Kas ir klasiskā ķīniešu deja?

Redakcijas piezīme: Lai vadītu apmācību Fei Tiaņ mākslas akadēmijā, Meistars Li Hundži 2013. gada 5. jūlijā uzrakstīja rakstu „Kas ir klasiskā ķīniešu deja?”, kura teksts pilnībā ir publicēts šeit.

Klasiskā ķīniešu deja, kas cēlusies no piectūkstoš gadu senās, bezgalīgi plašās ķīniešu kultūras, ir viens no mākslas veidiem, kura izteiksmes līdzeklis ir cilvēka ķermenis.

I. Klasiskās ķīniešu dejas raksturīgākās iezīmes

A. Klasiskās ķīniešu dejas kustībām piemīt plašas iespējas izpaust visdažādākās izjūtas, tādas kā laime, bēdas, prieks, dusmas, skumjas, sajūsma, satikšanās un šķiršanās radītās emocijas, neprāts, apmātība, slimība, reibums, svinīgums, zemiskums un majestātiskums, tās spēj attainot miermīlīgumu, kareivīgumu, kā arī citus dažādus raksturus un stāstu sižetus.

B. Klasiskajā ķīniešu dejā doma ir tā, kas vada kustību. Citiem vārdiem sakot, šī dejas izpildījuma forma būs pilnīgi izteiksmīga tikai tad, kad ķermeni vada iekšējās izjūtas.

C. Ķīniešu klasiskajā dejā tiek izmantotas cilvēka ķermeņa dabiskās iespējas; tajā nav nepieciešama kādu atsevišķu muskuļu grupu trenēšana. Tas nozīmē, ka muskuļu spēks tiek iegūts dabiskā ceļā – ejot, skrienot, lecot, kāpjot pa trepēm, braucot ar velosipēdu, u.tml., gluži tāpat kā ķermeņa augšdaļa dabiskā ceļā kļūst spēcīga, darot fizisku darbu. Treniņu laikā šis muskuļu spēks tiek vēl vairāk nostiprināts.

D. Ķīniešu klasiskās dejas apmācība sastāv no četrām komponentēm:

1. „Forma” (deju soļi un pamatvingrinājumi pie baleta stieņa).

2. „Gracioza stāja” (tehnika, ar kuras palīdzību konkrētas iekšējas izjūtas tiek izteiktas caur „formu”).

3. Dejas tehnika (sarežģītu dejas kustību apmācība).

4. Akrobātikas tehnika (treniņi, kuros galvenokārt apgūst dažādus salto un pamatiemaņas).

E. Izpildot teatralizētu deju, neatņemams klasiskās ķīniešu dejas elements ir dejotāja aktierspēle. Aktierspēle dejā atšķiras no aktierspēles kino, teātrī, operā, tradicionālajā ķīniešu teātra mākslā vai Brodvejas mūziklos. Dejotāja aktierspēle klasiskajā ķīniešu dejā paredz sejas izteiksmes un fizisko kustību saskaņotību, kas, veidojot vienu veselumu, padara deju daudz izteiksmīgāku.

II. Klasiskās ķīniešu dejas izcelsme un pārmantošana vēstures gaitā

Pirms vairākiem tūkstošiem gadu Ķīnā radās cīņu mākslas (vušu). Tajā laikā daudzus izpildītājmākslas veidus ietekmēja cīņu mākslu kustības, tehnikas un salto. Daudzu klasiskās ķīniešu dejas kustību sākotnējās formas ļoti līdzinājās kustībām cīņu mākslās, tikai tās tika izpildītas savādāk un tām tika izvirzītas citas prasības. Vēlāk, piectūkstoš gadus ilgajā ķīniešu kultūras veidošanās procesā klasiskā ķīniešu deja tika nepārtraukti bagātināta, un tieši tā „graciozas stājas” aspekts ienāca klasiskajā ķīniešu dejā. Tas arī ir klasiskās ķīniešu dejas stila izcelsmes avots, kurš tika nodots nākamajām paaudzēm.

