Orgānu transplantācija Ķīnā: tie, kas izdzīvojuši, vēršas pie Trudo valdības

2017. gada 7. aprīlī Huffington Post Québec izdevumā tika publicēts žurnālistes Katrīnas Levekas (Catherine Lévesque) raksts „Orgānu transplantācija Ķīnā: tie, kas izdzīvojuši, vēršas pie Trudo valdības” (Organ Transplants in China: Survivors Call on the Trudeau Government).

Divas Faluņgun praktizētājas, kas izdzīvojušas piespiedu darba nometnēs Ķīnā, izteica cerību, ka Kanādas valdība rīkosies, lai izbeigtu šo ļaunumu, kura rezultātā katru gadu pilnīgā slepenībā iet bojā desmitiem tūkstoši ķīniešu.

Raksts izdevumā Huffington Post „Orgānu transplantācija Ķīnā: tie, kas izdzīvojuši, vēršas pie Trudo valdības”. (Ekrānuzņēmums)

Žurnāliste intervēja divas Faluņgun praktizētājas – Sindiju Sunu un Dzjin Tiaņu, kuras pārcietušas ieslodzījumu Ķīnā. Sindija Suna bija 26 gadus veca, kad 2001. gadā viņa tika arestēta savas pārliecības dēļ un nosūtīta uz piespiedu darba nometni Dzibo pilsētas austrumu daļā, kur viņa pavadīja trīs gadus. Kāds bija viņas noziegums? Viņa sekoja Faluņgun mācībai.

Rakstā norādīts, ka Ķīnas komunistiskā partija (ĶKP) gandrīz 18 gadus vajā Faluņgun praktizētājus, no kuriem daudzi pēc aresta pazuduši.

Sunas kundzes diena nometnē sākās pulksten 6 no rīta un beidzās apmēram 11 vakarā, dažreiz pusnaktī. Ēdienreizēm bija atvēlētas tikai piecas minūtes, un viņai nācās lūgt atļauju apmeklēt tualeti. Ieslodzītajiem netika ļauts sarunāties savā starpā.

„Taču to laiku [pavadītu strādājot] var uzskatīt par samērā mierīgu,” viņa teica, jo tas bija krasā pretstatā spīdzināšanai, kurai viņa tika pakļauta.

Laika posmā, kad viņa nestrādāja 18 vai 19 stundas diennaktī, Sunas kundzi piekāva, ievietoja vieninieku kamerā, pakļāva smadzeņu skalošanas sesijām vai neļāva viņai gulēt vairākas dienas pēc kārtas. Reiz viņu piespieda stāvēt kājās deviņas dienas un naktis.

Ieslodzītie, tādi kā viņa, bija spiesti iziet arī medicīniskās pārbaudes. Pirms nosūtīšanas uz darba nometni ārsts piespieda Sunas kundzi nodot asins un urīna paraugus, kā arī iziet rentgena apskati.

Darba nometnē viņai uz veidlapas bija jāatstāj savi pirkstu nospiedumi, – tādā veidā viņa „piekrita” ziedot savus orgānus. Laiku pa laikam uzraugi teica, ka viņiem jāizpilda kvotas, un draudēja nosūtīt viņu uz kādu īpašu cietumu, no kura viņa nevarētu atgriezties.

Zvērības, kas tika atklātas 2006. gadā

Vienu no pirmajām liecībām par to, ka politiskie ieslodzītie tiek nogalināti orgānu dēļ, sniedza kāda sieviete – viņa bija sieva ķirurgam, kurš operēja Sudzjatuņas koncentrācijas nometnē Ķīnas ziemeļaustrumos. Viņa atklāja šīs zvērības 2006. gada martā ar nosacījumu, ka viņas vārds netiks atklāts.

Vīrs viņai bija stāstījis, ka izņēmis radzenes ieslodzītajiem Faluņgun praktizētājiem, no kuriem daži vēl bijuši dzīvi. Slimnīcā, kurā viņš strādāja, izņēma arī aknas un nieres un noņēma ķermeņiem ādu, pirms tos iemeta kremācijas krāsnī, lai iznīcinātu jebkādus nozieguma pierādījumus.

Dzjin Tiaņa, kura laika posmā no 1999. līdz 2003. gadam vairākas reizes tika aizturēta un nosūtīta uz piespiedu darba nometnēm, teica, ka tieši tajā laikā viņa sapratusi, kāpēc apcietinājumā tik bieži tikusi pakļauta medicīniskām pārbaudēm. „Es biju satriekta, nespēju tam noticēt,” viņa teica.

Dzjin Tiaņa (pa kreisi), viņas māte (vidū) un viņas māsa Dzjin Caja (pa labi).

Arī viņa pārdzīvoja lielas ciešanas. Ieslodzījuma laikā viņu ziemas vidū, trūcīgi apģērbtu, piesēja pie koka, bet citreiz pie ķieģeļu apdedzināšanas krāsns. Viņa redzēja, kā daži ieslodzītie tika piekauti līdz nāvei.

Dzjinas kundze atceras, ka ārsti paņēma no viņas astoņas mēģenes asiņu un viņai nācās atbildēt uz jautājumiem par saviem ģimenes locekļiem un bijušajiem kolēģiem.

„Tā kā es dzīvoju lielā pilsētā, man bija daudz paziņu, un man bija tuvas attiecības ar savu ģimeni, tādēļ viņi neko nevarēja [man] izdarīt. Tomēr viņi turpināja regulāri veikt pārbaudes.”

