Sieviete no Juņnaņas provinces astoņus gadus pavada ieslodzījumā par Faluņgun praktizēšanu

Pēc tam, kad 1999. gada jūlijā Ķīnas komunistiskais režīms sāka vajāt Faluņgun (jeb Faluņ Dafa), 70 gadus veca sieviete no Kuņminas pilsētas Juņnaņas provincē pusotru gadu pavadīja piespiedu darba nometnē un divas reizes bija ieslodzīta cietumā, kopumā nebrīvē pavadot astoņus gadus. Turpinājumā Li Džusjiu kundzes stāsts par viņas vajāšanu.

***

Šogad man būs 73 gadi. Pirms aiziešanas pensijā es strādāju Juņnaņas provinces cementa rūpnīcā. Pēc tam, kad 1997. gadā sāku praktizēt Faluņgun – senu garīgu un meditatīvu praksi, es sāku savu dzīvi no jauna. Taču kad 1999. gadā Ķīnas komunistiskā partija pavēlēja visā valstī uzsākt Faluņgun izskaušanas kampaņu, pēdējo 25 gadu laikā par savas ticības aizstāvēšanu vairākkārt esmu tikusi pakļauta vajāšanām, tostarp arestiem, kratīšanām mājās un cietumsodiem. Kamēr es izcietu trīs ar pusi gadu ilgu termiņu no 2019. līdz 2021. gadam, manas pensijas izmaksa tika pārtraukta. Šīs gadiem ilgās vajāšanas ir radījušas ne tikai milzīgu garīgu spiedienu uz mani, bet likušas arī maniem ģimenes locekļiem un draugiem pārdzīvot bailes un ciešanas.

Pievēršoties Faluņgun praksei, slimības izzuda

Pirms es kļuvu par praktizētāju, mani mocīja dažādas kaites, īpaši kuņģa un nierakmeņu problēmas. Sāpes bija tik spēcīgas, ka nepalīdzēja pat opioīdu pretsāpju līdzekļi. Es izmēģināju daudzas citas zāles, taču bez uzlabojumiem. Drīz pēc tam es satiku Faluņgun praktizētāju, kurš man pastāstīja par cilvēkiem, kuri, praktizējot Faluņgun, ir atveseļojušies no nopietnām slimībām. Ar prieku uzzināju arī par Faluņgun principu "Īstenība Labestība Pacietība". Laikā, kad morāle sabiedrībā tik strauji grimst, tie mani uzmundrināja un iedvesmoja. Es sāku praktizēt un drīz vien atguvu veselību.

Pusotru gadu ilgs ieslodzījuma termiņš darba nometnē 2002. gadā

2002. gada 29. jūnijā kopā ar praktizētāju Duaņu Sjujinu devāmies no Haigenas dambja atpakaļ uz Kuņminu. Viņa atstāja savu somiņu autobusā, un šoferis to nodeva pazaudēto mantu birojā. Pēc tam, kad rokassomiņā tika atrastas Faluņgun grāmatas, Vuhua rajona Iekšējās drošības nodaļas vadītājs Ma Biņs un vairāk nekā desmit citi miliči mūs arestēja un aizveda uz Vuhua rajona aizturēšanas centru. Sākotnēji miliči teica, ka atbrīvos mūs, ja mūsu ģimenes samaksās pa 10 000 juaņu katra, bet tad pārdomāja un nolēma mūs paturēt apcietinājumā. 45 dienu laikā, kamēr es biju apcietinājumā, viņi nepārtraukti mēģināja izdarīt spiedienu, lai es atteiktos no Faluņgun. Es arī biju spiesta strādāt dienu un nakti, šķirojot papriku. Man neļāva gulēt, ja neizpildīju dienas normu. Ieslodzītās sita un mutiski pazemoja mūs kad vien vēlējās.

Ņemot vērā manu ilgstošo prombūtni, mans priekšnieks ieradās aizturēšanas centrā, lai pieprasītu manu atbrīvošanu. Viņš teica, ka pēdējo 30 gadu laikā esmu labi strādājusi un viņš ir gatavs samaksāt soda naudu, lai mani atbrīvotu. Miliči joprojām atteicās mani atbrīvot un 2002. gada 18. augustā pārveda uz Juņnaņas provinces sieviešu piespiedu darba nometni, kur es izcietu pusotru gadu ilgu ieslodzījumu.

