Senie pilnveidošanās stāsti

  • Senās Ķīnas stāsti: Dievu un Budu skatījumā vissvarīgākais ir cilvēka sirds

    Šeņlun periodā (705.-707.g.), Tan dinastijas imperatora Džundzuna valdīšanas laikā senajā Ķīnā, Hubejas provinces Sjanjanas pilsētā tika nolemts uzstādīt Budas statuju. Daudzi cilvēki, kas ticēja Budam vai Dieviem ziedoja naudu šim mērķim. Koordinators pierakstīja viņu vārdus, kurus bija paredzēts iegravēt kā uzrakstu piemiņas akmenī. Kāda pavecāka sieviete, kas bija ļoti trūcīga, arī gribēja ziedot, taču viņai bija tikai viena monēta, ko viņa bija saņēmusi pirms kāzām no savas mātes. Šo monētu sieviete bija glabājusi vairāk nekā 60 gadus, un tā bija viņas vienīgā nauda.
  • Senās Ķīnas stāsti: Cilvēkam ar lielu žēlsirdību nav ienaidnieku

    Men Ke (pazīstams arī kā Mendzi), kurš dzīvoja laikā no 372. līdz 289. g. p.m.ē., bija dzimis Dzou karalistē, mūsdienu Dzou apgabalā Ķīnā. Viņš bija ievērojams seno laiku domātājs un skolotājs Ķīnā, kuram pieder tādi neaizmirstami izteikumi, kā „Godavīram jābūt taisnīgam un jāizturas ar cieņu”, „Valdi ar tikumu” un „Cilvēkam ar lielu žēlsirdību pasaulē nav ienaidnieku”. Tālāk seko stāsts par viņu.
  • Citu glābšana ir sevis glābšana

    Dzji Juņs (dzīvoja apmēram 1724. -1805. g.), pazīstams arī kā Sjaolaņs, bija zinātnieks un rakstnieks Cin dinastijas valdīšanas laikā. Grāmatā „Juevei būdiņas dienasgrāmatas” viņš apraksta kādu atgadījumu ar cilvēku, kurš glāba citus, un pēc tam tika izglābts pats. Viņa stāsts arī mūsdienās var labvēlīgi ietekmēt cilvēkus.
  • Tulkojums no Juaņ Cai grāmatas „Paraugs pasaulei”

    "Bieži vien tuvi draugi, mīļoti radinieki un veci paziņas atsvešinās, nevis viņu pateikto vārdu dēļ, bet gan tādēļ, kā viņi tos pasaka, darot to ar rupju attieksmi vai toni. Ja mēs spējam saglabāt maigu un pieklājīgu attieksmi, tad brīdī, kad mēs norādām uz citu nepilnībām ar tiešiem un atklātiem vārdiem, viņi nebūs aizvainoti, pat ja viņi neņems vērā mūsu padomu. No otras puses, kad mēs runājam aprautiem vārdiem, tad, pat ja mēs nebijām domājuši atstumt citus, viņi vienalga jutīsies aizskarti, ja ne pat galīgi dusmīgi."
  • Senās Ķīnas stāsti: Laulību nozīme senajā Ķīnā

    Liu Tinši atbildēja: „Kad es izteicu viņai bildinājumu, es jau atdevu viņai savu sirdi. Viņa var būt akla, bet viņas sirds ir vesela. Ja es lauztu savu solījumu, tad tas nozīmētu, ka mana sirds ir samaitāta. Turklāt visi kādu dienu paliek veci. Kad cilvēka sieva kļūst veca, viņš nevar aizvietot viņu ar jaunāku, vai ne? Cilvēkam ir jātur savs vārds. Manai sirdij nav jāmainās.”
  • Senās Ķīnas stāsti: Neko neiegūt un neko nezaudēt

    Šiem diviem vīriem bija dažāda attieksme pret dāvanām, ko viņi saņēma. Li Šihens uztvēra tās viegli un nepievērsa tām lielu uzmanību, un viņš neko nezaudēja. Tajā pašā laikā Ju Jins ļoti rūpējās par savām mantām un neieguva neko.
  • Senās Ķīnas stāsti: Ar pateicību pieņemt ieteikumus un kritiku

    Dzisi atbildēja: „Ja karalis domā, ka viņš ir nevainojams, tad neviens neiedrošinās izteikt savu viedokli. Pat ja karalis rīkojas pareizi, bet neuzklausa citu cilvēku viedokļus, tas vēl aizvien ir tas pats, it kā viņš būtu noraidījis citu viedokļus. Nemaz jau nerunājot par to, ka šobrīd visi ministri izplata nepareizu viedokli un veicina šo slikto domāšanu. Tā vietā, lai spriestu, kas ir pareizi un kas ir nepareizi, karalis bauda citu uzslavas. Viņš uzvedas nesaprātīgi..."
  • Īsa diskusija par ķīniešu hieroglifu ”žeņ” (忍, pacietība)

