Mani sauc Niu Juihuei. 2008. gada 15. aprīlī es devos uz savu dzimto pilsētu Tiaņde. Kamēr es gaidīju autobusu uz Taipinu, aģents Žeņ Eņtiaņs no Tiaņde pilsētas atpazina mani un paziņoja policijai. Ceļā uz Šuliaņas pilsētu Li Juecins un citi Tiaņde pilsētas policijas nodaļas darbinieki man izsekoja.
Viņi apmetās netālu no vietas, kur es uzturējos un novēroja mani trīs dienas. 17. aprīlī, apmēram 6.00 no rīta, Li Juecjins un divi citi darbinieki mani arestēja.
Lai cilvēki dzirdētu patiesību, es saucu: „Faluņ Dafa ir labs!” Baidoties pievērst uzmanību nelikumīgajam arestam, ļaundari novilka man mēteli un aizspieda man muti, lai es beigtu kliegt. Es gandrīz zaudēju samaņu. Viņi mani aizveda uz Beičenas policijas iecirkni, kur mani pakļāva pārmeklēšanai.
Van Šičens pabāza rokas man zem krūštura un izdarīja nepiedienīgus žestus. Li un citi pārmeklēja manu mugursomu un paņēma vairāk nekā 2000 juaņas [1]. Viņi paņēma atslēgas no somas un devās pārmeklēt manu māju.
Tur viņi paņēma auskaru pāri un spaini sojas eļļas. Pārmeklējot māju, viņi apgrieza visu kājām gaisā. Es atteicos sēsties policijas mašīnā, tadēļ viņi mani tajā iegrūda. Tajā pašā vakarā mani nogādāja Šuliaņas pilsētas ieslodzījuma centrā.
Atrodoties tur, es pieteicu badastreiku, lai protestētu. Piektajā bada streika dienā apsardze pavēlēja ieslodzītajai Liu Dzjinai aizvilkt mani pa grīdu uz apsargu telpu, un tur viņa sita man pa seju un kliedza: „Tu gribi ēst vai negribi? Ja neēdīsi, mēs spīdzināsim tevi katru dienu!”
Apsardze teica: „Tev nāksies turpināt bada streiku, līdz nomirsi, mums nav pārtikas priekš tevis.” Sestajā dienā viņi pielietoja piespiedu barošanu. Ieslodzījuma centra priekšnieki Džuan un Dzjiņ kliedza: „Pat ja tu nomirsi, mums nenāksies par to atbildēt.” Ārsts Čen arī kliedza: „Kun Faņžuns šeit nomira. Nevienu tas neinteresēja!” Ārsts Čen lika ieslodzītajai Liu Dzjinai barot mani ar varu. Šo piespiedu barošanas procedūru laikā es ļoti cietu. Badošanās dēļ man nebija spēka, lai staigātu, taču apsargi pavēlēja ieslodzītajiem atvilkt mani uz nopratināšanas telpu. Sja Čuņliņs izteica man adresētas neķītras piezīmes. Kad viņi ieraudzīja, ka spīdzināšanu rezultātā mans stāvoklis patiešām pasliktinājies, viņi aizvilka mani atpakaļ uz kameru.
33 dienas pēc tam, kad biju uzsākusi bada streiku, viņi trīs reizes centās nosūtīt mani uz Čančuņas pilsētas Heidzuidzi labošanas darbu nometni. Katru no šiem mēģinājumu rūpīgi plānoja Van Tinbo, taču nesekmīgi. 39 badastreika dienā Van atkal devās uz darba nometnes pārvaldi un lūgumu mani tur pieņemt.
Ierēdnis atbildēja: „Mums ir noteikums nepieņemt tos, kuri pieteikuši bada streiku.”
Van vēlējās, lai es nomirtu. Viņš izmantoja visus savus sakarus un nosūtīja mani uz policijas slimnīcu. Tā kā es atrados kritiskā stāvoklī, amatpersonas atteicās mani pieņemt. 2008. gada 6. jūnijā mani bez jebkādiem nosacījumiem atbrīvoja.
Paskaidrojumi:
1. "Juaņa" – naudas vienība Ķīnā; 500 juaņas – Ķīnas pilsētas strādnieka vidējā mēneša izpeļņa.
Raksts krievu valodā pieejams: http://ru.clearharmony.net/articles/200809/6202.html
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.
vairāk ...