Izpildīt savu misiju, atrodoties Skolotāja bezgalīgajā žēlsirdībā

Pieredze, kas tika nolasīta 2017. gada Eiropas Fa konferencē Parīzē
 

Ir pagājuši 5 gadi, kopš es saņēmu Dafa. Es tolaik nezināju, ka esmu atradusi Visuma augstāko Likumu un ka man tika dota milzīga iespēja un gods kļūt par Likuma Izlabošanas sekotāju, pateicoties mūsu žēlsirdīgajam Skolotājam.

Šo 5 gadu laikā esmu pakāpeniski iemācījusies, ka mūsu atbildība ir milzīga, jo mēs esam atbildīgi par pasaules iedzīvotāju glābšanu, tā kā Budas, Daosi un Dievi nonāca lejā Likuma iegūšanai, kā arī par būtnēm mūsu Visumos, jo mūsu ķermenis ir milzīgs kosmoss, kas piepildīts ar lieliskām būtnēm, kuras mums ir jāglābj.

“Viens smilšu graudiņš ir kā Visums, kurā mīt cilvēki ar mums līdzīgu saprātu, tajā ir planētas, kalni un upes. Tas izklausās diezgan neaptverami! Ja tas tā ir, vai tad neeksistē vēl smilšu graudiņi tajās pasaulēs, kas atrodas tajā smilšu graudiņā? Vai tad neeksistē vēl trīs tūkstoši lielu neizmērojamu pasauļu tā smilšu graudiņa smilšu graudiņos? Un tālāk, vai tad neeksistē vēl smilšu graudiņi trijos tūkstošos lielo neizmērojamo pasauļu tā smilšu graudiņa smilšu graudiņos? Tādēļ Tathagatas līmenī tam nav iespējams saskatīt galu. Tāpat ir ar cilvēka šūnām.” (Džuaņ Faluņ, Otrā lekcija, Par Debesu aci)

Un, protams, kā mums Skolotājs izskaidrojis – pilnveidošanās ir visa atslēga. Ja tu nepilnveidojies labi, tu ne tikai nespēsi glābt augsta līmeņa būtnes, kuras šeit nokāpušas, jo tu neatbilsti standartam, bet tu arī pazudināsi savas būtnes un sfēras. Tieši to esmu piedzīvojusi pati pie sevis.

Dusmas var iznīcināt tavas sfēras

Pilnveidošanās ceļojuma laikā viena no lietām, ko es izpratu, diemžēl pārāk vēlu, bija tāda, ka, ja tev ir domas, kas neatbilst Dafa principiem, tev nevajadzētu tās pieņemt pat tad, ja dažreiz tās šķiet patiesas vai loģiskas. Tev tās ātri jālikvidē. Jo, ja tu tās pieņemsi un savā prātā sāksi ar tām “runāt”, tās kļūs stiprākas un stiprākas, un tev būs grūtāk atbrīvoties no tām.

“Tādēļ, ka visām tava ķermeņa informācijām, visām tava ķermeņa dzīvajām būtnēm, visām tavām šūnām aug Gun, un, protams, arī Palīgdvēselei aug Gun.” – saka Skolotājs “Džuaņ Faluņ” Astotajā lekcijā, jautājumā “Kas praktizē, tas arī iegūs Gun.”

Manā ierobežotajā izpratnē tas pats notiek ar negatīvajām domām un pieķeršanām ... Ja tu tās neatdali, tās saņem enerģiju un no tām kļūst arvien grūtāk atbrīvoties, it īpaši, ja tu domā, ka tās ir daļa no tevis. Kā gan Skolotājs var tev palīdzēt, ja tu piekrīti šīm domām un vēl domā, ka tās ir daļa no tevis?

Runājot par sliktu domu veidošanu, manas pilnveidošanās vislielākais ienaidnieks bija emocijas, īpaši dusmas. Kaut arī es zinu, ka praktizētājam jūtas spēlē dēmona lomu, zinu, ka dusmas ir emocijas, kuras praktizētājam nevajadzētu pieņemt, kad saskaros ar noteiktām situācijām, es domāju, ka ...dusmas nav labas, bet dažreiz ir pamatotas. Tātad, es izaudzēju savā prātā dēmonu.

