Ride2Freedom projektā gūtā pieredze

Pieredze, kas tika nolasīta 2015. gada Faluņ Dafa pilnveidošanās pieredzes apmaiņas konferencē Vīnē
 

Sveiciens Skolotājam Li un draugiem praktizētājiem.

Esmu praktizētājs no Čehijas. Es praktizēju Faluņgun divus gadus, un apmēram pusgadu pēc prakses uzsākšanas es sāku darboties tādos projektos kā Epoch Times un Shen Yun, kā arī dažādās vietās kopā ar citiem praktizētājiem sāku piedalīties patiesības skaidrošanas pasākumos (Hong Fa). Tas man bija patiešām intensīvs laiks, un kopš paša sākuma man bija jāiziet cauri daudzām likstām. Es vēlos ar jums dalīties šīs vasaras pieredzē par jauno projektu Ride2Freedom, kurā man bija iespēja piedalīties.

Jau saņemot pirmo informāciju par projektu, es biju ieinteresēts, jo, kad biju jaunāks, es piedalījos sacensībās ar kalnu velosipēdu. Bet es nodomāju, ka esmu tam par vecu, tāpēc nedomāju piedalīties un braukt. Bet vēlāk galvenais koordinators man piedāvāja vietu komandā, jo man bija braukšanas pieredze ar velosipēdu un tehniskās iemaņas, tāpēc es biju ļoti priecīgs – ar to es sapratu, ka Skolotājs ir izkārtojis tā, lai es savu agrāko hobiju izmantotu patiesības skaidrošanai.

Par projektu Ride2Freedom

Projektā mēs ar velosipēdiem braucām cauri visai ASV – no Losandželosas uz Vašingtonu Kolumbijas apgabalā, kopumā vairāk nekā 4 500 km. Galvenie dalībnieki bija jaunieši- praktizētāji, vidēji 16 gadus veci, un viņi ar savām idejām veidoja projekta formu, koordināciju un sadarbību. Cilvēkiem tika stāstīta patiesība par bērniem, kuri kļuvuši bāreņi tādēļ, ka viņu vecāki tikuši nogalināti par savu ticību Faluņgun. Tāpēc šis projekts tika saukts arī par projektu „bērni bērniem“.

Projektā bija 26 braucēji, kas pārstāvēja 14 valstis, un arī bērni no Ķīnas, kuru ģimenes bija personīgi pieredzējušas vajāšanas. Viņi stāstīja savus dzīvesstāstus cilvēkiem un medijiem, kurus satikām ceļā. Mūsu mērķis bija skaidrot cilvēkiem patiesību nepiespiestā un dabiskā gaisotnē, mums bija ne tikai bukleti ar informāciju par vajāšanām, bet bija izveidoti arī braucēju profili tīmekļa lapās, un cilvēki varēja uzzināt par katra braucēja motivāciju, par to, kāpēc viņš piedalās šajā misijā un kāpēc praktizē Faluņgun.

Esot ceļā, mums radās ideja sazināties ar biedrībām, kuras risina sociālās problēmas, un uzklausīt viņus. Vēlāk, kā izrādījās, tas kļuva par projekta spēcīgāko pusi, – jo atvērtāki un labestīgāki mēs bijām, jo vairāk tika pieņemta patiesība par vajāšanām. Projekta mērķis bija izveidot ilgtermiņa attiecības ar cilvēkiem tālākai sadarbībai.

Mēs skaidrojām patiesību tūkstošiem cilvēku, kurus satikām ceļā, sniedzām intervijas ne tikai vietējo plašsaziņas līdzekļu kompānijām, bet arī ar lielākajiem Savienoto Valstu TV kanāliem, tādiem kā NBC, CBS, ABC. Braucējus uzaicināja uz vairākiem TV sarunu šoviem, tāpēc patiesību par vajāšanām varēja uzzināt simtiem tūkstoši cilvēku. Arī valdības un pašvaldību pārstāvjiem no citām pilsētām tika stāstīts par nežēlību Ķīnā. Mēri un politiķi sūtīja mums atbalsta vēstules. Kad Ilinoisas štata valdības pārstāvjiem intensīvu diskusiju par valsts budžeta līdzekļiem laikā pastāstīja par Ride2Freedom, viņi atklāti atbalstīja to, visi aplaudēja un svilpa, – tas bija ļoti spēcīgs brīdis. Par dalību šajā projektā esmu personīgi saņēmis labas atsauksmes no savas pilsētas, tādejādi es varēju vairāk skaidrot patiesību par Faluņgun vajāšanām. No tās pilsētas, kurā es dzīvoju, vadības esmu saņēmis spēcīgu atbalstu, un Čehijas vēstniecībā ASV man bija tikšanās ar pārstāvjiem no Čehijas un ANO.

