Budas Milarepa pilnveidošanās stāsts (2. daļa)

Turpinājums no 1. daļas.

Milarepa smaidot teica: "Labi, es jums izstāstīšu."

"Kad man bija septiņi gadi, tēvs smagi saslima. Ārsti nespēja palīdzēt, un arī pareģis sacīja, ka manam tēvam nav cerību atgūties. Radinieki zināja, ka slimība nav izdziedināma, un arī tēvs apzinājās, ka ir tuvu nāvei. Viņš nolēma pirms nāves parūpēties par mūsu triju nākotni un ģimenes īpašumu.

Tēvs lūdza manu tēvoci, tanti, radiniekus un kaimiņus sapulcēties mūsu mājās. Visu priekšā viņš nolasīja savu testamentu, kuru bija sagatavojis.

Testamentā bija skaidri norādīts, ka visu īpašumu mantos viņa vecākais dēls.

Pēc testamenta nolasīšanas mans tēvs lēnām sacīja: "Man nav cerību pārdzīvot šo slimību. Mans dēls un meita vēl ir jauni, tāpēc man nekas cits neatliek kā apgrūtināt viņu tēvoci, tanti un citus radiniekus, lūdzot par tiem parūpēties. Lai gan es neesmu pārāk bagāts, man ir pietiekami daudz īpašumu. Manā saimniecībā ir vērši, aitas un zirgi. No maniem zemes īpašumiem lielākais ir šis Ema trīsstūris, bet mazāko ir pārāk daudz lai tos pieminētu atsevišķi. Kūtī apakšējā stāvā ir vērši, aitas un ēzeļi. Augšstāvā man ir mēbeles, zelta un sudraba senlietas, kā arī rotaslietas, dārgakmeņi un zīda drēbes. Man ir arī klētis, pilnas ar graudiem. Kopumā man ir pietiekami daudz bagātības, lai nebūtu atkarīgs no citiem. Kad nomiršu, lūdzu, izmantojiet daļu no īpašuma, lai sarīkotu bēres. Attiecībā uz atlikušo bagātību, es ceru, ka visi, kas šeit sapulcējušies, it īpaši tēvocis un tante, spēs palīdzēt mātei rūpēties par diviem bērniem. Kad Topaga izaugs un būs pienācis laiks precībām, lūdzu, pieņemiet mūsu ģimenē Dzesi – meiteni, kas saderināta ar viņu. Kāzu izmaksām jāatbilst mūsu sociālajam statusam. No tā brīža manu bagātību būtu jāpārvalda Topagam. Es ceru, ka tēvocis un tante varēs parūpēties par šiem diviem bērniem un viņu māti. Lūdzu, palīdziet viņiem, lai visiem trim nenāktos ciest. Pēc nāves es viņus vērošu caur zārka šķirbām."

To pateicis, tēvs nomira, atstājot mūs vienus.

Mēs apbedījām tēvu, un pēc apspriešanās ar visiem tuviniekiem vienojāmies, ka visu īpašumu varētu pārvaldīt māte. Taču mans tēvocis un tante bija nelokāmi un teica visiem: "Lai gan jūs esat radinieki, mēs esam vēl tuvāki radinieki. Mēs nekad neļausim jums trim ciest, tāpēc pārvaldīsim visu īpašumu saskaņā ar testamentu." Manas mātes brālis un Dzeses tēvs uzskaitīja daudzus iemeslus, kāpēc mātei vajadzētu rūpēties par īpašumu, bet viņi vispār neklausījās. Tādējādi mans īpašums pārgāja tēvoča, bet manas māsas īpašums – tantes īpašumā. Arī pārējo īpašumu viņi sadalīja uz pusēm.

Tad viņi mums visiem trim sacīja: "No šī brīža mēs par jums parūpēsimies!"

Tā visa mūsu bagātība bija pazudusi.

