Budas Milarepa pilnveidošanās stāsts (9. daļa)

(Turpinājums no 8. daļas)

"Pagāja vēl viens gads, un visas manas drēbes bija galīgi novalkātas. Pat ādas mētelis, ko tante man iedeva par zemes pārdošanu, bija jau kā līķa āda. Es domāju sašūt to kopā, lai izveidotu spilvenu uz kā sēdēt, bet tad nodomāju, ka cilvēka dzīve ir īslaicīga un neparedzama. Iespējams, ka es varu nomirt pat šonakt, tāpēc labāk pavadīt šo laiku meditējot. Tāpēc es nonēsāto apģērbu paliku sev apakšā, ķermeņa apakšdaļu apsedzu ar to, kas pagadījās pa rokai, un augšdaļu apklāju ar nodriskātu auduma gabalu, kas bija palicis no grauzdēto miežu miltu maisa, ar skrandaino audumu nosedzot ķermeņa daļas, kurām tas visvairāk bija vajadzīgs. Bet auduma gabals bija pārāk noplīsis un vecs, to nebija iespējams izmantot. Es padomāju, ka varētu to salāpīt, bet man nebija adatas vai diega. Galu galā es no zāles noviju virvi, lai sasietu šīs trīs lietas kopā, aptinot tās ap sava ķermeņa augšdaļu un vidukli. Arī ķermeņa apakšdaļa bija mazliet apsegta. Tādā veidā man izdevās palikt tur ilgāk. Vakarā ādas mēteli un skrandaino paklājiņu es izmantoju guļvietas sataisīšanai. Katru dienu es turpināju meditēt, un tā pagāja vēl viens gads.

Kādu dienu es izdzirdēju cilvēku radītu troksni. Pie alas pienāca vairāki cilvēki. Ieskatījušies alā un ieraudzījuši zaļu kaudzi cilvēka veidolā, viņi nobijās un kliedza: "Spoks! Spoks!" Viņi pagriezās un skrēja, atpakaļ neatskatoties. Cilvēki, kas nāca aiz viņiem, neticēja viņiem un vaicāja: "Kā tur var būt spoks gaišā dienas laikā? Vai jūs skaidri redzējāt? Iesim paskatīties." Pienākuši tuvāk, viņi ieskatījās alā un arī nobijās. Es sacīju: "Neesmu spoks. Esmu praktizētājs, kas šajā alā meditē." Pēc tam es izstāstīju viņiem visu savu stāstu.

Sākumā viņi man neticēja. Rūpīgi izpētījuši alu un neatraduši neko citu, kā vien nātres, viņi man noticēja un iedeva daudz grauzdētu miežu miltu un gaļas. Viņi teica: "Mēs patiešām apbrīnojam tādus praktizētājus kā jūs. Lūdzu, palīdziet mūsu nogalināto dzīvnieku dvēselēm atrast mieru un likvidējiet mūsu grēku karmu." Viņi ar cieņu man paklanījās un aizgāja.

Šī bija pirmā reize visu šo gadu laikā, kad man bija cilvēku gatavots ēdiens, un es biju ļoti priecīgs. Es pagatavoju gaļu un to apēdu, un ķermeni uzreiz pārņēma ļoti laba sajūta. Mana veselība uzlabojās, gudrība pieauga, un izpratne par dharmu padziļinājās un paplašinājās. Turklāt tagad svētlaimīgais tukšuma stāvoklis, bija citādāks nekā agrāk. Es domāju: "Ja kāds var sarūpēt ēdiena bļodiņu īstenam praktizētājam, tad viņa nopelns un tikums ir daudz lielāks nekā dāsns dārglietu un naudas ziedojums meistariem, kas dzīvo kā prinči laicīgajā pasaulē. Daudzi cilvēki bez vajadzības palīdz bagātajiem, kamēr tikai daži atbalsta nabadzīgos patiesā vajadzībā. Cik žēl!"

Es ēdu miltus un gaļu ļoti taupīgi. Pagāja kāds laiciņš, un atlikušajā gaļā, kas sāka bojāties, savairojās kāpuri. Es jau grasījos kāpurus nolasīt, lai gaļu apēstu, Bet apdomājot to, sapratu, ka tas ir pret Bodhisatvas priekšrakstiem, jo nevajadzētu atņemt kāpuriem ēdienu. Tā es atkal sāku ēst nātres.

Kādu nakti alā ielavījās zaglis, kurš gribēja nozagt man ēdienu un mantas. Redzot, kā viņš taustās visapkārt, es nespēju novaldīt smieklus un sacīju: "Ei, draugs, es pat dienas laikā šeit neko nevaru atrast. Kā tu domā kaut ko atrast šeit naktī?" Zaglis par to padomāja un pasmējās kopā ar mani. Viņš bija ļoti samulsis un klusi aizlavījās.

Pagāja vēl viens gads. Mednieki no mana dzimtā Kjangatsas ciemata nebija neko noķēruši un bija nonākuši pie ieejas manā alā. Ieraudzījuši mani tur sēžam kā skeletu, sarāvušos zaļā kaudzītē, apsegušos ar trim auduma gabaliem, viņi satraukumā drebot, pavērsa pret mani savus lokus un trīcošā balsī jautāja: "Vai tu esi cilvēks, spoks, dzīvnieks vai ēna? Katrā ziņā tu izskaties pēc spoka!"

Es noklepojos un atbildēju: "Esmu cilvēks, nevis spoks."

