Budas Milarepa pilnveidošanās stāsts (6. daļa)

(Turpinājums no 5. daļas)

Milarepa sacīja: "Kad jau grasījos sevi nogalināt, lamas skraidīja šurpu turpu, mēģinot mani apturēt un lūdzot meistaram palīdzību. Pēc kāda laika meistars Marpa nomierinājās un sacīja: "Ak, sakiet Dakmemai, lai viņa atnāk!" Kad sieva bija ieradusies, meistars viņai jautāja: "Kur tagad ir Ngoktons Čodors un pārējie mācekļi?"

Sieva atbildēja: "Kad Ngoktons sekoja jūsu norādījumiem, lai atnestu Naropas rotas un lūgšanu krelles, viņš ārā ieraudzīja, ka Spēcīgais vīrs grasās izdarīt pašnāvību. Spēcīgais vīrs lūdza Ngoktonu veikt rituālus, lai atbrīvotu viņa dvēseli no ciešanām pēc nāves. Tagad visi cenšas apturēt Spēcīgo vīru."

To dzirdot, meistars sāka raudāt. Viņš teica: "Tik labs māceklis! Viņš atbilst visām prasībām, kas izvirzītas Slepenās Mantrajānas (Vadžrajānas) māceklim, man patiešām žēl. Sauciet viņus visus šurp." Tā nu viens māceklis aizskrēja pie lamas Ngoktona un sacīja: "Tagad meistars ir nomierinājies. Viņš atsūtīja mani, lai aicinu jūs un Spēcīgo vīru ienākt."

Dzirdot šos vārdus, es satraucos un pārtraucu viņu: "Baidos, ka nevienam nepatiks, ja es tur ieradīšos. Pat ja meistars ir labā omā, es ar saviem grēkiem joprojām neesmu cienīgs atrasties viņam blakus. Ja nu saņemos un aizeju, es tomēr baidos, ka viņš atkal mani lamās un sitīs." To pateicis, es turpināju rūgti raudāt. Lama Ngoktons sacīja māceklim: "Ej, pastāsti meistaram, ko teica Spēcīgais vīrs. Paskatīsimies, vai Spēcīgais vīrs varēs iet pie meistara. Man jāpaliek šeit, lai parūpētos par viņu, Savādāk vēl kas atgadīsies." Māceklis devās atpakaļ un pastāstīja visu meistaram. Ienāca arī meistara sieva.

Meistars teica: "Iepriekšējā situācijā, tas, ko viņš teica, būtu taisnība. Tagad viss ir citādāk, un viņam vairs nav jābaidās. Šoreiz Spēcīgais vīrs būs mans goda viesis. Dakmema, saki, lai viņš ienāk!" Viņa sieva pienāca pie manis un priecīga sacīja: "Meistaram tevis ir ļoti žēl. Šoreiz tu būsi viņa goda viesis, un viņš teica, lai saucu tevi iekšā. Tev jāzina, ka viņš uz mani nekliedza. Pasteidzies, ej iekšā, un tu būsi laimīgs!" Šaubu mākts, es nespēju noticēt savām ausīm, un apjucis iegāju mājā.

Pēc tam, kad visi apsēdās, meistars sacīja: "Attiecībā uz to, kas notika agrāk, neviens no mums nekļūdījās. Man bija jāattīra Spēcīgā vīra grēku karma, tāpēc es tīšām liku viņam darīt smagu darbu un celt mājas. Tādā veidā Visudhimaga (Attīrīšanās ceļš) varēja attīrīt viņa grēkus. Tagad tas ir pabeigts, tā ka es neesmu kļūdījies. Dakmema ir sieviete un pārāk mīkstsirdīga, pārāk žēlsirdīga, tāpēc ir grūti viņu vainot. Bet vēstules viltošana bija nopietns pārkāpums. Arī Ngoktons nav rīkojies nepareizi. Taču tev jāatdod man rotas un lūgšanu krelles, un es tev tās nodošu vēlāk. Kas attiecas uz Spēcīgo vīru, viņš tik dedzīgi vēlējās iegūt dharmu, ka izmēģināja visus līdzekļus, lai to iegūtu. Tāpēc es patiešām nevaru viņu vainot.

