Ikreiz, kad atceros šos 20 gadus, ko esmu pavadījusi pilnveidojoties Faluņ Dafa, es nespēju vārdos izteikt savu pateicību mūsu žēlsirdīgajam Skolotājam! Mans prāts un ķermenis tika attīrīti, un mana ģimene guva lielu labumu.
Es vēlos pastāstīt par savas meitas atveseļošanos no depresijas, lai parādītu Faluņ Dafa neparasto spēku.
Mēs ar vīru dzīvojam Vuhaņas pilsētā, un mums ir trīs bērni: divi dēli un jaunāka meita. Vecākais dēls un meita dzīvo tajā pašā pilsētā, kur mēs, bet otrs dēls dzīvo citā pilsētā. 2014. gada decembra vidū, kad atrados sava otrā dēla mājās un rūpējos par mazbērnu, es saņēmu vairākas īsziņas no meitas, kura strādāja slimnīcā. Viņas teiktais bija neskaidrs, un es jutu, ka kaut kas nav kārtībā. Es raizējos un nolēmu doties pie viņas.
No rīta izbraucu, ar vilcienu ierados Vuhaņā un nokļuvu slimnīcā nedaudz pēc pulksten 14.00. Mana meita vienmēr ir bijis dzīvīgs bērns ar dzīvespriecīgu raksturu un jauku smaidu, bet šoreiz, kad es viņu ieraudzīju, viņa izskatījās diezgan apjukusi. Viņa teica: "Lūdzu, ved mani mājās." Slimnīcas ārsti un medmāsas skatījās uz mani pavisam dīvaini. Es devos pie slimnīcas direktora un teicu, ka meita vēlas aiziet no darba. Direktors man neko nejautāja un tikai lika finanšu nodaļai nokārtot meitai algu.
Teicu meitai: "Kopš paša rīta neko neesmu ēdusi. Vai tuvumā nav kāds restorāns? Es ātri paņemšu kaut ko ēdamu un tad palīdzēšu tev sapakot mantas." Meita mani aizveda uz nelielu restorānu aiz slimnīcas.
Es kaut ko pasūtīju, un tiklīdz jau gatavojos ēst, meita skaļā balsī man teica: "Mammu, es esmu stāvoklī!" Es biju apstulbusi, jo meita nebija precējusies. Viņas draugs dzīvoja tālu, un viņi vēl nebija pat saderinājušies.
Es jutos ļoti slikti, bet domās brīdināju sevi: "Es esmu Dafa praktizētāja. Sastopoties ar problēmām, man jāsaglabā miers. " Teicu meitai: "Vispirms sakravāsim mantas un dosimies mājās." Viņa lūdza mani vispirms paēst, bet es neko nevarēju norīt. Zvanīju vecākajam dēlam, lai brauc mums pakaļ un ved mājās. Viņš jautāja, kas noticis, un es tikai atbildēju: "Nekas. Tava māsa ir nogurusi no darba un vēlas mazliet atpūsties mājās." Atgriežoties mājās, dēls teica, ka es izskatos slikti un jautāja, vai ar mani viss kārtībā. Es atbildēju – viss ir kārtībā, iespējams, vienkārši esmu noguris no brauciena ar vilcienu.
Vīra nebija mājās, viņš spēlēja madžongu. Es ātri uzkopu istabu, kur meita varēja atpūsties, un tad pagatavoju vakariņas. Vīrs atgriezās vakarā un jautāja, vai viss ir kārtībā. Es atkārtoju to pašu, ko teicu dēlam, un viņš vairs nejautāja. Pēc vakariņām viņš devās skatīties televizoru. Meita tikai nedaudz paēda un uzkāpa augšā atpūsties.
Pēc tam, kad biju nomazgājusi traukus, pajautāju meitai, kas notiek. Viņa pastāstīja, ka divus mēnešus nav varējusi gulēt naktīs, un viņai ausīs ilgstoši skanējusi balss. Turklāt viņai divus mēnešus nebija mēnešreižu, tāpēc viņai radās aizdomas, ka viņa ir stāvoklī. Kad es pajautāju, kā tas notika, viņa pastāstīja, ka viena no klasesbiedrenēm viņu vedusi uz slidotavu, bet viņa nemācējusi slidot, tāpēc klasesbiedrene iepazīstinājusi ar kādu puisi, kurš viņai mācījis slidot. Pārtraukuma laikā puisis viņai iedeva kaut ko padzerties, un pēc tam viņas prāts kļuva neskaidrs. Pamodusies, viņa nevarēja atcerēties notikušo.
