Es griezos Dzjinaņas slimnīcā pēc medicīniskās palīdzības, taču es netiku izārstēta. 1994. gadā, kad mana meita bija tikai sešus gadus veca, mans vīrs gāja bojā autoavārijā. Garīgās ciešanas un smagā dzīve padarīja mani vēl vājāku. Man bija gastrīts, gastroptoze (kuņģa noslīdēšana) un ginekoloģiskas problēmas. 1998. gada vasarā es biju ļoti nespēcīga un ļoti maz ēdu. Es devos uz Aņcju pilsētas slimnīcu, kur man izdarīja medicīnisko pārbaudi, un es atnesu mājās dažus medikamentus, taču tie nepalīdzēja. 1998. gada rudenī es laimīgā kārtā atradu Faluņgun. Pēc prakses uzsākšanas visas manas slimības izzuda, un es kļuvu vesels cilvēks. Es atkal biju laimīga. Faluņgun izmainīja manu dvēseli un ķermeni.

Neilgi pēc tam, kad 1999. gada 20. jūlijā sākās Faluņgun vajāšanas, es mēģināju doties uz Pekinu apelēt, jo vēlējos pateikt valdībai, ka Īstenības-Labestības-Pacietības prakse ir laba. Veifanas pilsētas dzelzceļa stacijā mani arestēja Hunšaguo administratīvā centra Ķīnas komunistiskās partijas sekretārs Sun Šulins un Hunšaguo administratīvā centra milicijas iecirkņa priekšnieks Van Dzjamins. Es pieteicu bada streiku, un pēc divām dienām tiku atbrīvota.

1999. gada 18. decembrī administratīvā centra valdības amatpersonas atkal mani aizturēja. Kopā ar mani aizturēja arī praktizētājus Li Veņcaju un Ši Guižunu. Mūs ieslodzīja trīs lielās klases telpās ar izsistiem logiem, pa kuriem iekšā pūta auksts vējš, tādēļ tur bija ļoti drēgns. Es vēlreiz pieteicu bada streiku un tiku atbrīvota pēc piecām dienām.

2000. gada 29. janvārī, tieši pirms Ķīniešu Jaunā gada, kāda administratīvā centra amatpersona uz divām dienām ieslodzīja Li Veņcaju, Džao Fenjinu, Džao Fenmeju un mani administratīvā centra auditorijā. Es nevarēju saprast, kāpēc administratīvā centra amatpersonas tik bieži mūs aiztur, jo, praktizējot Faluņgun, es biju atguvusi savu veselību, un es biju kļuvusi laimīgāka. Konstitūcijā ir teikts, ka katram pilsonim ir ticības brīvība. Vēlāk, kad mani atbrīvoja, 2000. gada 3. februārī es devos uz Pekinu. Es vēlējos panākt taisnīgumu attiecībā uz Faluņgun un tiesības brīvi praktizēt. Bet tajā pašā dienā es tiku arestēta un nogādāta Aņcju pilsētas aizturēšanas centrā.

Aizturēšanas centrā visi aizturētie praktizētāji pieteica bada streiku. 15. februārī mani atbrīvoja. Tomēr nākamajā dienā pilsētas amatpersonas mani atkal aizturēja. Telpa, kurā mani ieslodzīja, bija ārkārtīgi auksta. Es atkal uzsāku bada streiku, un mani atbrīvoja.

2000. gada 20. februārī mani atkal arestēja, un es atkal uzsāku bada streiku. Trīs dienas vēlāk viņi mani atbrīvoja, lai es varētu mājās paēst, un pēc tam nekavējoties atkal mani ieslodzīja. Beigās viņi redzēja, ka mana veselība ir ievērojami pasliktinājusies, tādēļ aizsūtīja mani mājās. Taču viņi nāca pie manis uz mājām. Viņi nomainīja mana dzīvokļa durvju slēdzeni, un septiņi vai astoņi cilvēki uz maiņām mani novēroja. Naktī amatpersonas gulēja manā dzīvoklī. Viņi arī pievienoja miega zāles manam ēdienam.