Tajā laikā Ngoktons nezināja, ka tā bija viltota vēstule no Dakmemas. Viņš mācīja Spēcīgajam vīram vārsmas ar norādījumiem un izpildīja iesvētīšanas rituālu. Tāpēc es vairs nevarēju Spēcīgajam vīram uzlikt papildus ciešanas. Lūk, kāpēc es biju nikns un neklausījos jūsu lūgumos. Tomēr, lūdzu, ņemiet vērā, ka šīs dusmas atšķiras no parastām cilvēka dusmām. Viss, kas izpaudās agrāk, bija tikai dharmas dēļ. Svabhāva (paša būtība) būtu jāsaskaņo ar Bodhi (apgaismība vai atmošanās). Ja jūs nesaprotat atbrīvošanas procesu, lūdzu, neveidojiet nepareizu izpratni. Turklāt, ja mans dēls, Spēcīgais vīrs, pārciestu deviņas lielas ciešanas, milzīgas mokas, viņš būtu atbrīvots (tas nozīmē, ka viņš vairs nepārdzimtu sešos pārdzimšanu lokos). Viņš ne tikai ierobežotu šīs skandhas (elementi, kas nepieciešami cilvēka garīgajai un fiziskajai eksistencei), bet arī sasniegtu Budas stāvokli. Šobrīd viņš to nav sasniedzis, jo viņam vēl ir palicis nedaudz karmas. Un tas viss Dakmemas mīkstsirdības dēļ.

Lai vai kā, lielākā daļa viņa karmas tika pilnībā attīrīta astoņu lielo moku un neskaitāmu mazo mocību laikā. No šīs dienas es viņu atbalstīšu, izpildīšu viņam iesvētīšanas ceremoniju un sniegšu norādījumus. Es viņam nodošu visslepenāko [mācības] būtību un norādījumus vārsmās. Turklāt es nodrošināšu līdzekļus un cita veida palīdzību, lai viņš varētu labi pilnveidoties. Spēcīgais vīrs, tagad tu patiešām vari būt laimīgs!"

Toreiz es padomāju: "Tas ir sapnis, vai tomēr īstenība? Ja tas ir sapnis, es ceru, ka nekad nepamodīšos." Sirdi pildīja neizmērojams prieks, un prieka asaras nepārtraukti plūda kā no avota. Raudādams, es pazemīgi klanījos meistara priekšā. Daudzi klātesošie, tostarp viņa sieva un lama Ngoktons, domāja, ka veids, kādā meistars likvidēja karmu, bija patiešām iespaidīgs. Daži domāja, ka meistara stingrība un žēlsirdība bija patiešām milzīga. Citi domāja, ka meistars ne ar ko neatšķiras no Budas. Meistara sieva un lama Ngoktons mani žēloja un priecājās par mani. Ar asarām acīs viņi klanījās meistaram un teica: "Mēs patiešām esam pateicīgi jums!" Tā nu mēs visi pabeidzām rituālu ar smiekliem un prieka asarām.

Tajā vakarā mēs sapulcējāmies, lai pasniedzot ziedojumus, pielūgtu Budas. Pēc tam, kad bijām beiguši, meistars sacīja: "Šodien tev rīkosim prātimokša (noteikumu kopums, kas nosaka budistu mūku uzvedību) zvēresta došanas ceremoniju. Pēc tam, kad man tika noskūti mati un nomainīts apģērbs, meistars man teica: "Tavs vārds jau bija noteikts, kad mēs pirmo reizi tikāmies. Sapnī redzēju meistaru Naropu, kurš deva tev vārdu Mila Dordže Gjeltsens."

Tā tas kļuva par manu dharmas vārdu. Es arī saņēmu no meistara priekšrakstus mūkiem un Bodhisatvām (būtnes, kas palīdz citiem sasniegt apskaidrību), kuri dzīvo laicīgajā pasaulē.

Tad Meistars kā slepeno ziedojumu svētīja vīnu, kuru ielēja upurtraukā, kas izgatavots no galvaskausa augšējās daļas (slepenās pilnveidošanās praksēs to izmanto kā rituālu priekšmetu). Upurtrauks pēkšņi sāka izstarot krāsainu, spilgtu gaismu, ko ceremonijas laikā varēja redzēt ikviens.

Ziedojis saldo rasu senajiem meistariem un Budām, meistars Marpa iedzēra no tā malku un tad pasniedza man. Es to visu izdzēru vienā paņēmienā. Meistars sacīja: "Tā ir diženā pratītja-samutpāda (nosacījumu savstarpēji atkarīgā rašanās)!"

"Mans slepenais ziedojums ir unikālāks un īpašāks nekā četri tradicionālie iesvētīšanas ceremoniju veidi (iesvētīšana, attīrot ar ūdeni no krūkas, iesvētīšana slepenajā kultā, iesvētīšana tīrajā gudrībā un iesvētīšana augstākajā gudrībā). Rīt no rīta es tev to izpildīšu," sacīja meistars.

Nākamajā rītā iesvētīšanas ceremonijai tika izveidota liela mandala ar 62 Čakrasamvaras dievībām. Atklājot mandalu, meistars norādīja uz to un sacīja: "Šī ir virspusējā mandala, kas veidota no krāsām cilvēku pasaulē. Tagad paskatieties uz īsteno mandalu!" To pateicis viņš norādīja uz tukšumu gaisā. Acumirklī Čakrasamvarā parādījās daudzas skaistas vietas ar dakiņām un citām būtnēm, kas lidinājās apkārt. Meistars un Budas visi vienā balsī sacīja: "Tavs vārds būs Šepa Dordže."

