Van Biao, Tan dinastijas (618. - 917.) troņmantnieka kancelejas galvenā sekretāra palīgs, sacīja: „Viss, ar ko cilvēks dzīves laikā saskaras, ir saistīts ar viņa likteni. Viņa liktenis un karjera ir sen iepriekšnoteikti. Veiksme vai neveiksme, pat katra notikuma laiks ir iepriekš izplānoti.”

Tan dinastijas laikā dzīvoja mūks vārdā Vu Tatsu, kuram bija piešķirts Kokuši tituls (goda tituls, kuru piešķīra budistu meistariem). Reiz, pirms vēl Vu Tatsu bija piešķirts Kokuši tituls, viņš satika mūku, kurš bija smagi slims. Šim mūkam uz visa ķermeņa bija augoņi. Viņš bija ļoti netīrs, un no viņa ķermeņa nāca šausmīga smaka. Visi no viņa vairījās, izņemot Vu Tatsu Kokuši. Viņam kļuva žēl slimā mūka, un viņš sāka rūpēties par viņu. Pamazām mūks izveseļojās. Pirms viņi šķīrās, mūks pateicās Vu Tatsu Kokuši un teica: „Ja jums kādreiz notiek kāda nelaime, lūdzu, meklējiet mani pie Dzju Garā kalna, Pen Džou, Sičuaņas provincē. Jums jāmeklē divas blakus augošas priedes.”

Šis stāsts ļauj mums izprast, ka Budas Likums ir visdziļākais likums Visumā. Tam piemīt neizmērojama gudrība un neierobežots spēks. Budas Likums spēj pārveidot necilu kalpu par Arhatu, kuram piemīt brīnumainas pārdabiskās spējas. Budas Likums spēj glābt cilvēkus neatkarīgi no viņu tautības, reliģiskās piederības, rases un materiālā stāvokļa. Budas Likuma žēlsirdība ir it visā. Gadsimtiem ilgi cilvēki uzskatīja, ka tas, ko viņiem mācījis Šakajmuni, ir Budas Likumu visā pilnībā, taču Šakjamuni teica, ka visu dzīvi viņš nav sludinājis nekādu Likumu.

Reiz Šakjamuni novēroja Niti, kad tas meditēja. Niti bija gandrīz norēķinājies par savu karmu, tādēļ bija pienācis laiks, kad viņa ciešanām bija jābeidzas. Šakjamuni un Ananda devās uz ielu, kurā dzīvoja Niti, un Šakajmuni viņam jautāja; „Niti, tu vēlies kļūt par mūku? Vai vēlies izbēgt no ciešanu jūras?” Aiz kauna Niti nolieca galvu un sacīja: „Jūs esat tik dižciltīgs un cienījams. Pat jūsu skolnieki ir no karaliskām dzimtām. Kā gan es, tik zemas kārtas cilvēks, varu līdzināties viņiem? Vai tad es varu saņemt iespēju kļūt par mūku un atbrīvoties no ciešanām?”

Imperatora Ju uzvārds bija Si, un viņa vārds bija Veņmins. Viņš dzīvoja 21. gadsimtā pirms mūsu ēras un bija pazīstams kā viens no vistikumīgākajiem imperatoriem Ķīnas vēsturē. No iepriekšējiem imperatoriem Jao un Šuņa viņš bija mantojis tikumu „strādāt dzīvo būtņu, nevis savā labā”. Viņš apliecināja lielu cieņu dievišķajam un Debesīm, strādāja pie plūdu regulēšanas un mācīja saviem padotajiem morāles principus. Viņš paveica tik daudz, un viņa nopelni bija tik diži, ka cilvēki teica, ka viņu sūtījušas Debesis, lai likvidētu plūdus un glābtu cilvēkus. Tādēļ daudzi sauca viņu par „Dižo Ju” vai „Dievu Ju”.