2000. gada 12. martā viņi atveda manu dēlu no vidusskolas, kur viņš mācījās, un piedraudēja, ka viņi liegs viņam mācīties tālāk, vai arī manam brālim un svainei nāksies zaudēt savu darbu, ja es neatteikšos no savas ticības Faluņgun. Visa veida spiediena ietekmē mana ģimene piekrita palīdzēt viņiem mani novērot.

2000. gada 20. aprīlī Li Sjuegans un Suņ Dzjaņjans atnāca pie manis uz mājām un teica, ka man jāiet uz administratīvā centra pārvaldi. Es atteicos. Naktī es aizbēgu no mājām, taču tiku arestēta un ieslodzīta Aņcju pilsētas aizturēšanas centrā. Mani atbrīvoja 9. maijā pēc 10 dienu ilga bada streika. 2000. gada 11. maija rītā Sun Šulins, Van Dzjamins, Li Sjuegans, Ju Dzjansji un Suņ Dzjaņjans atnāca pie manis uz mājām un iesēdināja mani automašīnā. Vēlāk viņi aizturēja praktizētāju Džao Fenjinu. Viņa tika atbrīvota pēc astoņām dienām. Tā kā es jau ilgu laiku biju periodiski badojusies, es biju ļoti vārga un bieži vēmu asinis. Man arī bija grūti staigāt. Pēc 10 dienu ilgas aizturēšanas 20. maija rītā mani atbrīvoja. Pēc tam, kad es biju paēdusi pusdienas, un pirms vēl sāka satumst, pie manis mājās ieradās Suņ Dzjaņjans. Viņs man sacīja, ka pēc vakariņām viņš atnāks pēc manis. Es teicu manam dēlam un meitai, ka man jādodas prom no mājām, lai es varētu dzīvot brīvībā. Mana meita sāka raudāt un negribēja, lai es eju projām. Mans dēls saprata labāk un teica: „Māt, tev jāiet. Ja tevi atkal aizturēs, tu vari zaudēt dzīvību.” Es atvadījos no viņiem un aizgāju no mājām bez graša kabatā. Es devos uz Pekinu. Es ubagoju pārtiku un ūdeni, gulēju ceļmalā un pārcietu daudz grūtību.

Naktī, kad es aizgāju, amatpersonas no administratīvā centra pārvaldes un administratīvā centra milicijas iecirkņa sāka uztraukties un izsūtīja daudz automašīnas, lai meklētu mani, lai viņiem nevajadzētu nest atbildību par cilvēku, kurš devies uz Pekinu apelēt. Tajā naktī viņi trīs reizes devās pie manas māsas uz mājām. Pēc 100 dienu ilgas prombūtnes no mājām Rudens svētku dienā es atgriezos. Tomēr pēc dažām dienām administratīvā centra amatpersonas atkal mēģināja mani aizturēt, un man atkal nācās aiziet no mājām.

2000. gada 27. oktobrī es tiku arestēta brīdī, kad stāstīju cilvēkiem patiesību par Faluņgun. Es tiku nogādāta Aņcju pilsētas aizturēšanas centrā. Kopā ar citiem aizturētajiem praktizētājiem es uzsāku bada streiku, lai protestētu pret vajāšanām. 17. novembrī mūs, četrus praktizētājus, nosūtīja uz Dzjinaņas pilsētas piespiedu darba nometni, taču nometnes amatpersonas nepieņēma mūs, un mūs nosūtīja uz Vancuņas piespiedu darba nometni. Es neizgāju veselības pārbaudi, tādēļ darba nometnes amatpersonas atteicās mani pieņemt. Es tiku nogādāta atpakaļ aizturēšanas centrā. 20. oktobrī mani atbrīvoja. Nākamajā rītā es atklāju, ka kāds mani novēro.