    Ķīniešu hieroglifs ”žeņ” ir piktofonētiska rakstu zīme (hieroglifs, kas veidots, apvienojot viena elementa nozīmi un cita skanējumu). Hieroglifs ”žeņ” (忍, pacietība) sastāv no elementa ”sjiņ” (心, sirds), kas pārstāv nozīmi, un elementa ”žeņ” (刃, naža asmens), kas pārstāv skanējumu. ”Žeņ” nozīmē izturēt, atturēties un paciest. Tas ietver arī tādu blakus nozīmi, kā pašsavaldīšanās. Hieroglifs ”žeņ” (pacietība) ir veidots, novietojot ”nazi” virs ”sirds”, it kā norādot, ka ”žeņ” (pacietība) parastam cilvēkam nav viegli sasniedzama, bet gan prasa augstāka līmeņa pilnveidošanos, disciplīnu un gribu.
  • Senās Ķīnas stāsti: Mazais mūks Miaojaņs

    Reiz dzīvoja jauns mūks vārdā Miaojaņs. Kādu reizi, kad viņš bija ieradies Imperatora pili, viņu ieraudzīja Imperatore. Viņa nodomāja, ka viņš ir abrīnojams un jauks, tādēļ gribēja apskaut viņu. Taču Miaojaņs apturēja viņu un teica: “Jums nevajadzētu nākt pārāk tuvu klāt mūkam.” Imperatore nepiekrita un sacīja: “Tu esi apmēram vienā vecumā ar manu dēlu, un tas nav kas nepareizs, ja es tevi apskauju.”
  • Senās Ķīnas stāsti: Vei valsts valdnieks marķīzs Veņs jautā Dzi Sja par mūziku

    Dzi Sja (507.g.p.m.ē. – 420.g.p.m.ē.) bija Konfūcija skolnieks un ievērojams pedagogs. Vei valsts valdnieks marķīzs Veņs reiz jautāja Dzi Sja: „Kad es uzvelku savas galma drēbes un klausos seno mūziku, es ātri vien apguļos un aizmiegu. Bet, kad es klausos mūziku no Džen un Vei karalistēm, es nekad nejūtos noguris. Sakiet man lūdzu, kāpēc senā mūzika nogurdina cilvēkus, bet jauno laiku mūzika piesaista cilvēkus?”
  • Senās Ķīnas stāsti: Teikt “jā”, domājot “nē”, ir ļaundara īpašība

    Sens teiciens “Tieņ (debesis) Gao (augsts) Tin (klausīties) Bei (sīkas lietas)“ nozīmē, ka, lai arī Dievi stāv augstu virs mums, viņi redz visus labos un ļaunos darbus, tādēļ katram tiks atdarīts pēc nopelniem – ar labu vai ļaunu. Tādēļ, ja cilvēks saka “jā”, bet domā “nē”, tad viņš vienkārši krāpj citus.
  • Senās Ķīnas stāsti: Fu Šuo gudrie vārdi sarunā ar Vu Dinu

    Fu Šuo ierosināja Vu Dinam: „Gudram karalim ir jāseko Visuma ceļam. Karalim jānodibina valsts, jāizvēlas galvaspilsēta un jāieceļ ierēdņi noteiktos amatos. Tas nav domāts karaļa ērtībām un komfortam, bet gan tautas labklājībai. Dievi ir visgudrākie, un viņi zina visu. Gudram karalim ir jāvada valsts tādā pat veidā, kā dievi attiecas pret cilvēkiem. Ja valdnieks un ierēdņi seko Visuma ceļam, tauta būs viegli vadāma.”
  • Tiekšanās pēc komforta: Tabu senās Ķīnas ļaudīm

    Tao Kans, ierēdnis Dzjiņ dinastijas laikā, katru rītu iznesa no mājas 100 keramikas podus un katru vakaru sanesa tos atpakaļ. Citi aiz ziņkāres viņam jautāja, kāpēc viņš tā dara. Viņš sacīja: „Es visiem spēkiem cenšos strādāt valsts labā. Ja es jutīšos pārāk komfortabli, tad es baidos, ka nevarēšu labi izpildīt savus pienākumus. Tādēļ es bieži strādāju ārā.” Vēlāk viņš kļuva par astoņu valstu valdnieku un bija ļoti ievērojams.
  • Tradicionālā kultūra: Mācība bērnu izglītošanai (1. daļa)

    Kādreiz Ķīna tika dēvēta par „Pieklājības un morāles valsti”. Taču brīnišķīgā tradicionālā ķīniešu morāle un pieklājība tika sabradāta un iznīcināta, kad kādreiz tik civilizētajā Ķīnā parādījās komunisma rēgs, kurš izplatīja aplamas teorijas un nepatiesus, nekrietnus uzskatus, ļaunumu un agresiju. Mūsdienu Ķīnā pieaugušajiem ir tikpat maz zināšanu par morāli, cik senajos laikos to bija maziem bērniem. Tāpēc es eksperimentāli interpretēju atsevišķas daļas no „Mācības bērnu izglītošanai”, lai sabiedrība gūtu no tā labumu.
  • Senās Ķīnas stāsti: Kad Konfūcijs cieta trūkumu

    Konfūcijs (551. - 479. g.p.m.ē.) tiek uzskatīts par vienu no dižākajiem skolotājiem un filozofiem Ķīnas vēsturē, un viņš ir būtiski ietekmējis ķīniešu morāli un mākslu. Savas dzīves pēdējos gados viņš ar saviem skolniekiem apceļoja dažādas valstis (kurās pie varas bija karojoši valdnieki), lai izplatītu savu mācību, tomēr tajā laikā viņš netika uzņemts pārāk labvēlīgi.