2012. gadā piespriesti trīs gadi cietumā

2012. gada 4. maijā pulksten 14.00 Cju Sjuejaņs no Sjišaņas rajona Iekšējās drošības nodaļas un septiņi Haikou milicijas iecirkņa darbinieki ielauzās manā mājā, veica tajā kratīšanu un konfiscēja manu datoru un citas personīgās mantas. Mani 18 mēnešus turēja Sjišaņas rajona aizturēšanas centrā un šajā laikā biju spiesta strādāt bez atalgojuma.

Vēlāk Kuņminas pilsētas vidējās instances tiesa man piesprieda trīs gadu cietumsodu. Es vērsos Juņnaņas provinces Augstākajā tiesā, kas nolēma atstāt spēkā sākotnējo spriedumu. 2014. gada janvārī mani nogādāja Juņnaņas provinces Otrajā sieviešu cietumā. Uzraudze Li Guojina no devītās nodaļas piespieda mani ilgas stundas nekustīgi sēdēt uz maza ķeblīša un neļāva nopirkt tualetes papīru. Ieslodzījuma laikā uz mani nepārtrauca izdarīt spiedienu, lai es atteiktos no Faluņgun.

Otrais cietumsods uz trīsarpus gadiem 2019. gadā

2019. gada 28. februārī netālu no Čengunas metro stacijas mani arestēja septiņi Čengunas milicijas iecirkņa darbinieki, pēc tam, kad kāds viņiem ziņoja, ka es izplatu Faluņgun materiālus. Viņi pārmeklēja manas mājas un pārbaudīja visu, kas saistīts ar Faluņgun, tostarp grāmatas un sienu dekorus.

Dzjilianas apgabaltiesa 2019. gada 30. augustā man piesprieda trīsarpus gadus ilgu cietumsodu, izvirzot man apsūdzību "tiesībaizsardzības sistēmas graušana, izmantojot kulta organizāciju" – standarta iegansts, ko komunistiskais režīms izmanto, lai apsūdzētu Faluņgun praktizētājus. Spriedumu parakstīja tiesas priekšsēdētājs Li Ji un tiesneši Ma Kaipins un Liņs Dzjasjue. Es iesniedzu apelāciju Kuņminas pilsētas vidējās instances tiesā, taču tiesas priekšsēdētājs Sju Dzjaņbiņs un tiesneši Žuaņs Veņbo un Liu Hua nolēma atstāt spēkā spriedumu. 2019. gada 12. decembrī mani pārveda no Kuņminas pilsētas aizturēšanas centra uz Juņnaņas provinces Otro sieviešu cietumu.

Spīdzināšana Juņnaņas provinces Otrajā sieviešu cietumā

Pirmajā ieslodzījuma dienā mani pakļāva "stingrai uzraudzībai" 9. nodaļā. "Stingra uzraudzība" nozīmēja Faluņgun praktizētāju pakļaušanu visdažādākajām spīdzināšanas metodēm (aprakstītas tālāk), lai piespiestu mūs atteikties no savas ticības.

Uzraugi piespieda mani sēdēt uz maza ķeblīša vismaz 15 stundas dienā. Man neļāva ne kustēties, ne runāt, ne pat aizvērt acis. Gulētiešanas laiks un tualetes izmantošana tika stingri reglamentēta. Man iedeva tikai vienu ūdens trauku, lai iztīrītu zobus un nomazgātos. Man bija ļauts mazgāties dušā reizi nedēļā. Lai gan mums pašām bija jāpērk visi ikdienā nepieciešamie priekšmeti, uzraugi ierobežoja manus ikmēneša izdevumus līdz 50 juaņām, ar ko man nepietika, lai iegādātos visu nepieciešamo. Man arī nebija atļauts iegādāties pārtikas preces. Man bija jāsaņem atļauja, lai kaut ko nopirktu un jāuzraksta, kādu "noziegumu" esmu izdarījusi. Vairākas reizes man neļāva neko nopirkt, jo es atteicos atzīt, ka esmu noziedzniece. Uzraugi arī aizliedza man tikties ar tuviniekiem vai rakstīt viņiem.