Viņi izdzirdēja manu balsi, un kāds, kurš mani pazina, jautāja: "Vai tik tu neesi Topaga?"

"Jā, es esmu Topaga."

"Ak! Vai tu varētu iedot mums ko ēdamu? Mēs visu dienu medījām, bet neko nenoķērām. Ja tu tagad varētu mums kaut ko aizdot, mēs vēlāk atdotu daudz vairāk."

Es teicu: "Diemžēl, man nav nekā, ko jums iedot."

"Ak, tas nekas. Vienkārši iedod mums kaut ko no tā, ko tu ēd."

"Man ir tikai nātres. Lūdzu, iekuriet ugunskuru, lai varat tās uzvārīt."

Dzirdot manus vārdus, viņi iekūra uguni, lai pagatavotu nātres. "Mums vajag nedaudz sviesta, ko savārīt kopā ar nātrēm," viņi sacīja.

"Es vēlētos, lai man būtu sviests, bet tas izbeidzās jau pirms vairākiem gadiem. Jebkurā gadījumā, nātrēs ir eļļa."

"Tādā gadījumā, vai tu, lūdzu, varētu iedot mums kādas garšvielas?"

"Es jau daudzus gadus neesmu lietojis garšvielas. Nātrēm ir savs aromāts."

Mednieki teica: "Tad iedod mums vismaz nedaudz sāls."

Es atbildēju: "Es jums iedotu sāli, ja man tā būtu. Es jau daudzus gadus dzīvoju bez sāls. Nātrēs ir sāls."

Mednieki man sacīja: "Tas, ko tu valkā un ko tu ēd, nekam neder. Tā nav cilvēka dzīve. Pat ja tu būtu kāda kalps, tev būtu vismaz pietiekami daudz ēdiena, ko ēst, un siltas drēbes, ko valkāt. Ak! Ak! Visā pasaulē neatrast tādu, kas būtu trūcīgāks un nožēlojamāks par tevi."

Es teicu: "Lūdzu, nesakiet tā. Esmu vislaimīgākais un veiksmīgākais cilvēks starp visiem cilvēkiem. Es iepazinos ar izcilo tulkotāju meistaru Marpu un saņēmu norādījumus, kā vienas dzīves laikā sasniegt Budas stāvokli. Dzīvojot vientulībā šai kalnā un atmetot domas par pasaulīgo dzīvi, es praktizēju meditāciju, lai sasniegtu Samādhi. Gods, slava, cieņa, apģērbs, ēdiens, nauda vai manta — nekas nespēj skart manu sirdi. Tas ir tāpēc, ka esmu apvaldījis visas savas pasaulīgās rūpes un raizes, tieksmes un kārdinājumus. Šajā pasaulē nav otra tik drosmīga cilvēka kā es. Jūs visi dzīvojat zemē, kur plaukst Budas dharma, bet jums nav ne mazākās intereses klausīties dharmu, kur nu vēl to praktizēt. Visu šo dzīvi jūs esat aizņemti pastrādājot noziegumus un ļaundarības, neraizējoties par to, cik dziļa ir elle un cik ilgi jūs tur paliksiet. Tādi cilvēki, kā jūs, ir visnelaimīgākie un nožēlojamākie pasaulē! Es savā sirdī vienmēr esmu bezrūpīgs un laimīgs. Un tagad ļaujiet man nodziedāt jums dziesmu par pilnveidošanās prieku."

Ziņkāres pārņemti, viņi klusi un ar lielu interesi klausījās manā dziesmā:

"Dārgais, žēlsirdīgais meistar Marpa,
es veltīšu savu dzīvi jūsu glābšanai;
No Milas, joga, kas dzīvo šeit Drakara Taso alā.
Meklējot augstāko Bodhi,
es atsakos no savas dzīves, apģērba un pārtikas;
apakšā mazs, plāns paklājiņš, tas ir prieks,
augšā kokvilnas mētelis, tas arī ir prieks.
Meditācijas lenta cieši ap mani ir prieks,
nav bada vai aukstuma, iluzorajam (fiziskajam) ķermenim ir prieks;
Pasaulīgu domu pārtraukšana ir prieks,
nekas netraucē, tas nozīmē prieku.
Šeit un tur ir prieks,
man viss ir prieks;
Zemākais pamats ir tālu no dharmas,
es to daru, lai gūtu labumu sev un citiem.
Pilnveidošanās ir augstākais prieks,
jūsu žēlums pret mani ir smieklīgs;
Saule jau rietumos dodas lejā,
kungi, jums laiks steigties mājās.
Es nezinu, kad mana dzīve beigsies,
nav laika bezjēdzīgām runām;
Esmu šeit, lai veiksmīgi sasniegtu Budas stāvokli,
palikt vienam alā, ir mana laime."

Klausoties manos vārdos, mednieki sacīja: "Tev patiešām ir lieliska balss! Tie prieki, ko tu minēji, varētu būt īsti, bet tas nav tas, ko mēs varētu paveikt. Ardievu!" Un visi devās lejā no kalna.

Manā dzimtajā Kjangatsas ciemā katru gadu notika lieli svētki, lai atzīmētu māla Budas statuju pabeigšanu. Šī gada saieta laikā visi šie mednieki dziedāja manu dziesmu par prieku, ko sniedz pilnveidošanās. Visi slavēja dziesmu, sakot, ka tā tiešām ir laba. Arī mana māsa Peta bija devusies uz turieni ubagot. Dzirdot dziesmu, viņa sacīja: "Šo dziesmu droši vien uzrakstījis Buda!"