Katru dienu notika tik daudz lietu, ka atskatoties ir grūti to visu aptvert. Ceļojuma beigās mūsu brauciena dalībnieki tika uzaicināti uz Kalniem. Divu stundu ilga ekskursija šajā maģiskajā vietā mums visiem bija ļoti liels pārdzīvojums. Vēlāk, tajā pašā dienā, mēs varējām iepazīties ar to, kā strādā Epoch Times un NTDTV.

Procesā

No pilnveidošanās viedokļa viss projekts bija ļoti sarežģīts, un galvenokārt tie bija jautājumi par bailēm, ticību un komandas darbu.

Aptuveni trīs nedēļas pirms projekta uzsākšanas radās ļoti sarežģīta situācija, jo nekas nenotika pēc sākotnējā plāna, bija problēmas ar cilvēkiem, kuriem vajadzēja būt daļai no projekta, un pazuda arī plānotais naudas avots. Virspusēji skatoties, varēja domāt, ka nekas vairs nav iespējams. Interneta konferencē galvenais koordinators piedāvāja pasākumu atlikt uz nākamo gadu, bet visi braucēji teica, ka mums jādodas šogad, kam beigās piekrita arī galvenais koordinators, – tā tiešām bija visas komandas stiprā ticība, un tādā veidā Skolotājs mums bija sagatavojis ceļu, pat ja mums būtu jālec melnajā caurumā.

Sākotnēji bija paredzēts, ka visi izdevumi, ieskaitot lidmašīnas biļetes, tiks segti. Tas man bija ļoti nozīmīgs brīdis, un es nolēmu dabūt naudu un pats nopirkt biļeti, tādejādi paužot to, ka es tiešām gribu piedalīties Ride2Freedom projektā, un biju pārliecināts, ka ietaupīšu naudu lietām, kas mums būs nepieciešamas braucienam.

Projekta organizācijas koordinators atrisināja jautājumu par komandu autobusu, – kāds praktizētājs teica, ka viņam dārzā stāv salūzis autobuss. Šo autobusu ar nelielu kavēšanos saremontēja, un trīs praktizētāji atveda autobusu pāri visai valstij uz Rietumkrastu, Losandželosu, no kurienes sākās mūsu brauciens. Oriģinālais autobusa nosaukums bija Ticība, un tas reprezentēja mūsu projektu, jo ticība no mūsu puses bija tā degviela, kas ļāva darboties projektam. Autobuss, braucot mums līdzi pāri visai ASV teritorijai, veda grūtībās nokļuvušo komandas biedru velosipēdus. Kāds praktizētājs no citas valsts mums iedeva lielu naudas summu, lai mēs varētu braukt ar diviem mikroautobusiem, bet naudas pietika tikai ¾ mūsu brauciena.

Kad braucēji sapulcējās Losandželosā, man pavērās patiešām baismīgs skats, kad es ieraudzīju bērnus, kuri pārbaudes brauciena laikā gatavojās pirmo reizi braukt ar saviem šosejas velosipēdiem. Bija acīmredzami, ka daži no viņiem līdz šim nav braukuši ar velosipēdiem, un, salīdzinājumā ar parasto velosipēdu, ar šosejas velosipēdu viņiem nav viegli tikt galā. Visa situācija izskatījās ļoti haotiska, kad braucēji ietriecās sienās vai viens otrā. Bet jau pēc dažiem mirkļiem uz ceļa viņi ātri apguva pamatprasmes, tā ka es nomierinājos un sāku ticēt, ka mēs to paveiksim.

Atrisinājās arī jautājums par velosipēdu novietošanu – praktizētājai, kuras mājā pirms projekta uzsākšanas mēs gulējām, bija treileris, kuru viņa neizmantoja. Visas somas un piederumus mēs piestiprinājām furgoniem aizmugurē un novietojām uz jumtiem, bet neparedzamo laikapstākļu dēļ tas nebija visai praktisks risinājums. Taču, par laimi, pēc starta visas lietas sakārtojās, mēs saņēmām ziedojumus, un Lasvegasā mēs varējām iznomāt citu furgonu somām un krājumiem, kā arī iegādājāmies teltis, ko mēs līdzekļu trūkuma dēļ nevarējām nopirkt iepriekš, dēļ kā nometnēs bijām spiesti gulēt zem klajas debess. Runājot par materiālajām lietām, tas bija jautājums par ticību, – mums bija stipra ticība mūsu misijai, un mēs ticējām, – ja mums nebūs baiļu, tad neskaidrās situācijas atrisināsies. Vēlāk līdzekļu bija pietiekami, un mēs varējām palikt viesnīcās.