Es strādāju Epoch Times. Es vienmēr domāju, ka mūsu rakstiem jābūt ļoti labiem, lai cilvēki varētu novērtēt un cienīt mūs, tādējādi viņiem būtu vieglāk pieņemt patiesības skaidrošanas rakstus. Tāpēc, ja kāds rakstos pieļāva kļūdas, es mēdzu kļūt dusmīga, jo domāju, ka šīs kļūdas atstāj ietekmi vai pat iznīcina mūsu dzīvo būtņu glābšanas darbu. Jo īpaši tajos gadījumos, kad runa bija par rakstiem, ar kuriem, kā es zināju, mēs sasniegsim jaunas cilvēku grupas. Bet kādu dienu es saņēmu mācību, kuru nekad neaizmirsīšu. Es vēlētos tajā dalīties ar jums, jo tas varētu būt noderīgi citiem praktizētājiem. Kādu dienu es kopā ar kolēģi, kurš bija atbildīgs par filmēšanu, devos uz protesta akciju, kas notika tālu no biroja. Protestu organizēja cilvēku grupa, kurus iepriekš nebijām sastapuši. Mums vajadzēja daudz laika, lai nokļūtu tur, parunātos ar cilvēkiem, paņemtu intervijas un tā tālāk. Mēs atgriezāmies birojā, un es uzrakstīju rakstu, cenšoties izveidot to pēc iespējas labāku, lai cilvēki, kas piedalījās protestā, to patiešām novērtētu. Pēc ilgām pūlēm raksts bija gatavs. Bet redaktoram radās ideja pārrakstīt raksta pirmo daļu tik šausmīgā manierē, ka es jutu, ka raksts ir apkaunojošs. Tajā brīdī es nebiju dusmīga, bet aizsvilos, jūtot, ka cilvēks, kurš to izdarīja, sagrāva visus manus centienus un viss darbs bija veltīgs. Es nestrīdējos ar šo cilvēku (ne tāpēc, ka es savaldīju sevi, kā man būtu jādara, bet gan tāpēc, ka šī praktizētāja tur nebija), bet dusmas nelika mani mierā visu dienu un dega manī kā uguns. Vakarā, kad ierados mājās, man bija vīzija, ka manas sfēras, līmeni pēc līmeņa, tika sagrautas un iznīcinātas. Es nevaru aprakstīt ar vārdiem sajūtu, kas man bija. Es zināju, ka visas manas būtnes tajās sfērās netika izglābtas mana sašutuma dēļ.

“Tie, kuriem ir vāja Galvenā apziņa, var nokļūt savas domu karmas varā un izdarīt kaut ko sliktu. Šādi cilvēki pazudinās sevi un kritīs lejā. Tomēr vairākums cilvēku spēj atbrīvoties no savas domu karmas, spēj pretoties tai ar savām ļoti spēcīgām domām (stipru Galveno apziņu). Šādu cilvēku var izglābt, viņš prot atšķirt labu no slikta, proti, viņam ir laba izpratnes spēja. Mans Likuma ķermenis palīdzēs viņam likvidēt lielāko daļu šādas domu karmas. Tādu situāciju ir salīdzinoši daudz.”– saka Skolotājs grāmatā “Džuaņ Faluņ”, Sestajā lekcijā, jautājumā “Galvenajai apziņai ir jābūt stiprai”.

Lūk, kas varētu notikt. Es jutu, ka dusmu dēļ, sfēras, kurās es nevarēju palikt, tika iznīcinātas. Vai arī, es ceru, ka man tika piedāvāts vien ieskats par to, ko var ietekmēt dusmas. Es biju izmisusi. Es sāku raudāt un lūdzu Skolotājam palīdzību, lai apturētu šo pasauļu iznīcināšanu un tur esošo būtņu nāvi. Tad vīzija mitējās.

Diemžēl, lai arī es saņēmu tik spēcīgu mācību, gadu gaitā es atļāvu dusmām manī izpausties, jo uzskatīju tās par kaut ko pamatotu. Tās stipri pieauga, un es nevarēju likt tām izzust, un laiku pa laikam atkal pakritu.

Tāpēc nesen es saņēmu otro mācību: es biju pasākumā, kurā man bija jāveic dažas intervijas. Tas bija vēlu vakarā, un es biju nogurusi. Kādā brīdī kāds pateica kaut ko, kas mani aizvainoja, un tajā brīdī es jutu, ka pieaug dusmas. Protams, es sapratu, ka esmu praktizētāja un man nevajadzētu ļaut tām izpausties, un, ka tas ir pārbaudījums, un man ir jāmeklē sevī tā vietā, lai visi uzvilktos, bet bija par vēlu. Tikai pēc dažu sekunžu ilgām dusmām, pirms vēl paspēju tās apturēt, es izdzirdēju lielu troksni: eksplodēja ēkas elektrības panelis (transformators). Tā mēs palikām bez elektroenerģijas un pasākums tika atcelts.

