Kā komunisma rēgs valda mūsu pasaulē (5. nodaļa, 2. daļa)

Kā komunisma rēgs valda mūsu pasaulē (5. nodaļa, 1. daļa)

Satura rādītājs (turpinājums)

6. Amerikāņu marksists

7. Kreiso garais gājiens cauri institūcijām

8. Politkorektums

9. Sociālisms visā Eiropā

10. Uzķeršanās uz velna trikiem

Atsauces (turpinājums)

* * *

6. Amerikāņu marksists

Kad 20. gadsimta 60. gados jauniešu protesta kustība Rietumos ritēja pilnā sparā, uzradās kāds radikāls aktīvists, kurš nopēla viņu naivumu, sirsnību un ideālismu. "Ja īstam radikālim šķiet, ka gari mati rada psiholoģiskus šķēršļus saziņai un organizācijai, viņš tos nogriež," viņš teica. Šī vīra vārds bija Sols Alinskis, aktīvists, organizators un autors, kurš kļuva par "parakomunistu" propagandistu, kas vairāku gadu desmitu gaitā ir radījis visnelabvēlīgāko ietekmi.

Vispareizāk Alinski būtu saukt par parakomunistu, jo atšķirībā no 30. gadu vecajiem kreisajiem (politiskajiem kreisajiem) un 60. gadu jaunajiem kreisajiem (kultūras kreisajiem), Alinskis atteicās skaidri formulēt savus politiskos ideālus. Viņa vispārējais uzskats bija tāds, ka pasaule sastāv no "tiem, kam ir", "tiem, kam ir nedaudz un kas vēlas vairāk" un "tiem, kam nav". Viņš aicināja tos, "kam nav", pielietojot jebkādus līdzekļus, sacelties pret tiem, "kam ir", atņemt viņiem bagātību un varu, lai izveidotu pilnīgi "vienlīdzīgu" sabiedrību, iznīcinot esošo sociālo sistēmu. Viņš tika saukts par postkomunistiski kreiso Ļeņinu un Suņdzi. [33]

Alinskis ne tikai slavināja komunistu diktatorus, tādus kā Ļeņins un Fidels Kastro, bet arī paziņoja par savu uzticību velnam. Viņa grāmatā "Noteikumi radikāļiem", kas izdota 1971. gadā, vienā no epigrāfiem teikts: "Lai neaizmirstam ar atzinību paraudzīties uz pašu pirmo radikāli: no visām mūsu leģendām, mitoloģijas un vēstures (un kurš gan zina, kur beidzas mitoloģija un sākas vēsture – vai kura ir kura) pirmais cilvēkam zināmais radikālis, kurš sacēlās pret pastāvošo iekārtu un darīja to tik efektīvi, ka vismaz ieguva savu valstību, bija Lucifers."

"Noteikumos radikāļiem"Alinskis sistemātiski izklāstīja savu kopienu organizēšanas teoriju un metodes, kas savu mērķu sasniegšanai un varas sagrābšanai paredz pielietot negodīgus līdzekļus. Pie šiem noteikumiem pieder "taktika, kas ievelkas pārāk ilgi, un kļūst par bremzējošu faktoru", "spiediena saglabāšana", "draudi parasti ir biedējošāki par to izpildi", "izsmiekls ir cilvēka spēcīgākais ierocis" un "izvēlieties mērķi, sastindziniet to, personalizējiet un polarizējiet." [34]

Alinska šķietami sauso noteikumu patiesā būtība kļūst skaidra, kad tos pielieto reālajā dzīvē. 1972. gadā, Vjetnamas kara laikā, toreizējais ASV vēstnieks ANO Džordžs Herberts Volkers Bušs (vecākais) uzstājās ar runu Tuleinas universitātē. Pret karu noskaņotie universitātes studenti vērsās pēc padoma pie Alinska, kurš teica, ka, protestējot ar ierastajām metodēm, viņus, visticamāk, vienkārši izslēgs no universitātes. Tāpēc viņš ierosināja viņiem uzvilkt kukluksklana tērpus un vienmēr, kad Bušs aizstāvēs karu, applaudēt un pacelt plakātus, uz kuriem rakstīts "KKK atbalsta Bušu". Studenti sekoja viņa padomam, un tas kļuva par lielisku maldinošas propagandas piemēru. [35]

1964. gadā Alinskis izdomāja plānu, kas paredzēja, ka 2500 aktīvisti okupēs tualetes Čikāgas O'Hāras starptautiskajā lidostā, kas bija viena no noslogotākajām lidostām pasaulē, un tādējādi apturēs lidostas darbību. Plāns tika nodots Čikāgas varas iestādēm, kuras tādējādi bija spiestas vest pārrunas, un protesta akcija tā arī nenotika. [36]

Lai piespiestu uzņēmumu Kodak – lielāko darba devēju Ročesterā, Ņujorkas štatā, atzīt vietējo sabiedrisko organizāciju FIGHT par oficiālo Ročesteras melnādaino kopienas pārstāvi, Alinskis gatavojās īstenot ko līdzīgu. Izmantojot nozīmīgu pilsētas kultūras tradīciju – gaidāmo Ročesteras filharmonijas orķestra uzstāšanos, Alinskis plānoja iegādāties simts biļetes saviem aktīvistiem un pirms koncerta sarūpēt viņiem banketu ar ceptām pupiņām, lai ar savu meteorismu tie sabojātu koncertu. Arī šis plāns neīstenojās, taču Alinska taktika galu galā piespieda Kodak izpildīt viņa prasības.

