Budas Milarepa pilnveidošanās stāsts (8. daļa)

(Turpinājums no 7. daļas )

Rečungpa jautāja: "Meistar, kā jūs pilnveidojāties askētiskajā praksē? Kur jūs praktizējāt?"

Milarepa atbildēja: "Nākamajā rītā skolotāja dēls sagatavoja man maisu ar grauzdētiem miežu miltiem un saini laba ēdiena ziedojumam. Viņš man sacīja: "Tas ir jūsu praksei. Lūdzu, apsoliet neaizmirst par mums." Es paņēmu ēdienu un devos meditēt alā, kas atradās kalnā aiz manas mājas. Lai iztiktu, es ļoti taupīgi jaucu miltus ar ūdeni. Pēc neilga laika mans ķermenis kļuva vārgs, bet es sasniedzu labus rezultātus meditācijā. Šādi es pilnveidojos vairākus mēnešus un galu galā izlietoju visu pārtiku. Mans ķermenis bija pārāk nespēcīgs, lai to turpinātu, un es padomāju: "Man jālūdz ganiem nedaudz jaka sviesta un jāaiziet uz ciematu pēc grauzdētiem miežu miltiem, lai šis ķermenis nenomirst no bada un es varu turpināt pilnveidoties."

Devos lejā no kalna uz tuvējām ganībām, kur ieraudzīju no jaka vilnas darinātu telti. Nostājos telts priekšā un jautāju: "Labdari, vai tu, lūdzu nebūtu ar mieru ziedot jogam nedaudz sviesta?" Tā izrādījās manas tantes telts, un viņa atpazina manu balsi. Dusmās viņa uzrīdīja man niknu suni. Aizsargājoties, es metu sunim ar dažiem akmeņiem. Tante paķēra mietu, kas balstīja telti un lamādamās skrēja pie manis: "Tu, ģimenes izputinātāj! Radinieku ienaidniek! Ciemata dēmons! Kaunies! Ko tu šeit dari? Nekad nebiju domājusi, ka ģimenei būs tāds dēls kā tu!" Viņa turpināja mani lamāt un atvēzējās ar mietu, lai man sistu. Es metos bēgt, bet nepietiekamā uztura dēļ biju kļuvis nespēcīgs. Kāja aizķērās aiz akmens un es iekritu nelielā strautā. Tante turpināja kliegt un sāka sist man ar mietu. Es izmisīgi ķepurojos ūdenī, līdz beidzot spēju piecelties kājās. Turoties pie spieķa, es ar asarām acīs sāku viņai dziedāt.

Meitene, kas iznāca kopā ar tanti, dzirdēja manu dziesmu un nespēja apvaldīt līdzjūtības asaras. Tante arī samulsa un devās atpakaļ uz savu telti. Viņa lika meitenei nodot man ādas maisiņu ar sviestu un sieru. Klibodams devos prom, un turpināju ubagot, apstaigājot telti pēc telts. Es nezināju, kas bija šie cilvēki, bet viņi visi mani pazina. Redzot mani nākam, viņi uzmanīgi mani vēroja un deva daudz laba ēdiena. Domājot par to, kā tante pret mani izturējās, es baidījos, ka arī tēvocis mani droši vien nesaudzēs, un tāpēc man labāk būtu doties kur citur lūgt ēdienu. Izdomāju, ka palūgšu vairāk pārtikas ciemata tālākajā galā.

Kurš varēja zināt, ka tēvocis pārcēlās uz šo galu pēc tam, kad viņa vecā māja sabruka. Neko nenojaušot, biju nonācis pie viņa durvīm. Mani ieraudzījis, tēvocis pielēca kājās: "Tu, nelieti! Izputinātāj! Lai arī esmu vecs un man atlikuši tikai daži kauli, esmu gaidījis tevi visu savu dzīvi!" To pateicis, viņš pagrāba akmeņus un sāka mest man ar tiem. Es atkāpos un metos bēgt. Tēvocis ieskrēja atpakaļ mājā un paķēra loku ar bultu. Viņš iznāca, kliegdams: "Tu, necilvēcīgais ģimenes izputinātāj! Vai tu neesi nodarījis gana daudz posta šim ciematam?! Hei, kaimiņi un radi, nāciet ātrāk! Mūsu ienaidnieks ir šeit!"

