Pilnveidošanās praksē nav nenozīmīgu lietu

Pieredze, kas tika nolasīta 2017. gada Eiropas Fa konferencē Parīzē
 

Sveicināti, godāto Skolotāj! Sveicināti, draugi praktizētāji!

Es saņēmu Likumu Francijā 2006. gada novembrī. Pilnveidojos jau 11 gadus, un šķiet, ka tikai nesen sapratu, kā uzņemties iniciatīvu, lielākoties biju pasīvā pilnveidošanās stāvoklī, tai pašā laikā pieķērusies darāmajām lietām. Katru reizi, kad radās konflikti, man nebija citu risinājumu, kā vien negribīgi skatīties sevī. Šodien es gribētu padalīties ar jums dažās savās pilnveidošanās pieredzēs.

1. Pilnveidošanās praksē nav nenozīmīgu lietu

Jau no bērnības es biju īpaši miegains cilvēks. Ja kāds mani modināja, es metu viņam ar spilvenu un pārvilku sev pāri segu, lai turpinātu gulēt. Es ļoti bieži biju tādā stāvoklī, ka nespēju koncentrēties, cietu no enerģijas trūkuma un vienmēr gribēju atpūsties. Katru dienu man vajadzēja gulēt vairāk nekā 10 stundas, dažkārt pat vairāk, it kā citādāk mans prāts nespētu būt skaidrs. Ļoti bieži, jo vairāk gulēju, jo smagāka kļuva galva, un jo vairāk gulēju, jo vairāk jutos nogurusi. Es atklāju, ka mana galvenā apziņa nav pietiekami spēcīga, pilna ar nekārtīgām domām un tai trūkst loģiskas domāšanas. Pat ne uz brīdi nevarēju noturēties pie jebkādām savām domām vai idejām. Neatkarīgi no tā, cik daudz reižu zvanīja modinātājs, viss bija bezjēdzīgi, šķita, ka vispār neesmu spējīga dzirdēt modinātāja signālu. Mani draugi vienmēr smējās par mani, sakot, ka pat zemestrīce nevarētu mani pamodināt. Šajos savas pilnveidošanās gados, lai varētu agrāk piecelties un izpildīt vingrojumus, es izmēģināju daudzas metodes, bet efekts joprojām nebija labs. Man joprojām vajadzēja praktizētāju palīdzību, kuri klauvēja pie manām durvīm. Gadījumi, kad es pamodos pati, bija ļoti reti.

Skolotājs “Likuma izklāsta Fa konferencē Ņujorkā Dafa izplatīšanas 25. gadadienā” pašā sākumā piemin: “Kā Dafa sekotājiem, labi darīt trīs lietas, tas tad arī ir pats svarīgākais.” Es jutu, ka man patiešām ir jāceļas agrāk, jāmācas Likums un jāizpilda vingrojumi, vairs nav laika to atlikt. Es biju apņēmusies mainīt situāciju, vienojos ar kādu praktizētāju, ka palīdzēsim viena otrai. Sākumā mēs abas cēlāmies agrāk, lai mācītos Likumu un izveidotu labu pilnveidošanās vidi. Iespējams, ka mēs nespēsim piecelties tajā laikā, par kuru vienojāmies, taču mēs viena otrai apsolījām, – kas spēs piecelties, tā zvanīs otrai. Mēs turpinājām to darīt vienu dienu, otru dienu... nedēļu. Mums abām bija liela vēlme atrisināt problēmu un celties no rīta agrāk. Apmēram pēc divām nedēļām mums pievienojās vēl viena praktizētāja, tad lēnām sākām celties savlaicīgi. Pēc kāda laika mums pievienojās vēl citi trīs praktizētāji. Mēs apņēmāmies agri no rīta raidīt taisnās domas, pēc tam izpildīt vingrojumus un mācīties Likumu. Tagad mēs regulāri bijām 6 cilvēki, kuri no rīta mācījās Likumu. Tagad es varu dzirdēt modinātāju un laikus piecelties. Šajā procesā es sajutu, ka, lai pilnveidotos, ir vajadzīga spēcīga vēlme un gribasspēks, kā arī neatlaidība. Nav cita ātra ceļa, kā tikai neatlaidība. Mēs to izdarījām solīti pa solītim, iedrošinot viens otru un veidojot pozitīvu lauku. Es sapratu, ka pilnveidošanās ir ne tikai kaut kā nozīmīga veikšana, bet gan saplūšana ar Īstenības, Labestības un Pacietības īpašību ikdienas dzīvē un atbrīvošanās no pieķeršanām soli pa solim.