Mednieks iesmējās un sacīja: "Ha! Ha! Nezinu, vai tā ir no Budas vai dzīvas būtnes. Bet tavs izkāmējušais brālis Topaga to nodziedāja, būdams tuvu bada nāvei!"

Peta atbildēja: "Tēvs un māte nomira ļoti agri, un visi radi un draugi kļuva par ienaidniekiem. Mans brālis nekur nav atrodams, un man ir atlicis vien skarbais liktenis – būt ubadzei. Bet jūs par mani smejaties. Kā jūs varat būt tik cietsirdīgs?" un sāka šņukstēt. Dzese arī bija šajos svētkos. Ieraugot raudošo Petu, viņa teica: "Lūdzu, neraudi. Lūdzu, neraudi. Šī dziesma varētu būt nākusi no tava brāļa. Es redzēju viņu pirms dažiem gadiem. Kā būtu, ja tu dotos uz Drakar Taso alu, lai paskatītos vai tas nav viņš. Es varu iet tev līdzi."

Peta piekrita. Viņa paņēma savas žēlastības dāvanas – pudeli vīna un mazliet grauzdētus miežu miltu, ko viņai bija iedevuši lamas, un devās uz Drakar Taso alu.

Nonākusi pie ieejas alā, Peta ieskatījās iekšā. Tā viņa ieraudzīja mani tur sēžam – ar iegrimušām, kā divas bedres, acīm, un kauliem, kas izspiedušies uz āru, kā kalnu smailes. Man vairs nebija miesas, tikai kauli un āda. Mati bija gari un sapinkojušies, tie krita pār muguru, un visas ķermeņa poras bija zaļas. Manas rokas un kājas bija izžuvušas un šķita, ka tūlīt pārlūzīs. Domādama, ka tas ir spoks, Peta nobijās un grasījās bēgt. Tad viņa atcerējās vārdus "tavs izkāmējušais brālis Topaga... tuvu bada nāvei." Tāpēc viņa ar aizdomām jautāja: "Vai tu esi cilvēks vai spoks?"

"Esmu Mila Topaga!"

Pazinusi manu balsi, viņa metās iekšā, apkampa mani, un iesaukusies: "Brāli! Brāli!" zaudēja samaņu.

Redzot, ka tā ir mana māsa Peta, mani pārņēma dalītas jūtas – skumjas un prieks. Bija vajadzīgs ilgs laiks, lai vestu viņu pie samaņas. Viņa aizklāja seju ar rokām un raudāja: "Māte tik ļoti pēc tevis ilgojās, ka nomira. Neviens ciematā negribēja man palīdzēt. Es ļoti cietu, un man nācās klaiņot apkārt ubagojot. Es vienmēr domāju par to, vai mans brālis ir miris vai tomēr dzīvs? Ja viņš ir dzīvs, tad viņam ir jābūt laimīgai dzīvei. Kas būtu domājis, ka tu kļūsi tāds? Vai šajā pasaulē ir kāds vēl nožēlojamāks par mums abiem?" Saukdama tēva un mātes vārdus, viņa skaļi raudāja, sita pie krūtīm un dauzīja kājas.

Centos viņu mierināt, bet man tas neizdevās. Tad, skumju pārņemts es nodziedāju māsai Petai mierinājuma dziesmu, kurā izskaidroju viņai, kā šī nožēlojamā dzīve ved mani uz apskaidrību.

Peta sacīja: "Ja tā ir, tad tas, ko tu dari, ir lieliski, bet neesmu pārliecināta, ka es tam ticu. Ja tas, ko tu teici, ir taisnība, kāpēc citi dharmas praktizētāji nav līdzīgi tev? Pat ja tie nav pilnībā tādi paši kā tu, būtu jābūt vismaz kaut kādām līdzībām. Es pat nekad neesmu dzirdējusi par šādu praksi, ar kuru tu nodarbojies." To sacījusi, viņa man iedeva vīnu un ēdienu. Paēdis, es uzreiz sajutu gudrību un skaidrību. Tajā naktī mana prakse ievērojami uzlabojās.

Kad Peta nākamajā rītā aizgāja, mans ķermenis un prāts piedzīvoja vēl nebijušu laimi, kā arī asas sāpes. Dvēseles stāvoklis mainījās no laba uz sliktu, prātā nāca dažādas domas. Lai gan es centos koncentrēties un iegrimt meditācijā, tas nepalīdzēja. Pēc dažām dienām Dzese atnesa daudz izkarsēta sviesta, labi sagatavotu gaļu un krūku laba vīna. Viņa ieradās kopā ar Petu tieši tajā brīdī, kad biju izgājis pēc ūdens. Kad atgriezos ar ūdeni, viņas samulsa mani ieraugot, jo man nebija gandrīz neviena apģērba gabala, tikai zaļgans, kails ķermenis. Viņas aizgrieza galvas, un pagājušas malā sāka raudāt.

Kad es ienācu un apsēdos, abas man iedeva miežu miltus, sviestu, vīnu un gaļu.

Peta man sacīja: "Brāli, katrā ziņā, tu neizskaties pēc cilvēka. Kā būtu ja tu izietu ārā, lai dabūtu mazliet cilvēka ēdiena? Un es mēģināšu sameklēt tev kādu apģērbu."

Dzese piebilda: "Lai vai kā, tev ir vajadzīgs ēdiens. Es arī padomāšu, kā sagādāt tev kādu apģērba gabalu."

