Latvija: starptautiskā izstāde „Īstenība, Labestība, Pacietība mākslā” viesojās Valmierā

Valmieras muzejā no 2014. gada 7. februāra līdz 1. martam norisinājās starptautiskā mākslas izstāde „Īstenība, Labestība, Pacietība mākslā”. Šī izstāde stāstīja par cilvēka iekšējo garīgo skaistumu, par cilvēka vietu šajā pasaulē, par pilnveidošanās praksi Faluņgun un cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā.

Uz šo izstādi bija gaidīti visi Valmieras iedzīvotāji un arī visi Valmieras pilsētas viesi – gan lieli, gan mazi, lai iepazītu mijiedarbību starp labo un ļauno, harmoniju starp cilvēku un dabu, kā arī uzzinātu vairāk par Ķīnas tradicionālo kultūru un reālistisko eļļas glezniecības stilu.

Dažas nedēļas pirms izstādes sākuma izstādes projekta dalībnieki apmeklēja Vidzemes reģiona pilsētu un novadu pašvaldības, izdalīja informatīvos materiālus un ielūdza pašvaldību vadītājus un deputātus apmeklēt izstādi. Tika apzinātas arī šī reģiona skolas un mācību iestādes.

Par izstādes atklāšanu un norisi vairākkārt rakstīja laikraksts „Tava izvēle”. Informācija par izstādi izskanēja Latvijas Reģionu Televīzijas „Re: TV” reportāžās, kā arī tika atspoguļota Valmieras pašvaldības portālā, Valmieras muzeja un dažādu Latvijas plašsaziņas līdzekļu mājas lapās. Atbalstu izstādes norisei Valmierā izteica arī pilsētas mērs Inesis Boķis.

Ziņa par izstādi iet no sirds uz sirdi

Izstādes atklāšana.

Izstādi „Īstenība, Labestība, Pacietība mākslā” Valmierā 7. februāra pēcpusdienā atklāja muzeja direktore Iveta Blūma, kura savā uzrunā pieminēja līdzību tradicionālās ķīniešu kultūras un latviešu kultūras mantojuma un dzīves gudrības esenču apzināšanā. Tāpat viņa pieminēja arī zaudējumus, kurus vēstures gaitā nesušas abas tautas, kas rada pārdomas par pārdzīvoto.

Muzeja izstāžu un pasākumu nodaļas vadītāja Guna Medne, uzrunājot izstādes atklāšanas viesus, piebilda, runājot par represijām, ka nav lielas un nav mazas sāpes, ne lielai, ne mazai tautai, kā arī pieminēja lielo nozīmi tradīciju un kultūras mantojuma saglabāšanā.

Apmeklētāji aplūko gleznas.

Kāda izstādes apmeklētāja, kura strādāja par pārdevēju pilsētas grāmatveikalā, apskatot izstādi un nonākot pie gleznām, kurās atainotas represijas, teica, ka viņai kļuvis smagi ap sirdi, bet ejot tālāk kļuvis arvien gaišāk un gaišāk, jo, redzot visas pasaules cilvēku atbalstu, ir cerība, ka Ķīnas valdība būs spiesta pārtraukt represijas, kas vērstas pret Faluņgun praktizētājiem Ķīnā. Pēc viņas sirsnīgā stāstījuma cilvēki ieinteresējās un nāca apskatīt gleznas.

Divas piektās klases skolnieces bija atnākušas apskatīt izstādi, lai rakstītu projekta darbu, un bija sajūsminātas par redzēto. Nākamajā dienā apskatīt izstādi atnāca arī meiteņu mamma.

Izstāžu zālē atnāca ģimene vairākās paaudzēs un, ienākot zālē, viņu pirmie vārdi bija: „Kur tad ir tā brīnišķīgā izstāde!”, viņi ļoti gribēja to redzēt. Kad ģimenei pajautāja, kā viņi uzzināja par izstādi, viņi teica, ka uzzināja no skolniekiem, kas jau bija apmeklējuši šo izstādi.

Uz izstādi bija atnākuši arī īpaši viesi – mazie skatītāji, kuriem par šo izstādi bija iespēja pastāstīt tikai ar surdotulka palīdzību, izmantojot zīmju valodu. Viņi bija atnākuši dažādos laikos un dažādās vecuma grupās.

Pirmā bija neliela grupa – trīs puiši, kurus pavadīja jauka kundze. Šī dāma sākotnēji informēja, ka viņai ir interese apskatīties un uzzināt vairāk par šo izstādi, bet trīs puiši šajā laikā paši apskatīsies gleznas, jo viņiem nav iespējams dzirdēt šo stāstu. Sākot stāstīt apmeklētājai par šo izstādi, divi no puišiem aizgāja paši pētīt gleznas, bet viens palika. Neskatoties uz to, ka viņš nespēja dzirdēt stāstu par gleznām, viņš visu šo laiku nāca līdzi kundzei, skatījās katru gleznu un bija sajūta, ka viņš visu labi saprot un spēj uztvert katru stāstītā niansi. Kad stāsts bija nonācis līdz represiju un karmiskās atmaksas tēmai, abi pārējie puiši arī pienāca. Lielākā zēna acīs bija saskatāms sašutums par redzēto, pat nedzirdot pašu stāstu. Šiem apmeklētājiem bija patiesi atvērta sirds un bija iespēja viņiem vairāk parādīt un likt saprast par to, kas notiek Ķīnā.