Kopš tā laika tēvocis vasaras karstumā lika mūs pie lauku darbiem, bet ziemā mēs tantei vērpām dziju no aitas vilnas. Mēs ēdām ēdienu, kas bija piemērots tikai suņiem, un strādājām kā mājlopi. Mēs staigājām skrandās, kas apjoztas ar salmu virvēm. Strādājām bez pārtraukumiem no rīta līdz vakaram. Pārmērīgais darbs nogurdināja mūsu rokas un kājas, un saskrambātā āda asiņoja. Mums nebija pietiekami daudz drēbju, lai būtu silti, vai pietiekami daudz pārtikas, lai būtu paēduši. Mēs kļuvām pelēki un novārgām tā, ka palika tikai kauli un āda. Es atcerējos, kā manā matu pīnē reiz rotājās zelts, dārgakmeņi un gredzeni, bet tagad tas viss bija zudis, bija palikusi vien pelēcīgi melna virve. Beigās mani mati bija tik pilni ar utīm un gnīdām, ka tās manos izspūrušajos matos auga kā ligzdā. Ikviens, kas mūs ieraudzīja, bāra manu tēvoci un tanti par viņu cietsirdību. Taču viņiem āda bija bieza kā vērsim, viņi bija bezkaunīgi un nepievērsa uzmanību šīm nievām. Tādēļ mana māte sauca tanti par ļauno jakšu vai tīģerienes rēgu, nevis par Khjungtsa Paldrenu. Izteiciens "tīģerienes rēgs" vēlāk izplatījās visā ciematā. Tajā laikā ciema iedzīvotāji bieži teica: "Sagrābj citu cilvēku īpašumu un izturas pret bijušajiem saimniekiem kā pret suņiem. Vai šādas negodīgas lietas patiešām pastāv pasaulē!?"

Pirms mans tēvs nomira, bagātie un nabagie nāca uz mūsu mājām, lai parunātos un glaimotu. Tagad, kad tēvocim un tantei bija nauda un tie dzīvoja kā augstmaņi, šie cilvēki nāca pie viņiem. Daži pat teica sliktas lietas par manu māti: "Saka, ka bagāts vīrs apņem sev prasmīgu sievu. Tā patiešām ir taisnība! Skat, kad Njangtsas Kargjenas vīrs vēl bija dzīvs, viņa bija dāsna kundze. Bez vīra viņa ir kļuvusi tik nožēlojama."

Tibetā ir sakāmvārds: "Ja reiz kāds satiek neveiksmi, tenkas izplatās tālu un plaši." Tā kā mūsu situācija turpināja pasliktināties, cilvēku līdzjūtība pret mums izgaisa. To aizstāja nicinājums un tenkas.

Dzeses vecākiem bija žēl manis, un reizēm viņi deva man kādu apģērba gabalu vai apavus. Viņi mani arī draudzīgi mierināja: "Topaga, tu zini, bagātība ir kas tāds, kas neilgs mūžīgi. Bagātība var atnākt un aiziet – tā ir īslaicīga, kā rīta rasa. Lūdzu, neskumsti par savu nabadzību. Vai tavs vectēvs sākumā arī nebija nabags? Kad izaugsi, tu arī varēsi sapelnīt naudu un uzkrāt bagātību!"

Es viņiem biju ļoti pateicīgs.

Manai mātei piederēja zeme, kas bija nākusi viņai līdzi pūrā. Nosaukums tai nebija nekāds skaistais, bet tā bija laba zeme, kas nesa pienācīgu ražu. Šo zemi apstrādāja mans vecākais tēvocis, kurš bija sakrājis no pārdotās prosas gūtos ienākumus. Pa šiem gadiem viņš bija sakrājis daudz naudas.

Smagās dienas aizritēja viena pēc otras. Kad man apritēja 15 gadi, māte pārdeva pusi no šīs zemes. Par naudu no pārdotās zemes un procentiem, ko viņa saņēma par graudiem, māte nopirka daudz gaļas, grauzdētus miežu miltus un rudzus, lai brūvētu degvīnu. Mātes rīcība pārsteidza ciema iedzīvotājus, un tā nu visi sāka minēt: "Vai Njangtsa Kargjena rīkos svētkus un oficiāli pieprasīs atpakaļ savu ģimenes īpašumu?" Kad māte un viņas brālis visu bija sagatavojuši, viņi mūsu mājā ar četriem pīlāriem un astoņām sijām rindās saklāja patapinātos paklājus. Viņi lūdza tēvocim un tantei uzņemt radiniekus, draugus un kaimiņus, it īpaši tos, kuri bija klāt, kad tēvs uz nāves gultas paziņoja savu gribu. Māte nolika tēvoča un tantes priekšā vislabākos gaļas gabalus un traukus, un arī katram viesim priekšā tika nolikts bagātīgs ēdiens un liels vīna kauss. Tas patiešām bija grandiozs mielasts. Māte teica: "Ļaudis, šodien kā nelielu velti esmu pagatavojusi nedaudz ēdiena un vāja degvīna, lai mēs varētu sapulcēties kopā."