2. Izlaušanās no cilvēciskajiem priekšstatiem

Pagājušajā gadā mainījās darba apstākļi, un es devos uz Amerikas Savienotajām Valstīm, lai piedalītos jaunā projektā. Ierodoties ASV, mans pirmais pārbaudījums bija saistīts ar laiku. Man jau no bērnības bija izveidojies paradums darīt lietas ļoti lēni, man nav laika izjūtas. Es atklāju, ka ASV darba temps ir kā robotam, cilvēki var strādāt kā mašīnas ar mazāku atpūtu, bet ar augstu efektivitāti.

Atrodoties tur tikai trīs dienas, es jau biju apjukusi. Man uzticētā darba slodze vairāk nekā divas reizes pārsniedza manas parastās spējas un atvēlētais laiks bija tikai puse no tā laika, kuru es parasti veltīju tāda paša apjoma darba paveikšanai. Es patiešām nezināju, kā to izdarīt, es domāju, ka nespēšu pabeigt uzdevumu savlaicīgi, un vēl es domāju, ka darbu organizācija ir gaužām nesaprātīga. Vēlāk praktizētājs paskaidroja iemeslu, kāpēc darbu grafikam ir jābūt tieši šādam, jo tam bija jāatbilst Shen Yun reklāmas veicināšanas grafikam, jo liela darba daļa bija tieši saistīta ar Shen Yun. Man bija jāpieņem darba organizācijas kārtība, bet nebija nevienas idejas, kā izpildīt uzdevumu ierobežotā laika periodā. Es biju tik noraizējusies un jutu, ka viss mans ķermenis katru dienu it kā deg, ķermeņa temperatūra bija īpaši augsta, un viss mans ķermenis jutās tā, it kā tiktu dedzināts alķīmijas krāsnī. Praktizētāja, kas strādāja ar mani, bija ātra un ar augstu produktivitāti. Domāju, ka viņa bija pārsteigta, kā uz zemes var būt tāds lēnīgs cilvēks kā es. Es domāju, ka viņas pacietība patiešām tika pilnveidota tajā laikā, kad viņa strādāja ar mani.

Šajā laikposmā es katru dienu darīju trīs lietas, mans prāts bija ļoti skaidrs, visu varēju paveikt ātrāk nekā parasti, taču vēl nebija iespējams tikt galā ar uzdevumu. Katru dienu sāku strādāt no brīža, kad atvēru acis, un turpināju, līdz acis vērās ciet. Mana efektivitāte brīnumainā veidā nepalielinājās, un uzdevumi netika pabeigti saskaņā ar grafiku. Es biju pavisam nomākta. Reiz, gatavojot ātrās nūdeles, tās piededzināju, citu reizi, neuzmanīgi kāpjot pa kāpnēm, novēlos lejā. Mana sirds cieta daudz vairāk par fiziskām sāpēm. Dažreiz likās, ka vairs nevaru izturēt, mans ķermenis un prāts vairs nespēj to paciest. Es biju pilnīgi iestrēgusi priekšstatos par laiku un ļoti baidījos no laika.

Kādu rītu, pirms piecēlos, vēl pusnomodā un pusmiegā, manā apziņā parādījās rindkopa no “Džuaņ Faluņ”: “Kādu cilvēku piesēja pie gultas, satvēra viņa roku un teica, ka nolaidīs asinis. Pēc tam aizsēja viņam acis, ar kaut ko viegli novilka pa roku (taču nebūt ne līdz asinīm), un tad atvēra ūdens krānu, lai viņš dzirdētu piloša ūdens skaņu. Cilvēks, domādams, ka pil viņa asinis, drīz vien nomira. Patiesībā pilēja ūdens no krāna, nevis asinis, un par nāves iemeslu kļuva viņa psiholoģiskais stāvoklis.” (Džuaņ Faluņ, Sestā lekcija, “Cjigun psihoze”) Teikuma vārdi “par nāves iemeslu kļuva viņa psiholoģiskais stāvoklis” lidinājās manās domās. Pēkšņi es sapratu – ja psiholoģiskie faktori var izraisīt cilvēka nāvi, tad cilvēks var dzīvot, ja viņš izmainīs savu domāšanas veidu. To pašu var attiecināt uz manu situāciju: ja es mainīšu savu domāšanu un nedomāšu, ka esmu lēnīgs cilvēks un lēni rīkojos, un neatzīšu, ka nevaru pabeigt uzdevumu laikus, un, ja šo lietu ir iekārtojis Skolotājs, tad ir jābūt izejai.

