Pilnveidošanās darba vidē

Es esmu koordinatore no Somijas. Pilnveidošanās laikā, paklūpot un atkal ceļoties augšā, esmu izpratusi daudzas lietas. Pilnveidošanās, esot koordinatoram – tas ir patiess norūdīšanās un nobriešanas process. Kopš pirmās dienas man bija jāiemācās darīt lietas, sekojot Dafa principiem un rēķinoties ar citiem cilvēkiem. Tas radīja manī zināmu satraukumu, piemēram, vai es spēju rīkoties saskaņā ar pareiziem principiem un kā es varu pārliecināt draugus-praktizētājus sadarboties un uzņemties atbildību mūsu kopīgajos projektos.

Reizēm, kad praktizētājiem bija dažādi viedokļi un es nespēju atrast pareizo risinājumu, es sāku šaubīties par saviem pienākumiem. Es nespēju palīdzēt praktizētājiem iet pašiem savu ceļu un atrast katram pašam savu Dafa skolnieka uzdevumu. Es lēni lauzos cauri savām vecajām metodēm un paradumiem (kamēr mainīju savus vecos priekšstatus). Kad biju atklājusi sevi no jauna un arvien vairāk sāku līdzināties personai, kāda es patiešām gribēju būt, es saņēmu drosmi darīt pareizās lietas, turklāt darīt tās labāk.

Sadarbībā ar Somijas praktizētājiem mēs sagatavojām dažādas vēstules un izdales materiālus politiķiem, plašsaziņas līdzekļiem un citām grupām. Kā koordinatore es biju atbildīga par vēstuļu un izdales materiālu saturu. Tad es nosūtīju tos citiem praktizētājiem pārskatīšanai. Sākumā bija ļoti grūti iedibināt sadarbību ar citiem praktizētājiem, it īpaši grūti bija paciest, ja viņi kaut ko mainīja manā tekstā. Dažreiz bija ļoti smagi un nepārvarami grūti pieņemt citu praktizētāju veiktās izmaiņas. Šajos gadījumos traucējumi bija milzīgi, un daudzas reizes es jutu, ka vecie spēki cenšas panākt, lai es nokrītu un atsakos no uzdevuma. Kad es pēc tam domāju par pūlēm, kuras šī darba veikšanai ir nācies pielikt draugiem-praktizētājiem, un laiku, ko viņi ir veltījuši šim projektam, es sapratu, ka nedrīkstu aiziet, – man jāturpina virzīties uz priekšu. Es vairāk mācījos Likumu un guvu no tā izpratni, kā atbrīvoties no pieķeršanām, ar kurām saskāros, strādājot komandā šajā projektā. Lielākās pieķeršanās bija saistītas ar manu lielo ego un bailēm zaudēt seju.

Izpratu, ka projektā iesaistītie praktizētāji arī pilnveidojas, un, ja es nevēlos pilnveidoties, mani gaida vēl lielākas problēmas. Reizēm viss gāja ļoti labi, mēs varējām ātri nosūtīt vēstules. Procesi, kas saistīti ar sadarbību, bija vērtīgi, un to laikā es iemācījos labāk sadarboties; un viena no lietām, ko es šajā laikā apguvu, bija prasme rakstīt.

Reiz, kad mēs kādas Eiropas pilsētas somu biedrības ikmēneša žurnālā reklamējām Shen Yun, pēdējā brīdī pamanījām, ka sludinājumā bija ievietots nepareizs izrādes datums. Žurnāls jau bija nodots drukāšanai, un mēs zinājām, – lai izlabotu datumu, mums jārīkojas ātri. Lai sasniegtu šo mērķi, mēs strādājām mērķtiecīgi. Mēs visi bijām ļoti taisni. Praktizētājs, kurš varēja veikt izmaiņas reklāmā, parasti bija diezgan izvairīgs un aizņemts. Šoreiz mums uzreiz izdevās ar viņu sazināties, un viņam bija iespēja veikt izmaiņas. Mums izdevās izlabot reklāmā izrādes datumu. Mums tā bija laba pieredze, un mēs sapratām, – ja mūsu sirdis būs tīras un tajās nebūs nekā cilvēciska, tad viss izdosies.