Es ļoti sadumsojos un kliedzu uz viņu: "Ko es tev vienmēr esmu mācījusi kopš bērnības? Kā meitenei tev vienmēr ir jākontrolē sevi un nav jākontaktējas ar nepazīstamiem puišiem. Kā tu vari rīkoties tik apkaunojoši!" Viņa tikai raudāja un neko neteica.
Nomierinājusies, es sāku domāt: "Es taču esmu praktizētāja. Kāpēc es tā sadusmojos? Meitas prāts šobrīd nav pietiekami skaidrs, un ir grūti pateikt, vai tas, ko viņa saka, ir patiesība. Man vajadzēja pret to izturēties racionāli." Es viņai teicu, ka nākamajā rītā aizvedīšu viņu uz Sieviešu un bērnu slimnīcu, lai veiktu medicīnisko izmeklēšanu, un lūdzu viņu doties gulēt. Viņa teica, ka nevar aizmigt, un es atbildēju: "Ja tu nevari gulēt, vari mācīties kopā ar mani Džuaņ Faluņ" Meita piekrita. Viņa nebija praktizējusi Dafa, bet vienmēr ticēja, ka Dafa ir laba prakse. Pēc tam mēs lasījām grāmatu Džuaņ Faluņ. Kad bija pienācis laiks raidīt taisnās domas, es palūdzu viņai no sirds atkārtot vārdus: "Faluņ Dafa ir brīnišķīgs" un "Īstenība, Labestība, Pacietība ir brīnišķīgi principi". Tonakt mēs abas negulējām.
Nākamajā rītā es viņu aizvedu uz slimnīcu veikt ultrasonogrāfiju. Pēc tam ārsts man teica: "Jūsu meita nav stāvoklī. Viss ir kārtībā. Stress izraisīja amenorejas simptomus. Ļaujiet viņai palikt mājās un atpūsties, un visam vajadzētu būt kārtībā."
Neskatoties uz to, mana meita joprojām nevarēja aizmigt. Viņa turpināja teikt, ka viņas ausīs skan kāda balss, bet viņa nesaprot, ko tā saka. Es viņai jautāju: "Vai tu vēlies doties uz slimnīcu ārstēties vai mācīties Likumu kopā ar mani?" Viņa teica, ka vēlas kopā ar mani mācīties Likumu. Dienas laikā, izņemot ēdienu gatavošanu un mājas darbus, atlikušo laiku pavadījām lasot Džuaņ Faluņ. Mēs to lasījām arī naktī.
Tā kā ar meitu bijām otrajā stāvā un vīrs gulēja pirmajā stāvā, viņš nezināja, kas notiek. Nākamajās dienās viņš kā parasti devās spēlēt madžongu. Ceturtajā dienā viņš man jautāja: "Kāpēc šonakt visu nakti dega gaisma?" Es viņam pastāstīju par mūsu meitas situāciju, un vīrs uzreiz gribēja viņu vest uz psihiatrisko slimnīcu. Es teicu: "Ja tu viņu uz turieni nosūtīsi, viņas dzīve tiks izpostīta. Mūsu ciemā bija vairāki bērni ar garīgām slimībām. Vai kāds no viņiem tika izārstēts psihiatriskajā slimnīcā?" Taču viņš nepiekrita. Pa dienu viņš vairs negribēja spēlēt madžongu. Tā vietā viņš palika mājās, lai strīdētos ar mani.
Es baidījos, ka tas ietekmēs mūsu meitu, tāpēc piezvanīju savam otrajam dēlam un palūdzu, lai viņš nopērk man un māsai vilciena biļetes. Pēc tam es aizvedu meitu uz viņa mājām. Pa dienu palīdzēju pieskatīt mazdēlu un gatavot ēst. Tajā vakarā es kopā ar meitu lasīju Džuaņ Faluņ.
