Ķīnas jaunā tirānija: Eiropas Parlamenta viceprezidents Eduards Mak-Milans Skots raksta par ĶKP īstenoto orgānu iegūšanu

2006. gada 12. jūnijs

Līdztekus Pasaules Kausa izcīņai Vācijā, pasaules otrā pusē Pekina gatavojas uzņemt 2008. gada Olimpiskās spēles. Tomēr, ja tas, ko es nesen uzzināju no bijušajiem ieslodzītajiem, ir patiesība, tad civilizētajai pasaulei vajadzētu izvairīties no Ķīnas.

Noplukušā viesnīcas numurā ar nolaistiem logu aizkariem, cilvēki, kurus es satiku, man pastāstīja par viņu garīgās kustības nežēlīgu vajāšanu, pat par ko vēl ļaunāku – dzīvu orgānu tirdzniecību pēc pasūtījuma.

Kopā ar manu tulku šie cilvēki tika nekavējoties apcietināti, ieslodzīti un nopratināti par „noziegumu” – tikšanos ar mani. Viens no praktizētājiem joprojām ir bez vēsts pazudis, pastāv nopietnas bažas, ka viņš tiek spīdzināts.

Dažas dienas pirms Tiaņaņmeņ laukuma slaktiņa (1989. gada 4. jūnijs) atceres dienas es ierados Pekinā, lai izpētītu jaunu šaušalīgu notikumu attīstību – ziņojumus par orgānu iegūšanu.

Cietumnieku orgāni tiek burtiski tirgoti, tādējādi transplantāta gaidīšanas periods bieži ilgst tikai dažas dienas. Plaukstošajā orgānu tirdzniecības biznesā Ķīnā iesaistītas aptuveni 400 slimnīcas sadarbībā ar interneta mājas lapām, kas reklamē jaunas nieres par $60,000. Administrācija sniedz atbildes interesentiem: „Jā, tie būs Faluņgun praktizētāju orgāni, tādēļ tie būs pilnīgi veseli.”

Kā ES demokrātijas un cilvēktiesību iniciatīvas pamatlicējs, es vēlējos rast atbildi uz jautājumu, kādēļ komunistiskais režīms, kas pasaules lielākajā valstī ir pie varas kopš 1949. gada, tagad nolaidies līdz genocīdam.

1992. gadā Ķīnā sāka izplatīties Faluņgun – jauna budisma Taidzji tipa kustība. Kad es 1996. gadā pirmo reizi viesojos Pekinā, katrs klajums tur bija pilns ar cilvēkiem, kas praktizēja šos lēnos vingrojumus un meditāciju. 1999. gadā šai mācībai bija ap 100 miljoni sekotāju.

Pateicoties tās pašdisciplīnai un veselīgajai pieejai – praktizētāji nesmēķē, nedzer un seko stingriem morāles principiem – to atbalstīja arī valdība.

Taču 1999. gadā režīms aiz bailēm, ka Faluņgun varētu kļūt par organizētu spēku, uzsāka nežēlīgu apspiešanu, ko vadīja tā bēdīgi slavenais „ofiss 610”, kas nosaukts pēc tā izveidošanas datuma.

Esmu dzirdējis, ka pret praktizētājiem rupji izturas un ka citu ieslodzīto represijas pret viņiem tiek atbalstītas, tomēr tas, kas atveda mani uz Ķīnu, bija ziņas par transplantātu iegūšanu no dzīviem ieslodzītajiem – briesmīga atlīdzība par viņu veselīgo dzīvesveidu.

Viesnīcas numurā iepretī man uz gultas sēdēja 52 gadus vecais Niu Dzjiņpins un viņa divus gadus vecā meitiņa. Niu divus gadus pavadīja cietumā par to, ka viņš praktizē Faluņgun, un viņa sieva vēl joprojām atrodas ieslodzījumā. Kad Niu janvārī pēdējo reizi viņu redzēja, viss viņas ķermenis bija vienos zilumos no nepārtrauktiem sitieniem, ar ko spīdzinātāji mēģināja viņu piespiest atteikties no Faluņgun: tagad viņa ir zaudējusi dzirdi.