Faluņgun praktizētāja sēž ar sakrustotām kājām, turot rokās lotosa ziedu savu darugu praktizētāju piemiņai, kuri tikuši nomocīti līdz nāvei Ķīnā, kopš 1999. gadā šajā valstī sākās nelikumīgās vajāšanas pret praksi. Gleznas lejasdaļā redzamas briesmīgu vajāšanu ainas.

Laikā starp Sun dinastiju un Juaņ dinastiju dzīvoja ļoti erudīts izglītots cilvēks. Kopš dzimšanas viņu sauca par Hen Sju (1209.-1281.), viņa stilistiskais vārds bija Džun Pins, un viņa iesauka bija Lu Džai. Savas dzīves laikā viņš uzskatīja konfūcisma principu uzturēšanu un ķīniešu tradīciju tālāku nodošanu par savu pienākumu. Viņš publicēja grāmatu „Lu Džai Ji Šu”. Tālāk seko daži stāsti par viņu.

Mendzi sacīja saviem skolniekiem: „Ja tu rūpējies par citiem, bet viņi joprojām paliek atturīgi, tad tev jāpajautā sev, vai tu esi patiešām labs. Ja tu dod padomus citiem, bet ciet neveiksmi, tad tev jāpajautā sev, vai tu esi patiešām gudrs. Ja tu esi laipns pret citiem, bet viņi neatbild tev ar to pašu, tad tev jāpajautā sev, vai tu esi patiešām patiess. Ja tu kaut ko dari, bet nesaņem atbildi, nežēlojies par citiem. Tev vispirms jāpaskatās sevī un jāatrod, kur tev jāizmaina pašam sevi.”

Dzjadzjin laikmetā, Min dinastijas imperatora Šidzuna valdīšanas laikā, Dzjansi provincē dzīvoja skolotājs vārdā Judu. Viņam bija pieci dēli un četras meitas. Četri no viņa pieciem dēliem saslima un nomira. Trešais dēls bija veselīgs un gudrs zēns. Par nelaimi, astoņu gadu vecumā, spēlējoties uz ielas, viņš pazuda. No četrām meitām izdzīvoja tikai viena. No lielas raudāšanas Ju kundze zaudēja redzi. Mācību centrs tika slēgts, jo tā ieņēmumi bija nepietiekoši. Kļūstot arvien nabadzīgāks, Judu domāja: „Sava dzīvē neesmu izdarījis pārāk lielas kļūdas, kādēļ gan Debesis mani tā soda?”

Šī glezna balstīta uz patiesu stāstu par Liu Čendzjuņu. Liu kungs bija Faluņgun praktizētājs no Ķīnas Ziemeļiem. 2002.gada martā viņam tika piespriesti 19 gadi ieslodzījumā cietumā par līdzdalību programmu translēšanā Ķīnas televīzijā, programmu, kurās parādīta patiesība par nežēlīgo vajāšanu, kas izvērsta pret Faluņgun. Pēc 21 mēneša atrašanās ieslodzījumā Liu kungs mira no spīdzināšanas.

Saskaņā ar imperatora galma dzīves anekdošu kolekciju „Šišuosjiņju” no Dižās Tan dinastijas, kādu dienu pēc tiesas sēdes Tan Taidzuns (Tan dinastijas imperators) gāja garām kokam un priecājās par tā plaukstošajiem zariem un lapām. Viņam blakus stāvošais Juveņšidzji centās pieglaimoties Tan Taidzunam un turpināja slavēt koku. Tan Taidzuns viņu nopietni sabāra: „Vei Džens deva man padomu turēties tālāk no cilvēkiem ar zemu raksturu. Lai arī man bija aizdomas, ka tu varētu būt tāds cilvēks, taču es nebiju par to pārliecināts. Bet tagad es zinu.” Juveņšidzji bija pārbijies un lūdza piedošanu.