Alinska sarakstītās grāmatas un viņa sniegtās intervijas rada iespaidu par harizmātisku, taču nežēlīgu un auksta aprēķina cilvēku. Viņa "kopienu organizēšana" patiesībā bija pakāpeniskas revolūcijas forma. Un tomēr viņš vairākos aspektos atšķīrās no saviem priekšgājējiem. Pirmkārt, gan vecie, gan jaunie kreisie savā retorikā bija vismaz ideālistiski noskaņoti, bet Alinskis "revolūcijai" norāva ideālistisma plīvuru un demonstrēja to, kā klaju cīņu par varu. Kad viņš vadīja apmācību "kopienu organizēšanā", viņš pastāvīgi uzdeva tās dalībniekiem vienu un to pašu jautājumu: "Kāpēc organizēties?" Daži mēģināja argumentēt, ka tā viņi palīdzētu citiem, bet Alinskis rēca pretī: "Jūs vēlaties organizēties, lai iegūtu varu!" Apmācības rokasgrāmatā, ko izmantoja Alinska sekotāji, bija rakstīts: "Mēs neesam tikumīgi, ja netiecamies pēc varas. ... Mēs esam īsti gļēvuļi, ja negribam iegūt varu", jo "vara ir laba… [un] vājums ir ļaunums." [37]

Otrkārt, Alinskis daudz neuztraucās par 60. gadu dumpīgo jaunatni, kas publiski nostājās pret valdību un sabiedrību. Viņš uzsvēra, ka vienmēr, kad tas ir iespējams, ir jāiekļaujas sistēmā un jāgaida laiks, lai rastu iespēju to sagraut no iekšienes.

Treškārt, Alinska galvenais mērķis bija graut un iznīcināt, nevis dot labumu kādai grupai. Tādējādi, īstenojot savu plānu, bija nepieciešams slēpt savu patieso nolūku ar lokāliem vai pakāpeniski sasniedzamiem mērķiem, kas paši par sevi bija šķietami saprātīgi vai nekaitīgi. Kad cilvēki bija pieraduši mobilizēties, bija salīdzinoši viegli mobilizēt viņus radikālāku mērķu sasniegšanai.

"Noteikumos radikāļiem" Alinskis rakstīja: "Pirms jebkurām revolucionārām pārmaiņām mūsu tautas masās ir jābūt padevīgai, pozitīvai, neizaicinošai attieksmei pret pārmaiņām. … Atcerieties: tiklīdz jūs organizējat cilvēkus saistībā ar kaut ko tik vispārzināmu kā piesārņojums, tā organizēta tauta sāk rīkoties. Tad atliek jau vairs tikai pavisam neliels un dabisks solītis uz politiskā piesārņojuma pusi, un tālāk līdz Pentagona piesārņojumam."

Kāds Alinska ietekmēts SDS līderis raksturoja radikalizēto protestu būtību, sakot: "Problēma nekad nav problēma, problēma vienmēr ir revolūcija." Pēc pagājušā gadsimta 60. gadiem radikālos kreisos ļoti ietekmēja Alinskis, un viņu reakcija uz sociālajiem jautājumiem vienmēr izpaudās kā neapmierinātība ar pašreizējo situāciju kopumā, izmantojot to, lai veicinātu revolūcijas ideju.

Ceturtkārt, Alinskis pārvērta politiku par partizānu karu bez jebkādiem ierobežojumiem. Izskaidrojot savu kopienu organizēšanas stratēģiju, viņš piekodināja saviem sekotājiem mērķēt uz ienaidnieka maņām: "Vispirms acis; ja esat organizējuši lielu, uz masām balstītu tautas organizāciju, jūs varat to demonstrēt ienaidnieka priekšā un atklāti parādīt savu spēku. Otrkārt, ausis; ja jūsu organizācija skaita ziņā ir neliela, tad rīkojieties tāpat kā Gideons: slēpiet biedrus tumsā, bet radiet tādu troksni un kņadu, kas liks klausītājiem domāt, ka jūsu organizācijā ir daudz vairāk biedru nekā tas ir patiesībā. Treškārt, deguns; ja jūsu organizācija ir pārāk maza, pat tam, lai radītu troksni, tad smirdiet."

Kā piekto lietu Alinskis uzsvēra cilvēka dabas negatīvo aspektu izmantošanu, tostarp slinkumu, alkatību, skaudību un naidu. Dažreiz viņa kampaņu dalībniekiem izdevās gūt zināmus panākumus, taču tas viņus padarīja tikai vēl ciniskākus un nekaunīgākus. Lai sagrautu brīvo valstu politisko sistēmu un sociālo kārtību, Alinskis ar prieku noveda savus sekotājus līdz morālam bankrotam. No tā var secināt, ka, ja Alinskis patiešām būtu ieguvis varu, pret saviem bijušajiem domubiedriem viņš būtu izturējies tikpat nežēlīgi, kā komunistu līderi tādās valstīs kā Krievija vai Ķīna.

Desmitiem gadu vēlāk divas ievērojamas ASV politiskās figūras, kuras bija dziļi ietekmējis Alinskis, palīdzēja veicināt valstī notiekošo kluso revolūciju. Tajā pašā laikā Amerikā, sākot ar 20. gadsimta 70. gadiem, kļuva populāri Alinska propagandētie neierobežotie partizānu kara stila protesti, par ko liecina kustības "Okupē Volstrītu", "Antifa" u. c.

Ir svarīgi atzīmēt, ka ne tikai grāmatas "Noteikumi radikāļiem" pirmajās lappusēs Alinskis ir izteicis savu "cieņu pirmajam radikālim" Luciferam. Neilgi pirms savas nāves intervijā žurnālam Playboy Alinskis sacīja, ka pēc nāves viņš "izvēlēsies taisnā ceļā doties uz elli", lai sāktu tur organizēt tos, "kam nav", apgalvojot: "Tie ir mani cilvēki." [38]

7. Kreiso garais gājiens cauri institūcijām

30. gados ievērojamais itāļu komunists Antonio Gramši rakstīja, ka, lai sagrautu Rietumu sabiedrību no iekšpuses, sociālistiem bija jāved "pozīciju karš", jēdziens, kas vēlāk ieguva nosaukumu "garais gājiens cauri institūcijām". Viņš saprata, ka ir grūti izraisīt revolūciju, lai gāztu leģitīmu valdību, ja cilvēki joprojām tic dievišķajam, tāpēc komunistiem bija jāpaļaujas uz skaitliski lielo līdzgaitnieku armiju, kas piekrita viņu tumsonīgajam priekšstatam par morāli, ticību un tradīcijām. Tāpēc proletariāta revolūcijai ir jāsākas ar reliģijas, morāles un civilizācijas sagraušanu.