Tad meistars izteica man Slepeno Tantru, dodot man norādījumus vārsmās meditācijai un slepenajām praksēm. Viņš uzlika roku man uz galvas un teica: "Dēls, kad tu pirmo reizi atnāci, es zināju, ka esi māceklis ar pamatīgu iedzimto pamatu. Naktī pirms tavas ierašanās man bija sapnis. Šis pravietiskais sapnis norādīja, ka tu gūsi panākumus Budas dharmā. Arī Dakmemai bija līdzīgs sapnis ar vēstījumiem no dakiņām. Tā kā tu esi māceklis, ko man atveda dakiņas, es tevi sagaidīju, izliekoties, ka aru lauku.

Tu izdzēri visu vīnu, ko es tev iedevu, un apari visu lauku, un tā bija zīme, ka tu saņemsi norādījumus un sasniegsi pilnību. Vēlāk tu iedevi man vara lampu ar četriem rokturiem, kā ziedojumu, kas norādīja uz to, ka tu kļūsi par vienu no maniem četriem dižākajiem mācekļiem. Lampa bija bez bojājumiem vai rūsas, kas nozīmēja, ka tu būsi brīvs no rūpēm un baudīsi kundalinī (jogā un ezotērikā galvenā un spēcīgākā cilvēka organisma iekšējā enerģija) siltumu. Lampa bija tukša, un tas nozīmēja, ka nākotnē tu izjutīsi pārtikas trūkumu un cietīsi badu. Lai palīdzētu tev un taviem mācekļiem gūt labumu no dharmas, un lai mācekļi ar izaugsmes spēju varētu izprast norādījumu būtību, es piepildīju lampu ar eļļu un aizdedzināju to. Lai tava slava izplatītos tālu un plaši, es pa to uzsitu, lai tā skaļi iešķindētos. Lai likvidētu tavu karmu, man nācās tev likt būvēt mājas – apvaldīšanai, uzlabošanai, piesaistīšanai un pakļaušanai. Es tevi izmetu no iesvētāmā vietas un darīju attiecībā pret tevi daudz nesaprātīgu lietu, bet tev nebija ne vismazākās sliktās domas. Tas nozīmē, ka tev un taviem mācekļiem būs pārliecība, uzcītība, gudrība, labestība un citas īpašības, kas nepieciešamas māceklim. Ar šīm īpašībām un bez tieksmes, cilvēks var izturēt sāpes un palikt nelokāms līdz Apgaismībai un Budas stāvokļa sasniegšanai. Dharma, ko es mācu tev mutiski, plauks un zels bez ierobežojumiem. Dēls, tev vajadzētu būt laimīgam!"

Tādā veidā meistars man izteica savus pareģojumus, atbalstu, mierinājumu un uzslavu. Kopš tā laika sākās mans priekpilnais pilnveidošanās ceļojums īstenā dharmā."

Rečungpa jautāja: "Meistar, pēc tam, kad saņēmāt norādījumus, jūs tūlīt devāties pilnveidoties kalnos vai palikāt pie meistara Marpas?"

Milarepa atbildēja: "Meistars aicināja mani turpināt praktizēt pie viņa, un ne par ko neraizēties. Viņš arī nodrošināja mani ar ļoti labu apģērbu un pārtiku, un teica, lai mierīgi meditēju alā virs klints, kas atrodas netālu no tuvējā ciema.

Meditējot alā, es uz galvas uzliku lampu, kas bija piepildīta ar jaka sviestu un aizdedzu to. Es sēdēju nekustīgi un nepametu sēdvietu līdz lampa nodzisa. Tā es meditēju dienu un nakti 11 mēnešus pēc kārtas.

Kādu dienu meistars un viņa sieva atnāca ar labu ēdienu no ikmēneša pielūgšanas rituāla. Pie alas ieejas meistars teica: "Dēls, tagad tu esi meditējis tieši 11 mēnešus. Es priecājos, ka tu esi turējis sēdvietu siltu un palicis uzcītīgs. Kā būtu, ja tu tagad attaisītu ieeju alā un iznāktu ar mani parunāt? Tu vari atpūsties un pastāstīt man, ko tu esi izpratis."

Dzirdot šos Meistara vārdus savā alā, es teicu: "Man nav vajadzīga atpūta, bet ja meistars grib, es iznākšu." Kad grasījos attaisīt ieeju, es sāku vilcināties, nodomājot, ka ir žēl tā apstāties. Šo šaubu dēļ es vēl vairāk zaudēju drosmi un vilcinājos atbrīvot ieeju alā. Pienāca meistara sieva un jautāja: "Dēls, vai tu atbrīvoji ieeju?"