Es teicu: "Es nezinu, kad miršu. Došanās laukā pēc žēlastības dāvanām ir bezjēdzīga laika šķērdēšana. Pat ja es nomirtu no aukstuma vai bada, es būtu zaudējis dzīvību dharmas dēļ un man nebūtu nožēlas. Cilvēks var atteikties no praktizēšanas, steigties pēc drēbēm un ēdiena un smagi strādāt, lai uzkrātu mantu. Var labi ēst, labi ģērbties un baudīt mielastus un dzērienus ar radiem un draugiem. Var pavadīt dzīvi dziedot un pļāpājot par dažādām tēmām, smejoties un jokojot, tas viss attiecas uz cilvēka bezsaturīgo eksistenci. Šāds dzīvesveids iznieko cilvēka vērtīgo dzīvi, un es esmu kategoriski pret to. Tāpēc jums nav jāmeklē man apģērbs, un es nedošos ārā pēc žēlastības dāvanām. Rūpēsimies katrs par sevi!"

Peta atbildēja: "Tas izskatās pēc tā, ka tu pats meklē sev ciešanas. Es nezinu, kā tu spēj justies apmierināts. Izskatās, ka tev nav cita veida, kā sevi mocīt un likt sev vēl vairāk ciest!"

Es teicu: "Priekš manis tam nav lielas nozīmes. Trīs zemākās sfēras, lūk tās ir patiesas ciešanas. Taču dzīvās būtnes viegli pastrādā ļaundarības. To, kas paši rada sev tādas ciešanas, ir tik daudz, ka nav iespējams saskaitīt. Es esmu pilnībā apmierināts ar saviem pašreizējiem apstākļiem." Tad es nodziedāju abām dziesmu par to, kas mani apmierina.

Noklausījusies manu dziesmu, Dzese bija ļoti iespaidota un sacīja: "Tas, ko tu kādreiz teici, ir tieši tas, ko tu tagad dari. Tas patiešām ir apbrīnojami!"

Peta teica: "Lai ko arī brālis teiktu, es patiešām nespēju paciest, ka viņam nav ne drēbju ne ēdiena. Lai vai kā, es dabūšu tev kādu apģērba gabalu. Tu saki, ka savas prakses dēļ nedosies meklēt pārtiku vai apģērbu, un tu neko nenožēlosi pat tad, ja mirsi. Bet, pirms neesi vēl nomiris, man jāizdomā veids, kā sagādāt tev pārtiku un apģērbu."

Tad viņas abas aizgāja.

Pēc ieturēšanās ar labu ēdienu, ciešanu un prieka dzēlieni, kā arī domu traucējumi kļuva arvien stiprāki. Un pēc tam es būtībā nespēju turpināt praktizēt. Es atvēru meistara vēstuli un izlasīju to. Tajā bija dažādi norādījumi par to, kā likvidēt šķēršļus un palielināt priekšrocības, kā arī par to, kā trūkumus pārvērst nopelnos un tikumā. Meistars īpaši atgādināja, ka tagad man vajadzētu ēst labu ēdienu. Pateicoties nepārtrauktajam un smagajam darbam, ko biju ieguldījis praksē, manos enerģijas kanālos uzkrājās fiziskā ķermeņa būtiskākie faktori (zeme, ūdens, uguns un gaiss, kas pazīstami arī kā Četri dižie elementi). Tā kā ēdiens bija pārāk slikts, man nebija enerģijas, lai tos izkliedētu.

Tāpēc es izdzēru mazliet Petas atnestā vīna un apēdu to, ko bija atnesusi Dzese. Sekojot vēstulē dotajiem norādījumiem, es cītīgi trenēju prātu, enerģiju un vizualizāciju. Atvērās nelielie enerģijas kanāli, kā arī centrālais enerģijas kanāls pie nabas. Radās nebijusi svētlaime, skaidrība un no maldīgiem priekšstatiem brīva prāta sajūta. Šis stāvoklis nebija vārdiem aprakstāms. Skaidrā izpratne un apzināšanās par nopelniem un tikumu bija dziļa un absolūta, un tā varēja pārvērst trūkumus par nopelniem un tikumu. Es skaidri izpratu, ka visām dharmām, arī pārdzimšanai un nirvānai, ir karmiska saistība. Ļaundarības noved pie pārdzimšanas, savukārt labestība un atbrīvošanās ved uz nirvānu. Nozīmīgi nopelni un tikums rodas no uzcītīgas praktizēšanas un pareizas rīcības, un tam palīdz arī pārtika un spēcīgi norādījumi vārsmās. Tas viss apvienojas, jo ir nobriedusi iespēja sasniegt absolūtu pilnību. Tādējādi es guvu stingru pārliecību par Mantrajānas priekšrocībām. Es arī dziļi sapratu, ka Petas un Dzeses nopelni un tikums, gādājot man pārtiku, ir neiedomājami. Lai viņām pateiktos, es devu īpašu pateicības solījumu Bodhi.