Kad visi bija apsēdušies, māte nostājās viņu priekšā un svinīgi sacīja: "Lai gan šodien ir mana dēla dzimšanas diena, patiesībā tas ir tikai iemesls. Es gribu pateikt visiem dažus vārdus. Kad mans vīrs Šerabs Gjeltsens pirms nāves paziņoja savu gribu, visi – ciemata vecie, tante un tēvocis šeit sēdēja un visu skaidri saprata. Tagad es gribu aicināt visus šeit klātesošos noklausīties testamentu vēlreiz."

Tad viņas brālis piecēlās un skaļi nolasīja testamentu. Neviens no viesiem nebilda ne vārda.

Māte turpināja: "Topaga tagad ir pieaudzis cilvēks un tādā vecumā, lai apņemtu sievu. Saskaņā ar viņa tēva Šeraba Gjeltsena gribu mums vajadzētu rīkot kāzas atbilstoši mūsu sociālajam statusam. Saskaņā ar viņa gribu Topagam vajadzētu arī mantot un pārvaldīt mūsu ģimenes īpašumu. Kas attiecas uz viņa gribu, kuru mēs tikko nolasījām, visi to dzirdēja savām ausīm kad Šerabs Gjeltsens mira, un man tā nav jāatkārto. Šodien es lūdzu tēvocim un tantei atdot īpašumu, kuru viņi mums ir saglabājuši. Es arī no sirds pateicos tēvocim un tantei, un visiem jums par jūsu rūpēm visu šo gadu laikā."

"Ha! Vai jums vēl ir īpašums?!" gan tēvocis, gan tante sāka kliegt. "Kur ir jūsu īpašums?"

Parasti tēvocis un tante nepiekrita viens otram nevienā jautājumā, bet, kad bija jāpiesavinās citu cilvēku īpašums, viņi bija vienoti.

Viņi atkārtoja: "Vai jums vēl ir īpašums? Kur ir jūsu īpašums? Kad Šerabs Gjeltsens bija jauns, viņš aizņēmās no mums daudz zemes, zelta, dārgakmeņu, zirgus, vēršus un aitas. Tā kā viņš ir miris, tad protams, tas būtu jāatgriež mums. Kas ir jūsu? Jums nepieder ne zelta gabaliņš, kas būtu tik liels, kā vienas zvaigznes atspīdums naksnīgajās debesīs, mēs neesam redzējuši ne kviešu saujas, neviena taela (sena svara mērvienība Ķīnā) sviesta, ne noskranduša drēbes gabala vai veca mājlopa. He! No kurienes radies šāds sapnis? Kas jums uzrakstīja to testamentu? Jau vairākus gadus tu un tavi bērni ir nodrošināti vairāk nekā pietiekami! Saka, ka daži cilvēki labu atdara ar ļaunu. Es domāju, ka tas ir sacīts par tādiem nejēgām kā jūs!" tēvocis saniknots kliedza un dusmās grieza zobus.

Viņš pielēca kājās, sita kāju pret grīdu un kliedza: "Hei! Vai jūs saprotat? Šī māja ir mūsu. Pazūdiet!'

Ar šiem vārdiem viņš iesita mātei ar pātagu, un rāva mani un manu māsu Petu aiz piedurknēm.

Māte izmisumā nokrita uz grīdas un iesaucās: "Šerab Gjeltsen! Vai tu to redzi? Tu teici, ka vērosi mūs caur zārka šķirbām. Vai tu redzi kas notiek?!"

Es un māsa piespiedāmies mātei, un visi trīs nevaldāmi raudājām. Redzot, ka daudzi cilvēki piekrīt tēvocim, mātes vecākajam brālim nekas cits neatlika, kā vien slēpt savas dusmas un klusēt. Daži viesi nopūtās: "Ak, nabaga māte un bērni!" Redzot mūsu nelaimi, viņu sirdis vai lūza un acīs sariesās asaras, bet viņi neko nespēja darīt, kā vien klusi nopūsties.

Tēvocis un tante nespēja vien beigt izrādīt savas dusmas un aizvainojumu, un kā ņurdoši suņi turpināja mūs nikni lamāt.