Tā bija otrā reize, kad Skolotājs parādīja man dusmu postošās sekas. Man nav izdevies pilnībā atrisināt šo problēmu, bet es cītīgi strādāju šajā virzienā. Es vairs nevēlos atzīt domu, ka citu kļūdas dod man tiesības būt dusmīgai, lai arī kļūdas patiešām var ietekmēt mūsu darbu. Dažreiz man tas izdodas, dažreiz nē. Bet es ceru, ka vairāk mācoties, un ar mūsu godājamā Skolotāja palīdzību es uzvarēšu cīņā ar šo dēmonu, sauktu par dusmām. Es gribētu, lai mani draugi praktizētāji zinātu, cik bīstami ir ļaut vaļu šādām emocijām.

Bailes var nogalināt

Pagājušajā pavasarī es devos pārgājienā pa kalniem. Sākumā ceļš, pa kuru es gāju, bija labs. Laiks bija jauks, zāle bija zaļa... skaisti. Bet, kad uzkāpu augstāk kalnā, tas vairs nebija zaļš un jauks, un ceļš bija klāts ar sniegu. Es tik un tā turpināju iet, domājot, ka sliktāks tas jau vairs nekļūs. Bet tas tā notika. Kādā brīdī es nokļuvu uz ļoti slīpas nogāzes. Ceļš nebija redzams, un es pārvietojos pa kūstošu sniegu uz ļoti slīpas nogāzes. Lai kur es liku savu kāju, sniegs mani nebalstīja, bet slīdēja lejā no nogāzes. Man draudēja kritiens. Biju viena, un apkārt nebija neviena, kas man varētu palīdzēt. Un es sāku just bailes.

Tajā mirklī es atcerējos, ko Skolotājs saka “Džuaņ Faluņ” Sestajā lekcijā, jautājumā “Cjigun psihoze”: “Viņš nobīstas, un tādēļ no bailēm tiešām var rasties problēmas. Tiklīdz esi nobijies, tev rodas bailes, vai tad tā nav pieķeršanās? Tiklīdz tev radusies pieķeršanās, vai tad no tās nav jāatbrīvojas? Jo vairāk tu baidies, jo vairāk tas līdzinās slimībai. Šī tava pieķeršanās ir jānovērš. Tev jāgūst mācība, jāpārvar savas bailes, un tad tu varēsi pacelties uz jaunu līmeni.”

Tāpēc es sev teicu, ka man vajadzētu atteikties pieņemt bailes savā prātā. Es turpināju iet uz kalna virsotni. Nebija ceļa atpakaļ, jo tad es būtu kritusi. Bailes bieži mēģināja pārņemt mani, bet es tās nepieņēmu. Kad es sasniedzu virsotni, no kurienes es gatavojos kāpt lejup pa pieejamāku maršrutu, es skaidri dzirdēju balsi, kura teica: “Ja tu baidītos, mēs tevi nogalinātu!”

Meklēt sevī, nevis ārpusē

Diemžēl, lai gan es zināju, ka praktizētājam vajadzētu skatīties tikai sevī, lai atrastu savas nepilnības, nevis skatīties, ko dara citi, daudzas reizes es biju neapmierināta tamdēļ, ka daži praktizētāji nedara pietiekami vai dažreiz nedara pienācīgi. Es mēdzu būt ļoti kritiska. Bet Skolotājs labestīgi man atgādināja, ka tas nav tas, ko vajadzētu darīt praktizētājam.

Tā, vienu dienu, kad es atgriezos mājās, es paskatījos uz ēku un caur lielu logu ieraudzīju sēžam divus cilvēkus, kas neizdarīja nevienu kustību. Es apstājos un ieintriģēta skatījos, jo šie cilvēki bija līdzīgi divām statujām un nemaz nekustējās. Es sāku brīnīties: “Ko viņi dara? Vai viņi skatās televizoru? Ja tā, tad kāpēc viņi laiku pa laikam nesarunājas viens ar otru?” un tā tālāk... Dažas minūtes vēroju viņus. Un man radās doma: “Es apstājos, lai skatītos, ko dara citi cilvēki.” Es izpratu faktu, ka sevis pilnveidošanā vajadzētu koncentrēties uz to, kā nelokāmi un enerģiski virzīties uz priekšu, nevis uz to, ko dara citi cilvēki. Citādi jūs zaudējat laiku un enerģiju, un tiekat aizkavēti jūsu pilnveidošanās ceļā un savas misijas veikšanā. Es pateicos mūsu Skolotājam par šo vērtīgo mācību.