Leģenda par Astoņām dievībām iespējams aizsākas Tan dinastijas (viens no vispārticīgākajiem periodiem Ķīnas vēsturē 618. - 907. g.m.ē.) laikā. Dažādu dinastiju laikā tā atšķiras. Saskaņā ar leģendas versiju, kas izveidojās pēc Min dinastijas, darbojošās personas ir Džun Haņli, Džan Guolao, Haņ Sjandzi, Tie Guaili, Cao Guodzju, Lu Dunbiņs, Laņ Caihe un He Sjaņgu.

Vei Ba bija augsta ranga ierēdnis Austrumu Haņ dinastijas laikā senajā Ķīnā. Viņš nāca no vietas, ko sauca par Dzjujanu. Viņš piedzima ģimenē, kura bija labi izglītota un prata atšķirt pareizo no nepareizā. Paaudžu paaudzēs šajā ģimenē bija augsta ranga ierēdņi. Attiecībās ar cilvēkiem, Vei Ba sekoja vienam vienkāršam principam: būt cēlsirdīgam un piedodošam.

Senajā Ķīnā bija kāds ārsts, kuram piemita izcilas mediķa spējas un augsta tikumība. Viņš izglāba daudzus slimniekus, kas sirga ar smagām kaitēm, un bija cienījams, slavens un vietējo ļaužu iemīļots. Kādu dienu pie viņa ieradās cilvēks no ārpilsētas un lūdza palīdzēt viņa smagi slimajam ģimenes loceklim, kura dzīvība bija briesmās. Neko neteikdams, ārsts ātri sagatavojās ceļam. Tajā brīdī viņš saņēma sliktas ziņas – viņa dēlu bija nolaupījuši bandīti, kas pieprasīja izpirkšanas maksu par viņa atbrīvošanu. Ārsta priekšā bija dilemma.

Dievu atstātajai kultūrai piemīt visaugstākā morālā tīrība. Nekādas pasaulīgas grūtības vai šķēršļi, bagātība vai iekāre nepiespiedīs cilvēku ar augstu tikumību mainīt savu uzvedību, brālības kodeksu vai taisnprātīgumu. Lai atbilstu šim standartam, cilvēkam ir jākontrolē savas vēlmes un mantkārība. Tālāk seko stāsti par Konfūciju un viņa skolniekiem, kas ilustrē šos principus.

„Kļūdīties ir cilvēcīgi”, vēsta sens ķīniešu sakāmvārds. Tas nozīmē, ka pat godavīrs var kļūdīties. Pretstatā parastam cilvēkam, gudrais vairāk tiecas ieskatīties sevī, izlabot savas kļūdas un pilnveidot sevi. Lūk, kādēļ viņš ir dižens un gudrs.

Šeņlun periodā (705.-707.g.), Tan dinastijas imperatora Džundzuna valdīšanas laikā senajā Ķīnā, Hubejas provinces Sjanjanas pilsētā tika nolemts uzstādīt Budas statuju. Daudzi cilvēki, kas ticēja Budam vai Dieviem ziedoja naudu šim mērķim. Koordinators pierakstīja viņu vārdus, kurus bija paredzēts iegravēt kā uzrakstu piemiņas akmenī. Kāda pavecāka sieviete, kas bija ļoti trūcīga, arī gribēja ziedot, taču viņai bija tikai viena monēta, ko viņa bija saņēmusi pirms kāzām no savas mātes. Šo monētu sieviete bija glabājusi vairāk nekā 60 gadus, un tā bija viņas vienīgā nauda.

Men Ke (pazīstams arī kā Mendzi), kurš dzīvoja laikā no 372. līdz 289. g. p.m.ē., bija dzimis Dzou karalistē, mūsdienu Dzou apgabalā Ķīnā. Viņš bija ievērojams seno laiku domātājs un skolotājs Ķīnā, kuram pieder tādi neaizmirstami izteikumi, kā „Godavīram jābūt taisnīgam un jāizturas ar cieņu”, „Valdi ar tikumu” un „Cilvēkam ar lielu žēlsirdību pasaulē nav ienaidnieku”. Tālāk seko stāsts par viņu.