Veids, kādā kustas jebkuras tautības cilvēks, atspoguļo šīs tautības raksturīgās iezīmes, tāpēc ķīniešu kustībām gluži dabiski piemīt ķīniska „nokrāsa”. Taču apmācību pieredze un prakse rāda, ka ar īpašas „graciozas stājas” un „formas” apmācības palīdzību arī citu tautību cilvēku kustības var iegūt šo „nokrāsu”.

Klasiskā ķīniešu deja ir tikusi pārmantota no paaudzes paaudzē dažādos veidos, galvenokārt ar teatralizētu uzvedumu palīdzību. Vēstures gaitā dejas, kuras tika izpildītas imperatora pilī dažādu dinastiju laikā, atšķīrās ar dažādām tehnikām un īpatnībām. Tautā dejas izplatījās tās atdarinot, bet ielu izpildītāji demonstrēja galvenokārt cīņu mākslu tehnikas. Pirms Cjiņu un Haņu dinastijām (221. g.p.m.ē. –220. g.) skatītājus izklaidēja demonstrējot cīņu mākslu paņēmienus. Akrobāti deva priekšroku salto. Tanu un Sunu dinastiju laikā (618. g. – 1279. g.) lielākā daļa ķīniešu deju un ielas uzvedumu jau ietvēra sevī ķīniešu klasiskās dejas agrīnās formas un tehnikas. Salto izmantoja gandrīz visi ielu mākslinieki. Tas ir vēl viens piemērs tam, ka plašajā Ķīnas kultūras vidē dažādu mākslas veidu tehnikas ir ietekmējušas viena otru.

„Ķīniešu dinastijas” koncepcija atšķiras no citu tautu seno karaļvalstu jēdzieniem. Dinastiju maiņa nozīmēja pārēju uz citai dinastijai raksturīgu kultūriezīmju kopumu, jo katrai dinastijai bija savs imperators, sava tauta un sava kultūra. Pateicoties tam, civilizācijas veidošanās vēsturiskajā procesā, ķīniešu klasiskā deja ir nepārtraukti bagātinājusies un pilnveidojusies.

Senajā Ķīnā nepastāvēja tādas apmācību metodes, kā šodien. Teātros vecākā paaudze apmācīja mācekļus, un tādā veidā zināšanas tika nodotas no vienas paaudzes uz nākamo. Audzēknis jau kopš agras bērnības tika nodots mācībā pie meistara un pakāpeniski veidojās par profesionāli. Imperatora pilī jaunās meitenes nodeva viena otrai dejas mākslu; vairums ielas izpildītājmākslas paņēmienu tika nodoti ģimenes tradīciju veidā; cīņu mākslas tika mantotas no senčiem vai apgūtas, mācoties pie meistariem.

Tas bija tāpat kā budistu un daoiešu reliģiskajās praksēs, kad māceklis saņēma mācību no meistara pēc tam, kad bija apvilcis mūka drānas. Sistemātiskas mūsdienīgas apmācības metodes parādījās tikai pagājušā gadsimta pirmajā pusē.

III. Atšķirības starp klasisko ķīniešu deju un modernajām cīņu mākslām

Kopš brīža, kad filmās un televīzijas raidījumos sāka plaši demonstrēt kungfu paņēmienus, daudzi cilvēki ir izskaistinājuši cīņas mākslu kustības un pārvērtuši tās par kaut ko ārišķīgu, taču nepraktisku, kas izmantojams tikai filmās un televīzijas izklaides programmās. Šīs kustības ir ļoti līdzīgas dejai, taču patiesībā pilnīgi atšķiras no klasiskās ķīniešu dejas. Jautājuma būtība ir šāda:

A. Klasiskajā ķīniešu dejā noteicošais ir ķermeņa izteiksmīgums, savukārt cīņu mākslās primārais ir ātru un eksplozīvu kustību kopums. Jo ātrākas ir cīņas mākslas kustības, jo lielāks efekts tiek panākts.

