2006. gada rudenī es satiku jaunu cilvēku, kurš bija dienējis armijā Liaoninas provinces Daņdunas pilsētā. Viņš man pastāstīja par atgadījumu, kurš notika pirms vairākiem gadiem. Notikušais viņu joprojām šausmina.
„Tas notika 2000. gada decembrī, bija ļoti auksta diena. Apmēram vienos naktī mūsu vienību pēkšņi izsauca neatliekamā uzdevumā. Pilnā kaujas aprīkojumā mēs devāmies uz Daņdunas dzelzceļa staciju un ielencām to. Pēc kāda laika pienāca vilciens no Tiaņdzjiņas. No vilciena izkāpa vairāki militārie ierēdņi un armijas ārsti. Pēc privātas sarunas ar mūsu virsniekiem, vairāki karavīri no mūsu vienības, tai skaitā arī no mūsu rotas, tika nozīmēti pavadīt vilcienu. Katru vagonu apsargāja divi karavīri.
Kamēr nebijām iekāpuši vagonos, mēs nezinājām, kas tajos atrodas, tikai jutām, ka situācija ir ļoti saspringta, kas bija ļoti neparasti. Iekāpjot vagonā, mūs satrieca tur redzētais. Vilciens bija paredzēts mājlopu transportēšanai, un vagoniem nebija jumtu. Tomēr tajos neveda dzīvniekus, bet Faluņgun praktizētājus. Tur bija vīrieši un sievietes, gan jauni, gan veci. Mums teica, ka viņi ir arestēti par to, ka brauca uz Pekinu apelēt Faluņgun aizstāvībai. Viņu rokas bija saslēgtas roku dzelžos un piestiprinātas pie metāla stieņa vagona augšpusē. Mēs ar otru karavīru sastingām šausmās. Mēs baidījāmies teikt kaut vārdu, tikai stāvējām tur, turot rokās savus automātus. Tas notika ziemā, Ķīnas ziemeļaustumos, un jūs varat iedomāties, kāds aukstums valda atvērtā vagonā, ātri braucošā vilcienā. Neatceros cik ilgi braucām, bet beidzot nonācām galamērķī Liaoninas provinces, Šeņjanas pilsētas, Sudzjatuņas rajonā (vieta, kur pirmo reizi tika atmaskotas orgānu izņemšanas ļaundarības).
  |
| Bezprecedenta noziegums |
Pēc atgriešanās armijas bāzē, mēs uzzinājām, ka mūsu uzdevuma izpildes laikā noticis smags incidents. Faluņgun praktizētāju transportēšanas laikā mūsu vienības karavīrs no Šuančenas Heilundzjanas provincē, redzot, ka praktizētāji ir piekārti tādā stāvoklī, vairs nespēja kontrolēt savas emocijas. Vairums praktizētāju bija sievietes, daudzas no tām bija gados vecas. Dažas bija ļoti plāni ģērbušās. Runā, ka šim karavīram sākušās halucinācijas – viņam likās, ka katra praktizētāja vilcienā ir viņa māte. Karavīrs runājis ar savu biedru, kam bija roku dzelžu atslēgas, lūdzot atvērt roku dzelžus un ļaut praktizētājiem nedaudz sasildīties, bet saņēmis noraidījumu sadusmojies un izšāvis gaisā. Viņa biedrs nobijies un atvēris roku dzelžus visiem praktizētājiem vagonā. Vēlāk viņš ziņojis par notikušo augstākajām amatpersonām.
Rezultātā šo karavīru no Šuančenas nekavējoties ieslodzīja vieninieku kamerā, piekāva un pratināja vairākas dienas. Viņam daudzkārt vaicāja: „Kāpēc tu atvēri Faluņgun praktizētājiem roku dzelžus? Vai tev bija politiski nodomi?” Karavīrs bija stiprs cilvēks un neteica ne vārda. Tā kā viņš pēc spīdzināšanas bija tuvu nāvei, bāzes amatpersona sazinājās ar viņa tēvoci, kurš bija bruņoto spēku vienības priekšnieks. Viņš iedeva lielu naudas kukuli un galu galā aizveda radinieku uz mājām.”
Tā kā šis incidents ir noticis pirms vairākiem gadiem, iespējamas laika un datuma neprecizitātes, taču šeit aprakstīti patiesi notikumi.
Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2013/3/31/138684p.html
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.
vairāk ...