Meditācija un mūsu rakstura pilnveidošana

Sveicināti, Skolotāj, un sveicināti visi līdzpraktizētāji!

Šodien es esmu šeit, lai dalītos savā pieredzē par meditāciju un sjiņsjin, jeb mūsu prāta un rakstura pilnveidošanu. Lūdzu, izlabojiet mani, ja kaut kas nav pareizi.

Es kļuvu par Faluņ Dafa praktizētāju 1998. gadā. Manas prakses pašā sākumā es izpildīju meditāciju ar vienkāršo kāju sakrustošanu, jo nekad agrāk nebiju krustojis abas kājas. Tomēr meditācijas izpildīšana tik un tā bija diezgan sāpīgs process. Tajā laikā asistents prakses vietā mēdza ieslēgt meditācijas vingrojuma mūziku īsi pēc tam, kad mēs bijām beiguši izpildīt pirmos četrus vingrinājumus. Tā kā es nevarēju ātri sakrustot abas kājas, savā sirdī es vienmēr biju neapmierināts ar asistentu. Es vainoju asistentu, ka viņš neņēma vērā manu nožēlojamo iesācēja stāvokli un ieslēdza mūziku, pirms es paspēju salikt kājas meditācijas pozā. Bet pēc tam es atcerējos, ka Skolotājs vēlas, lai mēs pilnveidotu savu iekšējo būtību. Tādēļ es meklēju sevī, lai ieraudzītu, kas manī ir nepareizs, un sapratu, ka man nevajadzētu vienmēr lūgt citus, lai mani pagaida. Kāpēc es nevarētu būt stingrāks pret sevi un nemēģinu sakrustot abas kājas daudz ātrāk? Tādā veidā es varētu izlabot savas attiecības ar asistentu.

Tolaik daudzi praktizētāji mūsu prakses vietā bija spējīgi izturēt sāpes. Bija viens praktizētājs, kas, šķiet, meditēja, nejūtot sāpes, jo meditācijas laikā viņš vienmēr sēdēja taisni. Taču es zināju, ka meditācijas laikā viņam vienmēr sāpēja, jo, meditējot viņam līdzās, es bieži dzirdēju viņu smagi elpojam. Neskatoties uz to, viņš tikai sēdēja, nepakustoties ne par centimetru.

Viņam blakus bija vēl kāds praktizētājs, kurš tajā laikā dzēsa savu karmu. Āda uz viņa ceļgala iekšpuses bija pušu, viņš to neapārstēja, bet tikai apmazgāja ar parastu ūdeni. Par spīti tam, praktizētājs vienmēr izpildīja meditācijas vingrojumu nepārtraukti visu stundu, pat tad, kad no viņa brūces sūcās asinis un strutas. Viņš arī vienmēr sēdēja taisni meditācijas laikā.

Šo praktizētāju neatlaidība un nepadošanās sāpēm ļoti palīdzēja tādiem iesācējiem kā es. Bija tāds laika periods, kad es nevarēju nomierināt savu sirdi, un es nevarēju izpildīt meditāciju ar dubulto kāju sakrustošanu 45 minūtes, kā es to darīju agrāk. Mana meditācija tolaik ilga ne vairāk kā 20 minūtes. Par spīti tam, ka līdzpraktizētāji iedrošināja mani būt neatlaidīgam un ka es pastāvīgi atgādināju sev nepadoties, es vienkārši nevarēju izturēt vairāk par 20 minūtēm. Vēlāk es sev pateicu, ka sākšu praktizēšanu no sākuma punkta, un sāku ar pusstundu ilgu meditācijas laiku. Kad biju pārvarējis pusstundas robežu, viss nostājās savā vietā. Es atkal varēju meditēt 45 minūtes. Visa šī procesa laikā es ne tikai saņēmu līdzpraktizētāju atbalstu un iemācījos būt neatlaidīgs līdz galam, bet sapratu arī to, ka „neatlaidība” ir kas tāds, ko nevar sasniegt, tikai nepārtraukti runājot par to. To var sasniegt tikai tad, kad ir paaugstinājies sjiņsjin.