Pēc 19. gadsimta 60. gadu nemieriem dumpinieki, kas bija mudinājuši uz revolūciju, sāka ienākt akadēmiskajā vidē. Viņi ieguva zinātniskos grādus, kļuva par zinātniekiem, profesoriem, valsts ierēdņiem un žurnālistiem, iekļāvās sabiedrībā un turpināja savu garo gājienu cauri institūcijām. Viņi iefiltrējās un sagandēja organizācijas, kurām ir izšķiroša nozīme Rietumu sabiedrības morāles uzturēšanā, tostarp baznīcu, valdību, izglītības sistēmu, likumdošanas un tiesu iestādes, mākslas pasauli, plašsaziņas līdzekļus un nevalstiskās organizācijas.

Ir daudzi šķietami likumīgi līdzekļi, ar kuru palīdzību negodprātīgi cilvēki vai grupas var graut brīvu sabiedrību no iekšienes. Lai demokrātija būtu rezultatīva, tautai ir jābūt pilsoniski godprātīgai un ar noteiktiem morāles standartiem. Kopš 20. gadsimta 60. gadiem Amerikas Savienotās Valstis ir līdzīgas slimniekam, kurš nespēj noteikt savas slimības cēloni. Paramarksisma idejas ir dziļi iesakņojušās Amerikas sabiedrībā un izplatās praktiski nekontrolēti.

Starp daudzajām piedāvātajām revolucionārajām stratēģijām viena no pazīstamākajām ir Klovarda-Pīvenas stratēģija, ko 1966. gadā ierosināja Kolumbijas Universitātes sociologu pāris (kas bija arī Amerikas Demokrātisko sociālistu organizācijas biedri). Stratēģijas pamatā bija valsts labklājības sistēmas uzpūšana un valsts novešana līdz bankrotam. Autori apgalvoja, ka, ņemot vērā to, ka cilvēku skaits, kuriem ir tiesības saņemt sociālos pabalstus, ievērojami pārsniedz to cilvēku skaitu, kuri tos faktiski saņem, tad valsts kasi iespējams iztukšot, aicinot cilvēkus masveidā pieteikties pabalstiem. Tādējādi valdība būtu spiesta iejaukties, lai "glābtu" un pārveidotu sistēmu, nodrošinot valdībai vēl lielākas iespējas kontrolei un virzoties uz socializētu sistēmu.

"Nacionālā Labklājības tiesību organizācija", kas darbojās no 1966. līdz 1975. gadam, centās īstenot šo stratēģiju pēc tam, kad sākās prezidenta Lindona Džonsona "Karš pret nabadzību". No 1965. līdz 1974. gadam to nepilno ģimeņu skaits, kas saņēma pabalstus, pieauga no 4,3 miljoniem līdz 10,8 miljoniem – vairāk nekā divas reizes. 1970. gadā 28 % Ņujorkas gada budžeta tika iztērēti sociālajās izmaksās. No 1960. līdz 1970. gadam pabalstu saņēmēju skaits Ņujorkā pieauga no 200 000 līdz 1,1 miljonam. "70. gadu sākumā Ņujorkā uz katriem diviem pilsētas privātajā sektorā strādājošajiem bija viens cilvēks, kas saņēma sociālo palīdzību," – City Journal rakstīja žurnālists Sols Stērns. 1975. gadā pilsēta faktiski bankrotēja. [39]

Klovarda-Pīvenas stratēģijas pielietojumu Ņujorkā var uzskatīt par vēl vienu Alinska teoriju īstenošanas piemēru, proti, to, ka radikāļiem "jāpanāk, lai ienaidnieks dzīvo saskaņā ar viņu rakstītajiem likumiem". Aprakstītajā gadījumā, kad ikvienam, kam pienācās sociālā palīdzība, bija tiesības to saņemt, tika īstenota taktika – turēt "ienaidnieku" pie vārda ar mērķi panākt tā bankrotu, un radikāļiem nebija nepieciešams veikt nekādas ļaunprātīgas darbības.

Kleons Skousens savā grāmatā "Kailais komunists" rakstīja, ka viens no 45 komunistu mērķiem ir "sagrābt vienu vai abas politiskās partijas Amerikas Savienotajās Valstīs". Komunistiskā partija redzēja, ka to var panākt, organizējot nelielu skaitu cilvēku, lai izraisītu "krīzes" un "revolūcijas", kuras būtu izmantojamas partijas labā. Ļeņins reiz izteicās, ka arodbiedrības ir "transmisijas siksnas no komunistiskās partijas uz tautas masām". [40] Komunisti atklāja, ka, kontrolējot arodbiedrības, viņi kontrolē lielu skaitu balsotāju. Un kamēr viņi kontrolē balsotājus, viņi var piespiest ievēlētās amatpersonas un likumdevējus pildīt viņu pavēles. Vienkāršie strādnieki ir spiesti iestāties arodbiedrībās, lai aizsargātu savas pamattiesības un intereses, un tādējādi viņi kļūst par arodbiedrību marionetēm. Identisks princips darbojas, maksājot nodevas par aizsardzību organizētās noziedzības sindikātiem.

Loudons, eksperts komunisma jautājumos no Floridas, skaidro, kā komunistiskās organizācijas izmanto arodbiedrības un citas grupas, lai īstenotu savu politiku un sagrābtu savā varā demokrātiskās valstis.