Labā sadarbība ar jaunajiem audzēkņiem manā darbavietā vada mani manā pilnveidošanās ceļā

Kopš bērnības mani ir interesējušas mācību iestādes cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem un ar autismu sirgstošiem bērniem un jauniešiem. Kad pirms apmēram desmit gadiem es pārcēlos uz Helsinkiem un meklēju darbu izglītības nozarē, viena no šāda veida darbavietām atradās netālu no manām mājām. Daudzas lietas nelika man mieru; es prātoju, vai neizdabāju savām iegribām, jo darbs ir tik tuvu mājām. Es nedaudz šaubījos, jo man nebija īpašas izglītības darbam ar šiem jauniešiem un garīgi atpalikušiem cilvēkiem. Darba intervijas laikā es pateicu priekšniekam, ka praktizēju Faluņ Dafa. Viņš teica, ka šajā darbā tā būs priekšrocība, un tādā veidā es ieguvu šo darbu un sāku izglītot šos īpašos jauniešus. Šie jaunieši, ar kuriem strādāju, bija pārsteidzoši. Pat tad, ja viņi nespēja ne runāt, ne arī veikt savus ikdienas pienākumus bez citu palīdzības, viņi spēja redzēt mūsu visdziļāko būtību. Viņi saprata to, ko mēs teicām, ieskaitot visas intonācijas un izjūtas mūsu teiktajā. Turklāt daudzi no viņiem bija saistīti ar neredzamo pasauli. Viņi bija patiesi, tīri un vienkārši cilvēki. Es nedaudz nervozēju un baidījos, kad viņi skatījās man cauri, un neko nespēju no viņiem noslēpt. Man nācās ātri apgūt daudzas praktiskas lietas, piemēram, kā runāt ar viņiem vai arī kā korekti kontrolēt viņus fiziskā veidā.

Kad es strādāju ar viņiem, es nedrīkstu domāt ne par ko citu, man ir pilnībā jākoncentrējas uz to, ko daru. Ja es nespēju koncentrēties uz savu darāmo, viņi nesadarbojas ar mani, bet dara pavisam citas lietas, un parasti šīs „citas lietas” ir kaut kas negatīvs. Tad es viņiem nevaru neko paskaidrot, ne arī pateikt, ka mēs pie tā atgriezīsimies vēlāk. Ja es mēģinu meklēt attaisnojumus, viņi redz manas Sjiņsjin problēmas un manus mēģinājumus slēpt bailes pazaudēt reputāciju. Un pat tad, ja viņi nespēj to izteikt ar vārdiem, viņi var izmantot ķermeņa valodu, žestus vai arī sāk sist sev pa galvu, slikti uzvesties, piemēram, mētāt lietas vai atteikties sadarboties ar mani. Ja es neapstājos un nemeklēju sevī, ko esmu darījusi nepareizi, vai arī neesmu konsekventa, situācija nemainās, un mēs tajā iestrēgstam. Tāpēc man bija jāmainās.

Šad un tad viņi no visas sirds smējās par mani, ja es viņiem lūdzu kaut ko izdarīt. Sākumā es apjuku un nevarēju saprast, kas notiek. Es prātoju, vai kā praktizētāja neesmu izdarījusi kaut ko nepareizu. Man bija jāatskatās un vēlreiz jāpadomā, ko biju pateikusi un kā to biju pateikusi.

