Praktizētāju grupa, par kuriem nebeidzu domāt

Pēc tam, kad pasaulei tika atklāti fakti par orgānu izņemšanu dzīviem Faluņgun praktizētājiem, es atcerējos praktizētāju grupu, kuru policija ievietoja psihiatriskajā klīnikā 1999. gada beigās. Tie bija vismaz divdesmit cilvēki no visas valsts. Kur viņi šobrīd ir? Kas ar viņiem noticis?

Kad tuvojās 1999. gada beigas, Ķīnas komunistiskā partija (ĶKP) nikni apmeloja Faluņgun. Daudzi Dafa praktizētāji devās uz Pekinu, lai izklāstītu faktus par Faluņ Dafa centrālās valdības līderiem. Taču vietējo sabiedriskās drošības nodaļu aģenti nobloķēja pieeju apelācijas birojiem, kuri sākotnēji tika izveidoti, lai nodrošinātu cilvēkiem iespēju sazināties ar valdību, un padarīja tos par vietu, kur arestēt cilvēkus. Kad mēs atklājām, ka mums nav citu iespēju, lai apelētu pie valdības, daudzi Dafa praktizētāji miermīlīgi sapulcējās Tiaņaņmeņ laukumā. Mēs cerējām, ka redzot šādu mūsu rīcību, valdības pārstāvji nolems pievērst mums uzmanību un atzīs mūsu likumīgās tiesības tikt sadzirdētiem.

Tajā brīdī policisti iegrūda trīs praktizētājus automašīnas aizmugurē. Drīz pēc tam piebrauca divi policijas autobusi, kuros tika sadzīti Faluņgun praktizētāji. Es gaidīju, ka agrāk vai vēlāk ieradīsies kāds valdības pārstāvis, lai apjautātos par mums, tādēļ es biju ļoti pārsteigta, kad mūs pēkšņi aizveda tālu projām un ieslodzīja cietumā. Tādējādi mēs visi tikām arestēti, neievērojot nekādas likumīgas procedūras. Katru, kurš nosauca savu vārdu un adresi, aizveda viņu vietējie policisti, kas bija izvietoti Pekinā. Tā daļa no mums, kas atteicās identificēt sevi, tika ieslodzīti. [Piezīme: tā kā ĶKP politika paredz Dafa praktizētāju ģimenes locekļu un darba biedru iesaistīšanu un vajāšanu, praktizētāji, kad viņi tiek arestēti, bieži atsakās nosaukt savu vārdu un adresi.]

Kādu dienu cietumnieki no rīta līdz vakaram vārdiski aizskāra un sita vairāk nekā desmit praktizētājus, kuri bija ieslodzīti blakus kamerā; policisti kūdīja viņus to darīt. Nākamajā dienā viņu kamera izrādījās tukša. Es vēlāk uzzināju, ka viņi nosūtīti uz psihiatrisko slimnīcu.

Nākamajā dienā mūs aizveda policijas transportā. Viņi mums sacīja, ka nogādās mūs hospitālī, kur mums kuņģī ievietos barošanas caurules. Tajā brīdī mēs nezinājām, kāpēc policisti tik ļoti baidās no tā, ka mūs kāds varētu redzēt; viņi lika mums transportā braukt tupus, sakot, ka nebūtu labi, ja mūs redzētu garāmgājēji. Tad es viņiem sacīju: “Mums visiem ir labs darbs un labas ģimenes. Ja Dafa nav labs, kādēļ gan lai mēs riskētu to visu zaudēt un izvēlētos kā vienīgo ceļu doties apelēt Dafa aizstāvībai?“ Par atbildi viņi klusējot nodūra galvas.

Mašīna iebrauca pagalmā. Uz pelēkas ēkas sienas, tieši iepretī parādes durvīm, lieliem sarkaniem hieroglifiem bija rakstīts “Psihiatriskā slimnīca”. Mūsu auto apstājās pelēkās ēkas aizmugurē pa labi no durvīm. Daži pakāpieni, kas veda uz ieeju, bija aizauguši nezālēm. Pakāpieni, kas veda uz otro stāvu, bija klāti ar biezu rūsas kārtu. No šejienes Dafa praktizētājus veda uz augšstāviem.

Pēc tam, kad auto bija apstājies, policists lika man izkāpt, viņš sacīja, ka vēl nav par vēlu nosaukt viņiem manu adresi. “Tu uzkāpsi pa kāpnēm un ieraudzīsi, kā viņi cieš.” Tobrīd es sapratu, ka pazudušie praktizētāji no blakus kameras tika atvesti uz šejieni. Es sacīju: “Es apsvēru iespēju pateikt savu adresi brīdī, kad policisti ieradās, lai vestu mūs šurp.”

Tad es ieraudzīju, kā cilvēki baltās drēbēs sasien praktizētāju rokas un sasaista viņus vienu aiz otra. Viņi visi tika vilkti augšup pa kāpnēm uz otro stāvu. Pēc brīža divi policisti iznāca laukā, un tika iedarbināts auto. Kad transports sāka kustēties, mani pārņēma uztraukums, un es jautāju viņiem: “Kādēļ mēs braucam? Viņi taču vēl nav atgriezušies!” Uz ko man atbildēja: “Kad viņi atkal iznāks laukā, viņiem vajadzēs gulēt vismaz trīs līdz piecas dienas. Katram no viņiem rīklē tiks ievadīti trīs dažāda veida medikamenti, no kā viņi pievems visu gultu un grīdu. Tas ir patiešām pretīgi.”

Es biju satriekta. Kā normāls cilvēks var pieļaut, ka viņa rīklē ievada medikamentus, kas domāti garīgi slimam cilvēkam? Ja es pati nebūtu tur bijusi, es nespētu nemaz noticēt, ka Ķīnas komunistiskā partija spēj ko tādu pastrādāt. Tas nav nekas tāds, ko policists pats pēc savas iniciatīvas uzdrīkstētos darīt.
Es ziņoju par nežēlīgās vajāšanas ļaundarībām centrālās valdības departamentam, Tautas Kongresa pārstāvjiem dažādās provincēs, Tautas Kongresa pārstāvjiem dažādās pilsētās, kā arī Ķīnas Centrālajai Televīzijai, aicinot viņus apturēt vajāšanu. Taču ne Dzjan Dzemiņs un viņa grupa, ne Ķīnas komunistiskā partija nevēlējās uzklausīt manu labestīgo padomu.

Pēc tam, kad ārpasaulei kļuva zināms par notikumiem Sudzjatuņā, es nepārstāju domāt par šiem praktizētājiem, kas tika nosūtīti uz psihiatrisko slimnīcu. Ja viņi atteicās nosaukt savu vārdu un adresi, kas ar viņiem tika izdarīts? Viņu tuviniekiem nekas nav zināms par viņu atrašanās vietu. Vai viņi tiek vajāti Sudzjatuņā vai kādā citā ĶKP koncentrācijas nometnē?

Es publicēju šo rakstu, lai pateiktu cilvēkiem visā pasaulē, ka Ķīnas komunistiskā partija pastrādā jebkādu ļaundarību, kas tai ienāk prātā. Mums ir jāzina tās ļaunā būtība pietiekami labi, lai atzītu, ka mums jāpieliek visas pūles, lai apturētu vardarbību un izbeigtu Dafa praktizētāju vajāšanu.