Vispirms ārvalstu vai vietējā komunistiskā organizācija nosaka savu darba kārtību, piemēram, uzlabo darba likumdošanu, ievieš sociālistiskāku skolu mācību programmu vai mīkstina tirdzniecības sankcijas Kubai. Pēc tam komunisti un viņu sociālistiskie sabiedrotie pieņem šo politiku kā arodbiedrību politiku. Tad arodbiedrības izdara spiedienu uz vietējo Darba partiju, Sociālistisko partiju vai Demokrātisko partiju, lai tās pieņemtu šo arodbiedrību politiku kā savu. "Tā kā strādnieku [arodbiedrības] efektīvi kontrolē šīs lielākās partijas, šis process bieži vien ir samērā viegls," – 2014. gadā rakstīja Loudons. Tā kā komunistu politika kļūst par arodbiedrību politiku, tā attiecīgi kļūst par "valdošo" politisko partiju politiku. "Šis process ir ticis īstenots neskaitāmas reizes visā pasaulē," rakstīja Loudons. [41]

Komunisti un tie, kas paši to nenojaušot rīkojas viņu interesēs, ir krietni nopūlējušies, lai visiem iespējamiem līdzekļiem grautu brīvo sabiedrību politiskās un sociālās sistēmas. Pēc gadu desmitiem ilgas komunistu plānu īstenošanas un darbošanās Amerikas Savienoto Valstu un citu rietumvalstu valdības un sabiedrības ir stipri iedragātas.

8. Politkorektums

Komunistiskās valstis vienmēr ir stingri kontrolējušas cilvēku runu un domas. Kopš 20. gadsimta 80. gadiem Rietumos ir parādījies vēl viens šādas kontroles veids, kad "domu policija", vicinot "politkorektuma" karogu, sāka plosīties plašsaziņas līdzekļos, sabiedrībā un izglītības sistēmā, ar lozungiem un masu kritiku ierobežojot vārda un domas brīvību. Lai gan daudzi ir atzinuši, ka šī kontrole pēc būtības ir aplama, viņi nav apjēguši tās ideoloģisko izcelsmi.

Tādus terminus kā "politkorektums" kombinācijā ar "progresu" un "solidaritāti" komunistiskās partijas lieto jau sen. To virspusējā nozīme ir izvairīties no tādas leksikas lietošanas, kas diskriminē minoritātes, sievietes, invalīdus un citus. Tomēr politkorektuma slēptā jēga ir indivīdu klasificēšana grupās atbilstoši viņu, kā apspiešanas upuru, statusam. Pret tiem, kuri tiek uzskatīti par visvairāk apspiestajiem, ir jāizrāda vislielākā cieņa un pieklājība. Šāds novērtējums, kas tiek izdarīts, pamatojoties tikai uz cilvēka piederību kādai grupai un neņemot vērā viņa uzvedību un raksturu, ir tā sauktās "identitātes politikas" pamatā. Šāds domāšanas stils mūsdienās ir ārkārtīgi populārs ASV un citās Rietumu valstīs.

Šis cilvēku klasifikācijas veids ir identisks tam, kas tika pielietots Ķīnā, kur pirms revolūcijas indivīdi tika iedalīti "piecās sarkanajās klasēs" vai "piecās melnajās klasēs" atkarībā no viņu materiālā stāvokļa un piederības noteiktai šķirai. ĶKP iznīcināja un apspieda zemes īpašniekus un kapitālistus par to, ka tie piederēja "nepareizai" šķirai, uzbruka inteliģentiem kā "smirdīgajiem vecajiem deviņiem" un nebeidza skandēt, ka "nabagi ir visgudrākie; dižciltīgie – visstulbākie."

Dažādu grupu politiskā un sociālekonomiskā stāvokļa atšķirības ir saistītas ar sarežģītiem vēsturiskiem iemesliem, un tās nevar izskaidrot vienkārši ar apspiešanu. Taču politkorektums rada plakanu bināro sistēmu: tikai tie, kas simpatizē "upuriem" un nicina "apspiedējus", ir uzskatāmi par cilvēkiem ar morālo stāju, bet tie, kas neievēro šīs nostādnes, tiek apsūdzēti rasismā, seksismā, homofobijā, islamofobijā u.c.

Daudzas Rietumu valdības un NVO ir veicinājušas politkorektumu, lai virzītu uz priekšu kreisā spārna programmu. Dažās valstīs "naida runas" juridiskā definīcija ir tikusi ievērojami paplašināta, un sodi par šādu runu tagad tiek piemēroti visās skolās, plašsaziņas līdzekļos un sociālajos plašsaziņas līdzekļos. [42] Šie vispārējie vārda brīvības ierobežojumi pietuvina demokrātiskās sabiedrības komunistisko valstu īstenotajai domu kontrolei.

Šobrīd kreisie ļaunprātīgi izmanto politkorektumu, lai atņemtu citiem likumīgu iespēju paust savu viedokli. Tas kļuva īpaši pamanāms pēc 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanām, kad kreisi noskaņotie plašsaziņas līdzekļi, organizācijas un zinātniskās aprindas mobilizējās, lai atņemtu prezidentam Donaldam Trampam un viņa atbalstītājiem tribīni un pieeju interneta platformām, ar mērķi apklusināt viņus. Lielākajās pilsētās sākās protesta gājieni, un arvien biežāk notika vārda brīvības ierobežošana. Universitātes, kurām vajadzētu būt domas un vārda brīvības bastioniem, ir kļuvušas par radikālās indoktrinācijas centriem. Organizācijas, kas iestājas par cīņu pret naida runu, ir nosaukušas parastās konservatīvās grupas par "naida grupām", un konservatīvajiem autoriem un zinātniekiem pēc uzaicinājumiem uzstāties vai piedalīties dažādos pasākumos ir tikuši izteikti draudi. [43]

2017. gada martā amerikāņu sociologs Čārlzs Murejs tika uzaicināts uzstāties Midlberijas koledžā Vērmontā. Kad lektors mēģināja runāt, vairāk nekā četri simti protestētāju, kas bija sapulcējušies telpā, sāka kliegt un svilpt, neļaujot sadzirdēt viņa teikto. Vēlāk, kad lektors un profesors, kas bija devies viņu pavadīt, devās prom no universitātes pilsētiņas, protestētāji viņiem uzbruka, stumdot un grūstot abus vīrus. Profesors tika nogādāts slimnīcā ar kakla traumu.