"Man trūkst drosmes to izdarīt," es atbildēju.

Viņa teica: "Tu nebūsi vainīgs, ja iznāksi ārā. Slepenā Mantrajāna ir tik dziļa. Meistars ir nesavaldīgas dabas, tāpēc, lūdzu, nepazaudē šo iepriekš nolemtību. Es palīdzēšu atbrīvot ieeju, lai tu varētu iznākt." To sakot, viņa attīrīja ieeju alā, un es kopā ar viņu un meistaru atgriezos templī.

Ieejot templī, meistars sacīja: "Tagad mēs, tēvs un dēls, izpildīsim rituālu Abhisamaja (dharmas izpratnei). Dakmema, lūdzu, sagatavo ziedojumus." Ceremonijas laikā meistars jautāja: "Dēls, kāda tagad ir tava izpratne par norādījumiem vārsmās? Vai esi sasniedzis kādu patiesu izpratni, kurā tu varētu dalīties ar mani? Nesteidzies un pastāsti man."

Nometies meistara priekšā uz ceļiem un sakļāvis plaukstas, es asarām ritot, nodziedāju septiņas ziedojuma dziesmas.

Pēc septiņām ziedojuma dziesmām es meistaram teicu: "Meistar un meistara sieva, mani vecāki, jūs ne ar ko neatšķiraties no Vadžradhāras (sākotnējais Buda Vadžrajānā). Es vienmēr esmu pateicīgs par jūsu ne ar ko nesalīdzināmo žēlsirdību un svētību. Jūsu māceklis jūt jūsu nepārspējamo labvēlību. Tagad ļaujiet man izklāstīt jums dažas savas ierobežotās izpratnes. Es lūdzu, lai jūs savās sfērās, iežēlojaties, un izrādot žēlsirdību, ieklausāties.

Mūsu prāts un ķermenis radās divpadsmit karmisku iemeslu dēļ, ieskaitot nezināšanu. No vienas puses, mūsu cilvēka ķermenis sastāv no asinīm, miesas un prāta, ko vada karmiskās attiecības. No otras puses, tiem, kuriem ir tikumība un labs iedzimtais pamats, cilvēka ķermenis ir nenovērtējams dārgumu kuģis, kas ceļo pa upi, kura savieno dzīvību un nāvi, uz atbrīvošanas krastu. Tiem, kas grēkojuši un izdarījuši noziegumus, ķermenis ir kārdinājumu un nelaimīga likteņa avots. Atkarībā no tā, vai cilvēks dara labu vai ļaunu, viņš var celties augšup vai krist lejup, tas var novest pie atšķirības starp laimi un sāpēm. Es sapratu – ko izvēlēties šajās krustcelēs, kā izmantot šo cilvēka ķermeni, patiesībā ir vissvarīgākā lieta dzīvē.

Visas ciešanas sakņojas pārdzimšanu jūrā. To pārpeldēt ir ļoti grūti. Par laimi, šodien es esmu svētīts ar to, ka žēlsirdīgais meistars mani vada un rāda virzienu šajā milzīgajā, bezgalīgajā dzīvības un nāves jūrā.

Es arī sapratu, ka iesācējam, kurš grib mācīties budismu vai daoismu, vispirms jāmeklē patvērums Budā, dharmā un sanghā (budistu kopienā), un tikai pēc tam jāmācās dharma. Mācoties dharmu, vissvarīgākais ir sekot meistaram, jo meistars ir visas laimes avots. Ir jāievēro visi meistara norādījumi. Turklāt jāseko samaja (solījumu vai priekšrakstu kopums, kas tiek dots iesvētīšanas ceremonijas laikā) priekšrakstiem, kas arī ir svarīgi.

Starp neskaitāmajām dzīvām būtnēm, cilvēku ir ļoti maz; starp miljoniem cilvēku ir ļoti maz tādu, kuri var klausīties dharmu, zināt ceļu uz atbrīvošanos un doties ceļojumā uz Bodhi (Apgaismību). Tas ir – starp visām neskaitāmajām dzīvām būtnēm, to, kam ir iepriekš nolemta iespēja mācīties Budas dharmu, ir vēl mazāk; to ir tik grūti iegūt!

Lai gan mums ir paveicies būt cilvēka ķermenī, nav iespējams garantēt tam drošību. Neviens nezina, kurā dienā mēs varam nomirt, kurā dienā mēs varam zaudēt šo vērtīgo cilvēka ķermeni. Tieši tāpēc mums ir jārūpējas par šo cilvēka ķermeni un jātur tas dārgs.