Visas mūs, Faluņgun praktizētājas, visu diennakti uzraudzīja citas ieslodzītās. Lielākā daļa no viņām bija nežēlīgas narkotiku tirgones, kas izcieta mūža ieslodzījumu. Dažām no viņām sods tika samazināts par "izcilu darbu", uzraugot mūs. Bet, ja praktizētājas tiktu pieķertas lasot Faluņgun grāmatas vai izpildot vingrojumus, ieslodzītajām cietumsoda termiņš tiktu pagarināts. Uzraugi sodīja dažas ieslodzītās par to, ka viņas "neuzraudzīja mani pietiekami labi", un viņas aiz dusmām izturējās pret mani vēl ļaunāk. Naktī viņas bieži vien norāva man segu, lai pārliecinātos, ka es neizpildu Faluņgun vingrojumus.

Reiz cietuma ārsts paņēma manas asins paraugus četras reizes divu mēnešu laikā. Es ļoti uztraucos, baidoties, vai nekļūšu par orgānu piespiedu izņemšanas upuri. Es nevarēju aizmigt un dzīvoju vienās bailēs.

Papildus fiziskajai vardarbībai uzraugs, vārdā Sjans, piespieda mani skatīties vai lasīt Faluņgun nomelnojošus propagandas materiālus. Es to vairs nevarēju izturēt un pret savu gribu uzrakstīju garantijas paziņojumu, ko ļoti nožēloju.

2020. gada martā mani pārcēla uz 5. nodaļu un piespieda strādāt bez atalgojuma. Lielākā daļa peļņas nonāca uzraugu un vadītāju kabatās. Lai maksimāli pagarinātu mūsu darba laiku, viņi ierobežoja ūdens patēriņu un tualetes izmantošanas biežumu. Ja neizpildījām dienas normu, mums neļāva atgriezties kamerā. Pat apkopējām bija jāstrādā vaiga sviedros. Tām, kas nepakļāvās uzraugu rīkojumiem, bija jātīra tualete. Uzraugi norīkoja vienu ieslodzīto, lai viņa pastāvīgi mani uzraudzītu un visu pierakstītu.

Kamēr izcietu sodu, mani apmeklēja Sjišaņas rajona sociālā nodrošinājuma biroja pārstāvji un pieprasīja atgriezt saņemto pensiju. Kad es atteicos pakļauties, viņi atrada manu dēlu un draudēja viņam: "Viņai jāatdod nauda pat tad, ja viņa nomirst cietumā!" Baidoties, ka mani patiešām varētu spīdzināt līdz nāvei, dēls sešus mēnešus pēc manas atbrīvošanas katru mēnesi no saviem ienākumiem maksāja viņiem 2500 juaņas.

Vajāšana pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma

Pēc atbrīvošanas Junčanas milicijas iecirkņa darbinieki mani bieži vajāja, jo īpaši lielu valsts svētku un politisku konferenču laikā. Viņi arī uzstādīja novērošanas kameras manā daudzdzīvokļu mājā un lika apsargam ziņot par manām ikdienas darbībām. Kādu dienu, kad izgāju nopirkt pārtiku, pamanīju, ka man seko milicis.

2023. gada septembrī mani izsauca uz Junčanas milicijas iecirkni. Milicis Paņs Juņhuns apgalvoja, ka iepriekšējā dienā ap četriem no rīta kāds mani redzējis izejam no dzīvojamā rajona. Kad es aicināju viņus sniegt pierādījumus, viņi teica, ka viņiem tādu nav. Izteicu viņiem nosodījumu par manu pamattiesību pārkāpšanu, sekojot man un fotografējot mani.

Dažas dienas vēlāk miliči no Haikou milicijas iecirkņa, kur bija reģistrēta mana dzīvesvieta, un Junčanas milicijas iecirkņa darbinieki Li Dzjans un Paņs atkal ieradās pie manis. Viņi jautāja, vai es sazinos ar citiem Faluņgun praktizētājiem. Es atteicos atbildēt uz viņu jautājumiem un pieprasīju uzrādīt viņu apliecības. Viņi nenosauca pat savus vārdus un mēģināja mani nofotografēt. Es aicināju viņus nepiedalīties vajāšanās, brīdinot, ka visi vainīgie kādu dienu tiks saukti pie atbildības.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2024/6/19/218677.html