Dzji Juņs (dzīvoja apmēram 1724. -1805. g.), pazīstams arī kā Sjaolaņs, bija zinātnieks un rakstnieks Cin dinastijas valdīšanas laikā. Grāmatā „Juevei būdiņas dienasgrāmatas” viņš apraksta kādu atgadījumu ar cilvēku, kurš glāba citus, un pēc tam tika izglābts pats. Viņa stāsts arī mūsdienās var labvēlīgi ietekmēt cilvēkus.

"Bieži vien tuvi draugi, mīļoti radinieki un veci paziņas atsvešinās, nevis viņu pateikto vārdu dēļ, bet gan tādēļ, kā viņi tos pasaka, darot to ar rupju attieksmi vai toni. Ja mēs spējam saglabāt maigu un pieklājīgu attieksmi, tad brīdī, kad mēs norādām uz citu nepilnībām ar tiešiem un atklātiem vārdiem, viņi nebūs aizvainoti, pat ja viņi neņems vērā mūsu padomu. No otras puses, kad mēs runājam aprautiem vārdiem, tad, pat ja mēs nebijām domājuši atstumt citus, viņi vienalga jutīsies aizskarti, ja ne pat galīgi dusmīgi."

Liu Tinši atbildēja: „Kad es izteicu viņai bildinājumu, es jau atdevu viņai savu sirdi. Viņa var būt akla, bet viņas sirds ir vesela. Ja es lauztu savu solījumu, tad tas nozīmētu, ka mana sirds ir samaitāta. Turklāt visi kādu dienu paliek veci. Kad cilvēka sieva kļūst veca, viņš nevar aizvietot viņu ar jaunāku, vai ne? Cilvēkam ir jātur savs vārds. Manai sirdij nav jāmainās.”

Šiem diviem vīriem bija dažāda attieksme pret dāvanām, ko viņi saņēma. Li Šihens uztvēra tās viegli un nepievērsa tām lielu uzmanību, un viņš neko nezaudēja. Tajā pašā laikā Ju Jins ļoti rūpējās par savām mantām un neieguva neko.

Dzisi atbildēja: „Ja karalis domā, ka viņš ir nevainojams, tad neviens neiedrošinās izteikt savu viedokli. Pat ja karalis rīkojas pareizi, bet neuzklausa citu cilvēku viedokļus, tas vēl aizvien ir tas pats, it kā viņš būtu noraidījis citu viedokļus. Nemaz jau nerunājot par to, ka šobrīd visi ministri izplata nepareizu viedokli un veicina šo slikto domāšanu. Tā vietā, lai spriestu, kas ir pareizi un kas ir nepareizi, karalis bauda citu uzslavas. Viņš uzvedas nesaprātīgi..."

Ķīniešu hieroglifs ”žeņ” ir piktofonētiska rakstu zīme (hieroglifs, kas veidots, apvienojot viena elementa nozīmi un cita skanējumu). Hieroglifs ”žeņ” (忍, pacietība) sastāv no elementa ”sjiņ” (心, sirds), kas pārstāv nozīmi, un elementa ”žeņ” (刃, naža asmens), kas pārstāv skanējumu. ”Žeņ” nozīmē izturēt, atturēties un paciest. Tas ietver arī tādu blakus nozīmi, kā pašsavaldīšanās. Hieroglifs ”žeņ” (pacietība) ir veidots, novietojot ”nazi” virs ”sirds”, it kā norādot, ka ”žeņ” (pacietība) parastam cilvēkam nav viegli sasniedzama, bet gan prasa augstāka līmeņa pilnveidošanos, disciplīnu un gribu.

Reiz dzīvoja jauns mūks vārdā Miaojaņs. Kādu reizi, kad viņš bija ieradies Imperatora pili, viņu ieraudzīja Imperatore. Viņa nodomāja, ka viņš ir abrīnojams un jauks, tādēļ gribēja apskaut viņu. Taču Miaojaņs apturēja viņu un teica: “Jums nevajadzētu nākt pārāk tuvu klāt mūkam.” Imperatore nepiekrita un sacīja: “Tu esi apmēram vienā vecumā ar manu dēlu, un tas nav kas nepareizs, ja es tevi apskauju.”