Es uzreiz piecēlos no gultas un uzsāku darbu ar pozitīvu attieksmi. Strādājot ar tādu pašu ikdienas darba slodzi, kāda man bija uzlikta, es nedomāju par laiku, vienkārši koncentrējos uz to, kā to soli pa solim izdarīt. Dienas beigās es pirmo reizi atklāju, ka esmu paveikusi visus uzdevumus. Šajā naktī es jutos īpaši atbrīvota un vairāk nebaidījos no laika.

Mana efektivitāte uzlabojās, jo izmanījās mani priekšstati. Šķita, ka ierobežotais laiks kļuvis ilgāks un tas ļāva man pabeigt darbu. Šī pieredze man sniedza milzīgu iedrošinājumu – es varu to izdarīt. Kopš tā laika esmu sākusi apzināti mainīt daudzus citus savus priekšstatus.

3. Atbrīvošanās no ego

Tā kā man bija darba pieredze, mani nozīmēja kā grupas vadītāju, es gribēju, lai viss darbs tiktu veikts saskaņā ar manām idejām. Taču dažādiem praktizētājiem ir atšķirīgs viedoklis par kādu konkrētu jautājumu. Es tiecos kontrolēt citus, lai darītu lietas saskaņā ar manām idejām, kas radīja lielus konfliktus. Arī draugi praktizētāji nevarēja mani saprast. Man neizdevās sazināties ar draugiem praktizētājiem savlaicīgi, un tas radīja plaisu starp mums, un darbs virzījās uz priekšu ļoti lēni.

Saskaroties ar sarežģītu situāciju un ar konfliktiem starp praktizētājiem, es izgāju cauri sirdi plosošam un mokpilnam sevī skatīšanās procesam. Visbeidzot es atklāju savu spēcīgo ego, kas ilgu laiku bija noslēpts. Es vienmēr domāju, ka manas idejas ir gudras, uzmanīgi neuzklausīju viedokļus, kas neatbilda maniem, vienmēr centos pārliecināt citus, kad bija dažādi viedokļi. Daloties pieredzē ar citiem, man bija priekšnieka mentalitāte un cīņas gars, bieži runāju pamācošā tonī. Es vienmēr gribēju, lai citi sadarbotos ar mani un visu aplūkoju no egoistiska skatpunkta.

Atrodot šīs pieķeršanās, es patiešām sapratu, ka man ir būtiski jāmaina sava pilnveidošanās. Šīs pieķeršanās nav mans patiesais es. Lai atpazītu un atbrīvotos no šīm pieķeršanām, pirmais solis bija mainīt savu domāšanas veidu. Viena atsevišķa cilvēka idejas nevar būt ideālas un visaptverošas. Kad kaut ko darām saskaņā ar personiskām idejām, tad tas nav tas, ko vēlas Skolotājs. Skolotājs grib, lai sekotāji atbrīvotos no egoisma un harmonizētu vienoto ķermeni. Es sapratu, ka, vienīgi atbrīvojoties no egoisma un iekļaujot mūsu visu labās idejas, tikai tad būs iespējams labi izpildīt uzdevumu.

Es atklāju, ka es runāju ne tamdēļ, lai citi kaut ko saprastu, bet gan vienkārši tamdēļ, lai dižotos ar savām zināšanām. Katrs vārds sakņojās egoismā. Es nolēmu visiem līdzekļiem atbrīvoties no šī ego, sākot ar taisno domu raidīšanas ilguma un biežuma palielināšanu katru dienu. Un tad notika brīnums – mans mobilais tālrunis ļoti bieži atskaņoja taisno domu signālu, pat ja nebija uzstādīts atgādinājums. Es par to pārāk daudz nedomāju, taču vēlāk sapratu, ka praktizētājam nekas nenotiek nejauši. Tas bija Skolotājs, kurš man atgādināja vairāk raidīt taisnās domas. Pēc manu taisno domu nostiprināšanās, mana domāšana kļuva skaidrāka. Man bija daudz vieglāk notvert katru nepareizo priekšstatu. Tiklīdz egoisms parādījās, es tūlīt varēju to atpazīt un teicu Skolotājam, ka man nav taisnība, man nevajag šos nepareizos priekšstatus. Es nekavējoties likvidēju tos, raidot taisnās domas.