2017. gada septembrī bija ieplānota konservatīvā autora Bena Šapiro uzstāšanās Kalifornijas Universitātē Bērkli notikušās Vārda brīvības nedēļas ietvaros, bet autors tika sagaidīts ar vardarbības draudiem no galēji kreiso ekstrēmistu grupējuma "Antifa" puses. Vairāki desmiti Bērkli pilsētas policistu bija gatavi piedalīties masu nekārtību novēršanā, gaisā pacēlās policijas helikopteri; tika lēsts, ka drošības pasākumi izmaksāja vairāk nekā 600 000 ASV dolāru. [44] Ironiskā kārtā, viens no zīmīgākajiem notikumiem, ar kuru aizsākās studentu kustība 1964. gadā, bija cīņa par vārda brīvību Bērkli. Nākamajā mēnesī, kad Šapiro bija paredzēts uzstāties Jūtas Universitātē, studentu grupa solījās šo pasākumu nepieļaut. Reportieris aizrādīja jaunajam grupas līderim, ka neļaut Šapiro uzstāties – tas ir pretrunā Pirmajam grozījumam. Students atrauca: "Mani tas neuztrauc. Es nedomāju, ka šobrīd tas ir būtisks dokuments.[45]

2018. gada martā Pensilvānijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesore Eimija Vaksa tika atbrīvota no dažiem pasniedzējas pienākumiem pēc tam, kad intervijā ar kādu Brauna Universitātes profesoru viņa izteica politiski nekorektu piezīmi. Vaksa sacīja, ka melnādainie studenti "reti" pabeidz mācību iestādi kā labākie audzēkņi. [46]

Politkorektums un vārda brīvības ierobežojumi, par kuriem iestājas kreisie, nav domāti veselīgas diskusijas veicināšanai starp atšķirīgiem viedokļiem; tie ir ideoloģiski ieroči, kurus izmanto tie, kas cīnās par viltus ideāliem. Politkorektums ir komunisma rēga "domu policija", kas apspiež citādi domājošos un slēpj patiesību.

9. Sociālisms visā Eiropā

Komunisms dominē visā Eiropā, ne tikai Austrumeiropas valstīs. Nekomunistiskās valstis Ziemeļeiropā, Dienvideiropā un Rietumeiropā apzināti vai neapzināti virza un atbalsta komunistisko ideoloģiju un politiku. Teikt, ka Eiropa ir "nonākusi ienaidnieka rokās", nebūt nav pārspīlējums.

Sociālistiskā internacionāle ir lielākā starptautiskā politiskā organizācija pasaulē, kurā ietilpst vairāk nekā 135 politiskās partijas un organizācijas. Organizācija attīstījās no 1889. gadā Engelsa dibinātās Otrās Internacionāles. Agrīno sociālistu vidū bija tādas personības kā Kārlis Johans Kautskis un Eduards Bernšteins, kuri veicināja progresīvās reformas. Laikā, kad tika nodibināta Otrā Internacionāle, visā pasaulē pastāvēja vairāk nekā simts politisko partiju, kas bija dibinātas uz marksisma bāzes. No tām 66 bija valdošās partijas, kas savās valstīs piekopa sociālisma idejas. Nosaukums "Sociālistiskā internacionāle" radās 1951. gadā.

Mūsdienās visā Eiropā pastāv daudzas no Otrās Internacionāles cēlušās sociālistiskās partijas, un daudzas no tām savās valstīs ir pie varas.

1992. gadā dibinātā Eiropas Sociālistu partija aktīvi darbojas Eiropas Parlamentā un ir saistīta ar Sociālistisko Internacionāli. Tās dalībnieki ir ES un kaimiņvalstu, tostarp Apvienotās Karalistes, sociāldemokrātiskās partijas. Tās biedrus var sastapt lielākajā daļā vadošo Eiropas organizāciju, tai skaitā Eiropas Parlamentā, Eiropas Komisijā un Eiropadomē. Eiropas Sociālistu partiju pašlaik (uz 2024. gada aprīli) veido 33 partijas-pilntiesīgie dalībnieki, kā arī 13 asociētie biedri un 16 novērotāji, kopā 62 politiskās partijas no visas Eiropas Savienības, Apvienotās Karalistes un Norvēģijas. Tās galvenie uzdevumi ir "veidot progresīvu Eiropas politiku" un attīstīt ciešu sadarbību starp dalīb-partijām, parlamentārajām grupām un tamlīdzīgi. Būtībā tā darbojas, lai aktīvi popularizētu sociālistiskās idejas.

Apvienotās Karalistes Leiboristu partijas pamatprincipu pamatā ir Fabiāņu sociālisms. Kā jau iepriekš minēts, Fabiāņu sociālisms ir tikai vēl viena marksisma versija, kas liek uzsvaru uz pakāpenisku pāreju no sociālisma uz komunismu. Tā arī iestājas par augstiem nodokļiem, lieliem sociāliem pabalstiem un citām sociālistiskām idejām. Pēdējās desmitgadēs Leiboristu partija vairākkārt ir bijusi Apvienotās Karalistes valdošā partija, un tā vienmēr ir aizstāvējusi Fabiāņu sociālisma idejas.