Niu bija izmisumā: viņa sieva reizēm tika sista 20 stundas no vietas. Viņš man pastāstīja, ka šajā cietumā no sitieniem miruši 30 Faluņgun praktizētāji.

Kad sākās apspiešana, Niu zaudēja savu darba atļauju, un viņš bija spiests pārdot māju, lai būtu no kā dzīvot. Viņš pelna ap $90 mēnesī, apsargājot Ķīnas jaunbagātnieku automašīnas. Vai saistībā ar Faluņgun ir kas tāds, kas musinātu pret režīmu vai apdraudētu to? Nē, drūmi noteica Niu.

Faluņgun nav biedrības organizācija, un tas neprasa samaksu. Atbildot uz apspiešanu, praktizētāji uzsāka pret režīmu vērstu miermīlīgu „patiesības” skaidrošanas kampaņu, kuras rezultātā jau vairāk nekā 10 miljoni cilvēku izstājušies no komunistiskās partijas un ar to saistītajām organizācijām.

Brīvprātīgie ir izveidojuši starptautisko laikrakstu Epoch Times, kā arī TV un radio staciju. Tā bija Epoch Times reportiere, kas nesen sauca uz Hu Dzjiņtao Baltā Nama zālienā.

Saskaņā ar to, ko teikuši daudzi diplomāti, žurnālisti un citi novērotāji, ar kuriem man nācies tikties, vajāti tiek ne tikai Faluņgun, bet arī citi budisti, jo īpaši tibetieši, kā arī kristieši un musulmaņi.

Tomēr skumji, ka Ķīnas plašā un straujā ekonomiskā attīstība tiem pašiem diplomātiem un inspektoriem liek oficiāli pievērt acis uz simtiem tūkstošiem cilvēku, kas atrodas „administratīvā ieslodzījumā”.

Runāt uzdrīkstējies tikai viens cilvēks – cilvēktiesību advokāts Gao Džišens. Viņa Pekinas birojā tika izskatītas bezcerīgā stāvoklī nonākušo cilvēku lietas, iekams varas orgāni februārī uzlika viņam mājas arestu: viņš konsultējis arī Niu Dzjiņpinu.

Gao, kristietis, pastāstīja man, ka es esmu vienīgais politiķis, kas septiņu gadu laikā saticies ar bijušiem ieslodzītajiem Faluņgun praktizētājiem Ķīnā, un viņš kritizēja Rietumu diplomātus par to, ka viņi paiet garām pa pretējo ielas pusi.

Kāds cits bijušais ieslodzītais, ar kuru es sarunājos, 36 gadus vecais Cao Duns, kurš bija cietumā kopā ar septiņiem Tiaņaņmeņ laukumā izgājušajiem protestētājiem, pastāstīja man līdzīgu stāstu. Ar asarām acīs viņš man izstāstīja, ka redzējis sava drauga – Faluņgun praktizētāja – līķi ar caurumiem tajās vietās, kur tikuši izgriezti orgāni.

Es nesen dzirdēju, ka slepenpolicijas darbinieki izmantojuši viņa mājas atslēgas, lai iegūtu materiālus no viņa datora un privātos dokumentus. Viņi piecas dienas pratinājuši arī viņa dzīvokļa biedru: pašreiz viņš slēpjas, kamēr Cao Duns pēc intervijas ir bez vēsts pazudis.

Esmu pieprasījis neatliekamu tikšanos ar Ķīnas vēstnieku Eiropas Savienībā. Ja cilvēki Pekinā uzskata, ka šis ir veids, kā gatavoties Olimpiskajām Spēlēm, tad viņi ir nepareizi sapratuši.