Praktizētāji apņēmīgi pretojas vajāšanai Vančuņas piespiedu darba nometnē

Es uzzināju, ka Kultūras revolūcijas laikā (1966. – 1976.) Vančuņas piespiedu darba nometne bija ļoti nodarbināta vieta un ka daudzi intelektuāļi tika tur nosūtīti vajāšanai. Nometne atrodas diezgan attālā rajonā, tādēļ, ja pat cilvēki tur tiktu nogalināti, par to uzreiz neuzzinātu. Pēc Kultūras revolūcijas beigām daudzi apsargi, kuri tur strādāja, tika atlaisti. 1999. gada jūlijā Ķīnas komunistiskā partija (ĶKP) uzsāka Faluņgun vajāšanu un ierīkoja Vančuņas piespiedu darba nometni par vietu, kut turēt praktizētājus. 2000. gadā nometne tika sagatavota trīs dienās, un darbā atkal tika pieņemti daudzi no bijušajiem apsargiem. Šie ļaundari, kā arī viņu dēli un meitas, visi vienā mirklī sapulcējās nometnē tas pabeigšanas dienā, it kā viņi šai dienai būtu speciāli sagatavoti.

Vančuņas piespiedu darba nometne ir pazīstama arī kā Šaņdunas 2. sieviešu piespiedu darba nometne. Pirmo viena vai divu gadu laikā tur bija tikai viena veca ēka, kur ieslodzīt vairāk nekā tūkstoš praktizētājas. Nometne tika sadalīta septiņās nodaļās, un katrā nodaļā bija vairāk nekā 10 apsargi. Tā kā ĶKP finansē nometni, tā ir turpinājusi paplašināties. Visur ir jaunas ēkas, un apsargu algas arī turpina pieaugt. Apsargi pat liek praktizētājām strādāt vergu darbu, lai viņi varētu nopelnīt papildus naudu.

Pagājušo astoņu gadu laikā Vančuņas piespiedu darba nometnē ieslodzīto praktizētāju skaits bija vairāk nekā 200, un nometnes nodaļu skaits no septiņām tika samazinātas uz četrām. Pekinas Olimpisko spēļu laikā ĶKP arestēja lielu skaitu praktizētāju, un no viņiem apmēram 300 – 400 cilvēku tika nosūtīti uz šo nometni. Apsargi izvēlējās vairākus desmitus agresīvu kriminālnoziedznieču no Dzjinaņas piespiedu darba nometnes un pārveda viņas uz Vančuņu, lai viņas palīdzētu praktizētāju vajāšanā.

2. nodaļā ir ieslodzītas daudzas narkomānes. Pekinas Olimpisko spēļu laikā apsargi aizsūtīja šīs narkomānes uz praktizētāju kamerām un uzkūdīja viņas uzbrukt tām praktizētājām, kuras nepiekrita atteikties no Faluņgun. Apsargi no attāluma vēroja [praktizētāju] sišanu.

Nometnes apsargi parasti ievieto tikko ievestās praktizētājas vieninieku kamerā un pavēl citām praktizētājām, kuras ir kļuvušas par kolaboracionistēm [1], uz maiņām viņas novērot. Šīs kolaboracionistes izmanto visa veida viltības, ieskaitot melus un draudus, lai piespiestu praktizētājas atteikties no Faluņgun. Ja tas nenostrādā, viņas liek praktizētājām stāvēt ilgus laika periodus un neļauj viņām gulēt un iet uz tualeti. Būdamas pakļautas šim intensīvajam spiedienam, dažas praktizētājas padevās un parakstīja „trīs ziņojumus” [2]. Atteikšanās no Faluņgun nodarīja viņām milzīgas ciešanas, un vēlāk dažas no viņām, kad viņu galvas kļuva skaidras, uzrakstīja Svinīgo paziņojumu, noliedzot „trīs ziņojumus” un paziņojot, ka viņas turpinās praktizēt Faluņgun. Kad tas notika, apsargi bija ļoti dusmīgi, tādēļ viņi ievietoja šīs praktizētājas vieninieku kamerās. Kopš 2007. gada arvien vairāk un vairāk praktizētājas ir atmodušās.