Atskatījusies es pamanīju, cik nervoza biju bijusi un cik dusmīgs bijis mans balss tonis. Es sapratu, ka man ir jānomierinās un jāsakārto domas. Balss tonim ir jāpauž praktizētāja labestība. Kad es mainījos, viņi bija gatavi izpildīt visus manus lūgumus. Arvien biežāk es domāju tā: „Jūs man esat ļoti dārgi, jo palīdzat ieraudzīt manas pieķeršanās un atbrīvoties no tām, un jūs to darāt tik lēnprātīgi.” Kad es ieguvu šo darbu, es vēl nesapratu, kāds iekšējais darbs man būs jāveic. Es iemācījos ātrāk atcerēties un īstenot praksē Faluņ Dafa principu „Īstenība Labestība Pacietība”. Es biju pateicīga par šo darbu.

Mūsu izglītības iestādes vadītājs arī uzzināja, ka es praktizēju Faluņ Dafa. Viņš teica: „Tas ir labi, ka jums bez darba ir vēl kaut kas cits.” Man bija viegli atprasīties no darba, lai varētu braukt un piedalīties Likuma konferencēs, jo viņš saprata, cik svarīgs ir šis darbs cilvēktiesību jomā. Man bija atļauts piedāvāt informatīvos materiālus jaunajiem darbiniekiem. Mūsu īpašo, veselīgam dzīvesveidam veltīto pasākumu laikā es varēju iepazīstināt visus izglītības iestādes darbiniekus ar praksi. Man arī atļāva demonstrēt filmu „Brīva Ķīna” darbiniekiem manā nodaļā.

Ar savu rīcību šie jaunie audzēkņi atgrieza manu iekšējo jutīgumu, es sāku skatīties uz lietām un dabu savādāk. Es biju zaudējusi šo spēju, – to bija noslāpējusi materiālā dzīve.

Iepriekšnolemtās attiecības un mana atgriešanās, lai kļūtu par vēl uzcītīgāku praktizētāju

Kopš pagājušā gada pavasara mēs nākam uz Sibēliusa parku, kurš ir viens no pazīstamākajiem tūrisma objektiem Helsinkos, lai skaidrotu patiesību ķīniešu un Rietumu tūristiem. Mēs zinājām, ka Somijā uz neilgu laiku ieradīsies rekordliels ķīniešu tūristu skaits, un pēc tam daudzi no viņiem turpinās savu ceļojumu uz citām Eiropas valstīm. Šogad [2015. g.] tiek atzīmēta pazīstamā somu komponista Jana Sibēliusa 150. dzimšanas diena, un tāpēc šo parku apmeklē daudzi tūristi. Mēs esam bijuši Sibēliusa parkā arī iepriekšējās vasarās. Pagājušajā gadā es devos uz parku tikai tad, kad man tas bija ērti. Atskatoties es pamanīju, ka esmu kļuvusi vēl vairāk līdzīga parastam cilvēkam, kurš domā tikai par savu komfortu, kā arī pamanīju, ka sāku kļūt slinka, veicot Dafa darbus. Es negāju uz Sibēliusa parku izpildīt vingrojumus, jo domāju, ka brauciens uz turieni aizņem pārāk daudz laika, un reizēm arī laikapstākļi nebija pārāk labi. Es bieži atradu visādus attaisnojumus, lai nebrauktu uz parku izpildīt vingrojumus. Šie attaisnojumi bija tādi kā, piemēram, - man ir jāiepērkas vai jātīra māja. Dažreiz es neizdarīju neko no tā visa. Es ilgu laiku biju skatījusies uz āru un peldējusi pa straumi. Šovasar ar mani notika atmoda, un es sasniedzu stāvokli, kuru Skolotājs pēdējā laikā daudzas reizes ir pieminējis: „Pilnveidojieties ar tādu sirdi kā sākumā, un panākumi neizpaliks.”

Ķīniešu praktizētāji vēlējās, lai Rietumu praktizētāji izpilda vingrojumus šajā tūrisma objektā. Ķīniešu tūristi tur ierodas diezgan agri no rīta. Tas bija labi, ka man bija jāiet uz Sibēliusa parku izpildīt vingrojumus no rīta. Reizēm man tas bija diezgan grūti, ja laiks nebija saulains, bet gan lietains un auksts. No ķīniešu praktizētājiem es uzzināju, ka tūristi ierodas jebkuros laikapstākļos. To darīt viņiem netraucē pat lietus. Un tā patiešām arī notika.