Citiem ieslodzītajiem nebija tā paveicies. Daži no viņiem ieradās nakts vidū un bija prom jau pirms rītausmas, viņa teica.

Likumprojekts Otavā

Orgānu tirdzniecības jautājums atkal ir apspriežamo jautājumu sarakstā, jo Konservatīvo partijas pārstāvis un parlamenta loceklis Gārnets Dženiss mēģinās virzīt bijušā ministru kabineta locekļa Irvina Kotlera iniciēto likumprojektu C-561, kuru 2013. gadā Pārstāvju palātā izskatīja tikai pirmajā lasījumā.

C-561 paredz kriminālsodu personām, kas iesaistītas orgānu tirdzniecībā – vai tas būtu Kanādā, vai ārzemēs. Tas attiecas arī uz tādu orgānu transplantēšanu, kas iegūti finanšu darījumu rezultātā vai bez donora piekrišanas.

„Šeit, Kanādā, šai jomā mums ir juridisks tukšums, kuru vajag aizpildīt,” šīs nedēļas runā teica Dženiss. „Nav likuma, kas atturētu kanādiešus no došanās uz ārzemēm, lai saņemtu nelikumīgā ceļā iegūtu orgānu.”

„Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām nelikumīgas orgānu tirdzniecības atbalstīšana ir noziegums pret cilvēci, tātad arī šeit, Kanādā, tas būtu jāuzskata par noziegumu.”

Bijušais Kanādas parlamenta loceklis Deivids Kilgors un cilvēktiesību advokāts Deivids Matass ir līdzautori 2006. gadā publicētajam ziņojumam, kas atspoguļo politieslodzītajiem izņemto orgānu tirdzniecības apjomus Ķīnā. Viņu ziņojums tika uzskatīts par „ekstrēmistisku”, un to aizliedza Ķīnā un Krievijā.

Desmit gadus vēlāk, 2016. gadā, šie divi cilvēki kopā ar žurnālistu Ītanu Gatmenu veica atkārtotu izmeklēšanu, publicējot apjomīgu ziņojumu uz 798 lappusēm, kurā viņi lēš, ka no 2000. līdz 2015. gadam Ķīnas komunistiskais režīms organizējis līdz pat 1,5 miljoniem orgānu transplantāciju.

Savukārt Ķīna paziņojusi, ka valstī katru gadu tikušas veiktas aptuveni 10 000 transplantācijas un ieslodzīto orgāni izņemti ar viņu piekrišanu.

Kanādai jātur „abas acis vaļā”

Tā kā Trudo valdība vēlas stiprināt saites ar Ķīnu, Kilgors uzskata, ka Kanādai attiecībā uz jautājumu par cilvēktiesībām jātur abas acis vaļā un jāiestājas par „kanādiešu vērtībām”.

„Cilvēki baidās, ka šis likumprojekts [C-561] netiks apstiprināts, jo tas aizvaino Ķīnu. Bet kā gan tas varētu aizvainot tos, kuri saka, ka neko tādu nav darījuši?” viņš teica, uzsverot Ķīnas nostājas absurdumu.

Sindijas Sunas spīdzināšana sesijas beidzās dažus mēnešus pirms viņas atbrīvošanas 2004. gada rudenī. Viņas tēvs katru dienu izdarīja spiedienu uz varas iestādēm, līdz viņa tika atbrīvota no darba nometnes.

Atskatoties atpakaļ, Sunas kundze uzskata, ka mobilizēšanās saistībā ar viņas ieslodzījumu izglāba viņai dzīvību. „Esmu pārliecināta, ka bez savu vecāku palīdzības es būtu „pazudusi”,” paskaidroja 42 gadus vecā sieviete.

Protestējot pret apstākļiem, kādos viņu turēja apcietinājumā, Dzjin Tiaņas kundze pieteica vairākus bada streikus. Viņa tika atbrīvota pēc 50 dienu ilgas badošanās, jo viņas dzīvībai draudēja briesmas.

47 gadus vecā sieviete uzskata, ka varas iestādes nosūtīja viņu mājās, jo gribēja izvairīties no negatīvas publicitātes, ko varētu izraisīt viņas nāve. Jebkurā gadījumā – tie nevarētu izņemt viņas orgānus, jo pēc badastreika tie bija sliktā stāvoklī, viņa teica.

Jaunā dzīve Kanādā

Kopš tā laika abas sievietes ir pārcēlušās uz Kanādu un dzīvo salīdzinoši mierīgu dzīvi. Sunas kundze studē jurisprudenci un vēlas kļūt par advokāti. Dzjinas kundze aizraujas ar dārzkopību un apmeklē Vankūveras tūrisma objektus, lai stāstītu cilvēkiem par Ķīnas režīma noziegumiem.

„Ir svarīgi informēt cilvēkus par to, kas notiek Ķīnā. Kanādā cilvēkiem grūti iedomāties, ka pasaulē notiek tādas lietas. Bet tās patiešām notiek,” saka Sunas kundze.

Viņa cer, ka Trudo valdība paturēs to prātā, kad spriedīs par brīvās tirdzniecības līgumu ar Ķīnu. „Veicot darījumus, jums vajadzētu būt labi informētam par darījumu partneri,” viņa saka. „Ja viņš īsteno masu slepkavības, vai jūs joprojām sadarbosieties ar viņu?”

„Tas ir mūsdienu genocīds. Tas notiek tieši tagad. Veids, kā mēs reaģējam uz to, atspoguļo mūsu cilvēcīgumu un morāli.”

Avots: Organ Transplants in China: Survivors Call on the Trudeau Government in Canada