Saskaņā ar to praktizētāju vārdiem, kuras bija ieslodzītas 3. nodaļā, tikai dažas no viņām uzrakstīja Svinīgo paziņojumu viņu ieslodzījuma sākuma periodā, bet ap maiju un jūniju gandrīz visas praktizētājas, kuras bija uzrakstījušas „trīs ziņojumus”, svinīgi paziņoja, ka viņu ziņojumi ir spēkā neesoši. Vairāki desmiti praktizētāju spēra soli uz priekšu, lai pretotos vajāšanām.

Apsargu skaits nometnē tika palielināts, un vairāki no viņiem patrulēja koridoros dienu un nakti. Taču viņu klātbūtnei bija ierobežota ietekme, tādēļ viņi sasauca sapulci, lai nopratinātu praktizētājas. Kad apsargs vārdā Ceņ apmeloja Faluņgun, Cju Dzjasju kundze piecēlās un sacīja: „Tas, ko jūs sacījāt, nav pareizi. Mums ir ticības brīvība (šajā valstī).” Vairāki apsargi metās viņai virsū un aizveda viņu uz vieninieka kameru. Kamerā nebija gultas. Visi tie, kuri tika turp aizvesti, tika piekārti aiz roku dzelžiem pie griestiem. Apsargi izmantoja visa veida spīdzināšanas metodes, lai vajātu Cju kundzi, taču spīdzināšanai neizdevās viņu pakļaut, un viņa beigās tika atbrīvota.

Vienā brīdī ĶKP pastiprināja vajāšanas, un piecas praktizētājas tika ieslodzītas vieninieka kamerā. Tā kā nebija pietiekami daudz apsargu, apsargi izveidoja stingrās uzraudzības komandu. Vienā komandā kopā tika ieslodzītas vairāk nekā desmit praktizētājas. Praktizētājām nebija ļauts iet uz tualeti un netika dots pietiekams uztura daudzums. Viņām arī lika stāvēt nekustīgi gandrīz divdesmit stundas diennaktī. Ja viņas kustējās, viņu piespiedu darba ieslodzījuma termiņš tika pagarināts. Apsargi lasīja apmelojošus rakstus dienu un nakti. Katra, kura pretojās, tika sodīta. Viņas tika vainu sistas, vai vārdiski aizskartas.

Ju Dzjintao kundze atteicās piedalīties vienā no šī komandām. Vairāki apsargi ienāca kamerā un piespieda viņu pie grīdas. Pēc tam četri apsargi viņu nesa, turot katrs aiz sava viņas ķermeņa locekļa, un pakļāva viņu spīdzināšanai, viņai guļot pilnīgi izstieptai. Ju kundze bija maza un tieva. Viņa tika turēta drēgnā kamerā, kas atradās ziemeļu pusē, tādēļ viņa visu gadu nevarēja redzēt saules gaismu. Viņa bija ļoti nelokāma un uzdrīkstējās runāt savu draugu praktizētāju aizstāvībai katru reizi, kad pret viņu necilvēcīgi izturējās.

Li Žuidžeņas kundze, vairāk nekā sešdesmit gadus veca, uzrakstīja ķīniešu hieroglifus „Iet taisnu ceļu” uz savas kurpes iekšējās zolītes. Kad apsargi pārmeklēja viņas somu un atradu kurpi, viņi aizveda Li kundzi uz stingrās uzraudzības grupu, kur viņai nebija ļauts izmantot tualeti. Kad viņai vairs nebija spējīga saturēt, viņa bija spiesta atviegloties apģērbā. Nometnes apsargi pagarināja viņas ieslodzījuma periodu. Li kundze jautāja: „Kas ir nepareizs tajā, ka es eju taisnu ceļu? Jūs negribat, lai cilvēki būtu labi. Vai jūs gribat, lai cilvēki kļūst slikti un iet pa ļaunu ceļu?”