Vēl viena kļūda, kuru es sevis pilnveidošanā pieļāvu, bija tā, ka, saskaroties ar traucējumiem manā Likuma izlabošanas darbā, es dažkārt raidīju taisnās domas bez skatīšanās sevī, lai gan Skolotājs teica, ka traucējumi bez iemesla nav pieļaujami. Tādējādi ar mani notika sekojošais: katru vakaru, kad atgriezos mājās no darba, klaiņojošie suņi pie mana kvartāla sāka mani skaļi apriet. Es atteicos bīties no tiem un raidīju taisnās domas. Tas notika vairākus vakarus pēc kārtas. Kādu vakaru rejošie suņi gandrīz mani panāca un es sajutu draudus tapt sakostai. Tie bija tuvu. Tajā brīdī es padomāju: „Ir jābūt iemeslam, kāpēc tiem ir atļauts to darīt. Man jāmeklē sevī.”

Mirklī, kad man bija šī taisnā doma, es paskatījos uz suņiem: lai gan riešana turpinājās, viņi luncināja astes un izskatījās draudzīgi. Tie pārtrauca riet un aizgāja. Kopš tā laika tie nekad vairs nav mani traucējuši. No šīs pieredzes es sapratu, ka ikreiz, kad sastopos ar problēmām, man nevajadzētu aprobežoties ar taisno domu raidīšanu, lai likvidētu tās, bet man ir arī jāmeklē sevī.

Taisno domu spēks

Manas pilnveidošanās pašā sākumā, kad es izpratu, ka mūsu misija ir glābt dzīvās būtnes, pirmā lieta, ko es darīju, bija patiesību skaidrojošo informatīvo materiālu dalīšana cilvēkiem uz ielas. Tajā laikā es biju pilna ar priekšstatiem, kas man traucēja darīt to labi. Mans Gun nebija pietiekami augsts, lai iznīcinātu ļaunos faktorus, kas neļāva cilvēkiem iegūt patiesību, un droši vien arī dēmoni traucēja, cenšoties atturēt mani un piespiest padoties. Tādējādi, gandrīz visi cilvēki, kurus es satiku ielās, atteicās ņemt informatīvos materiālus no manis. Līdz kādu dienu man atnāca doma: Kāpēc gan es neraidu taisnās domas? Tā es sāku raidīt taisnās domas, un notika “pārsteigums” – pēkšņi gandrīz visi cilvēki pieņēma informatīvos materiālus un pateicās man.

Es daudzas reizes esmu redzējusi taisno domu spēku. Visskaidrāk tas bija redzams situācijās, kad mūsu kolēģiem pasākumos radās tehniskas problēmas ar videoierakstu iekārtām. Lielākoties, tikai dažus mirkļus pēc tam, kad mēs sākām raidīt taisnās domas, viņi varēja atrisināt jautājumu.

Kādu dienu es biju patiesības skaidrošanas pasākumā kopā ar kādu no praktizētājiem-veterāniem. Tas bija nedaudz pēc pusdienlaika un garām gāja tikai daži cilvēki. Un vēl mazāk apstājās, lai parunātu ar mums. Pēkšņi sāka līt lietus. Lietus bija auksts un mēs nosalām. Neskatoties uz aukstumu, mēs atteicāmies padoties un doties mājās. Mēs atradām kādu patvērumu zem koka un nolēmām, ka neiesim projām. Un pārsteigums... Cilvēki uz ielas sāka apstāties un runāt ar mums. Viņi visi saņēma patiesību skaidrojošos materiālus un parakstīja petīciju, kura mums bija līdzi.

No šīs pieredzes es izpratu, ka tad, kad mēs uzupurējamies, mēs paaugstinām savu tikumību, uzlabojam savu Sjiņsjin, mēs atstājam iespaidu uz augstākajām būtnēm un tās mums ļauj izglābt vairāk dzīvās būtnes.