Viss šajā Visumā seko cēloņu un seku likumiem. Par labiem darbiem tiksi atalgots, par ļauniem saņemsi atmaksu. Zinot šādus cēloņu un seku likumus, kļūtu skaidrs, kas ir laimes un ciešanu, gudrības un muļķības, bagātības un nabadzības pamatā. Taču tas viss arī ir īslaicīgs, un arī šīs labās vai sliktās sekas var mainīties. Tas nozīmē, ka tikums no labajiem darbiem, bagātība no smaga darba, un ģimenes attiecības no jūtām, kā arī prieks un aizrautība, tas viss ir īslaicīgs. Citiem vārdiem sakot, tie mainīsies, mazināsies un tie nav pastāvīgi. Salīdzinājumā ar ciešanām, prieks ir reta parādība. Sāpes, ko rada pārdzimšana trīs zemākajās sfērās ir vēl neiedomājamākas. Bezgalīgi pārdzimstot šai neizmērojamā dzīvības un nāves okeānā, visas dzīvās būtnes ir pārcietušas visas iespējamās sāpes un bēdas. Domas par nebeidzamo nogurumu un ciešanām, protams, liek man no visas sirds veltīt sevi dharmai, ilgoties pēc atbrīvošanās un apņemties sasniegt Budas stāvokli.

Tīrs prāts un ķermenis ir pamats Budas dharmas apguvei, tāpēc pirmais solis ir prātimokša solījumi. Pēc tam mēs pakāpeniski mācītos īsteno dharmu. Mācības priekšraksti jāsargā tāpat kā savas acis, lai tiem netiktu nodarīts nekāds kaitējums un ar tiem nenotiktu citas izmaiņas. Tomēr, tiekšanās pēc personiskās atbrīvošanās ir tikai ierobežota Hīnajāna (Mazais rats) prakse. Lai apžēlotos par visām dzīvajām būtnēm un atbrīvotu tās no ciešanu okeāna, ir nepieciešama lielāka labestība un Bodhi. Visu dzīvo būtņu labvēlība un mīlestība līdzinās saitēm ar vecākiem; kā es varēšu to atmaksāt? Lūk, kāpēc visu labo, kas sasniegts ceļā uz Bodhi, vajadzētu atgriezt visām dzīvajām būtnēm. Tādējādi, uztverot visas dzīvās būtnes kā savus vecākus, es apsolu sasniegt Budas stāvokli, sasniegt lielo Bodhi labestību un apgūt visus Bodhisatvas priekšrakstus.

Ar šādu pamatu Lielajā Ratā var ieiet Mantra Vadžrajānā. Ar tīru prātu cilvēks seko zinošam meistaram, saņem mācības par pārdzimšanas patieso būtību un četrus iesvētīšanas veidus izplatīšanai un gudrībai. Dziļajai izpratnei, kas seko iesvētīšanas ceremonijai, viens pēc otra seko skaidri novērojumi, neatlaidīgi centieni pilnveidoties un sasniegt nesavtību. Ar Budu mācībām un saprātīgām domām, cilvēks meklētu sevi, bet nespētu atrast sevi. Tas ir apskaidrota cilvēka nesavtības princips. Ar šo nesavtību meditācijā iespējams praktizēt patiesu mieru, atturēties no nepareizām domām un neļaut tām atgriezties. Ar šādu prātu, kas brīvs no priekšstata par sava "es" pastāvēšanu, var nekustīgi turpināt meditāciju. Mēnešiem un gadiem ritot, iestāsies miers.

Šādi turpinot, ar taisnu apziņas stāvokli, tiek novērsta pilnīga aizmiršanās. Apskaidrība pakāpeniski pieaugs, parādīsies bez sava paša "es" klātbūtnes un kļūs skaidra, ar vienādu attieksmi pret visu. Tas ir vienkārši un pamanāmi, un ir tikai cilvēka apņēmības izpausme. Daži uzskata to par svētu parādību, jo laicīgais cilvēks diez vai spēj piedzīvot šādu īpašu fenomenu. Tikai pēc ieiešanas pirmajā no desmit sagatavošanās posmiem, cilvēks var redzēt šādas reālas, svētas ainas. Tas ir – var mācīties dharmu, vērojot šīs ainas. Citas meditācijas laikā redzētās ainas, tādas kā Budas tēls, ir tikai nelieli pārbaudījumi prakses laikā, un tiem nav nozīmīgas vērtības.

Pirms ieiešanas meditācijā, ar vai bez redzamām ainām, noteikti jābūt žēlsirdīgai sirdij; tas viss ir dzīvo būtņu labad. Pēc tam ar tīru prātu jāieslīgst apcerē. Visbeidzot, visi nopelni un tikums tiek veltīti dzīvajām būtnēm. Darīt to visu ar vienādu attieksmi pret visu, ir pats svētākais ceļš. Tagad es patiešām saprotu šos principus!