Dzirdot tēvoci kliedzam, daudzi jauni cilvēki iznāca, lai palīdzētu viņam mest man ar akmeņiem. Viņi visi bija kaut ko zaudējuši manis dēļ. Redzot, cik ļauna ir situācija, es baidījos, ka viņi piekaus mani līdz nāvei, tāpēc izlikos, ka esmu dusmīgs un skaļi iekliedzos: "Meistari un dievības! Šis praktizētājs ir sastapies ar ienaidniekiem, kuri vēlas atņemt viņam dzīvību! Dharmas aizstāvji, lūdzu, atvairiet šos akmeņus ar tumšām bultām! Pat ja es nomiršu, dharmas aizstāvji nemirs!"

Dzirdot šos vārdus, visi nobijās un savaldīja tēvoci. Daži cilvēki, kuri juta man līdzi, pienāca, lai palīdzētu atrisināt nesaskaņas. Tie, kas meta man akmeņus, arī pienāca tuvāk, lai lūgtu piedošanu. Visi iedeva man daudz ēdiena, izņemot tēvoci, kurš atteicās piekāpties vai dot man jebkādu ziedojumu. Es paņēmu ēdienu un lēnām devos atpakaļ uz alu. Domājot par to, ka mana klātbūtne šinī ciematā var radīt viņos dusmas un uztraukumu, es prātoju, vai nebūtu labāk atstāt šo vietu.

Tonakt redzēju sapni ar zīmi, ka man jāpaliek šeit vēl dažas dienas, pirms aizeju. Tāpēc nolēmu tā arī darīt.

Dažas dienas vēlāk atnāca Dzese ar ļoti labu ēdienu un vīnu. Ieraugot mani, viņa mani apskāva un sāka skaļi raudāt. Šņukstot, viņa aprakstīja, kā nomira mana māte, un kā māsa devās klejojumos tālu prom no mājām. Dzirdot šos traģiskos stāstus, es arī nespēju sāpēs neraudāt.

Pēc kāda laika apvaldīju asaras un jautāju Dzesei: "Tu joprojām neesi precējusies?"

"Cilvēki baidās no taviem dharmas aizstāvjiem, un neviens neuzdrošinās mani precēt. Patiesībā, pat ja kāds gribētu mani precēt, es nevēlos to darīt! Tu praktizē īstenu dharmu, un tas ir tik apbrīnojami."

Kādu brīdi klusējusi, Dzese man jautāja: "Ko tu darīsi ar savu māju un zemi?"

Es sapratu, ko viņa domāja. Pie sevis padomāju: "Es atstāju šo pasaulīgo dzīvi un atteicos no ģimenes, lai sekotu īstenai dharmai, un tas notika pilnībā pateicoties meistara Marpas labvēlībai. Dzesei ir jābūt pozitīvai izpratnei par budisma dharmu. Viņai tas būtu labākais. Viņai pašai jāizlemj, kā izturēties pret šiem pasaulīgajiem jautājumiem. Man tas viņai saprotami jāizskaidro."

Es sacīju: "Ja tu satiksi manu māsu Petu, lūdzu nodod māju un visu zemi viņai. Līdz tam šos ģimenes īpašumus vari izmantot tu. Ja apstiprināsies, ka Peta ir mirusi, es atdošu māju un zemi tev."

"Vai tu pats to nevēlies?"

Es atbildēju: "Es pilnveidojos askētiskā praksē un dzīvoju kā žurka vai putns, tāpēc no šīs zemes man nav nekāda labuma. Pat ja man piederētu visi īpašumi šajā pasaulē, pēc nāves es tik un tā nespētu neko paņemt sev līdzi. Ja tagad no visa atteikšos, būšu laimīgs ne tikai nākotnē, bet arī tagad. Tas, ko es daru, ir pretējs tam, ko dara laicīgie cilvēki. Tāpēc, no šī brīža, lūdzu, neizturies pret mani kā pret laicīgo cilvēku."

Viņa sacīja: "Tātad, tu neatzīsti visus citus cilvēkus, kas praktizē dharmu?"