Pagājušajā gadā Minhenē man bija vēl kāda satriecoša pieredze, kas bija saistīta ar ziedošanos un līdzjūtību. Tas bija novembrī, pirmdienas rītā, kā es atceros, dienu pēc Fa konferences Minhenē, un mums bija patiesības skaidrošanas pasākums pilsētas centrālajā tirgū. No rīta nāca sniegs. Kad es ierados, tur bija tikai daži praktizētāji, kas izpildīja vingrojumus. Mana pirmā doma bija: “Tad nu gan! Tik stipri snieg, es samirkšu. Man nebūs vietas, kur pārģērbties, tas būs grūti...” Es tūlīt sapratu, ka tā nav pareiza doma, es to novērsu un pievienojos praktizētājiem vingrojumu izpildē. Desmit vai 15 minūtes vēlāk pārstāja snigt.

Visas dienas garumā mēs mainoties izpildījām vingrojumus, dalījām informatīvos materiālus un skaidrojām patiesību. Uz vakara beigām, pēc ilgām stundām uz ielas šādā aukstā laikā, man likās, ka praktizētāji ir noguruši. Es jutu, ka patiesības skaidrošanas pasākums bija nonācis strupceļā. Arvien mazāk un mazāk cilvēku sarunājās ar praktizētājiem un arvien mazāk un mazāk cilvēku parakstīja petīciju, kas aicina pārtraukt orgānu izņemšanu Faluņgun praktizētājiem Ķīnā. Pēkšņi viens no organizatoriem aicināja praktizētājus nākt un izpildīt piekto vingrojumu. Neraugoties uz to, ka bija tik auksts un diena bija tik gara, daži praktizētāji novilka apavus un sāka meditēt. Pēc dažiem mirkļiem es sajutu neticamu labestības vilni, kas piepildīja tirgu. Es nevaru aprakstīt vārdos, cik tas bija brīnišķīgi. Es nebiju vienīgā, kas to sajuta. Cilvēki, kas bija ap mums, mainīja savu attieksmi. Pēkšņi viņi nostājās rindā, lai parakstītu petīciju. Es pat dzirdēju, ka daži cilvēki saka: “Lai Dievs jūs svētī!”

Nemēģiniet risināt problēmas, bet mēģiniet likvidēt savas pieķeršanās

Agrāk man bija grūti tikt galā ar aukstumu. Bet birojā man bija kolēģe, kura ziemā plaši atvēra logus, neatkarīgi no tā, cik ārā bija auksts. Papildus tam, ka man bija auksti, mani ļoti nomāca fakts, ka viņa to darīja, lai arī labi zināja, ka man ir auksti un ka man tas ļoti traucē. Neatkarīgi no tā, cik reizes es viņai lūdzu to nedarīt, viņa turpināja to darīt. Kādu dienu, nogurusi aiz vilšanās un nespējas iziet visus savus pārbaudījumus, es nolēmu: “Labi, es izturēšu aukstumu, nedusmojoties uz viņu. Tā lūk, es vairs nebūšu sarūgtināta.” Un tā arī bija.

Dažas minūtes vēlāk atnāca mūsu koordinators un palūdza viņai pāriet un strādāt citā telpā, ja viņa uzstāj, lai logs būtu atvērts, ko viņa uz kādu laiku arī izdarīja. Tātad, problēma atrisinājās tikai tad, kad es mainījos, nevis pirms tam.

Noslēgumā – kādu dienu meditējot, Skolotājs man dāvāja lielisku vīziju. To ir grūti aprakstīt ar vārdiem: tas bija tā, it kā manas Debesu acs priekšā “uzplauktu” debesis, piepildītas ar miljoniem spīdošu zvaigžņu – mirdzošu un skaistu. Un šādas brīnišķīgas ainas priekšā visi Sjiņsjin konflikti un nesaskaņas, kas mēdza mani mocīt, likās sīki un bezjēdzīgi. Tagad es saprotu, ka vairs nevajadzētu sūdzēties par citiem vai baidīties no grūtībām, bet tā vietā man ir jākoncentrējas uz pilnveidošanos, lai es varētu atgriezties mājās – brīnišķīgi mirdzošajā kosmosā, kuram es piederu, un ne tikai es viena pati, bet kopā ar visām dzīvajām būtnēm, kuras man ir jāizglābj, un ar izpildītu misiju.

Paldies jums, Skolotāj!
Paldies jums, draugi praktizētāji!

Avots: http://www.clearharmony.net/articles/a112230-Fulfilling-my-mission-under-Master%E2%80%99s-infinite-grace.html#.Wgm_UHZx3cs

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.