Izsalkuši cilvēki zina, ka ēdiens var remdēt viņu izsalkumu. Bet "zināšana" pati par sevi ir bezjēdzīga un nevar atrisināt izsalkuma problēmu. Lai to atrisinātu, patiesībā ir jāapēd ēdiens. Tāpat arī cilvēks var zināt dažas teorijas par tukšumu. Bet zināšana pati par sevi ir bezjēdzīga, jo tas ir pašam jāpiedzīvo, un tad pastiprinās vērošana ar gudrību. Jogiem tukšums nozīmē to, ka nav skaidrojuma, nav atšķirīgas attieksmes un vienlīdzību ar Tantras praktizētājiem. Tāda ir mana nelielā izpratne. Lai to pilnībā sasniegtu, vajag izturēt nogurumu, izsalkumu, gandrīz vai mirušu ķermeni, kā arī jāspēj atteikties no visām jūtām. Nebīstoties no nāves, un bez traucējumiem prātā, cilvēks var uzcītīgi sekot dharmai. Nesalīdzināmi augstsirdīgais meistar un meistara sieva, – man, Milarepam, nav materiālo lietu vai naudas ziedojumam. Es varu veltīt jums tikai visu savu praktizēšanu un sasniegumus. Sekojot dharmai, es veltīšu sevi svētajai Tīrajai Zemei, kā savu ziedojumu jums."

Tad es nodziedāju vēl vienu dziesmu.

Meistars noklausījās līdz galam un ļoti apmierināts sacīja: "Dēls, vai esi sasniedzis šo līmeni?" Viņa sieva arī bija ļoti priecīga: "Mans dēls, tu esi smagi strādājis un ieguvis daudz gudrības." Mums bija gara saruna par praktizēšanu, un vēlāk es atgriezos alā, lai meditētu.

Reiz meistars bija devies uz U, lai izplatītu dharmu. Kādu vakaru, pabeidzis pielūgsmes rituālu, viņš atcerējās dažas daļas no meistara Naropas mācībām, kuras viņam nebija skaidras. Dakiņas arī deva viņam dažus mājienus, tāpēc meistars nolēma, ka grib vēlreiz doties uz Indiju, lai satiktu meistaru Naropu.

Vairākas dienas pēc meistara Marpas atgriešanās Lhodrakā, man bija sapnis. Pie manis ieradās jauna sieviete zaļās drānās. Viņai bija zīda apģērbs un rotājumi no kaula. Gan viņas piere starp uzacīm, gan viduklis bija izrotāts ar dzelteniem akmeņiem. Viņa man sacīja: "Dēls, tu esi ilgu laiku praktizējis. Tagad tu esi ieguvis Mahāmudru (viena no galvenajām Vadžrajānas skolām, ko dibinājis Naropa), norādījumus un sešu dharmas metožu būtību, lai sasniegtu Budas stāvokli. Bet tev joprojām nav norādījumu par "izdzīšanu un pārnešanu" (apziņas pārnešanu uz citu ķermeni), lai nekavējoties sasniegtu Budas stāvokli, vai ne?" Es nodomāju: "Šī sieviete izskatās kā dakiņa, bet vai viņa ir īsta, vai tomēr dēmons? Lai vai kā tur būtu, mans meistars zina visu Budas dharmu. Ja tas ir norādījums no dakiņas, man tas ir jāuzzina no meistara. Tāpēc es atbrīvoju aiztaisīto ieeju alā un devos vispirms pie meistara. Meistars sacīja: "Dēls, kāpēc tu pārtrauci meditāciju nošķirtībā? Ko tu grasies darīt? Lūdzu, pastāsti man, kāpēc tu iznāci. Uzmanies no dēmoniem!"

Es atbildēju: "Pagājušajā naktī man sapnī parādījās sieviete, kura teica, lai es meklējot "izdzīšanas un pārnešanas" dharmu. Es nezinu, vai tas bija dēmons vai dakiņas pareģojums. Ja tā bija dakiņa, es gribētu iemācīties norādījumus par "izdzīšanu un pārnešanu"." Meistars kādu mirkli klusēdams domāja, un tad teica: "Tas bija no dakiņas, tas nebija dēmons. Kad es devos prom no Indijas, meistars Naropa runāja par norādījumiem saistībā ar "izdzīšanu un pārnešanu". Es gribēju tos iemācīties, un viņš lūdza mani palīdzēt sameklēt svētos rakstus. Mēs abi veltījām tam visu dienu. Tur bija daudz grāmatu par līdzīgiem tematiem, bet mēs neatradām to, kas paredzēts "izdzīšanai un pārnešanai". Pirms dažām dienām, kad biju U, man arī tika dots mājiens meklēt šo dharmu. Turklāt ir daži norādījumi, par kuriem man nepieciešams skaidrojums no meistara. Tāpēc esmu nolēmis atkal doties uz Indiju, lai tiktos ar meistaru Naropu."

