Nesen no ieslodzījuma atbrīvota Faluņgun praktizētāja stāsta par nežēlīgo spīdzināšanu cietumā

Tan Tiaņmiņas kundze no Sičuanas provinces Ludžou pilsētas nesen atgriezās mājās pēc trīs gadu ilga ieslodzījuma un spīdzināšanām Sičuanas sieviešu cietumā. 2012. gadā viņa tika nelikumīgi notiesāta bez pienācīgas tiesas procedūras tikai par to, ka stāstīja cilvēkiem par Faluņgun vajāšanu.

Pirms viņas pēdējā ieslodzījuma 60 gadu vecā Tanas kundze divas reizes bija ieslodzīta piespiedu darbu nometnēs, kur kopumā pavadīja trīs ar pusi gadus laika posmā no 2004. gada līdz 2010. gadam. 2011. gadā viņu atkal arestēja un pakļāva intensīvai „smadzeņu skalošanai”.

Ieslodzīta cietumā par savu ticību, Tanas kundze kļuva par liecinieci tam, kā komunistiskais režīms noziegumos pret Faluņgun praktizētājiem iesaista valsts drošības amatpersonas, miličus, cietuma uzraugus un pat ieslodzītos. Viņai bija žēl šo cilvēku, kas mocīja praktizētājus, jo viņi bija tikai bandinieki, ko komunistiskais režīms izmantoja Faluņgun iznīcināšanas kampaņā. Tanas kundze uzskata, ka arī viņi ir vajāšanas upuri.

Tanas kundze teica: „Es vienmēr pret viņiem vienmēr izturējos ar žēlsirdību un izmantoju jebkuru iespēju, lai pastāstītu, ka šī vajāšana ir nelikumīga.” Pēc tam dažas cietuma uzraudzes un ieslodzītās pārstāja viņu spīdzināt. Viena no tām, viņas labestības un izturības pārsteigta, teica: „Jūs patiešām esat apbrīnojama, izturējāt visu, kam nācās iziet cauri.”

Dienu pirms atbrīvošanas no cietuma kāds pavaicāja par viņas nākotnes plāniem. Uzraudzēm un daudziem citiem klātesošajiem dzirdot, viņa teica: „Es gatavojos iesūdzēt tiesā Dzjan Dzemiņu par to, ka viņš uzsāka Faluņgun vajāšanu.”

Nesen atguvusi brīvību, Tanas kundze pastāstīja par pārdzīvoto laikā pēc pēdējā aresta 2012. gadā – tas ir viņas pirmais solis ceļā uz to, lai sauktu Dzjan Dzemiņu tiesas priekšā.

Turpinājumā Tanas kundzes personīgā pieredze.

Piespriež sodu bez pienācīgas juridiskās procedūras

2012. gada aprīlī Nasji apgabala Cjuiba pilsētiņā mani arestēja, kad sarunājos ar cilvēkiem, un nogādāja apgabala ieslodzījumu centrā.

Kādu dienu pēc vairākiem mēnešiem man pēkšņi paziņoja, ka tajā pašā dienā mani arī tiesās. Es pat iedomāties nevarēju, ka pret mani tiks izvirzīta apsūdzība, turklāt man netika dota iespēja konsultēties ar juristiem.

Tiesas zālē es ieraudzīju apmēram 20 nepazīstamu cilvēku. Viņi visi bija formas tērpos. Manai ģimenei par tiesas sēdi nepaziņoja. Zālē es nevienu nepazinu.

Prokurors ātri nolasīja spriedumu. Es teicu, ka neko no viņa teiktā nesaprotu. Pirms tiesas sēdes man neiedeva apsūdzības kopiju, un man nebija ne jausmas, kas tajā rakstīts. Kad prokurors nodēvēja Faluņgun par kultu, es uzreiz iebildu.

Sarunas ar cilvēkiem par manu pārliecību un praksi ir manas konstitucionālās tiesības uz vārda un ticības brīvību, taču tās tika raksturotas kā „noziegums”. Neviens no prokurora nosauktajiem sešiem lieciniekiem neieradās. Pirms tiesas mani neinformēja, ka saskaņā ar likumu man ir tiesības sevi aizstāvēt, ne arī tika dota iespēja to darīt.

Kad tiesnesis paziņoja, ka man draud trīs līdz septiņu gadu ilgs cietumsods, es sacīju, ka nav nekā, par ko mani vainot, jo neesmu pārkāpusi nevienu likumu. Es viņiem jautāju: „Vai šī ir taisnīgā tiesa?”