Arī Lielbritānijas komunistu partija un tās dažādās variācijas ļoti aktīvi centās ietekmēt Lielbritānijas politiku, pat finansējusi savu laikrakstu Daily Worker (1966. gadā pārdēvēts par Morning Star). Partija izveidojās no 1920. gadā dibinātās Lielbritānijas Komunistiskās partijas, un tās ziedu laikos partijas biedri tika ievēlēti Pārstāvju palātā. Sākoties 2017. gada vispārējām vēlēšanām Apvienotajā Karalistē, Lielbritānijas Komunistiskā partija pēkšņi paziņoja, ka gatavojas atbalstīt kreisā spārna Leiboristu partijas līderi. Šis politiķis, kurš kopš 2015. gada septembra vada Leiboristu partiju, ir pavadījis 40 gadus, popularizējot sociālistisko politiku, tostarp aktīvu nacionalizāciju. Kad BBC žurnālists vaicāja viņa viedokli par Marksu, viņš slavēja to kā izcilu ekonomistu un "fascinējošu personību, kura daudz ko pamanīja, un no kuras mēs daudz ko varam mācīties".

Zviedrijas Sociāldemokrātiskā partija, kas ir Zviedrijas valdošā partija, ir Sociālistiskās internacionāles dalībnieks. Vairākus gadu desmitus ilgās valdīšanas laikā tā ir popularizējusi sociālistisko ideoloģiju par vienlīdzību un labklājību. Viens no Francijas Sociālistu partijas līderiem 2012. gadā tika ievēlēts par prezidentu. Šī partija ir arī Sociālistiskās Internacionāles un Eiropas Sociālistu partijas dalībniece. Itālijā komunists-veterāns Gramši 1921. gadā ne tikai nodibināja Itālijas Komunistisko partiju, bet arī pildīja tās ģenerālsekretāra pienākumus. Līdz pat 20. gadsimta 90. gadiem Itālijas Komunistiskā partija darbojās ļoti aktīvi, gadiem ilgi saglabājot savas pozīcijas kā otra lielākā politiskā partija valstī. 1991. gadā partija tika pārdēvēta par Demokrātu partiju, un šobrīd tā ir valdošās koalīcijas sastāvā. Citās Eiropas valstīs, piemēram, Spānijā un Portugālē, aktīvi darbojas komunistu politiskās partijas un tām ir ievērojama ietekme. Vācija nav izņēmums – tā ir Marksa un Engelsa dzimtene un Frankfurtes skolas dzimtā vieta.

10. Uzķeršanās uz velna trikiem

Visur, kur parādās komunisms, to vienmēr pavada vardarbība, meli, karš, bads un diktatūra. Jautājums ir, kāpēc tik daudzi cilvēki joprojām dedzīgi palīdz šim velnam izplatīt melus, pat kļūstot par tā paklausīgiem un fanātiskiem instrumentiem?

Amerikāņu sociologs Pols Holanders savā 1981. gadā publicētajā grāmatā "Politiskie svētceļnieki: Rietumu intelektuāļu ceļojumi uz Padomju Savienību, Ķīnu un Kubu" stāsta par to, kā daudzi jaunie intelektuāļi ir aizrāvušies ar komunismu. Šiem jaunajiem "svētceļniekiem", protams, neviens pat nedomāja rādīt neko no šausminošās vardarbības, kas notika viņu apmeklējuma laikā. Atgriezušies mājās, viņi aizrautīgi dziedāja slavas dziesmas komunistiskajai sistēmai. [47]

Amerikas Savienotajās Valstīs cilvēki dažādu iemeslu dēļ ir pievērsušies komunismam vai ir bijuši spiesti to atbalstīt. Daudzi no agrīnajiem ASVKP vadītājiem un biedriem bija imigranti no Krievijas un Austrumeiropas valstīm. Šo cilvēku ekonomiskais stāvoklis bija slikts, un viņiem bija grūti iekļauties sabiedrībā. Partijā viņi iestājās, galvenokārt pateicoties dzimtenes ietekmei.

Pēc Lielās depresijas marksisma ietekme Rietumos krasi pieauga, un gandrīz visi intelektuāļi Rietumos sāka pievērsties kreisajam virzienam. Daudzi intelektuāļi devās uz Padomju Savienību un, atgriezušies mājās, uzstājās ar runām un rakstīja grāmatas, popularizējot komunistisko ideoloģiju. Šo cilvēku vidū bija daudzi ietekmīgi domātāji, rakstnieki, mākslinieki un žurnālisti.

20. gadsimta 60. gados koledžās iestājās "pēckara paaudze", kas bija uzaugusi pēckara pārticībā, taču, komunisma ideoloģijas saindēti, viņi ieņēma kontrkultūras nostāju, kas izpaudās kā pretkara protesti, feminisma kustība un tamlīdzīgi. Nākamā studentu paaudze kreisi noskaņoto ideoloģiju jau mācījās tieši no mācību grāmatām, jo viņu skolotāji jau bija "rūdīti radikāļi" – tādējādi komunisma ilgais gājiens cauri institūcijām beidzot bija nesis augļus, aizsākot ciklu, kura mērķis bija reproducēt un saglabāt sevi mūžīgi.

Grāmatā "Maldināšanas meistari" FIB direktors Džons Edgars Hūvers, kura amata pilnvaru termiņš ilga 37 gadus, klasificēja komunisma atbalstītājus saskaņā ar pieciem domu kontroles līmeņiem: atklātie partijas biedri (kuriem ir partijas biļete), pagrīdes partijas biedri (tie, kas darbojas kā slepeni komunistiskās programmas īstenošanas virzītāji), līdzgaitnieki (tie, kas nav partijas biedri, bet bieži izvēlas atbalstīt partijas darbu), oportūnisti (tie, kas atbalsta partiju pašlabuma dēļ) un muļķīši (nevainīgi upuri, kas pat nenojauš, ka komunisti kontrolē viņu domāšanu). [48] Patiesībā izteikti ļaunu un dedzīgu komunistu aktīvistu nemaz nav daudz. Drīzāk jau lielākā daļa cilvēku, kas atradās komunistiskās ideoloģijas ietekmē, to vienkārši pieņēma.