2000. gada 22. novembrī ap pulksten 8:00 vakarā ieradās administratīvā centra amatpersonas. Džan Huntao pieprasīja, lai es atveru durvis, taču es atteicos to darīt. Beigās viņi tās uzlauza. Sun Šulins, Van Dzjamins un vēl apmēram desmit citu personu ar milicijas stekiem rokā ienāca manā pagalmā. Viņi mēģināja ielauzties guļamistabā. Mana meita bija tik ļoti nobijusies, ka sāka raudāt. Es viņiem jautāju: „Es vēlos būt labs cilvēks. Vai tas ir nepareizi? Jūs, puiši, pusnaktī ierodaties, lai mani traucētu, un ielaužaties manās mājās. Vai tas ir likumīgi?” Viņiem nebija, ko atbildēt. Vēlāk viņi atveda manu dēlu no vidusskolas, kur viņš mācījās, kā arī manu brāli pie manis uz mājām. Šoreiz, lai iekļūtu manās mājās, viņi izsita logu. Ap pusnakti viņi aizveda mani uz milicijas iecirkni.

Nākamajā rītā Sun Šulins un Van Dzjamins devās uz Aņcju pilsētas milicijas departamentu. Vēlāk viņi un milicis Dun aizveda mani uz Dzjinaņas pilsētas piespiedu darba nometni. Tā kā es neizturēju veselības pārbaudi, darba nometne atteicās mani pieņemt. Dun nopirka nometnes amatpersonām divas kastes dāvanu, taču viņi vēl aizvien atteicās mani pieņemt.

24. novembrī ĶKP sekretārs Sun un milicis Dun izmantoja savus sakarus, lai panāktu, ka es tieku pieņemta, un pulksten 7:00 vakarā mani nosūtīja uz Dzjinaņas pilsētas piespiedu darba nometni. Tajā naktī, kad es ierados, nometnes uzraugi mani brutāli piespiedu kārtā baroja. Man tik ļoti sāpēja, ka manas rokas un kājas sarāva krampjos. Vēlāk viņi mani uzkāra tā, ka manas kājas neskārās pie zemes. Es visu laiku svīdu. Pēc 24 stundu ilgas uzkāršanas, mani nocēla zemē. Tobrīd es biju kļuvusi tik stīva, ka nevarēju pakustēties. Viss mans ķermenis bija pārklājies ar čulgām. Nometnes ārsts teica, ka mana dzīvība ir briesmās. 28. novembrī viņi mani atbrīvoja.

Lai izvairītos no pastāvīgās vajāšanas, man atkal nācās doties prom no mājām. 2001. gada 27. jūnijā Čanle milicijas nodaļas darbinieki mani arestēja. Es pieteicu bada streiku. Viņi brutāli mani piespiedu kārtā baroja. 4. jūlijā, 37 dienas pēc aizturēšanas, viņi mani atbrīvoja.

2001. gada 29. novembrī Veifanas pilsētas milicijas nodaļas darbinieki mani apcietināja un nosūtīja uz Čanle aizturēšanas centru. Aizturēšanas centrā milicis Sun sita mani un piesēja mani pie dzelzs krēsla, lai mani piespiedu kārtā barotu. Vēlāk mani piesēja pie „miroņa gultas” [1], lai veiktu piespiedu barošanu. Pēc divus mēnešus ilga ieslodzījuma Čanle tiesa piesprieda man septiņus gadus ilgu ieslodzījumu cietumā. 2002. gada 31. janvārī Čanle aizturēšanas centra direktors Li Cjinguo un ārsts Van (vārds nav zināms) nosūtīja mani uz Dzjinaņas pilsētas cietumu. Cietuma ārsts izmeklēja mani un atklāja, ka man ir augsts asinsspiediens, sirds slimība, un manas acu zīlītes bija palielinātas, tāpēc cietuma vadība atteicās mani uzņemt. Tomēr pēc tam, kad Li Cjinguo uzstāja, es tiku uzņemta.

