Pieticība

Reiz Japānā dzīvoja pazīstams budistu mūks. Kādu dienu pie viņa viesos ieradās mācīts vīrs. Šis cilvēks bija visai augstprātīgs un mēdza ieslīgt nebeidzami garās runās, izklāstot mūkam savas gudrās atziņas. Mūks pacietīgi klausījās, vienlaikus lejot krūzē zinātniekam tēju. Tēja jau bija piepildījusi tasi, bet mūks tik turpināja liet, kamēr tēja lija pāri tases malām.

To pamanījis, zinātnieks izsaucās: „Tēja līst pāri malām!”

Mūks, laipni smaidīdams, pie sevis noteica: „Vai tu re, tējas tase ir jau piepildīta, nu tajā vairs neko nevar ieliet.”

Šis mācītais vīrs, būdams inteliģents cilvēks, tūlīt uztvēra smalko mājienu. Tādēļ viņš nekavējoties atmeta savu augstprātību un pašapmierinātību un kautrīgi lūdza mūkam padomu, kurš galu galā viņam patiešām ļoti palīdzēja.

Ja cilvēks kļūst pašapmierināts, kā gan viņš varēs turpmāk sevi pilnveidot un attīstīt? Tādēļ pastāv uzskats, ka cilvēkam jābūt pieticīgam, bet no pašapmierinātības un augstprātības ir jāatbrīvojas. No laika gala pazīstamais ķīniešu teiciens skan: „Lepnība sāpina, pieticība nes labumu”. Senie ķīnieši mēdza teikt arī tā: „Uztverīgs prāts, gluži kā kalnu ieleja, modina atbalsi.” Tā tika paskaidrots, ka cilvēka apziņa, kas ir tik atvērta, plaša un dziļa kā kalnu ieleja, spēj uztvert, pieņemt un mācīties no citiem cilvēkiem visu to labāko.


Avots: http://www.clearwisdom.net/emh/articles/2006/7/3/75046.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.