Vairāk nekā pēc mēneša man nodeva sprieduma dokumentus, un es uzzināju, ka man piespriests trīs gadu ilgs cietumsods. Tiesas amatpersona, kas atveda šo dokumentu, neteica man neko par manām tiesībām nolīgt advokātu vai pārsūdzēt spriedumu. Uz šī dokumenta es uzrakstīju: „Kults ir Ķīnas komunistiskā partija. Faluņ Dafa ir patiess pilnveidošanās ceļš.”

Negaidīti mani pārveda uz Sičuaņas sieviešu cietumu, kas atrodas Dzjaņjanas pilsētā. Un atkal jau nevienu no maniem ģimenes locekļiem par to neinformēja. Tikai pēc vairākiem mēnešiem, pateicoties Minghui.org interneta mājaslapā publicētajam rakstam, viņi uzzināja par pārvešanu, kā arī par to, ka mans veselības stāvoklis ir kritisks.

Spīdzināšanas Sičuaņas sieviešu cietumā

Mani ievietoja 4. nodaļā. Es nolēmu nesadarboties, jo nebiju neko noziegusies un man nevajadzēja atrasties cietumā. Neatkarīgi no tā, cik cietsirdīgi viņi pret mani izturējās, es atteicos pakļauties uzraudžu pavēlēm.

Es atteicos pārrakstīt un mācīties no galvas cietuma uzvedības normas un noteikumus. Es neatbildēju, kad izsauca manu vārdu, un nelūdzu atļauju lietot tualeti, kad bija vajadzība, pat tad, ja nācās atviegloties apģērbā. Es nekad kopā ar citiem ieslodzītajiem nedziedāju kompartiju propagandējošās slavas dziesmas.

Uzraudzes lika ieslodzītajām mani spīdzināt, lai „pārveidotu” (1) un piespiestu atteikties no savas ticības. Var teikt, ka viņas bija profesionāles praktizētāju spīdzināšanā, tāpēc pirmos piecus mēnešus man nācās ļoti ciest.

Miega liegums

Mani uzraudzīja visu diennakti un neļāva gulēt. Pirmos piecus mēnešus es paliku kamerā arī tajā laikā, kad citi pa dienu strādāja.

Naktī mani piespieda stāvēt vai sēdēt koridorā vai kāpņu telpā, neļaujot gulēt. Dažreiz man dažas stundas atļāva gulēt, citreiz neļāva nemaz. Reiz es biju tik miegaina, ka aizmigu, kāpjot lejā pa trepēm, un spēcīgi sasitu galvu.

Trakokrekls

Rokudzelžu vietā cietumā tika izmantots speciāls apģērbs praktizētāju piekāršanai. Tas bija šūts no ādas, ar garām piedurknēm. To uzvilka upurim, un, paceļot viņa rokas uz augšu aiz piedurknēm, piesēja pie divstāvu gultas augšējas daļas. Jau pēc neilga laika sāk sāpēt rokas un krūtīs parādās stipras sāpes.
Reiz, kad pārbaudes laikā es neatsaucos, mani tādā veidā piekāra uz visu nakti. Lai izdarītu uz mani spiedienu, uzraudze Dena aizliedza gulēt visām nodaļā esošajām ieslodzītajām, tas ir, vairāk nekā 200 sievietēm. Es viņu lūdzu neiesaistīt šajā lietā citus, un tad viņa uzvilka man trakokreklu un piekāra uz visu nakti. Kad es palūdzu uzraudzi nosaukt savu identifikācijas numuru, viņa atteicās to darīt.

Fiziska vardarbība

Reiz vairākas ieslodzītās ievilka mani dienesta telpās un aizgrūda līdz galdam. Viņas atpleta man kājas un sāka sist pa intīmajām vietām. Bija ļoti sāpīgi, man likās, ka lūzt kauli. Saķērušas mani aiz matiem, viņas iemērca manu galvu lielā bļodā ar ūdeni. Tās dažas minūtes bija visgarākās manā mūžā. Tas bija tik briesmīgi, ka gribējās nomirt.

Piekaušanas un iepļaukāšana bija parasta parādība. Reiz ieslodzītā Dzjan Haisja ievilka mani vannasistabā un tur piekāva. Kādu citu reizi uzraudze pavēlēja visām ieslodzītajām kamerā mani piekaut. Viena no viņām negribēja to darīt, bet kameras vecākā Pen Huna viņu piespieda.