Cietumā piecas vai sešas ieslodzītās nogāza mani gultā, lai veiktu piespiedu barošanu. Pēc tam es zaudēju samaņu, un man bija grūti elpot. Es varēju elpot tikai ar skābekļa maskas palīdzību. Šādā veidā viņas mani piespiedu kārtā baroja trīs reizes dienā. Reizēm viņas piecas vai sešas reizes mēģināja ievadīt man barošanas cauruli, vai atvērt man muti, ja tas bija vajadzīgs. Ieslodzītā Van Li vairākkārt man ievietoja un izņēma cauruli, lai spīdzinātu mani. Mans deguns asiņoja pēc piespiedu barošanas. Cietuma uzraugi lika ieslodzītajām mani sist. Ieslodzītās Van Čenaja, Sjin Sujuņa, Li Sjuņjina un Li Guidzju aktīvi vajāja mani. Viņas visas kopā mani sita piecas vai sešas reizes dienā. Reizēm viņas piespieda mani „lidot ar lidmašīnu” [2], sita manu galvu pret sienu vai vilka mani pa grīdu. Dienā es tiku piesieta pie dzelzs krēsla, bet naktī - pie gultas. Mani ievietoja vieninieku kamerā. Ja es izkliedzu „Faluņgun ir labs”, viņi aizlīmēja man muti ar līmlenti un lika man stāvēt svelmainā saulē.

2002. gada 9. maijā ap pulksten 3:00 pēcpusdienā ieslodzītās sita kādu praktizētāju. Lai palīdzētu un atbalstītu draudzeni praktizētāju, es skaļi izkliedzu: „Faluņgun ir labs!” Daži cietuma uzraugi ienāca manā kamerā ar elektriskajiem stekiem rokās. Viņi sita ar elektrošoku man pa seju, rokām, ausīm, kaklu un muguru. Pēc tam mans ķermenis bija klāts ar asiņainām čulgām, un vairākas dienas es cietu lielas sāpes. Tā bija trešā reize, kad pret mani pielietoja elektrošoku. Tā kā es biju palikusi vārga, viņi mani nosūtīja uz Šaņdunas provinces milicijas slimnīcu tālākai vajāšanai. Pēc piespiedu barošanas viņi atstāja cauruli manā degunā. Es svēru tikai apmēram 30 kilogramus un biju pārāk novārgusi, lai paietu. Es bieži vēmu asinis. Asinis, kuras ārsts no manis paņēma pārbaudei, bija ļoti tumšas. Ārsts teica, ka es jebkurā brīdī varu nomirt.

Kad es atrados cietumā, uz manu kameru tika atvesta mana meita, brālis un māsīca. Kad mana meita ieraudzīja mani izdēdējušu un piesietu pie gultas, viņa sāka gauži raudāt un noģība. Mana māsīca un mans brālis arī visu laiku raudāja. Divi bērni bija palikuši mājās bez neviena, kas par viņiem parūpētos. Mana 12 gadus vecā meita bija spiesta pamest skolu un iet strādāt, lai nopelnītu iztiku. Kad viņa skuma pēc manis, viņa turēja rokās manu fotogrāfiju un raudāja.

Mana desmit mēnešus ilgā ieslodzījuma laikā mana meita mani apciemoja trīs reizes. Viņa šņukstēja katru reizi. Mana gados vecā māte skuma pēc manis un raudāja katru dienu.Viņa bieži izgāja uz ceļa, cerot ieraudzīt, ka es nāku mājās. Kad viņa uzzināja, ka mana dzīvība ir briesmās, viņa uzšuva man bēru drēbes. Viņa vairākkārt saslima, jo ļoti skuma pēc manis.