Es turpināju cītīgi praktizēt pilnveidošanos un pamazām atklāju, ka pēc savas vēlēšanās, dienas laikā spēju mainīt savu ķermeni. Es varēju arī pacelties gaisā un izpaust dažādas pārdabiskās spējas. Naktī, sapņos, es spēju doties uz pasaules virsotnēm un sagraut kalnus. Pēc tam, kad biju pārvērties simtiem dažādos iemiesojumos, es varēju doties uz Budu tīrajām zemēm, lai klausītos dharmu vai izklāstītu mācības neskaitāmām dzīvajām būtnēm. Mans ķermenis spēja ieiet ugunī un ūdenī, un iziet no tiem, un bija spējīgs uz visdažādākākajām neiedomājamām pārdabiskām pārvērtībām. Juzdamies savā sirdī ļoti laimīgs, un turpinot praktizēt, es to visu izmēģināju. Drīzumā, es jau varēju brīvi lidot. Es aizlidoju uz kalna virsotni, kur nodevos tīrai apcerei, un tur es attīstīju vēl nepieredzētu Tumo siltumu.

Atpakaļceļā uz Drakar Taso alu, es lidoju garām nelielam ciematiņam un ieraudzīju tēvu un dēlu, kuri ara lauku. Tēvs bija cilvēks, kurš savulaik atbalstīja manu tēvoci. Viņš turēja arklu, kamēr dēls vadīja arklā iejūgto jaku. Pacēlis galvu, dēls ieraudzīja mani lidojam debesīs un iesaucās: "Tēvs, skaties! Debesīs kāds lido!" Viņš aizmirsa par aršanu un tikai vēroja, kā es lidoju. Tēvs atbildēja: "Ak! Nav vērts skatīties. Njangtsas Kargjenai no Kjangatsas bija dēls – dēmons. Viņš cieta badu, bet nenomira bada nāvē. Cilvēki sauc viņu par dēmonu Milu. Es domāju, ka tas ir viņš. Neļauj viņa ēnai sevi apklāt un turpini art." Lai izvairītos no manas ēnas, vecais savādnieks mētājās šurpu turpu. Dēls sacīja: "Ir tik aizraujoši redzēt, kā dzīvs cilvēks lido! Ja vien es varētu lidot, es būtu gatavs pat nokrist un salauzt kājas." Tā nu viņš, pārtraucis aršanu, turpināja izbrīnīti skatīties uz mani debesīs.

Tajā laikā man bija doma, ka es jau spēju darīt ko tādu, kas dotu labumu dzīvajām būtnēm, un tāpēc man vajadzētu izplatīt dharmu cilvēku vidū. Bet parādījās dievība un sacīja: ''Tev jāseko meistara norādījumam – pilnveidoties visu savu dzīvi, – tā ir labākā lieta, ko vari darīt. Šajā pasaulē nav nekā cita, kas labāk izplatītu dharmu un dotu lielāku labumu dzīvajām būtnēm, kā vien tas, ka tu paktizē dharmu." Es sapratu, ka pavadot visu savu mūžu praktizējot, es varētu kalpot par piemēru nākamajiem praktizētājiem. Tas sniegtu lielu labumu dzīvajām būtnēm un mācīšanas metodēm nākotnē. Tāpēc es nolēmu turpināt meditēt kalnos visu dzīvi.

Tad es nodomāju: ''Esmu te nodzīvojis daudzus gadus. Pamazām par mani ir uzzinājuši arvien vairāk cilvēku. Tas bērns šodien redzēja, kā es lidoju, un es baidos, ka uz šejieni sāks nākt arvien vairāk cilvēku. Ja es turpinātu dzīvot šeit, es droši vien atkal ieslīgtu astoņās pasaulīgajās rūpēs. Dēmonu, slavas un cieņas kārdināts, es droši vien beigās negūtu panākumus. Labāk būtu doties praktizēt uz Čubaru – svēto vietu, par kuru pravietoja meistars." Nesot līdzi māla podu nātru gatavošanai, es atstāju Drakar Taso alu.

Tā kā es ilgu laiku praktizēju askētiskos apstākļos, biju fiziski vājš. Skrandainais apģērbs, ko nēsāju, vilkās pa zemi, un es nejauši paklupu un nokritu ceļmalā. Virve pārtrūka, un pods saplīsa. Uz zemes izbira svaigu, zaļu nātru kaudzīte, kas bija podā. To redzot, es domāju par nepastāvības principu un mana apņēmība pamest šo laicīgo pasauli kļuva vēl lielāka. Kalna pakājē man gadījās sastapties ar mednieku, kurš kaut ko ēda. Viņš pienāca pie manis. Ieraudzījis mani turam rokās poda lauskas, viņš jautāja: "Māla pods jau ir saplīsis. Kāpēc tu joprojām nes to sev līdzi? Tavs ķermenis ir tik vājš un izskatās zaļgans. Kas noticis?"

Es viņam īsumā izstāstīju par savu pilnveidošanās ceļu. Viņš atbildēja: "Tas ir brīnišķīgi! Kā būtu, ja mēs dotos augšup kalnā un ieturētu kopā maltīti?' Es sekoju viņam kalnā, kur sēdēja vairāki mednieki. Viens no viņiem sacīja: "Hei, mans draugs. Es redzu, ka tev ir labas acis. Ja tu izmantotu savus askētiskās prakses paņēmienus kaut kur sabiedrībā, tu noteikti jātu ar labu, lauvam līdzīgu zirgu, un tev būtu labākie mājlopi un kalpi. Kamēr tu baudītu lielu bagātību, neviens neuzdrošinātos tevi pazemot, un tu dzīvotu lielās ērtībās. Vai vismaz tu varētu nodarboties ar tirdzniecību, lai apgādātu sevi un nodrošinātu sev ērtu dzīvi. Pat ja tev neveiktos un tu paliktu pie kāda par kalpu, tev būtu pietiekami daudz ēdiena un siltu drēbju. Tas būtu daudz labāk par to, kas tev ir tagad. Varbūt tu agrāk nezināji, ko darīt, bet tagad seko manam padomam, un tas noteikti nāks tev par labu."