"Ja cilvēks mācās dharmu, lai kļūtu slavens, viņš iemācās svētos rakstus un izskaidro dharmu. Viņš ir laimīgs, kad viņa sekta uzvar un priecājas, kad citi zaudē. Tas nozīmē, ka viņš tikai dzenas pēc slavas un pašlabuma. Viņi vienkārši nēsā dzeltenas drēbes un tikai apgalvo, ka mācās dharmu. Esmu pret tādiem cilvēkiem. No otras puses, ja cilvēka motīvi ir tīri un patiesi, tad neatkarīgi no tā, kurai sektai viņš pieder, viņš dodas uz Bodhi, un es protams neesmu pret viņu. Tāpēc es neatzīstu tos, kuru nodomi jau pašā būtībā ir netīri."

Dzese sacīja: "Es nekad neesmu satikusi vai dzirdējusi par kādu, kurš mācās Dharmu un ir tikpat nabadzīgs un skrandains kā tu. Kuram Mahājānas atzaram tu seko?"

"Tā ir vissvētākā no visām metodēm. Tas nozīmē – atteikties no astoņām pasaulīgām rūpēm un sasniegt Budas stāvokli vienas dzīves laikā."

"Tu runā un uzvedies savādāk nekā visi citi meistari. Tādējādi iznāk, ka vai nu tu, vai arī viņi maldās. Pieņemot, ka abas ir dharmas, man joprojām vairāk patīk viņu dharma."

Es atbildēju: "Man nepatīk meistari, kuri patīk, jums, laicīgajiem cilvēkiem. Lai gan viņu dharmā doktrīnas ir tādas pašas kā manā dharmā, un viņi nēsā dzeltenas drēbes, taču, ja tos joprojām vada astoņas pasaulīgās rūpes, tad būtībā tas ir bezjēdzīgi. Pat ja šo cilvēku nevirza Astoņi pasaulīgie vēji, laiks, kas šim cilvēkam vajadzīgs, lai sasniegtu Budas stāvokli, ļoti atšķiras no laika, kas vajadzīgs man. Tu nespēj to saprast. Īsāk sakot, ja vari apņemties to darīt, vislabākais būtu uzcītīgi strādāt, lai praktizētu dharmu. Ja tu to nevari, tad vienkārši rūpējies par zemi un māju."

Dzese teica: "Es negribu tavu māju un zemi. Tev tas viss jāatdod savai māsai. Es praktizēšu dharmu, bet es nevaru praktizēt tavu pilnveidošanās metodi." To sacījusi, viņa aizgāja.

Pēc dažām dienām tante izdzirdēja, ka es vairs nevēlos māju un zemi. Viņa bija pārsteigta un domāja: "Lai gan viņš teica, ka seko sava meistara vārdiem un nevēlas īpašumu, man ir jādodas turp, lai redzētu, vai tā ir taisnība." Tā nu viņa atnāca pie manis ar pārtiku un vīnu. Ieraugot mani, viņa teica: "Brāļadēl, pirms dažām dienām es rīkojos nepareizi. Tu esi dharmas praktizētājs, tāpēc lūdzu, esi pacietīgs un piedod man. Es vēlos apstrādāt tavu lauku un katru mēnesi maksāšu tev renti. Savādāk žēl, ka tava zeme tiek atstāta novārtā. Kā tu domā?"

Es teicu: "Lieliski! Katru mēnesi man vajag tikai vieni khālu (apmēram 25 līdz 30 mārciņas) graudu miltu. Visu pārējo vari paturēt sev." Tante aizgāja laimīga un apmierināta.

Pēc diviem mēnešiem viņa atgriezās un sacīja: "Visi saka – ja kāds apstrādās tavu lauku, tavi dharmas aizstāvji sadusmosies un uzliks lāstu. Lūdzu, neizmanto burvestības!"

Es atbildēju: "Kāpēc man būtu jābur? Tev ir tikums, tāpēc, lūdzu, neuztraucies. Vienkārši apstrādā lauku un nes man pārtiku."

Viņa sacīja: "Ja tā ir, tad es jūtos droša. Vai vari dot man solījumu?"

Es nodomāju: "Kāpēc viņa vēlas, lai es dodu solījumu? Pat ja viņai ir slikti nodomi, šis nelabvēlīgais apstāklis var kļūt labvēlīgs. Tāpēc es devu solījumu, un viņa priecīga aizgāja.