Kad apsargi atklāja, ka Lian Hundži kundze ir ļoti nelokāma, viņi vairākus mēnešus lika viņai caurām dienām stāvēt un pēc tam neļāva viņai gulēt. Viņi lika ieslodzītajām viņu bez apstājas spīdzināt. Pēc vairākiem mēnešiem šādas spīdzināšanas viņas kājas un pēdas bija uzpampušas. Viņa nevarēja uzvilkt savas kurpes, taču viņa joprojām ticēja Faluņgun.

Apsargi ieslēdza Liu Hunsja kundzi mazā istabā un lika viņai katru dienu nekustīgi stāvēt ilgus laika periodus. Viņa tika šādā veidā spīdzināta vairākus mēnešus. Viņas piespiedu darba ieslodzījuma termiņš arī tika pagarināts, taču, kad viņas sākotnējais ieslodzījuma termiņš beidzās, viņai parādījās daži neparasti simptomi, tādēļ viņa tika atbrīvota, un viņai nevajadzēja izciest pagarināto ieslodzījuma termiņu.

Vančuņas piespiedu darba nometnes apsargi pastrādāja milzīgus noziegumus pret praktizētājām, un viņu izmantotās metodes bija ārkārtīgi nežēlīgas. Viņi īstenoja zvērības, kas bija neiedomājami cietsirdīgas. Džu Huidžeņas kundze un Jan Šupinas kundze nežēlīgās spīdzināšanas rezultātā kļuva aklas. Džu kundzes dēls devās satikt savu māti, un kad viņš atklāja, ka viņa māte ir akla, viņš sāka aizgūtnēm raudāt. Apsargi apgalvoja, ka Džu kundze izliekas par aklu, taču slimnīcā veiktā pārbaude apstiprināja, kā viņa ir akla.

Džan Miņas kundze, Van Sjumejas kundze un vairākas citas praktizētājas tika ieslodzītas mazā istabā, kur viņas tika pakļautas necilvēcīgai spīdzināšanai, ko parasts cilvēks nevar pat iedomāties. Kad apmeklētājiem tika atļauts viņas satikt, nežēlīgās spīdzināšanas rezultātā viņām jau bija radušies garīgi traucējumi. Ārsti noteica diagnozi, ka viņām ir psihiski traucējumi, ko izraisījis ārkārtīgi liels stress.

Brutālas spīdzināšanas rezultātā Cji Dunmejas kundzes viena kāja tika sakropļota, un viņa vairs nevarēja pienācīgi staigāt. Taču apsargi un viņu algotņi bieži apsmēja viņu un sauca viņu var kropli.

Spīdzināšanas rezultātā Čeņ Guansja kundzes kājas tika paralizētas. Apsargi injicēja viņai nezināmus medikamentus, kas padarīja viņu ārkārtīgi vāju un miegainu. Tikai tad darba nometnes darbinieki pateica, lai viņas ģimenes locekļi ved viņu mājās.

To praktizētāju vidū, kuras bija ieslodzītas šajā mitrajā un aukstajā mazajā istabā, bija arī Van Sjuņlaņas kundze un He Lindi kundze. Viņas nevarēja normāli nokārtot savas dabiskās vajadzības un gulēt. Tie, kuri strādāja vestibilā, bieži dzirdēja roku dzelžu klikšķošo skaņu. Šķita, ka viņas aiz sāpēm cīnās. Jo īpaši cīnījās He kundze, jo viņa bija invalīde, un viņai vajadzēja atspiesties pret sienu, lai varētu pastaigāt. Taču apsargi joprojām viņu agresīvi vajāja. Tā kā viņa stingri ticēja Faluņgun, viņa ilgu laiku tika slepeni turēta ieslodzīta. Pēc tam, kad viņa tika aizvesta, neviens viņu vairs nav redzējis.