Izpildot parkā vingrojumus, bieži vien piektā vingrojuma laikā man ļoti sāp kājas. Dažkārt sāpes ir mokošas, bet es nevaru nolaist kājas, jo zinu, kas tas ir (karma). Praktizējot mājās, man tik ļoti nesāp un ir viegli sēdēt. Es pamanīju, ka parkā spēju būt daudz disciplinētāka, bet mājās, kad man sāp kājas, es atļaujos mazliet kustēties. Un vēl vairāk, parkā mana apziņa ir daudz tīrāka, kad vējš aizpūš visas nevajadzīgās domas. Pāris reizes trešā vingrojuma laikā esmu sajutusies patiešām augsta, liela un stipra. Reizēm, kad viena pati izpildīju vingrojumus parkā, es sajutu īpašu atmosfēru, kad man apkārt sastājās ķīniešu tūristi. Tas varēja notikt ļoti klusi, it kā mūs būtu savedusi kopā iepriekšnolemta likteņa saistība.

Redzot mūsu plakātus un Rietumu praktizētājus, kuri izpilda vingrojumus, ķīniešu tūristi ir pārsteigti. Turklāt tur ir arī avīzes ķīniešu valodā un citi materiāli par Faluņ Dafa un vajāšanām.

Dažreiz gados jaunākie ķīnieši cenšas nepieļaut, lai gados vecākie izlasītu mūsu materiālus, kā arī otrādi. Es nedrīkstu nosodīt viņus pat savās domās, bet tikai ceru, ka vēlāk viņiem radīsies vēl viena iespēja to izdarīt. Gados vecākiem ķīniešu tūristiem interesē uzzināt, kas īsti notiek Ķīnā. Es nezinu ķīniešu valodu un nesaprotu, ko viņi savā starpā runā, bet acīmredzot viņiem par to ir savs viedoklis. Jaunieši, kuri nezina Ķīnas patieso vēsturi, ir pārsteigti, kad izlasa uz mūsu plakātiem patiesību par slaktiņu Tiaņaņmeņas laukumā un Faluņgun vajāšanu.

Mūs informēja, ka Shanghai China International Travel Service co. LTD ir devusi tūristiem norādījumus, aizliedzot tiem pieņemt mūsu materiālus, kā arī klausīties, ko mēs vēlamies viņiem pateikt. Protams, tas rada traucējumus un biedē tūristus. Ķīniešu praktizētāji atrisināja šo problēmu. Viņi nes līdzi portatīvo audioiekārtu, un tādējādi ķīniešu tūristi var dzirdēt audioierakstu ķīniešu valodā par to, kas patiesībā notiek Ķīnā. Mēs, somu praktizētāji, ne vienmēr esam bijuši vienisprātis par skaļumu, kādā jāatskaņo audioieraksts. Agrāk man nebija izpratnes šajā jautājumā - līdz brīdim, kad sāku nākt uz parku regulāri un ieraudzīju, kā tas darbojas un kā ķīniešu tūristi uz to reaģē. Sibēliusa parkā, paliekot no mums pa gabalu, tūristi var netraucēti noklausīties ierakstu par to, kas notiek Ķīnā, un gidi tā dēļ neizdarīs uz viņiem spiedienu. Esmu redzējusi gadījumus, kad ķīniešu praktizētājam pietiek pateikt tikai pāris vārdus, lai ķīniešu tūrists mainītu savas domas un vēlētos izstāties no partijas, un pēc tam var redzēt, kā tas viņu ir izmainījis.