Amerikāņu žurnālistiem Džonam Rīdam un Edgaram Snovam bija liela nozīme komunistiskās ideoloģijas popularizēšanā visā pasaulē. Grāmatas "Desmit dienas, kas satricināja pasauli" autors Rīds ir viens no trim amerikāņiem, kas apglabāts nekropolē pie Kremļa sienas, kas liecina par to, ka viņš bija komunistu aktīvists. Viņa aprakstītā Oktobra revolūcija nebija objektīvs reālo notikumu atspoguļojums, bet gan rūpīgi veidota politiska propaganda.

Grāmatas "Sarkanā zvaigzne pār Ķīnu" autors Snovs pieskaitāms pie komunistu "līdzgaitniekiem", kura cildinošais ĶKP vadības attēlojums atstāja dziļu iespaidu uz daudziem amerikāņiem. 1936. gadā viņš devās uz ĶKP cietoksni Baoaņu, kas atrodas Šaaņsji provinces ziemeļu daļā, un intervēja Mao Dzedunu, lūdzot to pastāstīt par revolucionāro kustību. ĶKP izmantoja Snovu kā instrumentu savas propagandas izplatīšanai starptautiskajā auditorijā.

Bijušais VDK spiegs Bezmenovs reiz atcerējās, kā tolaik, kad viņš vēl strādāja par spiegu, tika uzņemti ārzemju "draugi". Padomju Ārējās izlūkošanas dienests jau iepriekš bija daļēji sagatavojis viesu dienaskārtību – baznīcu, skolu, slimnīcu, bērnudārzu un rūpnīcu apmeklējumus. Ikviens, ar ko tikās viesi, bija komunists vai politiski uzticams cilvēks, kurš bija izgājis speciālu apmācību, lai nodrošinātu to, ka viņš vai viņa runā saskaņā ar partijas nostādnēm. 1967. gadā lielākais amerikāņu žurnāls Look nosūtīja uz Padomju Savienību savus žurnālistus sagatavot reportāžu. Runājot par šo žurnālistu rakstiem, Bezmenovs teica: "No pirmās līdz pēdējai lappusei tā bija melu pakete: propagandas klišejas, kas amerikāņu lasītājiem tika pasniegtas kā amerikāņu žurnālistu viedoklis un secinājumi. Nekas nevarētu būt [tālāk] no patiesības." Tā ASV žurnāls amerikāņu sabiedrībā izplatīja padomju propagandu.

Bezmenovs norādīja, ka daudziem žurnālistiem, aktieriem un slaveniem sportistiem varētu piedot, ka, viesojoties Padomju Savienībā, viņi neredzēja realitāti, taču daudzu Rietumu politiķu uzvedība nav piedodama. "Šīs morāli samaitātās personas pina melu tīklus un centās sadarboties ar padomju komunistiem savas reputācijas un peļņas dēļ," viņš sacīja. [49]

Grāmatā "Joprojām varat ticēt komunistiem,... ka viņi ir komunisti" Švarcs centās analizēt, kāpēc jaunie intelektuāļi tik ļoti aizrāvās ar komunismu. Viņš minēja tam četrus iemeslus: vilšanās kapitālismā; ticība materiālistiskajai dzīves filozofijai; intelektuāla augstprātība; un nepiepildīta vajadzība pēc reliģijas. Intelektuālā augstprātība attiecas uz to jauniešu pieredzi, kuri ir vecumā no aptuveni 18 līdz 20 gadiem. Šie cilvēki viegli kļūst par komunistiskās propagandas upuriem, jo tikai daļēji izprot vēsturi, ir augstprātīgi, jūt aizvainojumu pret autoritātēm un ir atsvešinājušies no ģimenes un nacionālajā mantojuma. "Nepiepildīta vajadzība pēc reliģijas" attiecas uz faktu, ka ikviena dvēselē mīt sava veida garīgs impulss, kas mudina viņus kļūt labākiem. Tomēr ateisms un evolūcijas teorija, ko viņiem ieaudzina skolā, neļauj šiem jauniešiem gūt nekādu labumu no tradicionālajām reliģijām. Komunistiskā fantāzija par cilvēces atbrīvošanu izmanto šīs apslēptās cilvēciskās vajadzības un kalpo viņiem kā surogātreliģija. [50]

Intelektuāļus mēdz apmuļķot radikālas ideoloģijas. Šāda parādība ir izraisījusi zinātnieku interesi. 1955. gadā izdotajā grāmatā "Opijs intelektuāļiem" franču filozofs un sociologs Raimons Ārons norādījis, ka, no vienas puses, 20. gadsimta intelektuāļi asi kritizēja tradicionālo politisko sistēmu, bet, no otras puses, visnotaļ iecietīgi izturējās vai pat pievēra acis uz diktatūru un slepkavībām komunistiskajās valstīs. Kreisos intelektuāļus, kas savu ideoloģiju pārvērta laicīgā reliģijā, viņš uzskatīja par liekulīgiem, patvaļīgiem un fanātiskiem. Britu vēsturnieks Pols Džonsons savā grāmatā "Intelektuāļi: no Marksa un Tolstoja līdz Sartram un Čomskim" analizē Žana Žaka Ruso un veselas virknes viņa sekotāju dzīvi un radikālos politiskos uzskatus. Viņš atklāja, ka tiem visiem ir kopīgas liktenīgās vājības – augstprātība un egocentrisms. [51]

Kopš 20. gadsimta 60. gadiem komunisms ir uzsācis plaša mēroga uzbrukumu amerikāņu izglītības sistēmai. Bez tam daudz jauniešu aizraujas ar televīziju, datorspēlēm, internetu un sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem. Viņi pārvēršas par "sniegpārsliņām" (tulk. piez. – amerikāņu slengs, nievājošs apzīmējums paaudzei, kas sasniedza pilngadību 21. gadsimta sākumā), – cilvēkiem, kuriem trūkst zināšanu, plašāka redzesloka, atbildības sajūtas, vēstures izjūtas un spējas tikt galā ar izaicinājumiem. Pateicoties vecāku paaudzei ieaudzinātajai komunistiskajai vai no komunisma atvasinātai ideoloģijai, arī šie jaunieši tiek ar to indoktrinēti un turpmāk, lai izvērtētu visu jauno, ko viņi redz vai dzird, viņi izmantos izkropļotu vērtību sistēmu. Tas nozīmē, ka komunistiskie meli ir pārklājuši viņus ar tādu kā plēvi, kas neļauj tiem skaidri saskatīt realitāti.