B. Klasiskā ķīniešu deja apvieno ķermeņa kustības ar iekšējo, garīgo stāju.

C. Klasiskā ķīniešu deja – tā ir ķermeņa valoda. Lai varētu pilnībā attēlot raksturu vai stāstu, rokas un kājas ir maksimāli jāizpleš un ķermenis jāizstiepj. Tāpēc garas kājas ir noteicošais kritērijs, izvēloties dejotājus apmācībai. Cīņu mākslās tāda veida izstiepšanās padarītu cilvēku viegli ievainojamu.

D. Cīņu mākslas nespēj nodot sižeta līniju, izteikt raksturu, noskaņojumu un emocijas, kā to spēj klasiskā ķīniešu deja.

E. Cīņu mākslās nav „graciozas stājas” elementa, kas ir nepieciešams klasiskajā ķīniešu dejā.

IV. Klasiskās ķīniešu dejas ietekme uz citiem deju veidiem un fiziskajām prasmēm

Līdz ar tā dēvētās „reformas un atklātības politikas” parādīšanos Ķīnā (20. gs. 70. gadu beigās) uz pasaules skatuvēm piepeši parādījās ķīniešu klasiskās dejas tehnikas un salto. Jāatzīmē, ka šie tehniskie paņēmieni un lēcieni izraisīja satricinājumu dejotāju aprindās visā pasaulē. Tādejādi baletā tika pārņemti daži klasiskās ķīniešu dejas paņēmieni, bet modernajā baletā tos izmanto vēl plašāk. Tomēr tie, kas šos paņēmienus izmanto, nespēj saprast šo paņēmienu izpildīšanai izvirzītos kritērijus un prasības un izmanto tos ļoti neatbilstošā veidā. Ielu dejotājiem ir vēl seklāka izpratne par šīm tehnikām izvirzītajām prasībām un standartiem, un ar šādu pieeju viņi klasisko ķīniešu deju ir izkropļojuši.

Ķīniešu klasiskā deja ir atstājusi lielu iespaidu arī uz fizisko kultūru. Līdz 70. gadu sākumam mākslas vingrošanā, vingrošanā uz baļķa un stieņiem bija iekļautas tikai vienkāršas baleta kustības un fiziskā sagatavotība. Vēlāk Ķīnas vingrotāju izlases komanda savā programmā iekļāva klasiskās ķīniešu dejas paņēmienus un salto, kurus sāka plaši izmantot vingrošanas sacensībās. Starptautiskajās sacensībās šīs tehnikas sāka izmantot 70. gados un to parādīšanās pārsteidza vingrotājus visā pasaulē. Daži ķīniešu sportisti daudzcīņā spēja iegūt pa piecām zelta medaļām katrs. Sportisti visā pasaulē sāka apgūt ķīniešu klasiskās dejas tehnikas un salto, un tehniskās meistarības līmenis vingrošanas sacensībās strauji paaugstinājās.

Patiesībā, dažādi deju, fiziskās mākslas un sporta veidi visā pasaulē ir pārņēmuši klasiskās ķīniešu dejas tehniku, paņēmienus un salto. Daži tos atdarina salīdzinoši labi, kamēr citi tos izpilda nepietiekoši augstā līmenī, neprecīzi, neatbilstoši prasībām un pat neglīti, izkropļojot piecus tūkstošus gadus seno un izsmalcināto[Ķīnas] kultūru.

Tās ir galvenās lietas, kas būtu jāzina par klasisko ķīniešu deju.

2013. gada 5. jūlijā

Li Hundži

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2013/7/8/140927p.html

Publikācijas pirmavots ķīniešu valodā tradicionālajā rakstībā: http://zh-tw.shenyunperformingarts.org/whatsnew/article/e/XFtC65Vhf6g/%E4%BB%80%E9%BA%BC%E6%98%AF%E4%B8%AD%E5%9C%8B%E5%8F%A4%E5%85%B8%E8%88%9E.html

Publikācijas pirmavots ķīniešu valodā vienkāršotajā rakstībā: http://zh-cn.shenyunperformingarts.org/whatsnew/article/e/XFtC65Vhf6g/%E4%BB%80%E4%B9%88%E6%98%AF%E4%B8%AD%E5%9B%BD%E5%8F%A4%E5%85%B8%E8%88%9E.html