Apstākļi mainījās katru dienu. Vienu dienu tuksneša nometnē mēs ēdām vienkāršus kukurūzas plācenīšus ar olām un mums nebija iespējas ieiet dušā, bet citu dienu mēs nonācām greznā viesnīcā ar ļoti bagātīgām brokastīm. Jau nākamajā dienā kāda praktizētāja nelielajā mājā mums vienkārši nācās atrast brīvu vietu uz grīdas, bet citā dienā mēs bijām lielā savrupmājā ar restorāna līmeņa ēdināšanu. Apstākļi bija ļoti atšķirīgi, bet mums bija jāpieņem situācija tāda, kāda tā ir, un visi bija apmierināti. Tā bija lieliska pārbaude uz pieķeršanos komfortam un ēdienam, jo nevarēja zināt, kāda situācija būs nākamajā dienā. Man jāpiemin vietējo praktizētāju attieksme, jo katrā vietā, kur mēs ieradāmies, mūs apkalpoja ļoti augstā līmenī, un bija skaidrs, ka viņi ir ieguldījuši visu sirdi un ir priecīgi piedalīties projektā.

Daudzas reizes mēs nokļuvām grūtībās, bet Skolotājs izkārtoja tā, ka vienmēr atradās cilvēki ar kādiem instrumentiem vai spējām, kas palīdzēja mums šajās sarežģītajās situācijās. Mēs vienmēr skaidrojām viņiem patiesību, jo mums bija izpratne par to, ka šī situācija ir izveidojusies tāpēc, ka šie cilvēki vēlas uzzināt patiesību, un mēs bijām ļoti priecīgi par šiem cilvēkiem.

Konflikti

Savstarpēji strīdi dažādās situācijās sekoja mums visu ceļojuma laiku, un dažas diskusijas bija diezgan saspringtas. Bet, no otras puses, man radās izpratne, ka tādējādi izpaudās problēmas komandā, jo, kad pēc tam mēs atrisinājām problēmu, atlaidām emocijas un ieskatījāmies sevī, viss virzījās uz priekšu un atrisinājās. Galvenais faktors bija visas komandas attieksme, jo, kad mēs bijām vienoti, nopietnais jautājums atrisinājās vienā mirklī kā brīnums. Īpaši labestīgi pret citiem bija bērni, un grūtās situācijās tie palīdzēja viens otram.

Mēs labi tikām galā ar daudzām situācijām, taču ar dažām ne visai, piemēram, kad viens no vecākiem pēc strīda ar kādu citu pieaugušo aizveda prom savu meitu tieši pirms projekta beigām. Sākumā man bija iekšējas problēmas ar dažiem cilvēkiem, bet, atpazinis pieķeršanos, es tās sevī atrisināju. Es nebiju gatavs pilnībā piekrist šiem cilvēkiem, kuri devās prom, jo tas varēja izraisīt komandā šķelšanos un problēmas. Emocijas starp ģimenes locekļiem arī bija viena no galvenajām problēmām projektā, kas kļuva par iemeslu dažādiem traucējumiem. Tas parādīja man, cik svarīgi ir risināt šo jautājumu, – kad es piezvanīju saviem ģimenes locekļiem uz Čehiju, es patiešām jutos emocionāli nestabils un aizkustināts.

Es arī izpratu, ka problēmas rodas, kad Dafa lietas netiek darītas ar 100% atdevi, – tā var rasties nepilnības, un tādēļ dažas situācijas kļuva kritiskas.

Jaunajiem koordinatoriem nebija vieglu situāciju, viņiem bija jāmācās vadīt citus braucējus, labi līdzsvarot savus pienākumus. Bija acīmredzams, ka spiediena izdarīšanas un komandēšanas metodes nebija veiksmīgas un noveda pie pretēja efekta. Vienīgais, kas tiešām darbojās, bija labestība un spēja domāt vispirms par citiem.