Reiz, kad es meditēju, līdzpraktizētājs man teica, lai es nešņirkstinu zobus. Tajā brīdī es pie sevis nodomāju, ka mums jāmeditē, atstājot spraugu starp augšējiem un apakšējiem zobiem un noslēdzot lūpas. Vai tad es to pats nezināju? Viņš noteikti kļūdās. Kad atgriezos mājās, es joprojām domāju, ka praktizētājs bija tas, kurš bija pieļāvis kļūdu. Tajā brīdī es atcerējos, ka Skolotājs ir teicis: „Cilvēka pilnveidošanās laikā nekas nenotiek bez iemesla.” (Neoficiāls tulkojums) Tātad, kur bija mana problēma? Es sapratu, ka meditācijas laikā es liecos dažādos virzienos, jo man sāpēja kājas. Meditācijas laikā man tad prātā bija tikai viena doma, ka par spīti sāpēm ir jāturpina līdz beigām. Apspriežoties ar līdzpraktizētāju, es izteicu iedrošinājumu, ka „ciešot sāpes vienu stundu, paiet viena stunda, esot komfortā vienu stundu arī paiet viena stunda, tad kāpēc neizturēt šo vienu stundu”, un, pamatojoties uz šīm domām, mēs abi mēģinājām būt neatlaidīgi un katru reizi izpildīt meditāciju vismaz vienu stundu. Tajā brīdī es pēkšņi iedomājos par sagatavošanos meditācijai, kad mēs sēžam ar sakrustotām kājām, turam muguru un kaklu taisni, atstājam spraugu starp augšējiem un apakšējiem zobiem, ļaujam sirdī rasties žēlsirdībai un pieņemam miermīlīgu sejas izteiksmi. Pēc tam, kad atbrīvojos no pieķeršanās savā sirdī, manas kājas joprojām sāpēja, bet tas vairs neietekmēja manu sirdi. Tagad es varu ar miera pilnu sejas izteiksmi meditēt, par spīti sāpēm manās kājās.

Nodarbību vietā praktizētājs bieži kritizēja mani par to, kā es izpildu vingrojumus, sakot, ka es vienmēr izpildu tos ātrāk nekā pārējie. Tobrīd es jutu, ka manas kustības bija daudz precīzākas nekā viņam. Es pateicu viņam, ka viņa prakse nav precīza, un viņš arī ieraudzīja pats savu problēmu. Taču viņš joprojām turpināja kritizēt mani par neprecīzu vingrojumu izpildīšanu, sakot, ka es izpildu tos daudz ātrāk nekā pārējie. Es atcerējos Skolotāja mācīto Fa (Likumu) kanonā „Nemainīgs” no grāmatas „Sekmīgas pilnveidošanās būtība”:

„Kā tas var būt iespējams, ka visiem kustības ir precīzi vienādas bez atšķirībām. Nevajag koncentrēt uzmanību uz šīm maznozīmīgajām lietām.” (Neoficiāls tulkojums)

Es to izmantoju kā attaisnojumu, lai noslēptu manis paša kļūdas. Taču šis praktizētājs turpināja mani kritizēt. Tad es pie sevis nodomāju, ka, ja mēs skatāmies uz šo jautājumu, pamatojoties uz visām virspusējām problēmām, tādu kā viņa kritiku par manu roku pārāk ātru kustību un manu kritiku par viņa kustību neprecizitāti, tad mēs tikai vainotu viens otru. Ko labu tas man dotu? Es nevaru sekot Ķīnas komunistiskās partijas domāšanas veidam, kuru aprakstījis Skolotājs:

„Jūs paši nedariet pareizi. Nestāstiet man, kas jādara. Ja jūs gribat pateikt man, kas jādara, vispirms jums pašiem jādara pareizi.” (Likuma mācība Rietumu Amerikas Starptautiskā Fa konferencē”, neoficiāls tulkojums.)

Pat ja viņa kustības nebija precīzas, viņš vēl aizvien varēja prasīt, lai es izdaru kustības precīzāk. Visu laiku es noraidīju kritiku, izmantojot šādu attaisnojumu. Beidzot es ieraudzīju manis paša problēmu. Man vajadzēja būt stingrākam pašam pret sevi un veikt uzdevumu labāk. Kopš tā laika es vairāk neuztvēru viņa komentārus kā kritiku, bet drīzāk kā kaut ko tādu, kas nāk man par labu. Kad vien manas kustības nebija precīzas, es izmantoju viņa komentārus, lai atgādinātu sev koncentrēties uz manu praksi.