To dzirdot, visi teica: "Meistar, lūdzu pārdomājiet, jūsu vecumā to būs grūti izdarīt." Meistars neklausījās; viņš bija apņēmies doties ceļā. Viņš apmainīja mācekļu ziedojumus pret trauku ar zeltu, kuru paņēma sev līdzi, un devās uz Indiju.

Toreiz godājamais Naropa bija devies prom, lai nodotos meditācijai. Meistars Marpa iztaujāja apkārtējos, un riskējot ar dzīvību, mēģināja viņu atrast, tomēr bez panākumiem. Taču tā kā viņš bija redzējis zīmi, ka varētu sastapt meistaru Naropu, viņš turpināja neatlaidīgi meklēt, un galu galā viņi satikās mežā. Meistars lūdza Naropu doties uz Pulahari klosteri, lai mācītu viņam "izdzīšanas un pārnešanas" dharmu. Meistars Naropa vaicāja: "Tā kā tu par to jautāji, – vai tā bija tava paša ideja, vai Budu pareģojums?"

Meistars Marpa atbildēja: "Man pašam šī doma neienāca prātā, nedz arī dakiņas deva man zīmi. Man ir māceklis, kura vārds ir Topaga, un dakiņa viņam to pareģoja. Viņš man to jautāja, un tas ir iemesls, kāpēc es šoreiz ierados Indijā."

Godājamais Naropa bija pārsteigts: "Ak, tas ir ļoti rets gadījums. Es negaidīju, ka tādā tumšā vietā kā Tibeta, piedzims tik dižens gudrais, kurš kā saule lies gaismu pār sniegotajiem kalniem." Tad viņš godbijīgi salika kopā plaukstas, pacēla tās virs galvas un sāka dziedāt:

"Ziemeļu tumsā
sniegotie kalni sāk mirdzēt kā saules gaisma;
Dzirdot Topagas vārdu,
es sirsnīgi sveicu viņu no visas sirds."

Beidzis dziedāt, viņš atkal salika kopā plaukstas, aizvēra acis un trīs reizes paklanījās uz Ziemeļiem. Arī koki šajā apgabalā paklanījās līdz ar viņu trīs reizes. Pat šodien, Pulahari tuvumā esošie kalni un koki joprojām ir noliekušies un Ziemeļiem Tibetas virzienā.

Tad godātais Naropa mācīja meistaram Marpam dakiņu norādījumus un pilnībā nodeva dharmu par "izdzīšanu un pārnešanu".

Lai noteiktu karmiskās attiecības, godājamais meistars Naropa atklāja mandalu. Meistars Marpa vispirms paklanījās mandalas dievībām, un tikai pēc tam meistaram Naropam. Pēc šīs zīmes meistars Naropa saprata, ka Marpas dzimta neturpināsies ilgi, savukārt viņa dharma nepārtraukti tiks nodota tālāk, plūdīs kā nebeidzama upe un pastāvēs mūžīgi.

Saņēmis dharmu meistars Marpa atgriezās Tibetā.

Nosacījumu savstarpēji atkarīgās rašanās un meistara Marpas paklanīšanās dēļ, viņa dēls nomira jaunībā, kā to bija pareģojis Naropa. Gadu pēc viņa dēla nāves mācekļi sapulcējās kopā, un vairāki vecākie mācekļi meistaram Marpam jautāja: "Meistar, jūs ne ar ko neatšķiraties no citiem Budām. Tā kā mums, dzīvajām būtnēm, trūkst tikuma, arī jūs, šķiet, esat novecojis. Kā mums turpmāk būtu jāizplata mūsu mutiski nododamā dharma? Vai meistars varētu izdarīt mums pravietojumu?"

Meistars sacīja: "Meistars Naropa nodeva man mācības mutiski. Neatkarīgi no tā, vai tā būs zīme sapnī, vai nosacījumu savstarpēji atkarīgās rašanās rezultāts, mūs dharma vienmēr plauks. Arī meistaram Naropam bija labi pravietojumi attiecībā uz mūsu dharmu. Lūdzu, dodieties atpakaļ skaitīt lūgšanas, un rīt pastāstiet man par saviem pravietiskajiem sapņiem. Nākamajā dienā visi mācekļi pastāstīja par saviem sapņiem. Tie bija ļoti labi, taču pilnībā neatbilda pareģojumam.

Es stājos meistara priekšā un sīki aprakstīju savu sapni par četriem pīlāriem.

