Šis vīrietis necienīja sievietes, taču „kaut kas” mainīja viņa dzīvi un attieksmi

Mani sauc Matušs Benko. Esmu precējies, mums ir dēls, un mēs dzīvojam Austrijā, kur es Johannesa Keplera Universitātē Lincā nodarbojos ar pēcdoktorantūras pētniecības darbu skaitļotājmatemātikas jomā. Šis stāsts ir par to, kā es no egoistiska vīrieša, kurš neciena un sāpina sievietes, kļuvu par uzmanīgu cilvēku, kurš atradis saskaņu sevī un dzīves jēgu. Tas ir stāsts par to, kā pilnībā mainījusies mana dzīve un attiecības.

Matušs Benko (©Matúš Benko).

Jau kopš agras jaunības man bija daudz meiteņu un, lai gan vairums no viņām bija visai jaukas un mīļas, es vienmēr viņas pametu, izmantojot jebkādu ieganstu. Šādi rīkojoties, es sāpināju daudzus cilvēkus.

Līdz manai 16. dzimšanas dienai šīs attiecības pārsvarā bija diezgan bērnišķīgas un īslaicīgas. Manas pirmās ilgākās attiecības izveidojās 17 gadu vecumā. Šī meitene bija ļoti laipna, inteliģenta, ar vārdu sakot — laba meitene. Mūsu pirmajā attiecību gadā nopietnas problēmas, strīdi vai nesaskaņas neradās. Tad meitene aizbrauca uz koledžu, un vairāk nekā gadu mūsu attiecības turpinājās distancēti, bet galu galā, es iemīlējos citā un pārtraucu attiecības ar savu meiteni, daudz neraizējoties par viņas jūtām.

Nesen es aizdomājos par šīm senajām attiecībām un izpratu vienkāršu patiesību, kuru toreiz nespēju saskatīt — es biju atkarīgs no iemīlēšanās. Konkrētāk, man bija pastāvīga tieksme izjust iemīlēšanās stāvokli. Tas izpaudās tā, ka es nekad neņēmu vērā faktu, ka man jau ir draudzene, vai itkā es patiešām uzskatītu sevi par tādu, kas šajā jautājumā nespēj sevi kontrolēt. Es domāju, ka mana nepārtrauktā iemīlēšanās nozīmē tikai to, ka neesmu pa īstam mīlējis savu draudzeni un mums nav bijis lemts būt kopā. Man šķita, ka vienkārši jāseko savām vēlmēm un jāsaietas ar jaunu meiteni, tiklīdz rodas tāda iespēja.

Pabeidzis savas pirmās ilgtermiņa attiecības, es sāku tikties ar jaunu meiteni, kurā atkal biju iemīlējies. Tomēr, kad biju ar viņu kopā, mana uzvedība kļuva arvien dīvaināka. Es atkal un atkal iemīlējos kādā citā. Man patika mana meitene, un es rūpējos par viņu, tomēr izturējos pret viņu nevērīgi un nebiju uzticīgs.

Matušs 23 gadu vecumā (©Matúš Benko).

Mums izdevās palikt kopā gandrīz četrus gadus, bet beigās tomēr izšķīrāmies. Šīs attiecības spēja saglabāties tik ilgi tikai pateicoties manas draudzenes ārkārtīgajai pacietībai un gatavībai ziedoties. Viņa turēja savu sirdi atvērtu un uz manu slikto attieksmi atbildēja ar patiesu spēju piedot. Es domāju, ka viņa centās saskatīt manī ko labu pat tad, kad nekā laba manī nebija. Es izpratu, ka viņas augstie morāles standarti atstāja uz viņu lielu ietekmi — šajā mūsu attiecību laikā viņa kļuva par daudz nobriedušāku un labāku cilvēku. Es, tanī pat laikā, grimu arvien dziļākā tumsā.