Es arī atvainojos praktizētājiem, ar kuriem iepriekš man bija konflikti, un padalījos ar savu pieredzi. Es atzinu, ka šīs problēmas radīja mans ego. Es aicināju praktizētājus, kad vien viņi to redz, uzreiz norādīt uz manām pieķeršanām, lai es varētu no tām ātri atbrīvoties. Mēs visi dalījāmies pilnveidošanās pieredzē. Es viņiem vaicāju, kāds ir labākais saziņas veids un kā es pirms tam esmu viņus apgrūtinājusi. Pēc vaļsirdīgās pieredzes apmaiņas es jutu, ka starp mums esošā plaisa pazūd. Viņi man teica, ka bieži vien neesot sapratuši, ko es cenšos darīt, viņi nevarēja nolasīt manas domas un tikpat kā nesaprata, kā un kad ar mani sadarboties.

Es sapratu, ka tad, kad mēs strādājam kopā vienā projektā, vissvarīgākais ir iepriekš pilnvērtīgi sazināties vienam ar otru. Mums jebkurā brīdī jāapzinās vienam otra panākumus un situācija, tādējādi mēs visi varam būt vienā līmenī. Es sāku dalīties ar idejām, kā darīt lietas, vienlaikus ieklausoties viņu uzskatos, lai mēs varētu veidot labāku ideju, un vienmēr pievēršot uzmanību citu spējām un piedāvājot palīdzību, kad vien tas bija nepieciešams. Mēs visi palīdzējām viens otram pilnveidoties, savlaicīgi novērst konfliktus un izlabot kļūdas. Drīz pēc tam lietas, ko mēs iepriekš nespējām pabeigt, tika brīnumainā veidā pabeigtas, rezultāti bija daudz ideālāki, un vide harmonizējās. Es patiešām sapratu, ka visas lietas šajā pilnveidošanās procesā bija labi izkārtojis Skolotājs, nav vajadzības pārlieku raizēties, kā arī nav iespējams, ka viens cilvēks var izdarīt visu. Mums vienkārši jāiet ceļš, ko izkārtojis Skolotājs, un jāsadarbojas vienam ar otru. Ja uzdevums nav bijis uzticēts tev pašam, tad nebija nepieciešams pārņemt cita cilvēka darbu tāpēc vien, ka uztraucaties par viņa pilnveidošanās stāvokli. Visas lietas, ko izkārtojis Skolotājs, ir tās vislabākās.

4. Negatīvās domāšanas maiņa un pozitīvas attieksmes saglabāšana

Reiz iknedēļas sanāksmē praktizētāja norādīja, ka man ir pārāk daudz negatīvās domāšanas, un, ka katru reizi, kad viņa dalījās ar mani pieredzē, viņa jutās ļoti nomākta. Es biju pārsteigta. Ja jau mana domāšana izraisīja tik lielu negatīvu ietekmi uz praktizētājiem, tad kāds gan manī bija šīs negatīvās substances galvenais cēlonis? Es sāku pievērst uzmanību ikvienai savai domai. Es atklāju, ka bieži vien mēdzu saskatīt trūkumus gandrīz it visā. Manas domas patiešām bija ļoti negatīvas, tā, it kā ieejot tumšā telpā, viss, ko es redzēju, bija negatīvs.

Es neapzināti mēdzu sūdzēties par daudzām lietām, komentēju problēmu kaudzi, bet citi nevēlējās mani uzklausīt. Es nebiju atbildīgā persona, tāpēc manas piezīmes nepalīdzētu problēmu risināšanai, bet dažkārt pat radītu nākamos konfliktus. Tāpēc nolēmu runāt mazāk, un darīt vairāk, un vienkārši labi paveikt man uzticētos darbus. Es negribēju kaut ko teikt, lai gan jutu, ka ir labāks veids kā paveikt lietas. Es jutu, ka ir grūti kaut ko mainīt, ja jau visi citi darīja tādā veidā, tad kāpēc gan traucēt. Es pat atmetu vēlmi mēģināt to paveikt citādā veidā. Tomēr, kad lietas darīja citi, es vienmēr varēju atrast daudz problēmu. Reiz, kad praktizētāja pabeidza darbu un lūdza manu atsauksmi, es neko neteicu, jo viss tas, ko es redzēju, bija problēmas, un es nezināju, ko teikt. Es domāju, ka neko nesakot, es izvairīšos no konfliktiem, bet praktizētāja tobrīd bija dusmīga uz mani. Viņa norādīja, ka kopš tā brīža, kad ienācu istabā, es visu laiku raucu pieri, un šķita, ka esmu nelaimīga un neapmierināta ar visu, un ka viņa ir apbēdināta, kad redz mani tādu. Es neapzinājos, ka visu laiku esmu drūma. Praktizētāja nejauši mani nofotografēja, un, aplūkojot fotogrāfiju, man bija liels pārsteigums. Cilvēks uz fotogrāfijas izskatījās noraizējies, ļoti noguris, ar neizteiksmīgu acu skatienu. Kā gan tā var izskatīties cilvēks, kurš pilnveidojas Dafa? Tolaik, kad saņēmu Likumu, es patiešām biju laimīga. Es atradu Skolotāju, es biju ļoti priecīga, lai arī neko nesapratu. Visu dienu es plati smaidīju. Kā un kad es kļuvu par tādu drūmu cilvēku? Pēc tik daudzu gadu pilnveidošanās, biju kļuvusi arvien vairāk neapmierināta, arvien vairāk un vairāk ieslīgu cilvēciskos priekšstatos, un kāpēc biju zaudējusi sajūtu pilnveidoties no visas sirds, kāda man bija sākumā?