"He! Vēlaties, lai mēs atdotu jūsu bagātību? Jā, tā ir jūsu, bet mēs vienkārši nevēlamies to atdot. Kā jūs to atgūsiet? Ja mums labpatiktos to izmantot, lai dzertu vīnu un izklaidētu viesus, tā nav jūsu darīšana!" Viņi turpināja nicinoši mūs izsmiet: "Ja varat, tad atrodiet dažus cilvēkus, kas ar mums cīnītos, lai atgūtu jūsu īpašumu. Ja nevarat nevienu atrast, tad pamēģiniet noskaitīt kādus buramvārdus!' Ar šiem vārdiem viņi pagriezās un kopā ar saviem draugiem aizgāja.

Milzīgo bēdu pārņemta, māte ilgu laiku aizgūtnēm raudāja. Mājā ar četriem pīlāriem un astoņām sijām palikām tikai mēs trīs un daži radinieki, kas juta mums līdzi. Dzese kopā ar savu tēvu un brāli mūs laipni mierināja. Viņi bija gatavi piedāvāt mums kādas ikdienā nepieciešamas lietas, lai mēs varētu izdzīvot. Mātes brālis ieteica man apgūt kādu amatu, kamēr māte un māsa viņam palīdzētu lauksaimniecībā. Viņš uzstāja, ka mums kaut kas jāpaveic, lai pierādītu tēvocim un tantei, ka Šeraba Gjeltsena ģimene nav nedz vāja, nedz nespējīga, nedz arī tāda, kuru viegli pazemot.

Beidzot māte savaldīja savas bēdas un noslaucīja asaras. Ar skumjām un dusmām viņa apņēmīgi nosacīja: "Tā kā man nav iespējas atgūt savu īpašumu, es nepaļaušos uz to, ka citi audzinās manus bērnus. Tagad, pat ja bērnu tēvocis un tante atdotu daļu bagātības, es to nepieņemtu. Tomēr Topagam ir jāapgūst amats. Lai atlīdzinātu tēvocim un tantei par viņu dāsnumu, mana meita un es esam gatavas būt pat kalponēm vai verdzenēm. Mums ir tiem jāparāda!"

Pēc tam māte vērsās pie sava brāļa un sacīja: "Mēs esam gatavi strādāt tavā saimniecībā!"

Redzot viņas apņēmību, neviens vairs neko citu neieteica, un mēs sekojām viņas plānam.

Sarkano cepuru sektā bija lama, kurš specializējās kādās dharmas prasmēs, un kuram vietējie ciemata iedzīvotāji ļoti ticēja. (Piezīme: Tibetā Sarkano cepuru sektu uzskata par vienu no agrākajām Tibetas budisma formām; vārds njingma no tibetiešu valodas tiek tulkots kā "vecā mācība", bet tāpēc, ka visi lamas nēsāja sarkanu apģērbu, to parasti sauc par Sarkano cepuru sektu.) Māte lika man doties mācīties pie šī Sarkano cepuru sektas lamas. Kad devos prom no mājām, mani atnāca pavadīt divi vai trīs radinieki. Tajās dienās Dzeses vecāki bieži vien mudināja viņu nest ēdienu, malku vai eļļu uz vietu, kur es mācījos. Kad māte un māsa nevarēja atrast darbu, mātes brālis apgādāja mūs ar ēdienu. Lai manai mātei nevajadzētu ubagot ēdienu, viņš apstaigāja visas vietas, meklējot viņai darbu. Viņš darīja visu, kas bija viņa spēkos, lai mums trim palīdzētu. Māsa reizēm izpildīja sīkus uzdevumus, spēlēja bungas, tīrīja klētis un veica citus darbus, lai iegūtu pārtiku un apģērbu. Taču mūsu ēdiens joprojām bija ļoti trūcīgs un mēs un valkājām noplukušas skrandas. Nebija prieka, bija tikai bēdas."

Kad Godātais Milarepa stāstīja par to, cilvēki, klausoties viņa dharmu, noguruši no šīs pasaules, skumji lēja asaras. Mācekļi pārpildītajā alā klusi gremdējās nopūtu un šņukstu skaņās.


(Turpinājums sekos)


Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2018/10/10/172783.html


Raksts ķīniešu valodā: http://www.minghui.org/mh/articles/2000/12/22/%E5%AF%86%E5%8B%92%E6%97%A5%E5%B7%B4%E4%BD%9B%E4%BF%AE%E7%82%BC%E6%95%85%E4%BA%8B%EF%BC%88%E4%BA%8C%EF%BC%89-5700.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.