Lielais notikums, ko pareģojis kāds ievērojams mūks

Ņemot vērā dažas bērnībā pieredzētas lietas, man ir neizskaidrojama tieksme uzzināt pēc iespējas vairāk par Dieviem un Budām. Tāpēc jau no mazotnes esmu meklējis pilnveidošanās veidus.

Bērnībā man bija murgs. Es sapņoju, ka krītu no ļoti augstas vietas. Krišanas process manas apziņas dziļumos bija satraucošs, un es jutu, ka nekad vairs neatgriezīšos savā sākotnējā vietā. Šis murgs mani mocīja visu bērnību, un es bieži pamodos nobijies.

Bieži sapņos mani vajāja iekāres dēmons. Es neskaidri sapratu – ja šajā dzīvē neatradīšu veidu, kā pilnveidoties un atgriezties, mani pārņems šis dēmons un es iekritīšu bezdibenī. Es skrēju kā traks, līdz pamodos no šausmīgām bailēm.

Reiz manā mājā ieradās mūks, lūdzot ziedojumus tempļa celtniecībai. Mātes nebija mājās. Es ziedoju visu savu kabatas naudu – kopā 10 juaņas. Mūks man iedeva Bodhisatvas attēlu. Es ar prieku parādīju mammai attēlu, kad viņa atgriezās mājās, bet viņa teica, ka mūks, visticamāk, nav īsts. Tomēr es jutos laimīgs, ka esmu izveidojis saikni ar Budas likumu. Kādu laiku uzmanīgi lasīju klosteru koledžu uzņemšanas sludinājumus un sapņoju kļūt par mūku un pilnveidoties kādā nomaļā, mierīgā vietā.

Kad mācījos vidusskolā, skolotāja jautāja, par ko skolēni vēlas būt nākotnē. Kāds gribēja kļūt par inženieri, kāds – par zinātnieku vai mūziķi. Es atbildēju, ka gribu būt godīgs cilvēks. Šī manā prātā bija vissvarīgākā vēlme.

Skolotājs teica:

"Iepriekš neviena būtne, kas nokrita no debesīm, nevarēja atgriezties. Sengrieķu svētais Sokrats arī teica, ka neviens, kas nokritis no debesīm, nevar atgriezties." (Likuma izklāsts 2003. gada Laternu festivāla laikā ASV Rietumkrasta Fa konferencē)

15 gadu vecumā, 1991. gadā, es kārtoju koledžas iestājeksāmenus un ierindojos pirmajā vietā mūsu pilsētā. Vecāki vēlējās, lai es studēju kaut ko, kas ļautu man iegūt labu, augsti apmaksātu darbu. Taču es izlēmu par labu filozofijai. Cerēju, ka lasot vairāk grāmatu, varēšu atrisināt dzīves noslēpumus, piemēram, kāpēc cilvēki dzīvo, kur dodas un kā dzīvo. Es domāju, ka šādi jautājumi man ir svarīgāki par jebko citu.

1992. gada vasarā man radās doma par to, ka man jāseko cjigun meistaram. Es ceļoju uz daudzām vietām, bet nevarēju atrast nevienu meistaru. Skolotājs Li sāka izplatīt Faluņgun 1992. gadā, bet tagad es saprotu, ka manām iepriekš nolemtajām attiecībām ar Dafa vēl nebija pienācis laiks.

Es nolēmu apmeklēt budistu tempļus, jo nevarēju atrast cjigun meistaru. Hebejas provincē, netālu no Šidzjadžuanas pilsētas, ir templis, kurā atrodas grāmatas, kas savāktas vairāk nekā 1000 gadu laikā. Templim nav vārtu, bet pie durvīm sēž Buda Maitreja. Gids apgalvoja, ka leģendārais mūks Dzjiguns ar pārdabisku spēju palīdzību esot pārcēlis Kaifenas pilsētas tempļa vārtus un tagad Kaifenas templim ir vārti, bet nav Budas statujas. Tūristi galvenajā zālē bija trokšņaini, tāpēc es devos uz sānu zāli, Faluņ zāli, kur bija mazāk apmeklētāju. Uzraksts zāles priekšā vēstīja: "Faluņ turpina automātiski un bezgalīgi griezties."

Gids stāstīja, ka šo zīmi atstājis kāds ievērojams mūks Dzjiņu dinastijas laikā. Viņš lūdzis mūkus griezt koka Faluņ 24 stundas diennaktī. Viņš teicis – ja kādu dienu Faluņ apstāsies, notiks kas ievērojams. Faluņ bija griezies gandrīz 1000 gadu, līdz apstājās kultūras revolūcijas laikā, kad mūki tika padzīti no tempļa.

Es atgriezos mājās 1992. gada jūlijā un biju pārsteigts, atklājot, ka nefrīta Bodhisatvas statuja pie manas mājas bija tukša.

Budisma vēstures stundā profesors runāja par Budas Šakjamuni brīdinājumu saistībā ar to, ka viņa Likums nespēs glābt cilvēkus Dharmas beigu laikā. Tagad ir pienācis šis periods, par kuru runāja Šakjamuni. Es biju pārsteigts. Vai tas bija "lielais notikums", ko paredzēja izcilais mūks?