Bet kāds vecs vīrs teica: "Liecies mierā! Izbeidz! Nerunā muļķības. Šķiet, viņš ir īsts praktizētājs un neklausīsies tādos laicīgos cilvēkos kā mēs. Beidz pļāpāt. Hei, kungs, tev ir skaista balss. Vai tu varētu mums nodziedāt kādu dziesmu?"

Es sacīju: "Raugoties uz mani, jūs domājat, ka esmu tik ļoti nožēlojams. Bet šajā pasaulē jūs neatradīsiet cilvēku, kurš būtu vairāk svētīts, un kuram būtu laimīgāka dzīve nekā man."

Es atstāju medniekus un devos uz Čubaru. Ieradies Dingri, es ceļmalā atgūlos uz brīdi atpūsties. Garām gāja vairākas meitenes, visas skaisti saposušās uz reliģisko rituālu. Ieraudzījusi manu izģindušo ķermeni, viena meitene teica: "Nāciet, paskatieties! Cik nožēlojams cilvēks! Mums jālūdzas, lai nākamajās dzīvēs mums nebūtu tāds ķermenis."

Cita meitene teica: "Kāds nabadziņš! Ikviens, kas viņu ieraudzīs, jutīs skumjas."

Viņas nezināja, ka es pie sevis domāju: "Šīs nezinošās dzīvās būtnes ir tik nožēlojamas!" Es nespēju apvaldīt dziļo žēlumu pret viņām. Piecēlos un sacīju: "Ei, lūdzu, nerunājat tā. Un nav nekādas vajadzības mani žēlot. Godīgi sakot, pat ja jūs zvērētu iegūt tādu cilvēka ķermeni kā man, tas varētu būt grūti. Vai jūs domājat, ka esmu nožēlojams? Vai jūs mani žēlojat? Es jums teikšu, ka aplami priekšstati ir patiešām nožēlojami, un nezināšana ir patiešām nožēlojama."

Viena no meitenēm blakus stāvošajai meitenei sacīja: "Tas ir Milarepa! Mēs redzam tikai citus un neredzam pašas sevi. Mēs sarunājām nepareizas lietas, tāpēc lūgsim viņa piedošanu un dosim solījumu."

Divas no viņām nāca man paklanīties un lūgt piedošanu. Kā ziedojumu viņas man pasniedza septiņus gliemežvākus. Arī pārējās meitenes man paklanījās un lūdza izskaidrot viņām dharmu.

Ieradies Drinā, es sīki iztaujāju par apstākļiem Čubarā un Kjipukā, un nolēmu meditēt Kjipuk Njima Dzongā (Patīkamais Saules cietoksnis). Es tur paliku dažus mēnešus, un mana apskaidrība strauji pieauga. Drinas iedzīvotāji bieži ziedoja man pārtiku. Laiku pa laikam mani apmeklēja daži cilvēki. Pamazām sāku just, ka tas var traucēt manai meditācijai, tāpēc domāju par meditēšanu nomaļā kalnā, kā to iepriekš bija norādījis meistars.

Pa to laiku Peta bija sarūpējusi dziju un noaudusi vilnas auduma gabalu. Viņa to atnesa uz Drakar Taso alu, bet es jau biju aizgājis. Tad viņa staigāja apkārt, vaicādama par mani. Kāds viņai pateica: "Te bija jogs, kas izskatījās pēc nātru kukaiņa, un viņš devās uz dienvidiem." Sapratusi, ka tas biju es, viņa devās uz dienvidiem, lai mani atrastu. Uz ceļa viņai gadījās redzēt lamu Bari Lotsavu, kas vadīja reliģisko rituālu. Lamas sēdvietā bija vairākas paklāju kārtas, un liels lietussargs ar krāsainām zīda lentām plīvoja vējā viņam virs galvas. Lamas jaunie mācekļi pūta no gliemežvākiem gatavotos ragos vai bija aizņemti, dzerot vīnu vai tēju. Rituālā piedalījās ļoti daudz cilvēku un visi bija ļoti skaļi. To redzot, Peta nodomāja: "Kad citi cilvēki mācās dharmu, viņi var baudīt šādus svētkus. Bet tas, ko mans brālis mācās, ir patiešām neparasts. Izņemot ciešanu meklēšanu, viņš it nekur nemeklē sev labumu. Citi viņu izsmej, un pat viņa ģimenes locekļi tiek pazemoti. Kad šoreiz satikšu brāli man patiešām nopietni ar viņu ir jāparunā. Cerams, ka viņš var kļūt par šī lamas mācekli."

Peta apvaicājās par manu atrašanās vietu, un kāds viņai pateica, ka esmu Kjipukā. Viņa devās cauri Drinai un atrada mani Kjipukā. Tiklīdz viņa mani ieraudzīja, Peta sacīja: "Brāli, dharma, ko tu mācies, nedod ne ēdienu, ko ēst, ne drēbes, ko valkāt. Tas ir ļoti apkaunojoši, un es jūtos pazemota. Nerunājot jau par to, ka tava ķermeņa apakšējā daļa nav apsegta. Tas izskatās ļoti neglīti. Tagad, lūdzu, paņem šo vilnas audumu un piesedz savu ķermeņa apakšdaļu.