2002. gada 24. septembrī cietuma amatpersonām nācās mani atbrīvot, jo es biju ļoti vārga. 6. novembrī Van Dzjicjins no Aņcju pilsētas „Ofisa 610” (speciālu aģentu organizācija, kas izveidota Faluņgun vajāšanai) uzdeva Sun Šulinam un Džan Hontao mani arestēt. Četri vai pieci cilvēki ielauzās manās mājās un aiznesa mani uz automašīnu. Mani nogādāja Aņcju pilsētas „Ofisā 610”. Viņi ar rokudzelžiem pieslēdza mani pie gultas. Kad es izkliedzu „Faluņgun ir labs”, viņi pļaukāja mani tik ilgi, kamēr es sāku asiņot. Visa mana seja bija sapampusi. Vēlāk viņi pieslēdza mani ar rokudzelžiem pie dzelzs krēsla. Hu Šaocuņs lēja man sejā ūdeni, lai neļautu man aizmigt. Viņi arī ar līmlenti atlīmēja manus plakstiņus, lai tie būtu vaļā. Sun Jaņšaņs berzēja manu seju ar sasalušu slapju dvieli. Tas bija ļoti sāpīgi. Viņi arī novilka man apavus, lai man saltu kājas.

2000. gada 6. martā praktizētāji Li Cuipin un Džao Fenjin dēvās uz Pekinu, lai apelētu par Faluņgun vajāšanu izbeigšanu. 8. martā viņi tika atvesti atpakaļ uz Aņcju pilsētu. Tajā vakarā ap pulksten 8.00 milicis Sun līdz 11.00 nakrī sita abus praktizētājus. Pēc tam viņš rāva viņus aiz matiem un dedzināja viņu sejas ar cigarešu izsmēķiem. Uz viņu abu sejām bija vairāki apdegumi. Praktizētāji Li Jansjan, Li Sjuhua un Šeņ Min tika nosūtīti uz „Ofisu 610”. Praktizētāji Li Veņcai, Ši Guilaņ un Li Džaodzju tika arestēti, un viņi tika notiesāti uz trīs gadiem spaidu darbos. Ši Guilaņ un Li Džaodzju joprojām atrodas ieslodzījumā. Li Cuipin tika notiesāts uz pieciem gadiem cietumā.

Šie ir noziegumi, kurus pret praktizētājiem pastrādāja Sun, Jan un citas Hunšaguo administratīvā centra amatpersonas.

Ofisa 610 aģenti... (nepabeigts)

Paskaidrojumi:

1. Spīdzināšanas metode „miroņa gulta”: praktizētājs ir piesiets pie gultas tā, ka viņa rokas tiek pieslēgtas ar roku dzelžiem pie gultas galvgaļa stieņiem un kājas sasietas ar neilona virvi. Virve pēc tam tiek aptīta ap praktizētāja ķermeni un gultu no viņa kājām līdz krūtīm. Virve tiek aptīta tik cieši, ka praktizētājam ir grūti elpot, un viņš beigās zaudē samaņu.

2. „Lidot ar lidmašīnu” – šajā spīdzināšanā galva tiek noliekta tika zemu, ka tālāk vairs nav iespējams, kamēr rokas tiek vilktas uz augšu un turētas augšā visaukstākajā punktā. Cilvēkam liek nemainīgi saglabāt šādu pozīciju ilgu laiku. Ķermenis šajā pozīcijā atgādina lidmašīnās formu, tādēļ šai spīdzināšanai dots šāds nosaukums. Skatīt zīmējumu: http://www.clearwisdom.net/emh/articles/2004/9/29/52921.html

Saistīti raksti angļu valodā:

Ms. Li Xiuzhen Dies in Custody after Being Tortured, (skatīt http://www.clearwisdom.net/html/articles/2009/10/26/111844.html)

Practitioner Ms. Li Xiuzhen Cruelly Tortured at Jinan Women's Prison (Photo Re-enactments), (skatīt http://www.clearwisdom.net/emh/articles/2005/1/19/56709.html)