Kādu dienu es domāju: "Vēsturē ir bijuši daudzi brīnumi, kad dievišķas būtnes pastāvēja līdzās cilvēkiem. Kāpēc mēs par to nedzirdam tagad? Vai tas ir tāpēc, ka dievišķajām būtnēm vairs nerūp cilvēki? Ja tā, tad cilvēcei nav cerību. Kāds ir manas dzīves mērķis?"

Pēc tam dzirdēju, ka 21. gadsimtā izplatīsies jauna reliģija. Cilvēks, kurš mācīs Dharmu, valkās parastās drēbes. Vēlāk ķīniešu budisma vēstures stundā profesors teica, ka Dharmas perioda beigās ļoti augsta līmeņa Buda griezīs lielu Faluņ. Tas man deva cerību.

1996. gada februāra rītā es skrēju apkārt Veiminas ezeram (pie Pekinas Universitātes) un redzēju trīs cilvēkus. Viens meditēja, bet otrs mēģināja sakrustot kājas. Trešais vīrietis skaļi lasīja Grāmatu. Es dzirdēju un uzreiz sajutu kādu dziļu jēgu tajā, ko viņs lasīja. Apstājos un jautāju, kas tā ir par grāmatu. Viņš atbildēja: "Džuaņ Faluņ". Šie trīs vārdi satricināja visu manu ķermeni. Es atcerējos lielo notikumu, ko paredzēja izcilais mūks, un Budu, kurš griezīs lielo Faluņ, par ko runāja mans profesors.

Šie praktizētāji mani uzaicināja noskatīties Skolotāja Li videolekcijas. Nodarbības notika katru nedēļas nogali. Man tas šķita pārāk lēni, tāpēc nopirku grāmatu "Džuaņ Faluņ" un nolēmu to izlasīt pats. Lasot astotās lekcijas sadaļu "Tas, kurš praktizē, tas saņem gun", pēkšņi atklāju, ka visas prakses metodes pagātnē pilnveidoja tikai palīgdvēseli. Tā ir pilnīga taisnība, un es uzreiz sapratu, ka tas ir debesu noslēpums, ko cilvēki nekad iepriekš nebija dzirdējuši.

Man bija daudz cjigun grāmatu un es biju iepazinies ar daudzām reliģijām, taču joprojām bija daudz jautājumu, uz kuriem nevarēju rast atbildes. Pēc Dafa grāmatas izlasīšanas es saņēmu visas atbildes

Kādu dienu Faluņ Dafa palīdzības centrs organizēja vietējiem praktizētājiem Skolotāja videolekciju ierakstu no Daliaņas pilsētas noskatīšanos. Kādā brīdī Skolotājs visiem zālē klātesošajiem lika padomāt par savu vai tuvinieku slimību. Es domāju par savu radinieku, kurš daudzus gadus cieta no psoriāzes. Vēlāk sapņoju, ka viņš runā ar savu jaunāko brāli, un no viņa ķermeņa aizgāja mazs, balts dzīvnieciņš. Tagad viņš vairs necieš no psoriāzes.

Pēc Likuma saņemšanas es atkal redzēju sliktu sapni, tāpat kā bērnībā. Bet, krītot, es jutu kādu spēku, kas mani cieši turēja. Es biju tik priecīgs, ka tiku izglābts.

Kādu dienu, kad es veicu trešo vingrojumu, Faluņ pēkšņi sāka celt manu ķermeni uz augšu. Es jutu, ka lidoju. Skolotājs man teica: "Es aizvedīšu tevi uz Visuma malu." Es jutu neticamo Visuma plašumu, tik plašu, ka tas bija biedējoši. Tiklīdz es nobijos, lidojums uzreiz apstājās.

Mācoties Likumu, es uzzināju, ka neviena no būtnēm, kas pagātnē nolaidās no Debesīm, nevarēja atgriezties. Šodien Dafa izplatās visā pasaulē. Mēs esam izglābti un varam atgriezties Debesīs. Šī ir vērtīga iespēja, kas nekad agrāk nav bijusi kopš Visuma radīšanas.

Skolotājs teica:

"Simtiem tūkstošu gadu, simtiem miljonu gadu neviens nav nodevis tālāk principus, par kuriem es, Li Hundži, jums stāstu, neatkarīgi no tā, kas glāba cilvēkus, neatkarīgi no tā, cik daudz apgaismoto nolaidās pasaulē, neatkarīgi no tā, cik daudz svēto ir bijuši, un kuri zinājuši un izpratuši patiesos principus." ("Likuma izklāsts starptautiskajā Fa konferencē ASV Rietumos" no "Likuma izklāstiem dažādās vietās VII")

Simtiem miljonu gadu, paaudzi pēc paaudzes, Skolotājs ir uzmanījis mūs, lai šajā brīdī mēs iegūtu Likumu. Es ceru, ka jūs uzzināsiet patiesību par Faluņ Dafa, un iespējams, atklāsiet, ka tas ir tas, ko esat gaidījuši un meklējuši visās iepriekšējās dzīvēs.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2023/2/20/207402.html