Pilnveidojoties Dafa, pilnveido Īstenību, Labestību un Pacietību un pārbauda savu atbilstību Likumam. Man vienmēr ir pieķeršanās darīt lietas perfekti, pieķeršanās kaut ko darīt, nevis pilnveidot sevi Likumā, pārāk daudz uztraucos par to, ka dzīvās būtnes nevar tikt izglābtas, ja viss netiek paveikts perfekti. Patiesībā tie visi ir mani cilvēciskie priekšstati. Visu dara Skolotājs. Mums pašiem vienkārši ir jāievēro Likuma prasības, un jāvadās pēc Īstenības, Labestības un Pacietības normām. Ja mēs šoreiz netikām ar to galā, tad nākamreiz mēģinām to izdarīt labi. Pieliekam pūles, lai pārbaudītu katru mūsu priekšstatu, nepieķeramies lietām kā tādām, saglabājam pozitīvu attieksmi, vienkārši raugāmies uz praktizētāju labajiem aspektiem, uzņemamies atbildību, ja kaut kas nav paveikts labi, risinām problēmas, kuras esam pamanījuši, un tad mēs katru dienu pamanīsim uzlabojumus.

Lietas, ko daru, ir gandrīz tādas pašas kā iepriekš, bet mana mentalitāte tagad ir atšķirīga. Neesmu pieķērusies tam, kas ir pareizs un kas ir nepareizs, es varu pieņemt kritiku, pat ja neesmu pieļāvusi kļūdu. Lai arī kas notiktu, nekas nav nejauši. Ja kaut kas nav paveikts labi, tādā gadījumā es mainu domāšanas veidu un vēlreiz daru to labi. Domāšanas veids kļuvis vienkāršāks, un pieķeršanās ir atmestas, tāpēc daudzas lietas notiek labi.

Bieži vien es biju neapmierināta ar citiem, kritizējot viņus par šo vai to. Patiesībā tās bija manis pašas pieķeršanās, kas tika aizskartas. Kad pieķeršanās tiek atmestas, citi joprojām ir tādi paši, bet es pati palieku mierīga. Pilnveidošanās ir mūsu pašu darīšana, tikai skatoties sevī un mainot pašiem sevi, problēmas var patiešām atrisināt.

Ilgāku laiku atrodoties projektā, es atklāju, ka projekta veiksmes galvenais faktors nav individuālās spējas. Protams, individuālās spējas ir svarīgas, bet ne kritiskas. Patiešām galvenais faktors ir veidot vienotu ķermeni ar vaļsirdīgu pieredzes apmaiņu starp praktizētājiem. Tādam cilvēkam, piemēram, kā man, kas nācis no kontinentālās Ķīnas, faktiski tas nav viegli. Kā pieminēja Skolotājs, rietumnieki, kaut arī viņi tik tikko pazīst viens otru, var runāt viens ar otru par jebko, ieskaitot ģimenes un privātās lietas. Lai kā, tomēr es uzaugu kontinentālajā Ķīnā un kopš bērnības mācījos no ķīniešu teiciena “izvairīties sāpināt citus, bet aizsargāties no tiem, kas mēģina sāpināt tevi”. Pēc pieciem Francijā pavadītajiem gadiem es pamazām sapratu, ka mana domāšana ir atšķirīga no franču tautas domāšanas. Mana pašaizsardzība ir ļoti spēcīga, tā man ir kļuvusi dabiska un grūti apzināma. Patiesībā, katrs mans izteiktais vārds, un katra mana noformulētā doma izrietēja no šīs spēcīgās pašaizsardzības sistēmas.