Dažas stundas vēlāk atnāca nākamā grupiņa – pusaudži. Šoreiz viņiem bija līdzi surdotulks. Grupā bija aptuveni 10 jaunieši. Par izstādi ir nācies stāstīt dažādiem bērniem, dažādiem skolniekiem no vairākām skolām, bet tik uzmanīgus klausītājus kā šos gide nebija vēl satikusi. Viņi visi ļoti uzmanīgi klausījās, pētīja gleznas un jautāja gan par Faluņgun praksi, gan par Budas zīmi, gan par notikumiem Ķīnas cietumos, gan par miermīlīgo pretošanos visa pasaulē. Atmiņā īpaši palika kādas meitenes paustās emocijas, kad tika stāstīts par mākslinieka Dun Sjicjana veidoto gleznu „Bez pajumtes”. Viņa pielika roku pie sirds, un satraukta jautāja: „Vai tiešām Ķīnā ir daudz bērnu, kas komunistiskās partijas vajāšanu rezultātā ir palikuši bez mājām un bez vecākiem?” Jautājumā izskanēja sāpes un nesapratne par to, kāpēc tas tā notiek?

Nākamajā dienā izstāžu zāli apmeklēja vismazākie viesi ar īpašām vajadzībām. Tie bija pirmskolas vecuma bērni, aptuveni četrus, piecus gadus veci, kuriem arī nebija iespēja dzirdēt stāstu par izstādi un gleznām. Viņi varēja tās tikai apskatīt. Gidi pārsteidza, ka pie divām profesora Džan Kuņluņa gleznām „Katram pēc nopelniem” un „Bēdu un prieka asaras” mazajiem skatītājiem pašiem rosinājās savstarpēja diskusija par redzēto. Apmeklējuma beigās viens mazais zēns pienāca pie gides, aizveda pie gleznas „Bēdu un prieka asaras” un uzdeva jautājumu zīmju valodā: „Ja es būšu labs (rādot ar īkšķīti uz augšu), vai tad es nonākšu debesīs (rādot gleznā uz debesīm), bet ja es būšu slikts (rādot ar īkšķīti uz leju), vai tad es nonākšu iznīcībā (rādot gleznā uz pazemes valstību)?” Bija patiess gandarījums, ka šie mazie apmeklētāji, tikai skatoties gleznas, bija sapratuši izstādē pausto ideju un aizdomājušies par šo mijiedarbību starp labo un ļauno.

Izstādes laikā tika saņemti daudzi grupu apmeklējumu pieteikumi no vietējām skolām. Izstādes apmeklētāju skaits šajās nedēļās pārsniedza deviņus simtus. Kopumā izstādes apmeklētāju atsauksmes par redzēto bija pozitīvas un iepriecinošas.

Vēlme iepazīties ar Faluņgun praksi izstādes laikā

Iepazīstoties ar izstādi, vēlēšanos uzzināt vairāk par Faluņgun praksi izteica Valmieras pilsētas dāmu kluba „Vivo” vadītāja Aija Lapiņa un kluba dalībnieces, kā arī muzeja darbinieces. Faluņgun praktizētāji, tai skaitā arī izstādes projekta dalībnieki 12. februāra vakarā Valmieras muzeja telpās organizēja tikšanos un pastāstīja pasākuma dalībniecēm par praksi un demonstrēja vingrojumus. Praktizētāji pastāstīja arī par vajāšanām, kas vērstas pret Faluņgun praktizētājiem Ķīnā, un kuras ilgst jau vairāk nekā 14 gadus.

Kluba "Vivo"dalībnieces iepazīstas ar Faluņgun praksi.

Jau vingrojumu demonstrācijas laikā kāda kundze ar interesi atkārtoja vingrojumu kustības. Pēc demonstrācijas tikšanās dalībnieki uzdeva daudz jautājumu par to, kas ir prakse un pilnveidošanās, un kā pareizi izpildīt vingrojumus. Tā kā tikšanās un vingrojumu demonstrācija notika muzeja izstāžu zālē, kur bija izvietotas arī starptautiskās izstādes „Īstenība, labestība, Pacietība mākslā” gleznas, tikšanās dalībniecēm pārtraukumā bija iespēja apskatīt šos darbus un dziļāk izprast garīgas pilnveidošanās svarīgumu cilvēka dzīvē, vajāšanu nežēlību, uzzināt, cik plašs un daudzveidīgs ir mūsu Visums un par tā pamatprincipu „Īstenība Labestība Pacietība”.

Arī izstādes apmeklētāju vidū pēc mākslas darbu apskates bija tie, kuri izteica vēlēšanos iepazīties tuvāk ar Dafa pilnveidošanās praksi. Tā turpmākajās izstādes dienās izveidojās interesentu grupa, kas nāca mācīties vingrojumus muzeja izstāžu zāles telpās.