Kas notika 1999. gada 25. aprīlī un kāpēc tas ir svarīgi?

Kas notika šajā dienā?

1999. gada 25. aprīlī apmēram 10 000 ķīniešu no pilsētām un laukiem, gan jauni, gan veci agri no rīta sapulcējās Pekinā. Tie bija Faluņgun praktizētāji.

Viņi sanāca pie Valsts Centrālā apelāciju biroja, lai lūgtu valdību apturēt jau pieaugošās vajāšanas, tai skaitā apmēram 40 praktizētāju no tuvējās Tiaņdzjiņas pilsētas piekaušanu un arestus iepriekšējā dienā, un dotu iespēju brīvi praktizēt.

Viņi visi stāvēja sakārtotā rindā. Daži meditēja, citi klusi sarunājās.

Tas bija lielākais un miermīlīgākais protests, kāds vien redzēts Pekinā.

Ķīnas premjerministrs Džu Žundzji iznāca ārā, lai tiktos ar Faluņgun pārstāvjiem. Vakarā pārstāvju lūgums tika uzklausīts un visi devās mājās. Taču ĶKP vadītājam Dzjanam Dzemiņam bija citi plāni. Trīs mēnešus vēlāk viņš uzsāka masveida vajāšanu kampaņu.

Kad pilnā sparā tika iedarbināts valsts pārvaldībā esošo plašsaziņas līdzekļu propagandas aparāts, 25. aprīļa pulcēšanās ātri saņēma citu raksturojumu. Tā netika attēlota kā miermīlīga apelācija, bet drīzāk kā Faluņgun praktizētāju veikts teritorijas, kur atradās centrālās valdības ēkas, „aplenkums”. Šis melīgais viedoklis tika izmantots, lai attēlotu Faluņgun kā provokatīvu politisku grupu un lai attaisnotu šaušalīgās vajāšanas, kuras Dzjans tikko kā bija uzsācis.

Kāpēc tam visam joprojām vēl ir nozīme šodien?

Pārmetums upuriem: lai attaisnotu ĶKP, Ķīnā joprojām par uzsākto vajāšanu iemeslu uzskata „vainīgos upurus”. Šāda nostāja tiek izplatīta arī ārpus Ķīnas un joprojām pavada ziņojumus par Faluņgun, lai tie, kas pasaulē atbalsta Faluņgun, zaudētu savas simpātijas tam. Patiesībā, slēpta veida Faluņgun represijas savu gaitu bija jau uzsākušas 1996. gadā un plaša mēroga vajāšanu kampaņa, kas ātri izplatījās un turpinās līdz pat mūsu dienām, būtu sākusies tik un tā. 25. aprīļa apelācija bija vienkārši ērts attaisnojums. Tas noteikti nebija iemesls.

Ofiss 610: kā sekas Dzjana reakcijai uz 25. aprīļa apelāciju radās cita liktenīgu notikumu diena – 1999. gada 10. jūnijs, kad tika izveidots ofiss 610, īpaša ĶKP milicijas struktūra, kuras uzdevums bija iznīcināt Faluņgun. Kopš tā laika ofisa 610 aģenti, kuri darbojas nesodīti un ārpus likuma ietvara, ir sagrāvuši neiedomājamu skaitu dzīvību ar savu nežēlību, nolaupīšanām un kontroli.

Iekšējā cīņa partijas rindās: nežēlīga manevrēšana un šķelšanās ĶKP augstākajos varas ešelonos ir informācija, kas zināma visā pasaulē, un būtu lietderīgi saprast, ka dalījums stingrā kursa piekritējos un šī kursa neatbalstītājos ir veidojies 1999. gada 25. aprīlī. Balstoties uz ekspertu viedokli un tā laika iekšējiem informācijas avotiem, daži Politbiroja locekļi, tai skaitā bijušais premjerministrs Džu Žundzji un bijušais prezidents Hu Dzjiņtao, iestājās pret Dzjana lēmumu iznīcināt Faluņgun. Šajā politiskās nestabilitātes brīdī upuri, kas cietuši no Dzjana bandas, gaida valdības patvaļīgi uzsākto represiju beigas.

Neatlaidība miermīlīgo centienu izplatībā: pēc 25. aprīļa apelācijas visdaudzsološākās cerības rada Faluņgun praktizētāju nemainīgā pieturēšanās pie miermīlības. Vidē, kur tādi aicinājumi, kā 25. aprīļa apelācija, nav iespējami, Faluņgun praktizētāji visā valstī izveidoja plašu tautas masu pagrīdes plašsaziņas līdzekli, un tas kļuva par pasaules vēsturē pašu lielāko.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2013/4/19/138983.html