Dēļ šīs pašaizsardzības izpausmes, citiem likās, ka neesmu patiesa, un ka es nerūpējos par citiem. Citi nezina, par ko tu domā, un tu arī neesi gatavs Likuma mācīšanās grupā ar atklātu sirdi dalīties pieredzē un izpratnē. Vecie spēki var viegli izmantot šo iespēju un radīt plaisu starp mani un citiem praktizētājiem. Kad es atklāju šo dziļi iesakņojušos pieķeršanos, es raidīju taisnās domas ilgāku laiku, bet acīmredzams efekts izpalika. Parastā situācijā es varētu apzināties šo pieķeršanos, bet, tiklīdz kaut kas notiek, es atkal iekrītu pašaizsardzībā. Likās, ka vispār nav nekādu uzlabojumu. Es jutos ļoti nomākta.

“2014. gada Likuma konferencē Ņujorkā” Skolotājs teica: “Tie, kuri nāk no ļaunās partijas valsts, ārkārtīgi rūpējas par savu drošību un viņiem ir ārkārtīgi liela vēlēšanās izteikt savu viedokli dažos jautājumos, turpretim cilvēki ārpus Ķīnas nemaz nav tādi.” (Likuma izklāsts Pasaules Faluņ Dafa dienā) Konferencē es izplūdu asarās. Es klusām zvērēju Skolotājam, ka šogad man ir jāatbrīvojas no pašaizsardzības mentalitātes.

Katru reizi, kad es raidīju taisnās domas, es pievērsu lielu uzmanību ikvienai savai domai un pārbaudīju, vai tā nav pašaizsardzības vai savtīga doma, un to atmetu, tiklīdz tā uzradās. Lēnām šī pieķeršanās kļuva vājāka un vājāka. Es arī sāku atklāti dalīties ar draugiem praktizētājiem un ieguvu citu praktizētāju uzticību.

Gandrīz katru gadu Shen Yun uzvedumos bija stāsts no romāna “Ceļojums uz Rietumiem”. Daži praktizētāji jokoja, ka situācija Dafa projektā ir ļoti līdzīga viņu ceļojumam uz Rietumu Paradīzi, lai iegūtu Svētos Rakstus. Tur bija grupas līderis mūks Tans, kam virspusēji bija ierobežotas spējas, grupas dalībnieks Pērtiķu Karalis, kam bija spēcīgas personīgās spējas, Cūķis, kam bija daudz pieķeršanos, un Smilšu mūks, kurš smagi strādāja un nesūdzējās. Visi praktizētāji arī līdzīgi dara lietas, glābjot dzīvās būtnes, – viņi ir vienotā ķermenī neatkarīgi no tā vai darbojas vienā vai dažādos projektos, – mēs visi ejam pa Likuma izlabošanas ceļu. Ir praktizētāji ar spēcīgām spējām, un daži no tiem ir praktizētāji, kas smagi strādā, kā arī ir daži ar daudzām pieķeršanām. Taču mēs visi esam Dafa sekotāji, mums ir savi pienākumi, mēs visi atrodamies šīs cilvēku pasaules juceklī un nevaram redzēt savas spējas. Bet mēs esam draugi praktizētāji, kuri iet vienu un to pašu ceļu, mums ir jābūt tuvākiem vienam ar otru. Mēs kopīgi uzturam savu pilnveidošanās vidi un palīdzam viens otram pilnveidoties.

Patiesībā, gadiem ilga pilnveidošanās šajā laicīgajā pasaulē ir attīrījusi mūsu pašu domāšanu, un, izmantojot Likumā iegūto gudrību, ir apstiprināts Fa un glābtas dzīvās būtnes. Ceru, ka varam strādāt kopā, lai novērstu mūsu nepilnības, izveidot vienotu ķermeni, kļūt par tuviem biedriem, būt uzcītīgi un kopā izpildīt mūsu solījumus, ko esam devuši aizvēsturiskos laikos.

Iepriekšminētā ir tikai mana pilnveidošanās pieredze manā ierobežotā līmenī. Lūdzu, ar labestību norādiet, ja kaut kas nav atbilstošs.

Avots: http://www.clearharmony.net/articles/a112237-No-Trivial-Matters-in-Cultivation.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.