Es turpināju alā praktizēt. Lai arī centos, cik vien spēju, es joprojām nespēju attīstīt iekšējo siltumu. Domāju par to, kā to izdarīt, un naktī man bija sapnis. Sapnī redzēju, ka apstrādāju lauku, bet tas bija ļoti grūti. Zeme bija ļoti cieta, un es nespēju to uzart, lai kā arī centos. Tiklīdz grasījos padoties, debesīs parādījās meistars Marpa un sacīja: "Dēls! Strādā uzcītīgi! Kamēr vien tu drosmīgi virzīsies uz priekšu, lai arī cik grūti būtu, tu gūsi panākumus." Pēc šiem vārdiem, meistars Marpa paņēma arklu un devās pa priekšu, bet es ar savu arklu sekoju viņam. Un patiešām, drīz vien laukā parādījās lekni labības asni.

Es pamodos un biju ļoti laimīgs. Bet domājot par to tālāk, es sapratu, ka sapnis tikai parādīja manus paradumus. Pat laicīgajam cilvēkam nevajadzētu uztvert to nopietni. Vai tas nav pārāk muļķīgi, ka priecājos par sapni? Tomēr es zināju, ka tas bija sava veida vēstījums un es noteikti gūšu nopelnus un tikumu, ja turpināšu centīgi virzīties uz priekšu.

Tajā laikā man jau bija nodoms doties praktizēt uz Drakar Taso alu (Baltās klints zirga zoba ala). Tieši tad pie manis ieradās tante ar trim dou (viens dou ir apmēram desmit litri) grauzdētu miežu miltu, nonēsātu mēteli, auduma gabalu un sviesta-tauku maisījuma bumbiņu. Viņa neapmierināti sacīja: "Šīs lietas ir samaksa par tavu lauku. Lūdzu, ņem tās un dodies tālu prom uz vietu, kur es ne dzirdēšu, ne redzēšu tevi, jo ciema iedzīvotāji saka: "Topaga ir tik ļoti kaitējis mūsu ciematam un tagad tu aicini viņu atpakaļ. Iespējams, viņš nogalinās visus ciemā. Ja tu viņu nepadzīsi, mēs nogalināsim gan tevi, gan viņu!" Tāpēc es atnācu šurp, lai tev to pateiktu. Labāk būs, ja dosies tālu prom. Pieņemsim, ka tev jāpaliek šeit, viņi var nenogalināt mani, bet viņi noteikti nogalinās tevi."

Es zināju, ka ciema iedzīvotāji neko tādu neteiktu. Ja es nebūtu bijis īstens dharmas praktizētājs, es nebūtu ļāvis viņai sagrābt zemi, dodot viņai agrāk solījumu. Lai gan es apsolīju neizmantot burvestības, tas protams nenozīmēja, ka viņa ar maldinšānu var sagrābt manu zemi. Tā padomājis, es teicu tantei: "Es esmu praktizētājs, un praktizētājam ir svarīgi paciest pazemojumu. Ja viņš nevar pārciest likstas, tad kā viņš var pārciest pazemojumu? Ja man šovakar būtu jāmirst, ne tikai no šīs zemes, bet no visa šajā pasaulē man nebūtu nekādas jēgas. Dharmas praktizētājam vissvarīgākais ir paciest pazemojumu, un tu, mana tante, esi tas cilvēks, kas palīdzēs man pilnveidot pacietību. Turklāt jūs, mana tante un tēvocis, arī bijāt iemesls tam, ka varēju sastapt īstenu dharmu. Lai atlīdzinātu jums par to, es apsolu cerēt, ka nākotnē jūs abi sasniegsiet Budas stāvokli. Es ne tikai nevēlos zemi, bet varu atdot tev arī māju." Tad es nodziedāju dziesmu:

