Atzīmējot Pasaules Faluņ Dafa dienu: grāmata, kas mani pavada 20 gadus

Jau kopš bērnības man ir paticis lasīt. Grāmatu plaukts manā istabā ir pilns ar grāmatām, bet tikai viena grāmata ir kopā ar mani jau 20 gadus, un tā ir vienīgā, ko es lasu katru dienu – “Džuaņ Faluņ”.

Grāmata atvēra manu prātu

Bērnībā es katru dienu kopā ar vecmāmiņu lasīju “Džuaņ Faluņ”. Toreiz es daudz ko nesapratu un tikai domāju, ka “Džuaņ Faluņ” ir ļoti laba grāmata, kas man īpaši patīk.

Tēmas, kas tika pieminētas grāmatā, tādas kā aizvēsturiskā kultūra un augu pārdabiskās spējas, atvēra man acis un palīdzēja pievērsties tādām jomām kā literatūra, māksla un humanitārās zinātnes.

Pamatskolā es daudz lasīju par literatūru, filozofiju un zinātni. Es sāku rakstīt, un mani īsie raksti ik pa laikam tika publicēti.

Kad Ķīnā sākās Faluņ Dafa vajāšana, daudzas Faluņ Dafa grāmatas tika iznīcinātas. No kontinentālās Ķīnas nākošās propagandas iespaidā pat maniem vecākiem bija negatīva attieksme pret Faluņ Dafa. Pāris gadus es vairs nelasīju “Džuaņ Faluņ”.

Pusaudzes gados manos rakstos bija jūtamas skumjas, un tiem trūka dziļākas jēgas. Mēģinot atrast dzīves jēgu, es izlasīju daudzas grāmatas. Tāpat kā citas meitenes manā vecumā es vēlējos mīlestību, un mani pārpildīja visādas emocijas. Cieta arī manas atzīmes.

2004. gadā mana vecmāmiņa uz neilgu laiku palika pie mums. Redzot, kas bija noticis ar mani, viņa ielika man rokās “Džuaņ Faluņ” un gribēja, lai es izlasu to vēlreiz. Man par pārsteigumu – zieda pumpurs uz grāmatas aizmugurējā vāka bija uzplaucis.

Nedēļas laikā es vēlreiz izlasīju “Džuaņ Faluņ”. Šajā grāmatā bija atbildes uz visiem maniem jautājumiem. Es zināju, ka nekad vairs nešķiršos no šīs grāmatas. Es sapratu, ka visus konfliktus šajā pasaulē ir izraisījuši paši cilvēki. Svarīgāk ir uzlabot savu raksturu un rast mieru un rāmumu savā sirdī.

Es vairs nebiju ciniska un nomākta. Es sāku uzlūkot pasauli ar žēlsirdību. Es novērtēju visus sev apkārtesošos un biju pateicīga viņiem. Es kļuvu optimistiska un mazāk sūdzējos. Es vairs neuztraucos par to, vai es kādam patīku vai ne. Katru dienu, lasot “Džuaņ Faluņ”, es guvu arvien jaunu izpratni.

Es arī pamanīju, ka mani raksti kļuva arvien labāki. Vidusskolā es izveidoju savu blogu. Daudzi mani draugi komentēja manus rakstus, sakot, ka tie ir dziļi un viņiem ļoti patīk.

Es biju redaktora palīgs mūsu skolas izdevumā koledžā. Es saņēmu daudzas balvas par saviem rakstiem, ieskaitot diplomdarbu. Es zinu, ka mana iedvesma nāca no “Džuaņ Faluņ” lasīšanas.

Grāmata man palīdzēja darbā

Pēc koledžas beigšanas es kļuvu par skolotāju. Klasē, kura man bija jāmāca, bija visvairāk nepaklausīgo skolnieku. Gandrīz visi mani kolēģi domāja, ka es nespēšu uzturēt klasē disciplīnu.

Sākumā es jutu lielu spiedienu. Vienu dienu es izlasīju:

“Par piemēru ņemsim cilvēku. Dao sistēmā cilvēka ķermenis tiek uzskatīts par mazu Visumu. Cilvēkam ir fiziskais ķermenis, taču ar to vien nepietiek, lai tas būtu pilnvērtīgs cilvēks. Vēl ir nepieciešams cilvēkam piemītošs raksturs, temperaments, personiskās iezīmes un Dvēsele. Tikai šādā veidā būs izveidots pilnīgs, patstāvīgs, ar individualitāti apveltīts cilvēks. Tāpat ir ar mūsu Visumu, kurā eksistē mūsu galaktika, citas zvaigžņu sistēmas, kā arī dzīvība, ūdens un visas šā Visuma parādības un būtnes. Tā ir tikai viena daļa no materiālās eksistences izpausmēm; tomēr vienlaikus tā sevī ietver arī īpašību "Džeņ Šaņ Žeņ". Jebkurām matērijas daļiņām piemīt šī īpašība – tā ir atrodama visās, pat visniecīgākajās daļiņās.” (Džuaņ Faluņ)

Es nodomāju, ja jau visiem šiem bērniem piemīt īpašība „Īstenība Labestība Pacietība”, man vajadzētu izcelt viņu labo dabu, nevis sodīt viņus. Es pārstāju sūdzēties, ka ar viņiem ir grūti, un ar visu sirdi nodevos tam, lai palīdzētu viņiem mācībās un dzīvē. Es viņus iedrošināju un devu viņiem zināt, ka ticu viņiem.

Reiz es pateicu dažus aizskarošus vārdus skolniekam, kurš pret mani slikti izturējās. Pēc tam es no sirds atvainojos.

Viņš nolieca galvu un teica: “Es kļūdījos.”

Tajā brīdī es zināju, ka sekoju “Īstenības Labestības Pacietības” principam. Es arī sajutu uzticības spēku.

Pakāpeniski es izveidoju labas attiecības ar skolniekiem un virzīju viņus uz taisna ceļa. Bērni redzēja, kā es pret viņiem izturos, un pauda savu pateicību ar vārdiem un ar zīmējumu palīdzību.

Es esmu lasījusi “Džuaņ Faluņ” no bērnības līdz pat pieaugušā dzīvei, gan kā skolniece, gan kā skolotāja. Tā ir bijusi kopā ar mani katrā manas dzīves posmā.

Es jūtu, ka man ir ļoti paveicies. Es ceru, ka šo grāmatu iepazīs vēl vairāk cilvēku.


Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2016/5/24/157131.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.