Piektajā naktī dēla mājā meitas simptomi pasliktinājās. Šķita, ka viņa ir zaudējusi atmiņu. Viņa teica, ka vairs nevar atpazīt vārdus, neprot lietot mobilo tālruni un neko neatceras. Es minēju viņas labāko draugu un klasesbiedru vārdus, bet viņa tos neatpazina. Manas meitas puiša vecāki dzīvoja tajā pašā pilsētā, kur mans dēls, un viņi katru vakaru pirka augļus un nāca viņu apraudzīt. Pirmajās dienās mana meita viņus sauca par onkuli un tanti. Kad viņa zaudēja atmiņu, viņa tos vairs nepazina. Puiša māte bija ļoti noraizējusies un teica, ka mums vajadzētu aizvest viņu uz Naņdzjinas psihiatrisko slimnīcu, lai veiktu pārbaudi, un viņa dosies man līdzi. Bet tēvs teica, ka Faluņgun ir brīnumains, un viņiem vajadzētu klausīt mani. Es turpināju, sakot: "Viņas stāvoklis nav slimība. Šo stāvokli izraisa stress. Šādus simptomus slimnīcā ir grūti izārstēt."
Šajā situācijā mana sirds palika mierīga. Mācoties Likumu, es izpratu, ka tas ir saistīts ar karmu, ko mana meita bija uzkrājusi savās iepriekšējās dzīvēs. Pie sevis domāju: "Kā parasta cilvēku slimnīca var likvidēt viņas karmu? Dafa ir visvarens, un Skolotāja spēks ir neierobežots! Kamēr es stingri ticēšu Skolotājam un Dafa, skatīšos sevī un pareizi iešu savu pilnveidošanās ceļu, es noteikti varēšu palīdzēt savai meitai pārvarēt šīs grūtības."
Dažus mēnešus pirms tam man bija ļoti skaidrs sapnis: es vedu meitu atpakaļ uz savu vecāku mājām. Kad gājām garām rīsa laukam, lauks pārvērtās par dīķi, kurā ūdens bija ļoti dubļains. Meita gribēja nomazgāt rokas un iekrita dīķī. Kad es viņu izvilku, izskatījās, ka viņa ir noslīkusi. Es viņu turēju uz rokām un raudāju, līdz pamodos, un spilvens bija slapjš no asarām. Atceroties šo sapni, es sapratu, ka tas, ko viņa piedzīvoja, bija kaut kas tāds, kam viņas dzīvē bija jānotiek, un viņai bija jāatmaksā sava karma šādā veidā. Tas bija arī mans pārbaudījums saistībā ar ticību Dafa un Skolotājam.
Skolotājs "Likuma izklāstā konferencē Austrālijā" mums saka: "Vai es neesmu teicis – ja praktizē viens cilvēks, ieguvēji ir visa ģimene?" Es stingri ticēju, ka Skolotājs man palīdzēs tikt galā ar šīm grūtībām, taču man šajā procesā bija jānovērš cilvēciskās pieķeršanās. Es ieskatījos sevī un atklāju, ka man ir dziļi slēpta pieķeršanās egoismam. Man nebija tās lielās žēlsirdības un iecietības, par kuru runāja Skolotājs. Turklāt, saskaroties ar viņas problēmām, es nedomāju par šo situāciju no savas meitas perspektīvas. Lai gan viņa jau kopš bērnības ir bijusi tīrs un labs bērns, viņai bija grūti neslīdēt līdzi Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) radītajam morāles pagrimumam sabiedrībā.
Katru vakaru es turpināju lasīt viņai Džuaņ Faluņ, un katru stundu raidīju taisnās domas. Trešajā naktī pēc tam, kad viņa zaudēja atmiņu, es paliku pie viņas līdz pulksten 3:00 rītā un jautāju, vai viņai nenāk miegs. Viņa teica, ka nenāk, tāpēc es teicu: "Kā būtu, ja es tev pastāstītu vienu stāstu?"
Patiess stāsts par mazas meitenes adopciju
Stāsts, ko es stāstīju, bija patiess stāsts par viņu pašu. Es sāku: "Reiz dzīvoja vīrs ar sievu, viņi bija zemnieki. Viņi bija nabadzīgi, bet labi cilvēki. Viņiem bija divi dēli, bet viņi joprojām cerēja, ka viņiem būs meita. Šo pāra vēlmi zināja dievi debesīs, un viņu vēlme tika piepildīta.