Šajā gleznā attēlotā sieviete praktizē piekto Faluņgun vingrojumu, meditāciju sēdus. Visapkārt ziedošie lotosi simbolizē meditācijas attīrošo iedarbību uz ķermeni un garu.

Dzi Sja (507.g.p.m.ē. – 420.g.p.m.ē.) bija Konfūcija skolnieks un ievērojams pedagogs. Vei valsts valdnieks marķīzs Veņs reiz jautāja Dzi Sja: „Kad es uzvelku savas galma drēbes un klausos seno mūziku, es ātri vien apguļos un aizmiegu. Bet, kad es klausos mūziku no Džen un Vei karalistēm, es nekad nejūtos noguris. Sakiet man lūdzu, kāpēc senā mūzika nogurdina cilvēkus, bet jauno laiku mūzika piesaista cilvēkus?”

Sens teiciens “Tieņ (debesis) Gao (augsts) Tin (klausīties) Bei (sīkas lietas)“ nozīmē, ka, lai arī Dievi stāv augstu virs mums, viņi redz visus labos un ļaunos darbus, tādēļ katram tiks atdarīts pēc nopelniem – ar labu vai ļaunu. Tādēļ, ja cilvēks saka “jā”, bet domā “nē”, tad viņš vienkārši krāpj citus.

Fu Šuo ierosināja Vu Dinam: „Gudram karalim ir jāseko Visuma ceļam. Karalim jānodibina valsts, jāizvēlas galvaspilsēta un jāieceļ ierēdņi noteiktos amatos. Tas nav domāts karaļa ērtībām un komfortam, bet gan tautas labklājībai. Dievi ir visgudrākie, un viņi zina visu. Gudram karalim ir jāvada valsts tādā pat veidā, kā dievi attiecas pret cilvēkiem. Ja valdnieks un ierēdņi seko Visuma ceļam, tauta būs viegli vadāma.”

Tao Kans, ierēdnis Dzjiņ dinastijas laikā, katru rītu iznesa no mājas 100 keramikas podus un katru vakaru sanesa tos atpakaļ. Citi aiz ziņkāres viņam jautāja, kāpēc viņš tā dara. Viņš sacīja: „Es visiem spēkiem cenšos strādāt valsts labā. Ja es jutīšos pārāk komfortabli, tad es baidos, ka nevarēšu labi izpildīt savus pienākumus. Tādēļ es bieži strādāju ārā.” Vēlāk viņš kļuva par astoņu valstu valdnieku un bija ļoti ievērojams.

Kādreiz Ķīna tika dēvēta par „Pieklājības un morāles valsti”. Taču brīnišķīgā tradicionālā ķīniešu morāle un pieklājība tika sabradāta un iznīcināta, kad kādreiz tik civilizētajā Ķīnā parādījās komunisma rēgs, kurš izplatīja aplamas teorijas un nepatiesus, nekrietnus uzskatus, ļaunumu un agresiju. Mūsdienu Ķīnā pieaugušajiem ir tikpat maz zināšanu par morāli, cik senajos laikos to bija maziem bērniem. Tāpēc es eksperimentāli interpretēju atsevišķas daļas no „Mācības bērnu izglītošanai”, lai sabiedrība gūtu no tā labumu.

Konfūcijs (551. - 479. g.p.m.ē.) tiek uzskatīts par vienu no dižākajiem skolotājiem un filozofiem Ķīnas vēsturē, un viņš ir būtiski ietekmējis ķīniešu morāli un mākslu. Savas dzīves pēdējos gados viņš ar saviem skolniekiem apceļoja dažādas valstis (kurās pie varas bija karojoši valdnieki), lai izplatītu savu mācību, tomēr tajā laikā viņš netika uzņemts pārāk labvēlīgi.