Liņ Kuimejas kundze bija praktizētāja no laukiem, kura atteicās nodot Faluņgun. Kad apsargi atklāja, ka aizliegt viņai izmantot tualeti vairs nav efektīvi, viņu uzkūdīja ieslodzītās nogrūst Liņ kundzi zemē un sist viņu, kamēr viņa vairs nevarēja pakustēties, un tad sagrāba viņas rokas un ar varu uzspieda viņas īkšķa nospiedumu uz iepriekš uzrakstīta „pārveidošanas” [3] ziņojuma.

Kad apsargi atklāja, ka Ju Sjuhua kundze joprojām stingri tic Faluņgun, viņi ieslēdza viņu stingrās uzraudzības komandā un pēc tam izolēja viņu no citām praktizētājām. Ļaundari neļāva viņai satikt savus radiniekus vai jebkādā veidā ar viņiem kontaktēties. Apsargi baidījās, ka viņas status var atstāt iespaidu uz tām praktizētājām, kuras jau bija atteikušās no Faluņgun.

2007. gada beigās kāda praktizētāja pēkšņi pazuda no ieslodzījuma centra. Ziņas par viņas pazušanu pārsteidza piespiedu darba nometnei kā sprādziens. Apsargi atkal un atkal pārskaitīja ieslodzītās. Kāds apsargs vārdā Li trīcēja no bailēm. Visi apsargi dienu un nakti strādāja, mēģinot atrast pazudušo praktizētāju. Kļuva zināms, ka apsargi arī bija devušies uz pazudušās praktizētājs dzimto pilsētu, lai terorizētu viņas ģimeni. Viņi arī izdarīja negaidītas pārbaudes viņas ģimenes mājās svētku un brīvdienu laikā. Neatkarīgi no tā, ko viņi darīja, viņiem tā arī neizdevās atrast praktizētāju.

Kopš tā incidenta apsargi kļuva vēl nevaldāmāki. Van Junhuns, kurš bija atbildīgs par smadzeņu skalošanu, katru dienu demonstrēja videoprogrammas, kas apmeloja un demonizēja Faluņgun, vai arī lika praktizētājām lasīt apmelojošus rakstus. Viņš bieži izdomāja jaunas viltības, ko izmantot smadzeņu skalošanai. Apsargi nezināja, ko iesākt, tādēļ viņi bieži sita un lamāja praktizētājas.

Vančuņas piespiedu darba nometne ir pastrādājusi visbriesmīgākos noziegumus, radījusi neskaitāmas traģēdijas un nežēlīgi savainojusi neskaitāmus nevainīgus cilvēkus. Tas, kas šeit tika aprakstīts, ir tikai aisberga virsotne. Kad jūs lasāt šo rakstu, Ķīnā vēl joprojām notiek necilvēcīga praktizētāju spīdzināšana.


Paskaidrojumi:

1. „Kolaboracionisti”: bijušie praktizētāji, kuri smadzeņu skalošanas un spīdzināšanas rezultātā pavērsušies pret Faluņgun. Pēc tam viņiem liek piedalīties praktizētāju smadzeņu skalošanā un spīdzināšanā.

2. „Trīs ziņojumi”: ar smadzeņu skalošanas un spīdzināšanas palīdzību praktizētājus spiež parakstīt „nožēlošanas ziņojumu”, „garantijas ziņojumu” vai „norobežošanās ziņojumu” kā apstiprināju tam, ka viņi ir atteikušies no savas ticības. Ziņojumā praktizētājam liek atzīt nožēlu par Faluņgun praktizēšanu, apsolīt atteikties no Faluņgun un nekad vairs neapvienoties ar citiem praktizētājiem un nedoties uz Pekinu ar apelāciju Faluņgun aizstāvībai.

3. „Pārveidot vai transformēt” – smadzeņu skalošanas un spīdzināšanas pielietošana, lai piespiestu praktizētāju atteikties no Faluņgun. (Varianti: „pārveidot”, „transformēt”, „pārveidots”, „pārveidošana”, „transformēts” un „transformēšana”.)

Here is the article in English language:
http://en.clearharmony.net/articles/a47519-article.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.