Katru reizi, kad es mostos četros vai piecos no rīta, lai parkā meditētu un raidītu taisnās domas, es novietoju sev priekša Faluņ attēlu. Es sev pateicu, ka es ne tikai praktizēju, bet arī ļauju vairāk cilvēkiem uzzināt par Faluņgun. Es jautāju sev, vai es varētu izturēt sēdēšanu taisni meditācijas laikā pat tad, kad neviens mani neredzētu. Citi vēro mūs. Ja mēs nesēdētu taisni meditācijas laikā, kādu iespaidu mēs viņiem atstātu? Ja mēs varam sākt ar sevi, pieprasot sev sēdēt taisni meditācijas laikā, vai tas neatstāj pareizu iespaidu? Šī procesa laikā, var būt daži praktizētāji, kuri nevar nosēdēt taisni. Citu acīs viņi patiešām nesēž taisni meditācijas laikā, bet savās sirdīs viņi sevi apzinās ļoti skaidri, vai viņi ir stingri pret sevi un vai viņi ir mēģinājuši pielikt visas pūles, lai meditācijas laikā sēdētu taisni. Tāpat arī mūsu pilnveidošanās un prakses procesā, kad citi redz mūs darām ne visai pareizi, vai tas ir tādēļ, ka mēs neesam pietiekoši prasīgi pret sevi un ka esam atslābinājušies, vai arī mēs atrodamies procesā, kurā maināmies uz labu? Atbilde ir mūsos. Ja mēs raugāmies uz problēmu tikai virspusēji, tad līdzpraktizētāju nepilnības var kļūt par sāpīgu jautājumu, radot šķelšanos starp mums. „Likuma lekcijā 2003. gada Lukturu festivāla laikā Rietumu Amerikas Fa konferencē” Skolotājs mums sacīja:

„Dafa skolnieki kopumā, Likuma apstiprināšanas procesā, kad jūs strādājat kopā saskaņoti, Likuma spēks ir milzīgs.” (Neoficiāls tulkojums)

Tad man jājautā sev, kas ir svarīgāks - Faluņ Dafa vai sevis pierādīšana? Kurš gan nepieļauj kļūdas savā pilnveidošanās prakses procesā? Mēs visi pieļaujam kļūdas. Tādēļ man ir jābūt spējīgam pieņemt citu cilvēku kļūdas, saskaņā ar Faluņgun mācību jāizlabo visas manas sliktās domas un uzskatus un jātur dārgu šo vērtīgo iespēju pilnveidoties un praktizēt Faluņ Dafa. Es zinu tikai to, ka tas, ko man ir devis Skolotājs, ir vislabākais. Vai es klausīju Skolotāju un pieliku visas pūles sevis pilnveidošanā? Es bieži Skolotājam saku: „Skolotāj, neraizējieties, mēs noteikti pieliksim visas pūles.”

Tagad, kad Likuma Izlabošana ir nonākusi beidzamajā fāzē, tas ir kā sēdēt eksāmenā, kur jebkurā brīdī var atskanēt zvans. Kad tas noskanēs, visiem jābeidz rakstīt. Tas, kas uzrakstīts pēc zvana, netiks ieskaitīts. Tāpēc mums nevajag būt pašapmierinātiem, bet attiekties pret Dafa kā pret vissvarīgāko, meklēt sevī to, ko neesam darījuši pareizi, un turpmāk darīt pareizi. Dažreiz es domāju par to, kā Skolotājs ir tik daudz izcietis mūsu dēļ, bet viņš no mums neko neprasa. Kā mēs varam atlīdzināt Skolotājam par viņa augstsirdību? Pasniedzēji skolā nevēlas, lai viņu skolnieki atmaksātu par viņu izglītošanu. Viņi tikai cer, ka viņu skolnieki visi varēs sasniegt labus rezultātus mācībās. Gluži tāpat kā skolnieks mācību iestādē, es domāju, ka es varu vienīgi pielikt visas pūles, lai pilnveidotu sevi un izmantotu pilnveidošanās rezultātus, lai atlīdzinātu Skolotājam par viņa labestīgo glābšanu.

Here is the article in English language:
http://en.clearharmony.net/articles/a38564-article.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.