Mana izpratne par Ride2Freedom projektu

Esmu ļoti priecīgs par iespēju piedalīties projektā, jo Ride2Freedom projekts bija jauns un ļoti spēcīgs veids, kā skaidrot patiesību. Kad jaunieši no dažādiem kontinentiem ar velosipēdiem dodas tālā ceļā ar nolūku pārtraukt cilvēktiesību pārkāpumus, to pieņem visā pasaulē, un tas ir arī ļoti saistoši plašsaziņas līdzekļiem. Esmu sapratis, ka Likuma izlabošana ir tādā fāzē, kad sabiedrība arvien dziļāk uztver Dafa. Sapratu, ka nepastāv ierobežojumu tam, kas ir iespējams, un galvenais faktors ir – vai prāts ir spējīgs tikt ar to galā -, un tas viss, protams, ir saistīts ar mūsu pilnveidošanās stāvokli. Es arī sapratu, ka ir labi pašam sev uzstādīt augstus standartus projektā un nebaidīties, ja kaut kas neizdodas, jo ticu, ka Skolotājs ir sakārtojis manu pilnveidošanās ceļu tā, lai es varētu sasniegt šos mērķus. Projekts ASV ir atvēris jaunas durvis, un tagad Ride2Freedom projekts tiek organizēts Eiropā, un mēs cenšamies, lai tas notiktu daudz augstākā līmenī, ņemot par piemēru Shen Yun.

No Ride2Freedom projekta un tā milzīgās ietekmes uz tik daudziem cilvēkiem un tautām es savā līmenī sapratu domu no jaunā Luņjui:

„Ja cilvēce spēs izrādīt pienācīgu godbijību un cieņu Dafa izpausmēm šajā pasaulē, tas nesīs cilvēkiem, viņu nācijām vai valstīm svētību un godu.”

Es ieguvu pieredzi, ka praktizētājam, esot vienam pašam, ir ierobežotas iespējas un noteicošais faktors ir komandas darbs. Ja viss notiek labi un saskaņā ar „Džeņ Šaņ Žeņ” principu un visa sistēma darbojas vienoti, – tad var parādīties brīnumi. Projektā piedalījās dažādu tautību pārstāvji, bet, kad cilvēkus vieno Dafa principi, izzūd dažādām kultūrām raksturīgā mentalitāte un tās ietekme.

Es jūtu, ka mans prāts ir kļuvis daudz atvērtāks, esmu atbrīvojies no daudzām bailēm, un mana ticība Dafa un Skolotājam ir ievērojami palielinājusies. Tagad es daudz labāk saprotu atbildību, jo projektā no mana darba kvalitātes bija atkarīga citu jauno praktizētāju drošība.

Pirms projekta man bija ļoti vāja imunitāte, bet projekta sākumā es kļuvu daudz spēcīgāks, jo izgāju cauri daudziem Sjiņsjin pārbaudījumiem, tāpēc sapratu, ka nestabila un vāja pilnveidošanās nozīmē arī vāju imunitāti. Man tika doti mājieni ar velosipēda skrūvju palīdzību, – sākumā tās ātri kļuva vaļīgas, un man nācās visu laiku tās pieskrūvēt. Es sapratu, ka šī situācija mēģina man pateikt, ka man ir stingrāk jāpilnveidojas, un pēc tam, kad es to izpratu, problēma izzuda.

Tā bija daudzējādā ziņā lieliska iespēja – jauniešiem bija izdevība izveidot pašiem savu projektu, sadarboties tajā un prezentēt to, un tas sekmēja komunikāciju ar ļaužu masām un plašsaziņu līdzekļiem, viņi kļuva neatkarīgāki no saviem vecākiem un pārliecinātāki par sevi.

Galvenais koordinators teica, ka projekts ir veicinājis to praktizētāju grupu sadarbošanos, starp kurām agrāk bija nesaprašanās, tāpēc es ticu, ka praktizētāji ASV varēs kļūt par īstu vienotu ķermeni, jo viņi varēja strādāt vienā kopējā projektā.

Nobeigumā es vēlos pateikties visiem, kuri atbalstīja Ride2Freedom projektu praktiski vai ar taisnajām domām, kas veicināja pasākuma izdošanos. Es pateicos mūsu Skolotājam un visām citām būtnēm, kas bija ar mums un aizsargāja mūs.

Pieredze, kurā dalījos, atbilst manam pašreizējam līmenim, tāpēc lūdzu norādīt uz visu, kas nav pareizi.

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.