Paskaties uz citiem, kas mācās dharmu. Paskatieties uz lamu Bari, kurš sēž uz vairākām paklāju kārtām un virs galvas tam ir liels lietussargs. Viņš nēsā zīdu un satīnu, dzer tēju un vīnu. Sanāksme sapulcināja skaļu pūli, un viņa mācekļi pūta ragos, pie viņa nāca daudzi cilvēki un pasniedza neskaitāmi daudz ziedojumu. Tas patiešām dos labumu dzīvajām būtnēm, radiem un draugiem, un visi būs apmierināti. Tāpēc es domāju, ka starp visiem praktizētājiem, viņš ir labākais dharmas praktizētājs. Vai vari mēģināt kļūt par viņa mācekli? Pat ja tu būtu pats jaunākais lama, tu varētu dzīvot ar ērtībām. Pretējā gadījumā, brāli, padomā par savu dharmu un manu dzīvi. Baidos, ka mēs abi nenodzīvosim ilgi." To sacījusi viņa sāka skaļi šņukstēt.

Es teicu Petai: "Lūdzu, nerunā vairs tā. Tu un citi varat domāt, ka man ir apkaunojoši būt kailam. Bet es domāju, ka tas ir ķermenis, kāds ir ikvienam, un tā atklāšana nav apkaunojoša. Es tāds biju, kad vecāki laida mani šajā pasaulē, tad kāpēc tas ir apkaunojoši? Daži cilvēki zina, ka ir noziegumi, no kuriem vajadzētu izvairīties, bet viņi bezkaunīgi turpina darīt ļaundarības un liek saviem vecākiem uztraukties. Viņi zog bagātības no Trīs dārgumiem (trīs budisma dārgumi: Buda, tā mācība un sekotāji). Apmierinot savtīgās vēlmes, viņi izmanto visādus paņēmienus, lai apmānītu dzīvās būtnes, kaitējot sev un citiem. Dievi nicina tādus cilvēkus kā viņi, un šādu cilvēku rīcība ir patiesi apkaunojoša. Viņi ir grēcīgi ne tikai šajā dzīvē, bet būs tādi arī nākotnē. Bez tam, tu domā, ka ķermenis no mūsu vecākiem ir apkaunojošs, bet, kad mūsu vecāki ieveda tevi šajā pasaulē, tavam ķermenim nebija šo divu lielo krūšu. Kāpēc tu arī tagad kaunies par šīm krūtīm?

Tu domā, ka es praktizēju askētiskos apstākļos bez ēdiena vai drēbēm, jo nevarēju atrast ne pārtiku, ne apģērbu. Tas ir nepareizi. Iemesls, kāpēc es praktizēju šādā veidā, ir tāds, ka, pirmkārt, man ir bail no ciešanām trīs zemākajās sfērās; otrkārt, es uzskatu, ka pārdzimšana ir tikpat biedējoša, kā dzīva cilvēka iemešana uguns bedrē. Man riebjas visas šīs astoņas pasaulīgās rūpes un haoss šajā laicīgajā pasaulē, kur cilvēki cīnās savā starpā par slavu un ieguvumu. Manī tas rada tādu riebumu un nelabumu, kā slimnieka vēmekļu smaka. Kad redzu šīs lietas, ir tā, it kā redzētu savu noslepkavoto vecāku ķermeņus, un mana sirds ir neaprakstāmu bēdu pilna. Trešais iemesls ir tas, ka meistars Marpa lika man atteikties no astoņām pasaulīgajām rūpēm un haosa, neatkarīgi no ēdiena, apģērba un citu cilvēku teiktā. Viņš lūdza, lai es dzīvoju neapdzīvotā, nomaļā kalnā un atmetu visas cerības un domas par šo dzīvi, veltot sevi pilnveidošanai. Tādā veidā mana askētiskā prakse patiesībā ir sekošana meistara mācībai.
Kamēr izpildu meistara norādījumus un praktizēju, es nesu labumu ne tikai sev, bet arī visām dzīvajām būtnēm ilgtermiņā. Mēs dzīvojam šajā pasaulē un jebkurā brīdī varam nomirt. Tā vietā, lai apgrūtinātu sevi ar astoņām pasaulīgām rūpēm, es labāk gribētu tiekties pēc galīgās atbrīvošanās. Kas attiecas uz tevis teikto par to, ka es varētu kļūt par lamas Bari mācekli, tas patiešām ir smieklīgi. Ja es gribētu kaut ko sasniegt šajā sabiedrībā, es visādā ziņā nebūtu sliktāks par lamu Bari. Tā kā es šajā dzīvē gribu sasniegt Budas stāvokli, es izvēlējos askētisku praksi. Māsa Peta, tev arī vajadzētu aizmirst par astoņām pasaulīgajām rūpēm un labi mācīties dharmu. Nāc, kopā ar savu brāli pilnveidoties sniegotajos kalnos. Nākotnē mums un citām dzīvajām būtnēm nestais labums apstaros visu kā saules gaisma."