"Paļaujoties uz meistara žēlastību,
es dzīvoju kalnā – brīvs un nesaistīts.
Mācekļa laimes un nelaimes,
meistaram visas zināmas.
Zemes cilvēkus saista karma,
tie nespēj izbēgt no dzīvības un nāves.
Ja kārotu pēc pasaulīgām rūpēm,
tad nebūtu cerības, jo mana dvēsele būtu zudusi.
Zemes cilvēki ir aizņemti, radot karmu, kas noved
pie ciešanām zemākās sfērās.
Alkatība un kaislība
ved elles liesmās.
Tiecoties pēc mantas un bagātības,
bieži iedzīvojies ienaidniekos.
Labs vīns ir kā inde,
tam, kurš to dzer, grūti sasniegt atbrīvošanos.
Alkatīgajai tantei ļoti patīk nauda,
tā nepagurstoši krāj mantu.
Sīkstulis
galu galā var kļūt par izsalkušu garu.
Tantes teiktais,
lielākoties, nav patiesība;
Tā pļāpājot, viņa
nodara sev patiesu kaitējumu.
Viss, mana māja un zeme
tiek atdoti tantei.
Mācoties dharmu ar tīru prātu,
tiks sasniegts Budas stāvoklis.
Piedāvājot glābšanu tiem, kas cieš,
jo nelaimes rodas karmisku iemeslu dēļ,
kā praktizētājs virzos augšup,
un mana patiesā būtība paliek nesatricināma.
Es lūdzu meistaram atbalstu un svētību,
lai varu brīvs un nesaistīts, dzīvot savu vientuļnieka dzīvi kalnā."

Tante noklausījās manu dziesmu un tikai noteica: "Brāļadēl, tādi cilvēki kā tu, ir īsti praktizētāji!" Apmierināta un laimīga, viņa devās prom.

Pēc tam, kad tiku pakļauts šāda veida traucējumiem, mans riebums pret šo zemes pasauli un vēlme to atstāt kļuva spēcīgāka nekā jebkad. Tāpēc mājas un zemes atdošana man gandrīz neko nenozīmēja. Es domāju nekavējoties doties uz Drakar Taso alu, lai meditētu. Tā kā šī ala bija vieta, kur es sāku praktizēt līdz sasniedzu pilnību, vēlāk visi to sauca par "alu, kurā [Milarepa] ielika pamatus".

Nākamajā dienā es paņēmu mantas, ko ieguvu, pārdodot zemi, dažas personiskās lietas, ko parasti nesu sev līdzi, un rītausmā, pirms visi bija pamodušies, devos uz Drakar Taso. Drakar Taso bija dzīvošanai piemērota ala klintī. Ieradies tur, es izklāju zemē cietu filca gabalu un novietoju uz tā mazu paklājiņu, tādējādi sagatavojot sēdvietu meditācijai. Visu sakārtojis, es nodziedāju solījuma dziesmu:

"Es zvēru šeit palikt līdz Budas stāvokļa
sasniegšanai.
Ja arī cietīšu no aukstuma vai bada,
es neiešu pēc drēbēm vai pārtikas.
Ja atnāks slimība,
es nedošos lejup ārstēties.
Izturot ciešanas, es drīzāk riskēšu ar savu dzīvību,
nekā došos lejā no kalna meklēt zāles.
Pat uz īsu brīdi
šim fiziskajam ķermenim nemeklēšu pasaulīgu labumu.
Tikai ar ķermeņa, runas un prāta palīdzību,
var tiekties pēc pilnīgas apskaidrības.
Es patiesi lūdzu meistaru
un visus Budas desmit virzienos;
Lūdzu, sniedziet man atbalstu,
lai šis zvērests netiek pārkāpts.
Es no visas sirds lūdzos visas dakiņas
un dhramas aizstāvjus;
Palīdziet man šajos iepriekšnolemtajos centienos,
padariet šo zvērestu par manu galīgo likteni."

Tad es apsolīju: "Pirms nebūšu sasniedzis absolūtu pilnību un lielo atklāsmi, es nedošos lejā no kalna pēc ēdiena, pat ja miršu no bada; es nedošos lejā no kalna pēc apģērba, pat ja miršu no aukstuma; es nedošos meklēt zāles, pat ja zaudēšu dzīvību slimības dēļ. Es apņēmīgi atstāju itin visu, kas saistīts ar šo dzīvi un laicīgo pasauli. Mans ķermenis, runa un prāts paliks nelokāmi, centienos sasniegt Budas stāvokli. Es ceru, ka meistari, dakiņas un dharmas aizstāvji palīdzēs man to sasniegt. Ja pārkāpšu šo zvērestu, es drīzāk miršu, nekā saglabāšu cilvēka ķermeni, kas nepilnveidojas īstenā dharmā. Tāpēc, ja nu es pārkāpšu savu zvērestu, es ceru, ka Budas un dharmas aizstāvji nekavējoties izbeigs manu dzīvi; pēc tam, kad es nomirtu, es arī vēlētos, lai meistars palīdz man pārdzimt par cilvēku, kas spēj praktizēt īstenu dharmu."

