Senā Ķīna: Vidusvalsts pieticīgais imperators

Reiz, imperatora Jao valdīšanas laikā, kāds apmēram piecdesmit gadus vecs zemnieks pēc darba uz lauka nolēma nedaudz atvilkt elpu. Garām gāja svešinieks, tas apstājās blakus vecajam vīram un izsaucās: „Tas viss patiešām ir imperatora Jao labdarības rezultāts!”

Zemnieku saimniecība. Cjin En zīmējums. Foto: epochtimes.com

Uz to sirmgalvis iebilda, ka viņš pats ik rītu apstrādā zemi, pats ir izracis sev aku, lai būtu ūdens, pats audzē augļus un dārzeņus, lai būtu ko ēst. Kāds gan tam sakars ar imperatora Jao labvēlību?

Imperatora Jao valdīšanas laikā ķīniešu tauta dzīvoja mierā un labklājībā, cilvēkiem bija iespēja pašiem sevi apgādāt, nebija laupītāju un blēžu, nepastāvēja spaidu darbi. Baudot šādu dzīvi, cilvēki neizjuta imperatora Jao gādību, tādēļ uzskatīja, ka paši ir radījuši šos brīnišķīgos dzīves apstākļus un imperatora valdīšanai ar to nav nekāda sakara.

Imperators Jao ir viens no senākajiem Vidusvalsts (Ķīnas) imperatoriem. Saskaņā ar senās Ķīnas „Vēstures pierakstiem” imperatora Jao īstais vārds bija Jao Fan-sjuņs. Šim imperatoram piemita augsta tikumība un neizmērojama gudrība.

Neskatoties uz visu savu bagātību, imperators Jao bija cēlsirdīgs un labestīgs cilvēks. Viņš nebija augstprātīgs un izlaidīgs, kā citi dižciltīgie. Imperators Jao nēsāja dzeltenu galvassegu, melnu apģērbu, brauca baltu zirgu vilktos sarkanos ratos. Viņš ar cieņu izturējās pret krietniem ļaudīm un mācīja amatpersonām vienmēr rūpēties par tautu. Pateicoties viņa prasmīgajai valdīšanai, visas valstis dzīvoja mierā un harmonijā. Imperators Jao uzdeva astronomiem Si un He vērot debesu ķermeņus un izstrādāt lauksaimniecības darbu kalendāru.

Imperators Jao valdīja 70 gadus un tad nolēma atrast sev pēcteci. Viņš jautāja saviem četriem ministriem, kurš no viņiem varētu sekot Debesu gribai un pārmantot troni.

Četri ministri juta, ka viņu tikumības līmenis nav pietiekoši augsts, tādēļ viņi nevarēs uzņemties tik lielu atbildību. Tad imperators Jao jautāja, vai viņi varētu ieteikt kādu citu no ministriem, vai pat kādu, kas dzīvo nošķirtu vientuļnieka dzīvi.

Visas amatpersonas, kā norunājušas, ieteica kādu jaunu cilvēku vārdā Šuņs. Puisis bija kāda akla veca vīra dēls. Viņa tēvs bija īsts tumsonis, pamāte ārkārtīgi stūrgalvīga, bet jaunākais brālis — gatavais uzpūtības iemiesojums. Tomēr Šuņs itin labi spēja ar viņiem sadzīvot, turklāt izturējās pret viņiem ar patiesu cieņu un godbijību, palīdzot saviem tuviniekiem nekļūt par pēdējiem neģēļiem.

Tad imperators Jao nolēma pārbaudīt Šuņu, lai uzzinātu, vai viņš tiešām ir cienīgs vadīt valsti. Šuņs veiksmīgi tika galā ar visiem pārbaudījumiem. Imperators Jao atzina, ka Šuņs ir ļoti spējīgs, turklāt apveltīts ar augstu tikumību. Tad imperators Jao pasludināja Šuņu par savu pēcteci.

Pēc imperatora Jao nāves tauta iegrima dziļās sērās un ilgi apraudāja viņa aiziešanu. Trīs gadus valstī nekur nedzirdēja skanam mūziku, jo ikviens turēja godā aizgājušā imperatora piemiņu.

Imperators Jao varēja nodot Vidusvalsts troni savam dēlam Daņ Džu, tomēr viņš skaidri apzinājās, ka Daņ Džu nav apveltīts ar pietiekami lielu gudrību un talantu, ka viņš nav cienīgs pārvaldīt Ķīnu.

Imperators Jao neņēma vērā savas personīgās intereses un nodeva vadības grožus Šuņa rokās, tādēļ, ka zināja — tas nesīs tautai labklājību, bet, ja Ķīnas pārvaldīšanu uzticētu Daņ Džu, tad vienkāršie ļaudis no tā varētu ciest. Pateicoties viņa godīgajai sirdij un vēsajam prātam, ļaužu atmiņā imperators Jao mūžam paliks īstens dižena valdnieka paraugs.


Avots: http://www.epochtimes.ru/vsemi-zblagorodstvo-drevnego-imperatora-podnebesnojabytyjpravitel-99037044/

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.