Lai ievilinātu cilvēkus savos slazdos, komunisma rēgs izmanto gan negatīvas, gan pozitīvas cilvēku emocijas. Kamēr rēga galvenos aģentus un pārstāvjus motivē tādas īpašības kā egoisms, ambīcijas un alkatība, komunistiskā ideoloģija uzrunā tās patiesos sekotājus, kuri no sirds ilgojas pēc ideālisma, altruisma un pašaizliedzības.

Fakts, ka tik daudzus cilvēkus spēj savaldzināt sociālisma un komunisma meli, ir saistīts ar cilvēces atteikšanos no reliģiskās ticības un tās šobrīd pagrimušajiem morāles standartiem. Tikai ar taisnu ticību un morāles paaugstināšanu cilvēce var pasargāt sevi no šī rēga dēmoniskajām manipulācijām.

Atsauces (turpinājums)

33. David Horowitz, Barack Obama’s Rules for Revolution: The Alinsky Model (Sherman Oaks, CA: David Horowitz Freedom Center, 2009), 6, 16.

34. Saul Alinsky, Rules for Radicals: A Pragmatic Primer for Realistic Radicals (New York: Vintage Books, 1971), 125–164.

35. Sanford D. Horwitt, Let Them Call Me Rebel: Saul Alinsky, His Life and Legacy (New York: Alfred A. Knopf, Inc., 1989), xv–xvi.

36. Eric Norden, "Playboy Interview with Saul Alinsky: A Candid Conversation with the Feisty Radical Organizer," New English Review, piekļūts 2020. gada 17. aprīlī, https://www.newenglishreview.org/custpage.cfm?frm=189050&sec_id=189050.

37. Ryan Lizza, "The Agitator," The New Republic, March 19, 2007, https://newrepublic.com/article/61068/the-agitator-barack-obamas-unlikely-political-education.

38. Norden, "Playboy Interview."

39. David Horowitz and Richard Poe, The Shadow Party: How George Soros, Hillary Clinton, and Sixties Radicals Seized Control of the Democratic Party (Nashville, Tennessee: Nelson Current, 2006), 110–114.

40. Vladimir Lenin, "Draft Theses on the Role and Functions of The Trade Unions Under the New Economic Policy," in Lenin Collected Works, vol. 42 (Moscow: Progress Publishers, 1971), 374–386, Marxists Internet Archive, piekļūts 2020. gada 17. aprīlī, https://www.marxists.org/archive/lenin/works/1921/dec/30b.htm.

41. Trevor Loudon, "Communism/Socialism: The Enemies Within," The Schwarz Report, vol. 54, no. 7, July 2014, http://www.schwarzreport.org/uploads/schwarz-report-pdf/schwarz-report-2014-07.pdf.

42. Nathan Pinkoski, "Jordan Peterson Is a Fulcrum for Right and Left’s Switch on Free Expression," The Federalist, February 2, 2018, http://thefederalist.com/2018/02/02/jordan-peterson-marks-fulcrum-right-lefts-side-switch-free-expression.

43. Stanley Kurtz, "Campus Chaos: Daily Shout-Downs for a Week," National Review, October 12, 2017, https://www.nationalreview.com/corner/campus-chaos-daily-shout-downs-week-free-speech-charles-murray.

44. Andrew O’Reilly, "Antifa Protests Mean High Security Costs for Berkeley Free Speech Week, but Who’s Paying the Bill?", Fox News, September 15, 2017, http://www.foxnews.com/us/2017/09/15/antifa-protests-mean-high-security-costs-for-berkeley-free-speech-week-but-whos-paying-bill.html.

45. "Outspoken Conservative Ben Shapiro Says Political Correctness Breeds Insanity," ABC News, October 20, 2017, https://www.youtube.com/watch?time_continue=3&v=vj5JXrpwsZs&feature=emb_logo.

46. Jessica Schladebeck, "Penn Law Professor Loses Teaching Duties for Saying Black Students ‘Rarely’ Earn Top Marks," New York Daily News, March 15, 2018, http://www.nydailynews.com/news/national/law-professor-upenn-loses-teaching-duties-article-1.3876057.

47. Paul Hollander, Political Pilgrims: Travels of Western Intellectuals to the Soviet Union, China, and Cuba (New York: Oxford University Press, 1981).

48. J. Edgar Hoover, Masters of Deceit: The Story of Communism in America and How to Fight It (New York: Henry Holt and Co., 1958), 81–96.

49. Thomas Schuman (Yuri Bezmenov), No ‘Novosti’ Is Good News (Los Angeles: Almanac, 1985), 65–75.

50. Fred Schwarz and David Noebel, You Can Still Trust the Communists … to Be Communists (Socialists, Statists, and Progressives Too) (Manitou Springs, CO: Christian Anti-Communism Crusade, 2010), 44–52.

51. Paul Johnson, Intellectuals: From Marx and Tolstoy to Sartre and Chomsky (New York: Harper Perennial, 2007), 225.

(turpinājums sekos)

Avots: https://www.epochtimes.com/gb/18/6/7/n10464261.htm