Meistars Marpa bija ļoti laimīgs un sacīja: "Tā ir lieliska zīme. Dakmema, lūdzu, sagatavo labāko ēdienu un ziedojumus pielūgšanai!" Pēc tam, kad viņa sieva bija sagatavojusi ēdienu un vecākie mācekļi bija sapulcējušies, meistars teica: "Milam Dordže Gjeltsenam pagājušajā naktī bija tāds sapnis. Tas ir neparasti." Tad vecākie mācekļi lūdza meistaram izskaidrot, ko tas nozīmē. Viņš priecīgs piekrita, un lai iztulkotu sapni, nodziedāja dziesmu.

Kad meistars Marpa beidza dziedāt, visi mācekļi bija ļoti laimīgi.

Tad meistars mācekļiem atklāja daudzus slepenus norādījumus. Dienā viņš izskaidroja mācekļiem dharmu, bet naktī lūdza mācekļus meditēt. Ikviens kļuva arvien centīgāks un viņu sajūtas arvien pastiprinājās.

Kādu nakti, izpildot mācekļiem Mātes Tantras iesvētīšanas ceremoniju, meistars domāja mācīt katru mācekli, pamatojoties uz viņa karmisko situāciju. Nākamajā dienā, rītausmā, meistars vizualizēja nosacījumu savstarpēji atkarīgo rašanos un zināja, ka Ngoktons Čodors izplatīs Hevadžras dharmu, Metons Tsonpo praktizēs Skaidro gaismu, Tsurtons Vange praktizēs apziņas pārnešanu, bet es koncentrēšos uz Tumo (tehnika, lai attīstītu iekšējo siltumu). Turklāt katram no mums bija sava karmiskā situācija un nākotne.

Pēc šīs vizualizācijas meistars mācīja Lamam Ngoktonam sešu kritēriju un četru paņēmienu izplatīšanu, kā arī sniedza papildus norādījumus. Meistars arī iedeva viņam sešas Naropas rotas, rubīna lūgšanu krelles, rituāla traukus un svēto rakstu sanskritā skaidrojumu, lai viņš nākotnē varētu izplatīt dharmu.

Tsurtonam Vange apziņas pārnešanai meistars mācīja atvērt avotiņu (vieta galvaskausā, kurā embrijam vai zīdainim vēl nav savienojušies kauli) – metodi, kura ļauj lidot kā putnam debesīs. Meistars arī iedeva viņam Naropas matus, nagus, nektāra graudiņus un piecu Budu kroni, lai viņš ar apziņas pārnešanu glābtu cilvēkus.

Metonam Tsonpo meistars mācīja metodes, kas ļāva naktī izstarot skaidru gaismu. Pēc tam meistars iedeva viņam Naropas Vadžras piestiņu, bungas un no galvaskausa izgatavoto upurtrauku, un atgādināja, ka viņam jākoncentrējas uz bardo (starpposmsa stāvoklis starp nāvi un atdzimšanu).

Man meistars nodeva mācības par iekšējo uguni, kas līdzinās uguns radīšanai no malkas. Iedevis man godājamā Maitripas cepuri un Naropas tērpu, viņš teica: "Tev jāpraktizē sniegotajos kalnos."

Kad dharmas pareģojumi bija pabeigti, visi lamas ieradās uz pielūgšanas rituālu. Kad visi noteiktā kārtībā bija apsēdušies, meistars sacīja: "Esmu jums mācījis norādījumus, balstoties uz jūsu karmisko situāciju. Jums vajadzētu izplatīt dharmu, pamatojoties uz šiem norādījumiem, un jums noteikti būs plaukstoša nākotne! Mans dēls jau ir miris. Esmu izturējies pret jums kā pret saviem dēliem, dodot jums visiem norādījumus un svētību. Jums jābūt centīgiem un pārliecinātiem par saviem panākumiem, nesot labumu dzīvajām būtnēm!"

Vēlāk visi galvenie mācekļi atgriezās savās dzimtajās vietās. Meistars man sacīja: "Paliec šeit vēl dažus gadus. Es tev izpildīšu iesvētīšanas ceremoniju un došu īpašus norādījumus. Tu varēsi pastāstīt man par savām sajūtām un izpratnēm. Pasteidzies un dodies meditēt!" Tā nu es atgriezos alā, par kuru bija izdarījis pareģojumu meistars Naropa.

Meistars un viņa sieva bieži nesa man ēdienu un ziedotās lietas. Viņi izturējās pret mani ļoti labestīgi."

(Turpinājums sekos)


Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2018/10/14/172842.html


Raksts ķīniešu valodā: http://www.minghui.org/mh/articles/2000/12/26/%E5%AF%86%E5%8B%92%E6%97%A5%E5%B7%B4%E4%BD%9B%E4%BF%AE%E7%82%BC%E6%95%85%E4%BA%8B%EF%BC%88%E5%85%AD%EF%BC%89-5817.html/a>

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.