Pēc zvēresta došanas es katru dienu apēdu pavisam niecīgu daudzumu grauzdētu miežu miltu. Dienu pēc dienas es turpināju askētisko praksi.

Lai gan Mahāmudras meditācija mani spēcināja, ēdiena trūkuma dēļ, man nepietika fiziskā spēka, un mana enerģija un elpa nebija saskaņotas. Tādēļ es nevarēju radīt iekšējo siltumu un manam ķermenim bija ļoti auksti. Tā nu es lūdzu palīdzību meistaram. Kādu nakti, spilgtu izjūtu vadītam, man šķita, ka redzu meistaru Marpu pielūgšanas rituālā un viņam apkārt bija daudzas sievietes. Viena no viņām jautāja: "Ko Milarepam darīt, ja viņš nevar radīt iekšējo siltumu?" Meistars Marpa atbildēja: "Viņam vajadzētu praktizēt tādā un tādā veidā." Tad viņš demonstrēja īpašu meditācijas pozīciju. Pamodies, es sekoju viņa norādījumam, lai izpildītu sešu kurtuvju zīmogu (īpaša sēdēšanas pozīcija). Pēc enerģijas regulēšanas, elpošanas kontrolēšanas un nejaušu domu apspiešanas mans prāts nomierinājās, un manī sāka attīstīties iekšējais siltums.

Pēc gada es padomāju par došanos pastaigā un ciemata apmeklēšanu. Kad jau gatavojos doties ārā, es pēkšņi atcerējos savu agrāk doto solījumu.

Tāpēc es sevi uzmundrināju un drosmīgi turpināju virzīties uz priekšu, bez atpūtas, dienu un nakti. Es pakāpeniski progresēju arvien vairāk un vairāk, un tā pagāja vēl trīs gadi.

Lai arī gadā patērēju tikai vienu khālu grauzdētu miežu miltu, to krājumi pa šiem gadiem bija pavisam sarukuši. Galu galā man vairs nebija ko ēst, un es sapratu, ka šādi turpinot, nomiršu no bada. Es domāju par to, ka laicīgie ļaudis ar šo dārgo cilvēka ķermeni tikai nenogurstoši dzenas pēc naudas. Viņi ir priecīgi par nelielu ieguvumu un neapmierināti ar nelielu zaudējumu. Viņi ir tik nožēlojami. Pat visu trīs tūkstošu pasauļu zelts nav nekas, salīdzinājumā ar Budas stāvokļa sasniegšanu. Būtu patiešām žēl, ja es nevarētu gūt panākumus un veltīgi zaudētu šo cilvēka ķermeni. Tātad, vai man nevajadzētu iziet pēc mazumiņa ēdiena, lai turpinātu savu dzīvi? Tad es atcerējos agrāk doto solījumu. Vai man jādodas lejā no kalna vai nē? Izdomājies par to krustu šķērsu, es sapratu, ka šobrīd došanās ārā nav atpūta, bet došanās pēc pārtikas, kas man nepieciešama, lai es varētu pilnveidoties tālāk. Tādējādi, tas nebūtu uzskatāms par zvēresta laušanu, bet drīzāk par nepieciešamību. Lai sagādātu ēdienu dharmas praktizēšanai, es iznācu no Drakar Taso alas.

Šī vieta bija atklāts laukums, no kura varēja redzēt tālu uz priekšu. Saule bija silta, tur bija dzidrs strauts, un visur auga sulīga zāle un zaļas nātres. To ieraugot, es ļoti nopriecājos, domājot: "Tagad es varu izdzīvot, ēdot nātres, un man vairs nav jādodas lejup ēdiena meklējumos." Kopš tā laika es pārtiku no nātrēm un turpināju pilnveidoties.