Jaunībā es daudz dzēru. Kad biju jaunāks, šī mana kaislība uz alkoholu bija samērā nevainīga un pat jautra. Diemžēl vēlāk iedzeršana „atmodināja manī zvēru”. Es atceros dažus gadījumus, kad biju ļoti piedzēries un pilnīgi zaudēju kontroli — biju tādā stāvoklī, kad nedomāju ne par ko, un biju zaudējis jebkādu spēju sevi ierobežot. Piemēram, es ar grūtībām spēju atcerēties, ka man vispār ir draudzene, un pat, ja miglaini spēju to atcerēties, nekas nespēja mani apturēt. Es jutos tā, it kā pilnībā būtu zaudējis savas cilvēciskās vērtības, itkā mani būtu pārņēmis kāds tumšs, egoistisks spēks. Tas bija iznīcinoši un radīja manī satraukumu.

Kādu laiku es turpināju uzskatīt, ka sirds dziļumos esmu labs cilvēks, kurš tikai reizēm pastrādā visādas muļķības, bet ar laiku es sāku domāt, ka patiesībā esmu kļuvis par sliktu cilvēku. Es darīju lietas, ko kādreiz uzskatīju par briesmīgām, un nevarēju pat iedomāties, ka varētu ko tādu darīt. Un tomēr, es spēju spert tikai šo pirmo soli — atzīt savu problēmu; es nezināju kā to atrisināt. Sāku uzskatīt sevi par pazudušu cilvēku, un sāku identificēt sevi kā sliktu.

Meklējot izeju

Es uzskatu, ka ir milzīga atšķirība starp zināšanu, ka kaut kas nav kārtībā, un spēju kaut ko darīt lietas labā, jo, lai kaut ko mainītu, ir nepieciešams stingrs gribasspēks un pašdisciplīna. Bija grūti iedomāties, kā atrast izeju manā situācijā, kamēr man nav ceļveža un gudrības, kuru galu galā tomēr atradu.

Tas, kas man palīdzēja atrast izeju bija tradicionālā ķīniešu sevis pilnveidošanas un meditācijas disciplīna, saukta Faluņ Dafa jeb Faluņgun. Pirmo reizi es ieinteresējos par meditāciju 2008. gadā, izlasījis Deivida Linča grāmatu „Ķerot lielo zivi”. Deivids Linčs tolaik bija mans mīļākais režisors. Grāmatā viņš apraksta meditācijas pārsteidzošo ietekmi uz viņa dzīvi un jaunradi, un tas mani ļoti ieintriģēja.

Vēlāk kāda draudzene man pastāstīja, ka viņa parkā izpilda dažus vingrojumus, tai skaitā arī meditāciju, un iepazīstināja mani ar Faluņ Dafa. Lai gan man ļoti patika vingrojumi, kā arī pati Faluņ Dafa mācība, tolaik es nedomāju nopietni nodarboties ar šo praksi. Zināmā mērā tas bija tādēļ, ka uzskatīju sevi par necienīgu to saņemt.

Tomēr nākamo piecu vai sešu gadu laikā es bieži vien atgriezos pie principiem, kurus biju atradis Faluņ Dafa galvenajā grāmatā „Džuaņ Faluņ”, tie turpināja mani uzrunāt. Visbeidzot, 2014. gadā es atmetu jebkādu vilcināšanos un šaubas, un izlēmu no visas sirds nodoties praksei.

Matušs Ņujorkas parkā izpilda Faluņgun vingrojumus (©Matúš Benko).

Faluņ Dafa māca rast iekšējo mieru, saplūstot ar Visuma īpašību “Īstenība Labestība Pacietība”, tanī pat laikā atbrīvojoties no pieķeršanās postošiem paradumiem, tādiem kā skaudība, lepnība un bailes. Šī procesa laikā cilvēks var sevi pilnveidot, sekojot vienkāršiem un taisniem principiem, un atgriezties pie savas patiesās būtības, pie īstenā sevis paša. Iespējams, svarīgākais solis, pārvarot vislielāko šķērsli manā ceļā, bija izprast, ka ļaunais cilvēks, par kādu biju kļuvis, neesmu patiesais es.

Pārvērtības

Kad sāku pa īstam praktizēt Faluņ Dafa, daudzas lietas manā dzīvē mainījās pašas no sevis. Agrāk es bieži izjutu satraukumu un lielas bailes, man bija problēmas ar miegu. Šīs problēmas pavisam drīz un gandrīz nemanāmi tika atrisinātas.