Noklausījusies manis teikto, Peta atbildēja: "Astoņas pasaulīgās rūpes, ko tu minēji, ir laime šajā cilvēku pasaulē! Mums, brālim un māsai, nevajag no tā atsacīties! Tu skaidri zini, ka nevari sasniegt to, kas ir lamam Bari, un lai to noslēptu, saki šos skaistos vārdus. Tu gribi, lai es sniegotajās virsotnēs nosalstu un nomirstu badā? Es to nedarīšu! Es nezinu, uz kurieni došos. Bet brāli, lūdzu, neskraidi visur apkārt kā pārbiedēts briedis, kam pakaļ dzenas medību suns. Kā būtu, ja tu paliktu šeit? Tu varēsi pilnveidoties, un es varēšu tevi viegli atrast. Šķiet, ka šejienes ļaudis tev tic. Tāpēc labākais tev būtu dzīvot šeit ilgu laiku. Vai arī, paliec šeit vismaz dažas dienas un uztaisi sev apsēju no šī auduma gabala, lai nosegtu savu ķermeņa apakšējo daļu. Tagad es došos prom un pēc dažām dienām atgriezīšos."

Tā nu es apsolīju Petai, ka palikšu tur vēl dažas dienas. Viņa devās uz Drinu ubagot ēdienu.

Pēc Petas aiziešanas, es sadalīju vilnas audumu vairākos gabalos. No viena liela gabala es izgatavoju platu cepuri, kas nosedza visu galvu. No cita gabala es izgatavoju apavu pāri. No trešā gabala es izgatavoju divdesmit mazus maisiņus – desmit roku pirkstiem un desmit kāju pirkstiem. Es izgatavoju arī apsegu intīmajām ķermeņa daļām.

Pēc dažām dienām atgriezās Peta un vaicāja, vai esmu uzšuvis apģērbu. Es teicu, ka tas ir izdarīts un parādīju viņai, ko esmu izgatavojis.

To ieraudzījusi, viņa iekliedzās: ''Brāli! Tu taču neesi cilvēks! Tu esi bezkaunīgs! Es tik smagi pūlējos ubagojot ēdienu, un pēc tam apmainīju to ēdienu pret vilnu, bet tu to esi saplēsis driskās. Tu to esi pilnībā sabojājis! Reizēm šķiet, ka esi tik ļoti aizņemts ar praktizēšanu, ka tev it nemaz nav brīva laika. Kur tev bija laiks, lai izstrādātu šādu joku? Ak! Tu tiešām neesi kā cilvēks."

Es atbildēju: "Es esmu īstens cilvēks, un esmu cilvēks, kas dara kaut ko nozīmīgu. Es ļoti skaidri zinu, kas ir apkaunojoši, tāpēc esmu labi izpildījis visus priekšrakstus un solījumus. Tu, māsa, domā, ka manas intīmās daļas, kas nav nosegtas, neizskatās labi, un tev ir kauns, bet es nevaru tās nogriezt.
Tāpēc, lai arī tas paņēma nedaudz laika no manas pilnveidošanās, es pacietīgi pagatavoju šos apsegus, lai tevi iepriecinātu. Es arī domāju – ja jau ķermeņa apakšējās atsegtās daļas ir apkaunojošas, tad visi roku pirksti, pēdas, kāju pirksti un galva – visas izvirzītās daļas – arī ir apkaunojošas, ja tās ir atsegtas. Tāpēc es izgatavoju tiem visiem apsegus. Es nesabojāju audumu. Es tikai to izmantoju, lai izgatavotu kaunu piesedzošus apsegus. Patiesībā tu, šķiet, labāk par mani zini, kas ir apkaunojoši. Ja manas intīmās daļas ir apkaunojošas, tad kā ir ar tavējām? Kā ir ar tiem cilvēkiem, kuri uzkrāj apkaunojošu bagātību?" Klausoties manos vārdos, viņa neko neteica. No dusmām viņas seja kļuva zili pelēka.

Es turpināju: "Cilvēki šajā pasaulē to, kas nav apkaunojošs, uzskata par apkaunojošu, bet to, kas ir apkaunojošs, uzskata par normālu. Viņi kaitē citiem un krāpj cilvēkus, uzkrāj karmu un grēko, un nedomā, ka tas ir apkaunojoši."

Petas seja joprojām bija zili pelēka. Pasniegdama man saubagoto ēdienu un sviestu, viņa sacīja: "Tu nekad nepiekrīti darīt to, ko es tev saku. Bet es joprojām nevaru tā atstāt šeit savu brāli. Lūdzu, apēd šo, bet es došos lejā, lai sagādātu vairāk pārtikas." Viņa jau grasījās doties prom, un es nodomāju: "Vai tiešām dharma nevar glābt Petas sirdi?" Tāpēc teicu: "Nesteidzies. Tu vari palikt šeit, līdz šis ēdiens būs beidzies. Kamēr tu atrodies šeit, pat ja tu nepraktizē dharmu, nekāpjot lejā no kalna, tu vari izvairīties no karmas uzkrāšanas. Lūdzu, paliec šeit uz dažām dienām."

Tā nu Peta palika. Šajās dienās es centos darīt visu iespējamo, lai izskaidrotu viņai labo darbu un atlīdzības principu, kā arī karmas un atmaksas principu. Pamazām viņa sāka izprast budistu dharmu, un viņas oma arī nedaudz mainījās.

(Turpinājums sekos)

Raksts angļu valodā: > http://en.minghui.org/html/articles/2018/10/17/172883.html

Raksts ķīniešu valodā: http://www.minghui.org/mh/articles/2000/12/29/%E5%AF%86%E5%8B%92%E6%97%A5%E5%B7%B4%E4%BD%9B%E4%BF%AE%E7%82%BC%E6%95%85%E4%BA%8B%EF%BC%88%E4%B9%9D%EF%BC%89-5843.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.