Pirms kādiem 23 gadiem, un tas bija maijā, vīrs kādu rītu Civillietu biroja priekšā ieraudzīja uz zemes pamestu meitenīti. Mazajai meitenei bija tikai kādi pieci vai seši mēneši. Viņai bija mugurā veca, plāna kleitiņa un viņa gulēja uz lupatas gabala. Blakus viņai bija papīrs ar viņas dzimšanas datumu. Mazajai meitenei bija atvērtas acis un viņa skatījās uz cilvēkiem, kas stāvēja viņai apkārt. Civillietu birojs vēl nebija atvērts. Skatītāji aplenca mazuli, taču neviens negribēja mazo meiteni paņemt rokās.
Vīram viņas bija žēl, tāpēc viņš paņēma mazo līdzi uz savām mājām. Pāris izturējās pret mazo meiteni kā pret savu bērnu. Viņi dzīvoja taupīgi, bet bija gatavi tērēt naudu, lai nopirktu mazajai meitenei piena pulveri. Viņi rūpējās, lai ziemā viņai būtu silti un vasarā nebūtu karsti. Kad viņiem bija kāds gardums, meitenīte vienmēr dabūja to pirmā. Arī viņas divi brāļi bija ļoti labestīgi pret viņu un ļāva viņai pirmajai paņemt ēdienu un dzērienu. Pāris bija ļoti gandarīts, redzot, ka mazā meitene aug laimīga, jo īpaši tāpēc, ka viņai bija laba veselība. Viņa devās uz skolu, absolvēja to un sāka strādāt. Taču drīz pēc tam, kad sāka strādāt, viņa piedzīvoja lielas bēdas. Māte vainoja sevi par to, ka nav izpildījusi savu vēlmi vadīt meiteni Dafa pilnveidošanās ceļā, kā rezultātā viņa šajā piesārņotajā sabiedrībā pakāpeniski zaudēja savu labestīgo dabu."
Manī klausoties, meitas šņuksti izvērtās skaļās raudās. Valdot asaras es teicu: "Meitiņa mana, raudi. Izraudi visas savas bēdas." Kopš agras bērnības pieaugušie un bērni ciematā viņai bieži teica, ka viņa ir adoptēta. Mēs tur neko daudz nevarējām padarīt, un tādēļ mana meita ļoti cieta, to dzirdot. Izraudājusies viņa teica, ka vēlas gulēt. Pēc šīs nakts viņa varēja normāli gulēt.
Bet tad meitai sāka pietūkt seja. Tā bija tik ļoti uzpampusi, ka viņa tik tikko spēja atvērt acis. Pēc divām dienām pietūkums sāka kristies. Pēc tam viņai parādījās mazi, sarkani izsitumi abās sejas pusēs pie deniņiem, un pēc tam pakāpeniski pārklāja visu viņas seju. Es zināju, ka tā ir laba zīme, jo Skolotājs viņu attīra. Kad mazie izsitumi sāka izzust, viņas atmiņa pamazām atjaunojās, un kad izsitumi pazuda pavisam, tā bija atgriezusies pilnībā, atsākās arī normāls menstruālais cikls. No brīža, kad es pirmo reizi atvedu viņu uz mājām, Skolotāja žēlsirdīgajā aizsardzībā pagāja mazāk nekā mēnesis, un manas meitas depresija un amnēzija brīnumainā kārtā tika izārstēta. Mūsdienu medicīna to nespētu izskaidrot.
Drīz vien meita un viņas draugs saderinājās un 2015. gadā apprecējās. 2016. gadā viņiem piedzima meitiņa, kura ir ļoti dzīvespriecīga un jauka.
Vienā acu mirklī ir pagājuši 10 gadi. Ikreiz, kad es atceros grūtības, ko esmu pārdzīvojusi ar savu meitu, es zinu, ka bez Skolotāja aizsardzības un svētības to sekas būtu neiedomājamas. Es un visa mana ģimene esam ļoti pateicīgi Skolotājam par žēlsirdīgo aizsardzību un glābšanu!
Paldies Jums, Skolotāj!
Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2024/10/30/221421.html
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.
vairāk ...