Matušs ar dēlu Jonašu (©Matúš Benko).

Tolaik es sāku satikties ar meiteni no savas koledžas. Es jutu, ka šī ir mana iespēja mainīties un izturēties pareizi pret draudzeni, un ka es nekad nespēšu sev piedot, ja likšu viņai vilties.

Pēc diviem lieliskiem kopā pavadītiem gadiem mēs apprecējāmies, un tagad mums ir mazs dēlēns. Kas attiecas uz iemīlēšanos citās sievietēs, nespēju iedomāties, ka varētu ko tādu pieļaut, jo tagad visu situāciju redzu ļoti skaidri. Brīdī, kad pieņēmu lēmumu, ka vēlos šo sievieti par savu sievu, es aizvēru aiz sevis visas citas durvis, un mana sirds šobrīd ir mierīga. Man nebija nekādas vajadzības sevi piespiest ar varu, tas man šķita pavisam dabiski, jo tā ir daļa no manas apņemšanās būt par labu cilvēku.

Es domāju, ka galvenā atšķirība starp agrāko mani un tagadējo mani ir tā, ka tagad es tik ļoti vairs neesmu pakļauts jūtām un emocionalitātei. Gluži otrādi, es cenšos būt pēc iespējas racionāls, un sekot principiem, kuriem ticu. Pret savām personiskajām izjūtām un pašlabumu es tagad izturos daudz vienaldzīgāk, un emocijas, kas agrāk pārpildīja manu sirdi, ir aizstātas ar atbrīvojošu žēlsirdību. Ar vārdu sakot, sevis pilnveidošanās sākums atgādina izraušanos no apburtā loka.

Daži cilvēki uzskata savas emocijas par ārkārtīgi svarīgām, vai pat domā, ka tās sniedz dzīvei jēgu. Viņi domā, ka atbrīvojoties no emocijām kļūs nežēlīgi vai necilvēciski. Protams, tā var notikt, ja cilvēks izvēlas iet viltības, cinisma vai vardarbības ceļu. Bet, ja cilvēks vienmēr cenšas domāt vispirms par citiem, ieskatīties sevī, uzlabot savu morālo stāju, pilnveidot iekšējo būtību un iemācīties viegli uztvert lietas (arī grūtības un emocijas), tad cilvēka sirds un kļūs tīrāka labestīgāka.

Matušs un viņa sieva Eva, precējušies kopš 2014. gada jūnija, pie Metropolitēna mākslas muzejā Ņujorkā (© Matúš Benko).

Tā kā emocionalitāte pakāpeniski izzūd, sirds piepildās ar labestību, kas ir daudz augstāka īpašība. Piemēram, ja cilvēku vada emocijas, viņš pirmdien var kādu iemīlēt, bet trešdien šo personu jau ienīst, vēloties nekad vairs to neredzēt. Iemīlēšanās vienmēr ir balstīta uz emocijām.

Lai gan iemīlēšanās iemesli var būt gan fiziski, gan garīgi, tā vienmēr ir rezultāts tam, kas jums patīk, vai tam, kas liek jums justies labi. No otras puses, labestība nemainās nekad; tā ir rimta, noturīga un pastāvīga. Tā paceļas pāri cilvēka egoismam un nav atkarīga no viņa simpātijām vai jūtām. Tā ir plaša valstība, kurā ir vieta gan jūsu draugiem, gan ienaidniekiem.

Sevis pilnveidošana ir ilgs process, un manī joprojām ir daudz kas uzlabojams (ja vēlaties gūt izsmeļošu informāciju par maniem trūkumiem, lūdzu, sazinieties ar manu sievu). Lai vai kā, bet pārmaiņas manā dzīvē, kas kļuvušas iespējamas pateicoties Faluņ Dafa, man šķiet gluži kā brīnums, un paldies par šo iespēju dalīties savā pieredzē.

Avots: http://inspiring.ntd.tv/stories-of-conviction/this-man-often-mistreated-women-but-then-something-transformed-his-life-and-relationships.html