Reiz ieslodzītā, kurai bija uzdots mani uzraudzīt, satvēra mani aiz kakla, un, sākusi žņaugt, gandrīz nosmacēja. Daudzreiz viņas rāva mani aiz matiem un vairākkārt sita ar galvu pret sienu. Es joprojām ciešu no tā sekām: man reibst galva, ir pasliktinājusies atmiņa, un es vairs nespēju domāt tik ātri kā agrāk.

Reizēm viņas kāpa man uz pirkstiem, spiežot tos pret grīdu. Reiz divas ieslodzītās pacēla mani gaisā un tad strauji nometa uz grīdas. Pēc tam man palika nejutīga mugura.

Atceros, ka kādā aukstā novembra dienā ieslodzītās ievilka mani vannasistabā un no galvas līdz kājām aplēja ar aukstu ūdeni. Vairāk nekā desmit ieslodzītās visas pēc kārtas lēja man virsū aukstu ūdeni. Daudzas atnāca, lai tajā visā noskatītos.

Cietuma noteikumi aizliedz pielietot fizisku vardarbību pret citiem ieslodzītajiem. Visi ieslodzītie bija spiesti iemācīties noteikumus no galvas, tāpēc visi tos zināja, tomēr atklāti pārkāpa. Ieslodzītā, kura mani uzraudzīja, reiz teica: „Ja cietuma priekšniecība kaut kam nepiekristu, neviens neuzdrošinātos to darīt.”

Uzraudzes, kuras musināja ieslodzītās sievietes spīdzināt praktizētājas, bija Li Minde, Džan Cjina un uzraudze, kuras vārds ir Gao.

Badināšana

Kad nokļuvu cietumā, mēnesi mani mērdēja badā. Uzraudzes man teica: „Vai esi izsalkusi? Pārtiku mums nodrošina partija. Priekš tevis tai nav nekā.” Es atbildēju: „Par pārtiku maksā nodokļu maksātāji.”

Divas reizes dienā man deva tikai apmēram divas unces (aptuveni 56 gramus) rīsu bez dārzeņiem vai kādām citām piedevām. Mans svars samazinājās no 45 kilogramiem līdz 27 kilogramiem. No manis bija palikuši tikai kauli un āda. Man nācās saņemt visus savus spēkus, lai tikai varētu izkāpt no gultas un aiziet uz vannasistabu. Kādu laiku es biju tik vārga, ka nespēju apģērbties un staigāt. Pat cietuma amatpersona atzina, ka esmu biedējoši vāja.

Jaunā gada priekšvakarā man visu dienu nedeva ne ēst, ne dzert. Satiku kādu ieslodzīto, kura atcerējās, ka Ludžou ieslodzījumu centrā es biju rūpējusies par viņu slimības laikā. Uzraudzēm neredzot, viņa iedeva man konfekti.

Protestējot pret cietsirdīgo izturēšanos, es pieteicu badastreiku, kas beidzās ar badināšanu. Pēc pieciem mēnešiem mani piespieda strādāt darbnīcā. Tā kā es nespēju pat paiet, trim ieslodzītajām vajadzēja katru rītu nest mani uz darbu.

Asins analīzes

Vairākas reizes man noņēma asins paraugus (šķietami veselības pārbaudes nolūkos). Neskatoties uz to, ka es iebildu, mani stingri turēja, un man tika paņemti asins paraugi.

Kārdināšana ar naudu

Reiz uz cietumu ar mani aprunāties bija atnācis kāds ierēdnis. Viņš teica, ka māja, kurā es dzīvoju, būs jānojauc, bet, ja es uzrakstīšu garantijas paziņojumu par atteikšanos no prakses un apsolīšu nekad vairs nepraktizēt Faluņgun, tad man iedos lielāku dzīvokli un 25 000 juaņu lielu kompensāciju. Es atbildēju, ka paziņojumu nerakstīšu.

Es nekad nepadevos mēģinājumiem mani „pārveidot”. Es paliku nelokāma un vienmēr no galvas atkārtoju Likumu. Neskatoties uz to, cik lielas fiziskās sāpes es cietu vai cik apjukusi biju, vai arī pat atrodoties bezsamaņas stāvoklī, es paliku stingra savā ticībā Dafa.

Kad mans trīs gadu ilgais cietumsods beidzās, es atteicos parakstīt dokumentus, jo šis ieslodzījums bija nelikumīgs.

Es uzrakstīju savu pieredzi, lai liecinātu par cietsirdīgo un nenorimstošo Faluņgun vajāšanu.

Paskaidrojumi:

1. Pārveidot jeb transformēt – smadzeņu skalošanas un spīdzināšanas metožu pielietošana, lai piespiestu praktizētājus atteikties no Faluņgun.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2015/7/12/151513p.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.