Agrā pavasarī starp gidiem un praktizētājiem, kuri parkā bija kopā ar dažiem somiem, notika vairākas nelielas sadursmes. Mēs paši bijām radījuši dažas sliktas lietas, kad strīdējāmies ar ķīniešu tūristiem un skrējām viņiem pakaļ. Mēs gribējām ātri atrisināt problēmu ar tūristiem, skaidrojot patiesību tiem, kas vēlējās izsaukt policiju un padzīt mūs no turienes. Šādos gadījumos es vēlējos pastāstīt mūsu ķīniešu praktizētājam par mūsu tiesībām demokrātiskā valstī, norādot uz to, ka mums patiešām ir vārda brīvība un mums ir atļauts atrasties noteiktās vietās bez ierobežojumiem. Pēc šiem traucējumu atgadījumiem vairākas dienas pēc kārtas es redzēju, ka policisti civilā apģērbā fotografē mūs un mūsu vingrojumu izpildi. Vienu reizi parkā ieradās policisti formastērpos, un praktizētāji kļuva nedaudz satraukti. Es teicu ķīniešu praktizētājiem, ka mēs turpināsim darīt iesākto, un, ja policistiem ir kaut kas sakāms, viņi paši pienāks pie mums. Policisti pagāja mums garām un neko neprasīja. Es arī esmu redzējusi, cik ātri gidi satraucas, ja attiecībā uz tūristiem mūsu rīcība nav laba.

Šobrīd situācija ir ļoti harmoniska. Tūristu gidi sveicinās un māj mums ar roku. Daži no viņiem stāsta savām grupām, ko mēs šeit darām. Daudzi no viņiem jau ir iepazinušies ar mūsu materiāliem un zina, ka mēs neradīsim viņiem nekādas problēmas.

Mēs cenšamies darīt visu arvien labāk un sniegt tūristiem informāciju par praksi un vajāšanām. Mums ir noteikts daudzums plakātu no dažādām valstīm. Tā kā ķīniešu praktizētājam radās tāda ideja, mēs izgatavojām plakātus desmit valodās, lai paskaidrotu tūristiem, kāpēc esam šeit un kas šobrīd notiek Ķīnā.

Mēs visi kopā uzrakstījām tekstu un lūdzām praktizētājus no konkrētajām valstīm pārtulkot to savā valodā. Praktizētājs no vienas Eiropas valsts deva mums negatīvu atbildi, sakot, ka teksts nav labs un viņš atsakās to tulkot. Nākamajā dienā mēs saņēmām vēl divas negatīvas atbildes. Es domāju, ka tur ir jābūt kaut kam nepareizam, ja jau praktizētāji nevēlas to tulkot savā valodā. Es gribēju ieskatīties sevī un izprast, kādi ir mūsu trūkumi. Nākamajā rītā pēc tam, kad biju skatījusies sevī, es sapratu, ka šajā tekstā ir redzama tikai mūsu vēlme parādīt sevi, nevis apstiprināt Likumu. Somijas praktizētāji sapulcējās kopā, lai apspriestu šo jautājumu. Es nosūtīju savu viedokli par teksta saturu praktizētājam, kurš bija atbildīgs par plakātiem. Viņa viedoklis bija tāds, ka ar tekstu viss ir kārtībā, un viņš bija saņēmis apstiprinājumu tam no dažiem citiem praktizētājiem, kuri arī bija to lasījuši. Mēs tomēr tikāmies internetā, lai apspriestu tekstu. Pēc diskusijām izņēmām no teksta dažus teikumus, kuros bija jūtama izrādīšanās, taču nepievienojām tam plašāku informāciju par Faluņ Dafa, kā es to biju vēlējusies. Praktizētājs, kurš bija atbildīgs par plakātiem, atzina šo trūkumu, taču neko nedarīja, lai veiktu vēl kādas izmaiņas tekstā, tāpēc tas tika nodrukāts tāds, kāds bija.

Kā koordinatore mūsu valstī es vēlos strādāt labāk, lai mēs varētu kopā progresēt, ātrāk un labāk pilnveidoties, – tā, lai Dievi varētu skatīties uz mums ar pārliecību, kā arī mēs varētu atvest uz Somiju Shen Yun izrādi.

Paldies visiem!
Paldies Skolotājam!