Tā kā bija pagājis ilgs laiks, visas manas drēbes bija pagalam novalkātas un skrandainas. Par cik es ēdu tikai nātres, biju novājējis tā, ka izskatījos pēc skeleta, un mani mati un ādas poras bija kļuvuši zaļi.

Atcerējies par vēstuli, ko man bija iedevis meistars, un uzliku to sev uz galvas un sajutos ļoti laimīgs. Lai gan nebija ko ēst, es jutos laimīgs un apmierināts, it kā tikko būtu ēdis kādu garšīgu ēdienu. Es domāju atvērt vēstuli, lai to izlasītu, bet kāda zīme norādīja, ka tam vēl nav pienācis laiks, tāpēc es to neatvēru. Tā pagāja vēl viens gads.

Kādu dienu atnāca mednieku grupa ar medību suņiem. Viņi nebija atraduši medījumu un netīšām ieklīda manā alā. Ieraugot mani, viņi nobijās un iesaucās: "Vai tu esi cilvēks vai spoks?"

Es atbildēju: "Esmu cilvēks. Esmu cilvēks, kas praktizē pilnveidošanos."

"Ko tu darīji, ka izskaties šādi? Kāpēc tu esi zaļš?" viens no viņiem jautāja.

"Es jau ilgu laiku esmu ēdis tikai nātres, tāpēc kļuvu šāds."

"Kur ir tava pārtika, kas tev nepieciešama, lai praktizētu pilnveidošanos? Aizdod mums savu pārtiku, un mēs vēlāk samaksāsim tev naudu. Ja nedosi, mēs tevi nogalināsim!" Viņi pārmeklēja visu alu un nikni man draudēja.

"Man nav nekā cita, kā tikai nātres. Ja man kas būtu, es to neslēptu, jo ticu, ka cilvēki ziedo praktizētājiem pārtiku, nevis atņem viņiem to."

Viens mednieks jautāja: "Kāds labums no ziedojumu došanas praktizētājiem?"

"Praktizētāja atbalstīšana nes svētību," es atbildēju.

Viņš tikai pasmējās un teica: "Labi. Lieliski! Tūlīt es tevi atbalstīšu!" Viņš pacēla mani no sēdvietas un nometa uz zemes. Tad viņš atkal mani pacēla un atkal nometa. Tādu mētāšanu mans vājais un nespēcīgais ķermenis, protams, nevarēja izturēt, un tas bija neticami sāpīgi. Neskatoties uz to, ka viņi par mani šādi ņirgājās, sirdī man pret viņiem dzima līdzjūtība. Jūtot, cik neticami nožēlojami viņi ir, es nespēju valdīt asaras.

Cits mednieks, kurš sēdēja malā un neaiztika mani, sacīja: "Hei! Nedari tā. Viņš patiešām ir askētisks praktizētājs. Pat ja tā nebūtu, šāda novārguša cilvēka iebiedēšana nedara tevi par varoni. Un mūsu vēderi nav izsalkuši viņa dēļ. Tā ir neprātība, nedari to!" Tad viņš man sacīja: "Jog, es jūs patiešām apbrīnoju un netraucēju jūs. Lūdzu, aizsargājiet un svētiet mani!" Mednieks, kurš darīja man pāri, sacīja: "Es jau devu tev ziedojumu – augšā un lejā. Tev vajadzētu svētīt arī mani," un smiedamies aizgāja.

Es nevērsu pret viņiem burvestības. Iespējams, tas bija sods no Trīs dārgumiem [Budas, dharmas un budistu kopienas] vai atmaksa par viņa ļaunajiem darbiem; vēlāk es dzirdēju, ka tiesnesis piesprieda šim medniekam nāves sodu. Izņemot mednieku, kurš teica citiem nedarīt man pāri, visi pārējie saņēma bargu sodu."

(Turpinājums sekos)

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2018/10/16/172873.html

Raksts ķīniešu valodā: http://www.minghui.org/mh/articles/2000/12/28/%E5%AF%86%E5%8B%92%E6%97%A5%E5%B7%B4%E4%BD%9B%E4%BF%AE%E7%82%BC%E6%95%85%E4%BA%8B%EF%BC%88%E5%85%AB%EF%BC%89-5842.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.